Īsa apliecība par Svēto Sakramentu

Žēlastība un miers Kungā. Mans mīļais draugs, tam, ka Švenkfelds šad un tad izplata manu vēstuli un kopā ar saviem eitihiešiem un Sakramenta apkaunotājiem runā par mani ļaunu, man nu ir jātic, jo jūs tikko kā man atsūtījāt šīs vēstules, kuru jūs saņēmāt, norakstu. Tas man ir patīkami, ka viņš šādu vēstuli izplata savam godam un labajai slavai un man par negodu un kaunu. Jo tādēļ arī es to negribēju aizzīmogot, bet atstāt vaļā, tādēļ arī to es neadresēju viņam, bet viņa vēstnesim, jo es negribēju godāt viņa vārdu. Jo tāds nolādēts apmelotājs (pēc Dieva gribas) nevar būt tik vērts, lai es viņam aizrakstītu vienu burtu, lai es gribētu ar viņu runāt, viņu redzēt vai viņu dzirdēt. Man tas nozīmē tikpat daudz, kā ja viņš vai viņa nolādētais jūsmotājus bars, cvinglieši un tamlīdzīgie, mani slavētu vai lamātu, tāpat kā ja mani lamātu vai slavētu jūdi, turki, pāvests vai pat visi velni.

Jo es, kas esmu tuvu nāvei, gribu šo liecību un šo slavu kopā ar sevi nest mana mīļā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā, ka es jūsmotājus un sakramenta ienaidniekus, Karlštatu, Cvingliju, Okolampadu, Štenkfeldu un viņa mācekļus Cīrihē un tur, kur viņi ir, visā nopietnībā esmu nolādējis un no tiem izsargājies, pēc Viņa pavēles Tit.3: “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir sagrozīts un grēkodams pats sevi pazudina.” (Tit.3:10-11) Es un daudzi citi esam viņus pietiekami bieži un pietiekami nopietni brīdinājuši, par to ir iznākušas grāmatas. Turklāt ikdienas mēs turpinām sprediķot pret viņu zaimojošo un nepatieso ķecerību, kā viņiem pašiem tas ir labi zināms.

Tādēļ man tas likās ļoti dīvaini, un es biju noraizējies par to, ka Švenkfelds ir kļuvis tik atklāts un drošs, lai ar rakstiem un grāmatām ķertos man klāt, jo viņš zina vai katrā ziņā viņam būtu jāzina, ka viņš ir mans nesamierināmais ienaidnieks”.

Pirmkārt, šajās Svētā Vakarēdiena kuras viņš Silēzijā ir padarījis par tīru maizi un vīnu un tādā veidā pavedinājis tik daudz tūkstošu dvēseļu. Viņš to nav nožēlojis, bet, kā saka Salamans: “Viņš priecājas ļaunās lietās,” (Sal.pam.2:14) it kā viņš būtu labu darījis. Un viņš vēl domā, ka viņa vēstulēm un grāmatām vajadzētu Luteru iepriecināt. Jo no tā vajadzēja rasties tādai ilūzijai, it kā Luters būtu vienisprātis ar Švenkfeldu un jūsmotājiem un būtu visu atsaucis, tādēļ ka viņi kā labi draugi savstarpēji mainās ar vēstulēm un grāmatām, utt.

Man jau arī iepriekš bieži norādīja uz to, ka jūsmotāji lielās, ka es esot ar viņiem vienisprātis. Bet es negribēju tam ticēt, jo neviens no viņiem par to atklāti negribēja rakstīt. Lai nu kā, bet šādā veidā, pirms es pats apzinājos, kas notiek, vajadzēja apstiprināties manai pārliecībai par to.

Tā ir taisnība, ka pirms piecpadsmit gadiem Marburgā Cvinglijs un Okolampads, un mēs daži sanācām kopā un vienojāmies daudzos ticības artikulos, kas ir pilnīgi kristīgi, kā to liectina iespiestās lapas. Bet pie Sakramenta artikula vienošanās izbeidzās. Citādi mēs būtu bijuši labi draugi, lai norimtos asā rakstīšana vienam pret otru [un lai mēs redzētu], ka ar laiku caur mūsu lūgšanām Dievs gribētu arī jā lietā dot saskanīgu izpratni. Tā kā Cvinglijs un viņa ļaudis piekāpās tik daudz svarīgos artikulos, tad man bija diezgan liela cerība, ka ar laiku arī šis vienīgais artikuls atrisināsies. Tādējādi dažus gadus starp mums bija klusums ar rakstīšanu vienam pret otru.

Pa to laiku Cvinglijs tika nožēlojamā veidā kara laukā no pāvestiešu puses nogalināts un Okolampads, daudz par vāju, lai panestu šādu nelaimi, aiz lielām bēdām nomira. Tas arī man pašam divas naktis sagādāja tādas sirdssāpes, ka arī es viegli būtu varējis nomirt, jo man bija liela cerība, ka viiņi atlabs. Tomēr par viņu dvēselēm man vajadzēja vislielākā mērā skumt, jo viņi bija vēl maldos grimuši un tādā veidā savos grēkos aizgājuši bojā.

Bet pēc Cvinglija nāves iznāca grāmatiņa, kuru viņš bija uzrakstījis īsi pirms savas nāves ar nosaukumu “Kristīgās ticības izskaidrošana kristīgam valdniekam utt.” Tā ir pārāka par visām viņa iepriekšējām grāmatām. To, ka tā ir Cvinglija paša, atklāj viņa mežonīgais, juceklīgais runas veids un viņa iepriekšējās domas.

Par šādu grāmatiņu es ļoti izbijos, nevis sevis dēļ, bet viņa dēļ. Jo tādēļ, ka viņš pēc mūsu izlīgšanas Marburgā ir varējis uzrakstīt šādu grāmatu, ir skaidrs, ka viņš Marburgā visu iepretī mums bija darījis ar nepatiesu sirdi un muti. Tādēļ man vajadzēja (un vēl joprojām vajag) izsamist par viņa dvēseles pestīšanu, ja viņš ir miris ar šādu apziņu. Neskatoties uz to, viņa mācekļi un pēcteči ir padarījuši viņu par svēto un mocekli. Ak Kungs Dievs, šis vīrs – svētais un moceklis?!

