VII svētdienā pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Un, tos divpadsmit pie sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzalemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” [Lk.18:31-43]

Šodienas evaņģēlija mācība, mīļie draugi, ir attēlota vienā no Lūkasa Kranaha senjora gleznām. Viņš bija brīnišķīgs reformācijas laika vācu mākslinieks, kurš ilustrēja reformātoru sludināto. Šī glezna saucas „Mārtiņš Luters sprediķo.” Tajā attēlots tieši tāds brīdis, kā šobrīd mūsu dievkalpojumā. Tur ir mācītājs kancelē, sapulcētā draudze un starp viņiem attēlots krustā sistais Kristus. Šī ilustrācija brīnišķīgā un vienkāršā veidā attēlo visu kristīgā pasludinājuma būtību, ko arī uzsver Jēzus šīs dienas evaņģēlijā.

Tādēļ mācīsimies no šīs dienas evaņģēlija, kā pareizi ticēt un mācīt par Kristu.

Lai uzturētu savus mācekļus pareizā ticībā, Kristus vairākkārt viņiem atgādina Vecās Derības pravietojumus. Viņš saka: „Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.”

Proti, Jēzus viņiem māca ticēt par Kristu tā, kā to māca Dieva vārds, nevis pēc sava prāta, jo Raksti nepiepildās citādi kā vien caur Kristus ciešanām.

Un tas ir ļoti svarīgi. Jo Rakstu centrs ir Kristus. Raksti runā vienīgi par Kristu, un ir vērsti uz Kristu.

To skaidro arī apustulis Pāvils. Uzklausiet viņa sacīto vēstulē Galatiešiem 3.nodaļā: „Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais?”
Pirmajā vēstulē Korintiešiem Pāvils raksta: Un tā arī es, pie jums nākdams, nenācu ar augstu valodu vai gudrību, nesdams jums Dieva liecību. Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.”

Tātad Jēzus Kristus un tas pats krustā sistais ir jūsu starpā un jūsu acu priekšā. Nekas cits.

Tas ir tāpēc, ka mūsu – grēcinieku – pestīšanai nav cita pamata, kā krustā sistais, kurš vienīgi mirstot pie krusta izsaucās – viss piepildīts.

Citāda mācība, kas nesludina krustā sisto Kristu, ir velnišķa. Jo tas ir sātans, kas vēlas redzēt Kristu sveiku un veselu. Viņš saka – kāp taču no krusta zemē. Ja tu esi Dieva Dēls. Sātans vēlas tikai vienu – lai grēki paliek un cilvēki netiktu atpestīti. Sātnas iedveš mācību, ka cilvēks ir labs, un apslēpj Kristu un Viņa nāvi, kas ir mūsu –grēcinieku – mierinājums un ieprieca.

To atgādina mums Dieva vārds vēstules Galatiešiem 1.nodaļā. Uzkausiet to: „Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju. Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to! Jo es jums apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludinājis, nav cilvēku izdomāts. „

Tiešām vēsts par krustu cilvēkam nav pa prātam. Kad Kristus iesaka mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties, Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Bet Kristus atgriezdamies sacīja uz Pēteri: “Atkāpies no Manis, sātan, tu Man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.”

Un arī šoreiz mācekļiem šī vēsts paliek nesaprotama. Ar šādu izpratni viņi varētu kļūt par filosofiem vai psihologiem, bet ne mācītājiem. Jo viņi ir gatavi piedāvāt nevis Kristus nāvi, bet citu mierinājumu uz ko paļauties un balstīt pestīšanu.
Bet cita nav. Uzklausiet kā šīs mierinājums skan vēstulē efeziešiem: „Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, …, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzināja vienā miesā gan vienus, gan otrus ar Dievu.” [Ef.2:13-16]

Bet cilvēka saprāts nezina, kādēļ Kristum tā jācieš un jāmirst. Tas nespēj to nedz saprast, nedz aptvert. Cilvēka miesīgais prāts neapzinās savu bezcerīgo stāvoki Dieva priekšā. Prātošana nespēj dod atziņu par grēku.

Vēl vairāk – cilvēka saprātam ir tikai sapnim līdzīga, neskaidra atziņa, ka Dievs vispār ir un ka Viņš jāgodā. Bet, kas ir šis Dievs un kā Viņš grib tikt godāts, par to saprāts neko nezina. Viņš spēj, sekojot savām gudrajām domām, sarīkot tikai riebīgu elkdievību. Kā apustulis Pāvils raksta vēstulē Romiešiem 1.nodaļā: „Zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā.

Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi.” Šos vārdus apustulis noslēdz ar – Āmen – tas ir – patiesi.

Šeit mums jāatzīst, ka arī no bauslības saprāts ir iemantojis tikai kādu mazumiņu, kas attiecas un dažiem pasaulīgiem un ārējiem tikumiem un netikumiem. Bet par īsto grēku nastu un par patiesu kalpošanu Dievam saprāts nezina pilnīgi nekā, un visa Evaņģēlija mācība saprātam ir noslēpums, nezināms un apslēpts.

Šeit mums jāatceras mūsu ticības apliecības apliecība par Svētā Gara darbu. Uzklausiet Lutera skaidrojumu: „Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa tikt, bet Svētais Gars ar evaņģēliju mani aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā svētījis un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētī un pie Jēzus Kristus uztur īstenā vienīgā ticībā. Šinī kristīgā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarā tiesā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man ar visiem ticīgiem Kristū mūžīgu dzīvošanu. Tas ir tiešām tiesa.”

Patiešām, tiesa jeb patiesība ir tas, ka mēs miesīgi esam garīgi akli. Un ja akls rāda aklam ceļu, tad abi iekritīs bedrē un tiks pazudināti. Jo garīgs aklums noved maldos, bet maldi ellē.

Tādēļ visas sektas, kuras ir bez Dieva vārda un ārpus Dieva vārda, ir aklas, Dieva vārda gaismas, bez Dieva, bez Kristus, bez apsolījuma un bez cerības.

Bet Dievs savā lielajā žēlastībā ir atklājis savai Baznīcai evaņģēliju caur savu vārdu, kuru Viņš pats ir devis. Un lai mēs neuzdrīkstētos šaubīties par Viņa vārdu, Viņš to ir apliecinājis ar varenām zīmēm un brīnumdarbiem.

Šis vārds ikvienu, no Ādama dzimušo garīgi aklo, kas neredz un nepazīst Dievu, dara redzīgu. Vienīgi Dieva žēlastība ir tā, ka mēs apzināmies savu aklumu un vēlamies no tā atbrīvoties.

Kad nu mēs esam redzīgi, tad sekosi Kristum, un lai visi mūsu darbi ir viena vienīga Dieva godāšana un slavēšana vārdos un darbos. Jo Dieva vārds ir pestīšanas vārds, kurš spēj darīt svētlaimīgas mūsu dvēseles un radīt labus augļus.

Lūk, tāda ir Kristus mācība par krustu. Kristus, krustā sistais, ir mūsu vislielāka gudrība. Tā ir Dieva gudrība un Dieva mīlestība. Tikai un vienīgi krustā sistā Kristus vārdā mums ik svētdienu tiek piedoti grēki. Tikai un vienīgi krustā sistā Kristus miesa un asinis ir mūsu Vakarēdiens. Es jūs mierinu un iedrošinu ar Kristus nāvi un ciešanām, jo – kā apliecina apustulis Pāvils – vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks.

Tādēļ es negribu jūsu starpā zināt neko citu, kā vien Jēzus Kristu, un to pašu, krustā sistu. Āmen.