Jo šajā grāmatiņā viņš ne tikai paliek par svētā sakramenta ienaidnieku, bet gan viscaur kļūst par pagānu. Vai tad tā bija tā labošanās, uz kuru es cerēju? Es ceru, ka tu to vari saprast, ko es sacīju: citu vārdu starpā viņš to pašu ķēniņu uzrunā šādi:

“Tu tur [debesīs] ieraudzīsi vienā un tajā pašā sabiedrībā visus svētos, dievbijīgos, gudros, vīrišķīgos, godīgos ļaudis, Pestītāju un pestītos, Ādamu, Ābelu, Enohu, Nou, Ābrahāmu, Īzaku, Jēkabu, Jūdu, Mozu, Jozuu, Gideonu, Samuēlu, Pinehasu, Eliju, Elīsu, arī Jesaju un Jaunavu, Dieva māti, par ko viņš ir pravietojis, Dāvidu, Ecehiēlu, Josiju, Kristītāju, Pēteri, Pāvilu. Herkulu, Tēseju, Sokrātu, Aristīdu, Antigonu, Numu, Kamilu, Katonus, Scipionus un visus tavus priekštečus, kas ir miruši ticībā, utt.”

Tas stāv rakstīts viņa grāmatiņā, kurai (kā sacīts) vajadzētu būt izcilākajai un vislabākajai grāmatiņai, kas sarakstīta īsi pirms viņa nāves. Saki tagad, ja kāds grib būt kristietis, ko līdz Kristība, Sakraments, Kristus, Evaņģēlijs vai pravieši un Svētie Raksti, ja šādi bezdievīgi pagāni kā Sokrāts, Aristīds, pat briesmīgais Numa, kas Romā caur velna atklāsmi iedibināja visu elku pielūgšanu, kā to raksta Sv.Augustīns darbā “De civitate Dei”, un epikūrietis Scipions ir svētlaimīgi un svēti debesīs kopā ar patriarhiem, praviešiem un apustuļiem, kaut arī viņi neko nav zinājusi par Dievu, Rakstiem, Evaņģēliju, Kristu, Kristību, Sakramentu un kristīgo ticību? Ko citu šāds rakstītājs, sludinātājs un skolotājs par kristīgo ticību var domāt, kā vienīgi to, ka tā nav labāka par kādu citu ticību un ka ikviens var kļūt pestīts [svētlaimīgs] caur savu ticību, arī elku pielūdzējs un epikūrietis kā Numa un Scipions?

Šajā grāmatiņā Cvinglijs ir ne tikai atkritis no Marburgas vienošanās (patiesībā šo vienošanos viņš nebija domājis nopietni), bet arī ir izdarījis kaut ko vēl ļaunāku un kļuvis par pagānu. Un tomēr jūsmotāji, viņa biedri, godā un slavē šo grāmatiņu (kura satur arī daudzas citas šausmas). Tādēļ es esmu zaudējis visas savas cerības par viņu labošanos un esmu viņus ignorējis pat tā, ka neesmu gribējis [vispār kaut] ko pret šādu grāmatiņu rakstīt, nedz arī vairs par viņiem lūgt Dievu, jo esmu redzējis, cik slikti ir uzņemti un cik apkaunojošā veidā ir bijis jāpazūd visiem maniem iepriekšējiem rakstiem un brīdinājumiem, turklāt manai kristīgajai mīlestībai un uzticībai, kādu es parādīju Marburgā.

Ja tagad kāds, balstoties uz šo vienošanos vai kādā citā veidā, būtu dzirdējis vai būtu pārliecināts, ka es esmu nostājies jūsmotāju pusē un ka mēs esam vienisprātis, to es patiesi lūdzu Dieva dēļ, lai tas nekādā ziņā tam neticētu. No tā lai pasarga mani Dievs, kā to Viņš ir darījis līdz šim, ka es apzināti aizstāvētu vai stiprinātu ar savu vārdu kaut vismazāko jūsmotāju artikulu. Jo arī Marburgā mēs nepievienojāmies viņiem nevienā artikulā, bet viņi. visos artikulos pievienojās mums, izņemot Sakramenta artikulu, kā to norāda nodrukātā lapiņa, kurā (kā sacīts) nebija vienošanās, bet cerība, ka pašās beigās arī tas notiks. Bet kā ar šo cerību ir noticis, to tu tagad esi dzirdējis.

Daudz labprātāk, es saku, es gribētu ļaut sevi simtkārt saplosīt vai sadedzināt, nekā es gribētu būt vienā prātā, vienā gribā ar Štenkfeldu, Cvingliju, Karlštatu, Okolampadu un kas vēl viņi ir, šie nožēlojamie jūsmotāji, vai arī atzīt viņu mācību.

Jo es atceros labi, tas vēl stāv rakstīts arī viņu grāmatās, cik ļoti apkaunojoši viņi. mūs zaimoja ar mūsu miļo Kungu un Pestītāju. Viņi sauca Viņu par ceptu Dievu, Dievu no maizes, Dievu no vīna utt. Mūs Viņi sauca par miesas ēdājiem, asinssūcējiem, antropopagos, kapernaītiem, tiestiešiem urr, kaut ari Viņi zināja, ka viņi tam Kungam un mums apzināti un pārlieku apkaunojoši darīja netaisnību un ka viņi izgudroja par mums kaunpilnus melus. Tā, protams, bija zināma zīme, ka viņos nevarēja būt labvēlīgs gars. Mārburgā mēs vēl to visu pacietīgi panesam un aizgājām ar cerību, ka pilnīgi izmainīsies uz labo pusi.

Jo to viņi zināja ļoti labi, ka mēs tādas lietas [attiecībā uz lamuvārdiem] nekad neesam mācījuši, nedz ticējuši, tomēr, sev par slavu un mums par negodu, viņi pūļa priekšā bija izplatījuši šo uzskatu, it kā mēs būtu tādi traki, neprātīgi, jūsmīgi ļaudis, kas uzskatītu, ka Kristus Sakramentā ir lokāli klātesošs un to var apēst pa gabalam, līdzīgi kā vilks var aprit aitu, [vai arī ka mēs uzskatītu], ka dzeram asinis tāpat kā govs ūdeni. Viņi zināja (es saku), būdami velna sakūdīti, kad viņi mūs sauca par miesas ēdājiem un asinssūcējiem, ka viņi bija ķērušies pie acīmredzamiem, nekaunīgiem meliem. Jo arī pāvestieši to nekad tā nav mācījuši, kā viņi to labi zināja, bet tomēr ar vārdu “pāvestieši” viņi gribēja mūs aizvainot – šie svētie, garīgie ļaudīs!

Jo, kā to mācīja zem pāvestības, tā arī mēs joprojām to esam paturējuši un vēl joprojām to arī mācām, un tā to pieņēma pirms 1500 gadiem patiesā, senā kristīgā baznīca (jo pāvests nav izveidojis vai nodibinājis Sakramentu, kas arī pašiem jūsmotājiem ir jāatzīst, lai gan to grib darīt par pāvestisku). Kad tu no altāra saņem maizi, tad tu nenorauj vienu roku no tā Kunga miesas, kā arī nenokod viņam degunu vai vienu pirkstu, bet tu saņem visu tā Kunga miesu. Nākamais aiz tevis ari saņem to pašu visu miesu. Tāpat trešais un tūkstošu tūkstoši uz visiem laikiem. Tāpat ir, kad tu dzer vīnu no kausa, tad tu nedzer asins lāsi no viņa pirksta vai kājām, bet tu dzer visas viņa asinis, tāpat arī tas, kas aiz tevis, līdz tūkstošu tūkstošiem, kā Kristus vārdi skaidri saka: “Nemiet, ēdiet, tā ir mana miesa.” (1.Kor.11:24) Viņš nesaka: Pēteri, tu ēd manu pirkstu, Andrej, tu ēd manu degunu, Jāni, tu ēd manas ausis utt., bet: “Tā ir mana miesa, to ņemiet un ēdiet” utt. Katrs priekš sevis saņem to nesadalītu.

Nē, slava Dievam, mēs neesam šādi nezinoši lempji, kā arī svētā baznīca zem pāvestības ne, kā to ļaunais gars, lai izskaistinātu savu ķecerību, mums par lielām nepatikšanām un negodu labprāt caur jūsmotājiem būtu ar šādiem izmisīgiem meliem darījis tautai ticamu. Jo Viņi zināja, ka šajā ziņā viņu mēle bija melīga, arī tādēļ, ka viņi, bez šaubām, paši bieži bija dziedājuši un lasījuši misi par “svēto Kristus miesu”, kurā starp daudzām citām lietām skaidri ir sacīts: viens to ņem, tūkstotis to ņem, viens saņem tikpat daudz, cik otrs un, to baudot, nav to apēduši. Tādēļ viņi labi zināja, ka mēs neesam miesas ēdāji, asinssūcēji, tiestieši, kapernaīti, nedz lokālisti, un mūsu Dievs nevarētu būt cepts Dievs, Dievs no vīna utt. Tomēr mums vajadzēja uzklausīt šādu viņu ļaunprātīgo, acīmredzamo zaimošanu, un, kurš negrib to izbeigt, vēl aizvien tādā veidā mūs zaimo, jo to viņi lasa savās grāmatās.

Marburgā, parādot bagātīgi kristīgo mīlestību, mēs (kā sacīts) vēl ļāvām visam tā notikt. Jo (Dievs zina) mums bija jādzird, ka mums nav nekādas kristīgās mīlestības un ka mēs nicinām Kristus kalpus, traucējam un mulsinām baznīcas utt. Un ka uz zemes nav citu grēcinieku kā vienīgi mēs, un debesīs citu svēto kā vienīgi jūsmotāju. Jo viņu vidū bija vienīgi mīlestības uguns, bet starp mums vienīgi nežēlsirdības ledus, jo mēs bijām miesas ēdāji, bet viņi viscaur tīri, skaidri, spoži, pats Gars.

Bet ko tagad mums šī pārāk mīlestība un pazemība ir palīdzējusi? Neko, kā vienīgi to, ka caur to viss ir kļuvis ļaunāk un mūsu labā cerība ir nožēlojami pievilta. Jo mīlestība būs un tai ir jābūt piekrāptai, jo tā “visu tic, visu cer” (1.Kor.13:4). Bet ticību nevar piekrāpt, jo Dievs nemelo, kā to dara cilvēks (1.Sam.15:29).

Kā lai es tagad uzkrauju uz savas nabaga sirdsapziņas šādus rupjus jūsmotāju un zākātāju, kas nav gatavi nožēlot savus grēkus, zaimus? Tas man būtu jādara, ja es būtu ielaidies ar viņiem caur grāmatām, rakstiem vai vārdiem, kā tagad Štenkfelds sagaida, lai es darītu.

Sv.Jānis 2.Jņ. saka: “Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu. Ja kas viņu sveicina, ņem dalību viņa ļaunajos darbos” (2.Jņ.10-11). Tagad tu zini, kurš ir tas vīrs, kas pavēl man neklausīties, ne arī redzēt jūsmotājus, bet gan no tiem izvairīties un tos nolādēt. Tas ir tas pats, ko es jau iepriekš sacīju no Sv.Pāvila vēstules Tit.3: “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi” (Tit.3:10).

Un, pat ja neiespējamais61 būtu patiesība, un viņiem būtu taisnība, ka Vakarēdienā ir vienīgi maize un vīns, vai tad tādēļ būtu tā jātrako un jārūc pret mums ar šādiem riebīgiem zaimiem “cepts Dievs”, “Dievs no maizes” utt.? Vai lai viņiem nevajag Kristus svēto vārdu (kuru mēs neesam izgudrojuši): “Tā ir mana miesa” saudzēt, kurā Viņš taču skaidri nosauc pasniegto maizi par savu miesu? Tāpat viņi grib Viņu zaimot arī par Dievu no auduma vai pagatavotu no auduma, vai par noaustu, vai aizšūtu Dievu, jo viņš ir staigājis apsegā, kas bija austs un šūts. Līdzīgi varētu viņu saukt arī par Dievu no ūdens, jo viņš tika kristīts Jardānas upē, vai par mākoņos ietītu Dievu, jo viņš debesīs uzbrauca mākoņos.

Atbilstošā veidā arī es būtu pratis nosaukt viņu Dievu, un es to joprojām varētu izdarīt, ja es nesaudzētu Dieva vārdu. Un arī viņiem es varētu dot viņu īstos vārdus, ka viņi ir ne tikai maizes rijēji un vīna dzērāji, bet gan dvēseles rijēji un dvēseles slepkavas un ka viņiem ir apsēsta, pilnīgi apsēsta, pārāk velnišķa, zaimojoša sirds un ka viņi ir melkuļi. Ar to es būtu teicis patiesību, jo tam nevar iebilst, ka ar šādiem saviem zaimiem viņi bezkaunīgi ir melojuši paši pret savu sirdsapziņu. [Turklāt] viņi nav nožēlojuši savu ļaunprātību, bet gan ar to lielās.

Tādēļ neviens no kristiešiem nevar un tam nevajag lūgt Dievu par jūsmotājiem, nedz arī tos uzņemt. Viņi ir nodoti sodam un “grēko līdz nāvei” (kā saka Sv.Jānis, 1.Jņ.5:16). Es [šeit] runāju par vadītājiem. Nabaga tautu, kas ir viņu vidū, lai mīļais Kungs Kristus atbrīvo no šādiem dvēseles slepkavām! Viņi (es saku) ir ļoti tieši un pietiekami bieži brīdināti. Par mani viņi neko negrib zināt, un arī es [neko] negribu par viņiem zināt. neko no manis nav saņēmuši (viņi lielās), par ko es pateicos Dievam. Tāpat vēl jo mazāk es esmu no viņiem [kaut ko] saņēmis, par to lai slavēts ir Dievs. Atlaid to, kas negrib palikt. Patiesība atklāsies, ja tā jau ar uzviju nav parādījusies.

Visupirms viņi tika brīdināti tūliņ, pašā sākumā no Svētā Gara, jo viņi teksta dēļ sadalījās septiņos garos, viens no otra visu laiku atšķiroties.

Pirmais – Karlštats – šo tekstu “Tā ir mana miesa” skaidroja tā, ka tas nozīmē tik daudz kā: Šeit sēž mana miesa. Un tekstam tādējādi būtu jābūt šādam: Viņš ņēma maizi, pateicās un to pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: “Šeit sēž mana miesa, kas par jums tiek nodota.”

Viņš to izteica ar tādu pārliecību, ka ne tikai Svētais Gars, bet pats Debesu Tēvs viņam to būtu atklājis. Par to es esmu pietiekoši rakstījis [grāmatā] “Pret debešķīgiem praviešiem”.

Otrais – Cvinglijs – saka, ka nebūtu taisnīgi to tā skaidrot, neņemot vērā, ka Debesu Tēvs pats bija to atklājis. Un šo tekstu viņš skaidroja caur savu citu svēto garu šādi: Nemiet, ēdiet. Tas nozīmē manu miesu, kas par jums tiek nodota. “Ir” šeit saucas “nozīmē”.

Trešais – Okolampads – radīja trešo svēto garu, kas šo tekstu skaidroja atkal savādāk, proti: Nemiet, ēdiet, tā ir manas miesas zīme.

Ceturtais – Štenkfelds – iedomājās, ka viņa smaka ir muskuss visai pasaulei, un no ceturtā svētā gara izteica šādu likumu: Šie vārdi “Tā ir mana miesa” ir jāatstāj bez ievērības”, jo viņi kavē garīgo izpratni. Šis likums tev ir labi jāievēro, ja tu gribi kļūt teologs, proti, ja skaidrais Dieva vārds kavē tavu saprātu, tad meklē kādu citu, kas tev patīk, un tad saki, ka tas ir Svētais Gars, un pēc tam šos vārdus tu varēsi skaidrot un izkārtot tā, kā tev pašam labi patīk.

Šeit, [piemēram], tev iepriekš vajag iegūt augstu garīgu saprātu, ka maize ir maize, vīns ir vīns, kuru neviens pāvestietis, nedz Luters, arī neviens maiznieks, neviens saimnieks jebkad nebūtu sapratis. Un, ievērojot to, skaidrot tekstu tā, ka tu pēdējo [domāta teikuma daļa] novieto priekšā, proti: “Ņemiet un ēdiet, mana miesa, kas par jums tiek nodota, ir tā” (proti: garīga barība). Te tev tā ir. Noej un saki, ka Štenkfelda svētais gars nav daudz pārāks par Karlštata, Cvinglija un Okolampada trim svētajiem gariem.

Piektais svētais gars un daži no viņa liekēžiem skaidro to šādi: “Ņemiet ēdiet, kas par jums tiek dots, tā ir mana miesa.”

Sestais svētais gars skaidro to šādi: “Ņemiet, ēdiet, tā ir mana miesa, par piemiņu.” Tas nozīmē tik daudz kā: “Ņemiet, ēdiet, tā ir manas miesas piemiņa (nominatīvs “miesa ir jāskaidro kā ģenitīvs “manas miesas”), kas par jums dota utt.

Septītais svētais gars, Johanness Kampanus, skaidro to šādi: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa”, miesa, proti, maize. Tas nozīmē tik daudz kā: maize, kuru es jums dodu, ir miesa vai ķermenis pats par sevi, nevis mana dzīvā, dabiskā miesa, bet gan mirusī, nedzīvā miesa, tāpat kā akmens un koks ir ķermenis. Bet tā kā tā ir mana radība, tad tā ir arī mana miesa, kuru es esmu radījis.

Šis ir visdiženākais svētais gars, pret un pāri visiem citiem. [Protams,] ja mēs neņemam vērā to, ka tas atņem godu maizniekam, kurš taču arī kaut ko ir darījis maizes labā, jo Dievs rada nevis maizi, bet graudus maizei.

Pāri šiem apkārt klīst vēl kāds cits svētais gars (jo velns ir svēts un liels gars), kas saka tā: tas nav ticības jautājums, tādēļ nav ko strīdēties. Ikviens šeit var ticēt to, ko viņš grib.

Šis svētais gars, man šķiet, ir kāds jauns svētais gars, kuru ir radījis un izperējis Štenkfelda vecais svētais gars. Jo viņš stingri turas pie Švenkfelda likuma un ne tikvien neievēro tekstu, bet aizmet to prom kopā ar ticību un visu, izprotot to tā, ka tas nav nekas cits kā vienīgi tukša rieksta čaumala. Šie svētie gari visi kopā, neskatoties uz to, cik ļoti tie par šo tekstu nav vienā prātā, tomēr šajā augstajā, garīgajā izpratnē ir vienisprātis, ka maize ir maize, vīns ir vīns. Un, kam nav šāda augsta prāta, tas lai labāk ir jucis un domā, ka maize nav maize, bet ir koks vai akmens. Tā tad būtu bīstama lieta.

Tādējādi Vakarēdiens pie viņiem nav nekas cits kā kāda cita ikdienas kopīga maltīte, kurā lieto maizi un vīnu, jo [šāda mielasta laikā] var runāt par Kristu, lasīt par to, slavēt viņu, pateikties viņam un tātad arī garīgi ēst, tikpat labi kā Kristus Vakarēdienā. Un Kristus ir visai liels muļķis, ka viņš nodibina īpašu Vakarēdienu, kad ar to taču pasaule tā kā tā jau ir pilna un kas tajā notiek ik dienas. Tas būtu bijis pilnīgi pietiekoši, ja Viņš būtu sacījis: vienmēr, kad jūs ēdat maizi un dzerat vīnu, “tad dariet to, mani pieminēdami.” Tas būtu pilnīgs Kristus Vakarēdiens, kādu to grib redzēt jūsmotāji. [Tas ir tas pats], ko Sv.Pāvils saka par visu dzīvi: “Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur viņu.” (Kol.3:17) Tas nenozīmē neko citu, kā visā mūsu rīcībā turēt garīgu mielastu, t. i., pieminēt to Kungu un stiprināt ticību. Tādā veidā Vakarēdiens ar laiku pārtop par dzērāju dzīrēm, kā to jau bija uzsākuši [darīt] korintieši. (1.Kor.11:20-22)

Otro reizi viņus brīdināja daudzi, arī es jo īpaši, tā kā es pret viņiem tik čakli rakstīju un tik pārliecinoši atspēkoju viņu pamatargumentus, ka viņu sirdsapziņa dabūja to sajust. Viņiem par labu runāja divas Rakstu vietas, viena no Jņ.6: “miesa neder nenieka” (Jņ.6:63), kuru Okolampads nosauca par saviem dzelzs mūriem, un otra: Kristus ir uzbraucis debesīs, un tādēļ viņa miesa un asinis nevar būt Vakarēdienā. Viņi minēja arī vēl citas Rakstu vietas, kas runāja par Kristus uzbraukšanu debesīs. skaidroja mums ļoti neatlaidīgi, ka Kristus ir uzbraucis debesīs, it kā mēs nekad to nebūtu dzirdējuši, kas notika nu jau pirms 1500 gadiem. Bet ka tādēļ Vakarēdienā būtu vienīgi maize un vīns, šo mīklu viņi negribēja minēt, nedz to atrisināt, kā to liecina manas pret viņiem izdotās grāmatas.

Pirmo Rakstu vietu: “miesa neder nenieka” es tik ļoti pārliecinoši pierādīju kā šajā sakarībā nepielietojamu, ka arī Cvinglijs savā pēdējā grāmatiņā to vairāk nepiemin. Arī otro es pārliecinoši pierādīju kā šeit nepielietojamu, proti, šādi: tas būtu neiespējami, ka viņi visā nopietnībā tiktu pavedināti noliegt Vakarēdienā tā Kunga miesu un asinis šīs Rakstu vietas “Viņš ir uzbraucis debesīs” dēļ, kā tomēr viņi ar lepniem vārdiem daudzās grāmatās to pašpārliecināti apgalvoja. To, ka, protams, viņi šeit meloja, es pārbaudīju, balstoties uz šāda pamata: Vakarēdienu Kristus ir iestādījis un savu miesu un asinis Viņš ir devis saviem mācekļiem, kā to norāda šie vārdi “Ēdiet, tā ir mana miesa”, pirms Viņš ir uzbraucis debesīs, jo tajā brīdī Viņš sēdēja pie galda šeit, uz šīs zemes un noturēja pirmo Vakarēdienu. Tādēļ viņu lielīšanās nevar būt patiesa, proti, it kā viņus būtu pārliecinājušas Rakstu vietas par debesbraukšanu. Jo, pretstatā tam, stāv rakstīts, ka Kristus turēja Vakarēdienu, pirms Viņš uzbrauca debesīs.

Ja nu Viņa debesbraukšana neaizkavē pirmo Vakarēdienu, tad kā lai to uztver nopietni un nevis kā melus, kad saka, ka mūs ir pārliecinājusi debesbraukšana un tā mūs ir pasargājusi [no ticības reālajai klātbūtnei]? Jo vairāk tādēļ, ka 1500 gadus mēs neesam turējuši nevienu citu Vakarēdienu, kā to, ko tas Kungs no paša sākuma ir iestādījis un pavēlējis, kā Viņš saka: “To dariet, mani pieminēdami.” (1.Kor.11:24) Turklāt, ja Viņi nezina un nesaprot, ko nozīmē uzbraukt debesīs, kā tad tas varēja viņus pārliecināt? Pret to Viņi neko nevarēja iebilst, un tādēļ viņi meklēja ceļus, kā savas ļaunās lietas varētu salāpīt un izskaistināt un kādā veidā viņi varētu ar mums vienoties. Tad tika norunāts Marburgas kolokvijs. Tur viņi uzlaboja šo stāvokli un atzina, ka Vakarēdienā nav vienīgi maize un vīns, kā to līdz tam viņi ļoti kaislīgi bija aizstāvējuši, bet gan, ka tajā ir arī miesa un asinis. Un nevis miesīgi, bet garīgi. Tas tā nevar būt, jo garīga baudīšana ir iespējama vienīgi svētajiem un taisnajiem. Bet Sv.Pāvils saka, ka necienīgie tāpat saņem Kristus miesu un asinis, kā cienīgie. (1.Kor.11:27-29)

Un Cvinglijam ar mani bija gara, nejēdzīga saruna par lokālo ietveršanu, ka maizē nevar būt Kristus miesa, kā tā ir telpā vai traukā, it kā mēs mācītu, ka Kristus miesa maizē ir tāpat kā salmi maisā vai vīns mucā. Pēc tam daži no viņiem atvainojās un sacīja, ka viņi to nebija citādi sapratuši, kā vienīgi, ka mēs un pāvestieši mācām, ka Kristus miesa Sakramentā būtu lokāla, tāpat kā salmi maisā. Ak, tā bija nevajadzīga, neko neizsakoša un nepārliecinoša atvainošanās!

Jo viņi zināja ļoti labi, ka ne pāvestieši, nedz mēs tā neesam mācījuši. Un pat ja viņi (pieņemot kaut ko pilnīgi neticamu) to citādi nebūtu sapratuši, tad viņiem ar to vajadzēja atzīt, ka šīs lietas, par kurām tie paši nekad [neko] nebija dzirdējuši, nedz tās sapratuši, kā neprātīgi ļaudis bija apstrīdējuši. Jo pāvestiešu mācība tajā laikā bija daudz vairāk zināma kā tagad. Patiesībā nebija zināma neviena cita mācība, par kuru jūsmotāji būtu varējuši ko zināt.

Tā māca pāvestieši, bet patiesībā ne jau pāvestieši, bet svētā kristīgā baznīca un mēs kopā ar viņiem (jo pāvests, kā jau sacīts, nav iestādījis Sakramentu), ka Kristus miesa Sakramentā nav lokāli (kā salmi maisā), bet galīgi, t.i., viņš noteikti ir klātesošs, ne kā salmi maisā, taču tomēr miesīgi un patiesi klātesošs, kā es to savā grāmatiņā pārliecinoši esmu pierādījis. To es esmu sacījis, ka viņi to zināja labi vai katrā ziņā viņiem tas bija jāzina, ja jau viņi gribēja tik briesmīgi trakot pret to, par ko viņiem nebija ne jausmas. Tā mēs šķīrāmies no Marburgas ar šādu cerību (kā jau sacīts), jo atzina visus kristīgos artikulus un šajā Svētā Sakramenta artikulā atteicās arī no iepriekšējiem maldiem (ka tā būtu tikai vienkārša maize). Likās, ka ar laiku viņi pilnīgi pievienosies mūsu viedoklim.

Bet tā kā velna ietekmes dēļ tas nenotika, tad es biju smagi vilies. To man vajadzēja ievērot grāmatiņā, kas tika izdota pēc Cvinglija nāves, ka viņš pēc kolokvija bija kļuvis ļaunāks, jo iepriekš, un neapšaubāmi Marburgā, viņš pret mani bija rīkojies netaisni. Tādēļ es neesmu spiests pieņemt kopību ne ar vienu no jūsmotājiem, vienalga, vai tas sauktos par Štenkfeldu, Cvingliju, Okolampadu, Karlštatu, vai kas vien viņi ir, šie jūsmotāji, maizes ēdāji un vīna dzērāji, t. i., Kristus zaimotāji un ienaidnieki. Un savos sirds [dziļumos] man nav ne jāzina, ne jāredz, ne jādzird par viņu vēstulēm, grāmatām, sveicieniem, svētību, rakstiem, vārdiem vai piemiņu.

Jo tāpēc, ka es esmu pārliecināts, ka viņu pašu sirdsapziņai ir jāliecina pret viņiem un ka ir netaisni un zaimo Dievu, es gribu un varu pastarā tiesā priecīgs sava mīļā Kunga Jēzus Kristus priekšā sacīt: Kungs Jēzu, es esmu viņus godīgi brīdinājis un pamācījis, turklāt tos pārliecina viņu pašu sirdsapziņa. Mīļais Kungs, Tu zini, ka tas viņiem būs jāatzīst Tavā priekšā.

Trešo reizi tika brīdināti ar briesmīgo Dieva spriedumu, kad Cvinglijs un kopā ar viņu aptuveni pieci tūkstoši ļoti izcilu vīru tika nogalināti tik nožēlojamā veidā, kā to liecina vēstures avoti un viņu vēstules. Neskatoties uz to, šādu dusmīgu spriedumu viņi tūlīt gribēja izskaidrot kā žēlastības zīmi un godināt Cvingliju par svēto, kuram, līdzīgi kā visiem svētajiem, daudz vajadzēja ciest un arī nevainīgi tikt nokautam. Un ko tas palīdzētu, ja Dievs pār viņiem sūtītu vēl vairāk mocību, nekā viņš darīja faraonam, ja viņiem ir tāds prāts, ka no tā viņi grib darīt vienīgi svētas ciešanas? Viņi ir kā jūdi, kas nu jau 1500 gadus tādā pašā veidā skaidro savas ciešanas un savu nelaimi un nocietina savas sirdis to lietu dēļ, caur kurām viņi tik briesmīgā veidā tika brīdināti. Un tādēļ, ka es esmu pārliecināts, ka Cvinglijs (kā to liecina viņa pēdējā grāmatiņa) ir miris lielos un daudzos grēkos un Dieva zaimošanā, es viņu skaidrojumam nevaru ticēt.

Lai gan es vēlētos un gribētu, lai Dievs pie viņa lietotu Sv.Pāvila izteicienu: “Un viņu nododam … miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts tā Kunga dienā” (1.Kor.5:5), kā arī: “Jo sodīdams, tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.” (1.Kor.11:32). Ak, cik ļoti es vēlētos, ka viņam būtu noticis pēc šiem izteicieniem, jo šāda viņa nelaime man pāri mēram sagādāja ciešanas un tas mani vēl joprojām sāpina.

Ja ciest nozīmē būt svētam un darīt svētu, tad visupirms tur ir jābūt nevainībai un iemeslam, kas ir taisns Dieva acīs, kā arī Sv.Augustīns sakal: “Nevis sods, bet tā iemesls dara par mocekli.” Tagad viņi labi zina, ka, neskatoties uz to, ka Cvinglijs bija zaimojis Vakarēdienu, viņš bija vainīgs arī pasaules priekšā, jo viņš, aizsprostojot ceļu, bija noziedzīgi rīkojies pret otru partiju. [Spriežot pēc tā], drīzāk ir noticis, ka viņš tika sodīts pēc šīs Rakstu vietas: “Visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mt.26:52) Tā mums vajadzētu par to domāt un to ņemt vērā. to [t.i., Cvinglija nāvi] var skaidrot, par to stāstīt, to izgreznot, kā vien viņi vēlas, [tomēr] vēsturiskie stāsti un to rakstiskā liecības ir pret viņiem.

Uz to viņi ir lepni (kā es to dzirdu runājam), ka raksta daudz grāmatu un dara lielu darbu baznīcas labā un saistībā ar Rakstiem. Bet ko gan tas dod, kamēr vilto un sagroza Dieva vārdu un Sakramentu un negrib to dzirdēt? Kas nedzird Dievu, to arī Viņš nedzird, bet “tā lūgšana ir negantība.” (Sal.pam.28:9) Arī jūdi nu jau 1500 gadus ļoti strādā ar Rakstiem. Patiešām, kuri ķeceri nav daudz vairāk strādājuši ar mācībām un Rakstiem kā kristieši? Jo (kā saka sakāmvārds) velna mocekļiem ir daudz grūtāk nopelnīt elli nekā patiesi svētajiem – debesis.

Tādēļ, ka tik daudzajiem Dieva lielajiem brīdinājumiem un pamācībām nav bijusi pie viņiem nekāda nozīme, es varu lepoties ar labu sirdsapziņu un stipru ticību, ka mans raksts, kas tika izdots pirms piecpadsmit gadiem, bija arī dievišķa pamācība blakus divām citām pamācībām. Tādēļ es neesmu nemaz tik nenozīmīgs, ka nevarētu viņus brīdināt, ja viņi tik pārmērīgi lielās. Jo arī es esmu Kristus kalps tāpat, ja ne vairāk, kā viņi, un arī es esmu strādājis Viņa baznīcā, pirms viņi to darīja (es gan negribu lielīties par daudz), tādēļ man ir jāļauj viņiem pazust un ir jāizvairās no viņiem kā no tādiem, kas paši sevi pazudina (αὐτοκατάκριτος [pēc Tit.3:11]), kas tīši un ar nolūku grib kļūt pazudināti. Man nav nepieciešama nekāda sadraudzība ne ar vienu no viņiem, ne ar vēstulēm, ne ar rakstiem, ne ar vārdiem, nedz arī darbos, kā tas Kungs ir pavēlējis Mt.18:17. Vienalga, vai viņu sauc Štenkfelds, Cvinglijs vai kā savādāk, jo man viņi visi ir vienādi, un tādi viņi arī ir. Viņi negrib ticēt, ka tā Kunga maize Svētajā Vakarēdienā ir Viņa īstā, dabiskā miesa, kuru bezdievis vai Jūdass tieši tāpat saņem ar muti kā Sv.Pāvils un visi svētie. Kas tam (es saku) negrib ticēt, tas lai neapgrūtina mani ar vēstulēm, rakstiem vai vārdiem. Un lai necer būt ar mani sadraudzībā. Tas ir mans galavārds.

Ar šo, mans labais draugs, jums ir zināms mans iemesls, kāpēc es neesmu vēlējies dzirdēt šo zaimotāju Švenkfeldu, nedz arī viņam atbildēt. To jūs varat, ja uz to jums vispār ir vēlēšanās, norādīt tiem, kurus Štenkfelds ar apmelojumiem un aizdomīgumu, iespējams, ir pret mani uzkūdījis. Man, kā jau sacīts, tas patīk, ka mani lamā šādi zaimotāji un ka viņi ļoti dusmojas uz mani. Nav neviena, kas pievērstu uzmanību viņu dusmām. Ja viņi uzdrošinās namatēvu saukt par Belcebulu, tad kādēļ lai nezaimotu tā saimi? (Mt.10:25) Tas ir: ja viņi uzdrošinās zaimot mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu un attiecībā uz viņa vārdiem: “Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa” utt. apvainot viņu melos un viņa pestījošo, mierinošo Sakramentu skaidrot un sagrozīt par zemnieku dzīrošanu, tad ko gan lai šie visi augstprātīgie gari nedarītu nabaga Luteram?

Īsi sakot, es esmu viņus atpazinis un pārspējis daudzkārtīgi kā acīmredzamus zaimotājus un meļus. Visupirms tādēļ, ka sākumā mācīja, ka Vakarēdienā nav nekā, kā vienīgi maize un vīns. Tādēļ zaimoja un lamāja mūs par miesas ēdājiem, asins sūcējiem, tiestiešiem, kapernaīitiem un mūsu Kungu par ceptu Dievu, Dievu no maizes, Dievu no vīna utt., kā esošās grāmatas vienmēr liecina. Kura kristieša sirds var vai grib arī ticēt, ka Svētais Gars un nevis daudz vairāk riebīgais velns nepārtraukti ir viņos, jo Vņ1 tā Kunga skaidros vārdus “Ņemiet, ēdiet. Tā ir mana miesa” skaidro patvaļīgi un noziedzīgi, [balstoties] uz savām iedomām, ka viņš ir garīgi un nevis miesīgi klātesošs. Jo mēs zinām ļoti labi, kaut arī caur ticību Kungs Kristus dzīvo mūsu sirdīs (kā to māca Sv.Pāvils Ef.3:17), kas nozīmē garīgu mājošanu, tad tomēr sev viņš nepieņēma garīgu miesu un garīgas asinis, nedz arī mums to deva, kā viņš saka Lūka pēdējā nodaļā: “Aptaustait mani un apskaitait, jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam.” (Lk.24:39) Un tomēr viņš dzīvo garīgi mūsu sirdīs.

Otrām kārtām, es esmu skaidri pierādījis, ka tās Rakstu vietas, kuras citē, kad viņi runā par debesbraukšanu un nederīgo miesu, viņi ir skaidrojuši aplami un lietojuši tās apzināti nepareizā nozīmē. Tāpat viņi ir pieķerti daudzos rupjos melos, un pat vēl šodien, nebūdami gatavi nožēlot savus grēkus, viņi stūrgalvigi un ar nocietinātām sirdīm paliek šādos acīmredzamos zaimos un melos. Tādā veidā man vajadzētu pazudināt elles bezdibenī pašam sevi kopā ar viņiem, ja es turētos ar viņiem kopā vai ja man būtu ar sadraudzība, vai arī ja es būtu klusējis, to ievērojot un dzirdot, kā viņi piesavinājās manu kopību vai ar to lielījās. To lai dara vai par to lai klusē velns un viņa māte, bet ne es.

Es gribu kopā ar svēto tēvu Ābrahāmu un visiem kristiešiem balstīties uz Rom.4 sacītom: “TO, KO DIEVS SAKA, TO VIŅŠ SPĒJ ARĪ DARĪT.” (Rom.4:21) Tāpat 51.psalmā: “Lai tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā.” (Ps.51:6) Un es negribu jautāt visupirms savam prātam pēc padoma, kā tas ar to saskan vai kā tas ir iespējams, ka es ar muti varu saņemt Viņa miesu un asinis un pēc tam kā soģis pār Dievu skaidrot Viņa vārdu pēc savas augstprātības. Nē, tā es negribu jūsmot. Ja Viņš to ir teicis, tad es pie tā palieku. Ja Viņš mani pavedina, tad es esmu pavedināts uz pestīšanu. Viņš ne reizi vēl nav melojis un arī nevar melot. Bet jūsmotāji ir acīmredzami meļi, un par tādiem tos esmu atzinis ne tikai es, bet viņi paši. Viņiem arī turpmāk ir jāmelo, jo viņi paļaujas uz savām iedomām vairāk nekā uz Dieva vārdu.

Un, kas to negrib darīt un negrib paļauties uz šo vai tamlīdzīgām Rakstu vietām: “Ko Dievs saka, to viņš var darīt”, tāpat: “Dievs nevar melot” (Rom.4:21; Ebr..6:18) utt., tam es patiesi iesaku, lai viņš liek mierā Svētos Rakstus un kristīgās ticības artikulus. Jo ar savu skaidrošanu – jo tālāk, jo vairāk viņš pazūd maldos, un viņam būtu labāk, ja viņš paliktu nolādēts pagāns, nekā ja viņš kļūst par nolādētu kristieti.

Ak, mīļais cilvēk, ja kāds negrib ticēt artikulam par Svēto Vakarēdienu, kā tad lai viņš gribētu ticēt artikulam par Kristus cilvēcību un dievišķību vienā personā? Un ja tu apšaubi to, ka tu, kad tu ēd maizi no altāra, saņem ar muti Kristus miesu tāpat, kā tu ar muti saņem Kristus asinis, kad tu dzer vīnu Vakarēdienā, tad tev būtu daudz vairāk jāapšauba (īpaši, kad tuvojas tava nāves stundiņa), kā bezgalīgā un neizmērojamā Dievība, kas būtiski ir klātesoša un kurai ir jābūt klātesošai itin visur, top miesīgi apņemta un ietverta cilvēcīgumā un jaunavas miesās, kā to saka Sv.Pāvils Kol.2: “Viņā mājo visa Dievības pilnība redzamā veidā.” (Kol.2:9)

Un kā tas ir iespējams, ka tev būtu jātic, ka vienīgi Dēls ir kļuvis cilvēks un nevis Tēvs vai Svētais Gars, kad taču šīs trīs personas nav nekas cits kā viens Dievs vienas Dievības vispilnīgākajā, vienīgajā būtībā un dabā?” Kā lai to paskaidro? Kā tas ir iespējams, ka vienīgajai, pilnīgajai Dēla dievībai vajadzēja atšķirties vai atdalīties tā, ka tā vienlaicīgi ir savienota ar cilvēcīgumu, un tā pati vienīgā Tēva un Svētā Gara dievība nav savienota ar cilvēcīgumu? Tomēr tā vienlaicīgi ir viena un tā pati dievība, viena persona ir Kristū kopā ar cilvēcīgumu, un tā nav Tēvs vai Svētais Gars. Ak, kā gan sāks jūsmot, grīļoties un plātīties, kad viņi nokļūs pie šī [jautājuma]! Tad viņiem būs izdevība, kā es dzirdu, paskaidrot to, ka viņi droši un krietni īr jau ķērušies klāt eitihiānismam un nestoriānismam. Jo es domāju tā, un to es esmu arī sacījis, ka viņiem ir jānonāk pie šī [jautājuma]. Velns nevar stāvēt dīkā. Tur, kur viņš nodibina vienu ķecerību, tur viņam vajag nodibināt vairāk, un nevieni maldi nepaliek vieni paši. Ja gredzens kādā vietā ir salūzis uz pusēm, tad tas nav vairs viens gredzens, tas neturas vairs kopā un lūzt arvien tālāk utt.

Un pat ja daudz lielās, ka viņi šim artikulam par Kristus personu tic un par to daudz pļāpā, tad tomēr tev nevajadzētu tam ticēt, jo itin viss, ko viņi par to saka, ir meli. Ar muti viņi to gan saka (līdzīgi kā Evaņģēlijā dēmoni sauc to Kungu par Dieva Dēlu), “bet viņu sirds ir tālu no tā”, kā tas ir skaidri pateikts Mt.15:8. Līdzīgi kā jūdi zvērēja pie dzīvā Dieva, taču, kā to saka pravietis, zvērēja nepatiesi (Cak.5:4). Arī turki slavē Dieva vārdu, bet miršanas brīdī viņi atklāj, kas ir viņu dievs. Jo skaidrs ir tas, ja kāds patiesi netic vai negrib ticēt vienam artikulam (pēc tam, kad viņam par to ir teikts un aizrādīts), tad tas, bez šaubām, neticēs ar nopietnību un patiesu ticību nevienam artikulam. Un ja kāds ir tik pārdrošs, ka viņš uzdrošinās noliegt Dievu vai to apvainot melos vienā vārdā un to dara ar ļaunu nolūku, pretēji tam, kā viņam vienreiz vai divreiz par to ir teikts un aizrādīts, tad tāds uzdrošinās arī (un to viņš arī dara) noliegt un apvainot Dievu, ka tas melo visos savos vārdos.

Tādēļ tas nozīmē to, ka pilnīgi un bez izņēmuma visam ir jātic vai arī nekam nav jātic. Svētais Gars neļauj sevi šķirt un dalīt tādā veidā, ka viņš vienu lietu pieļautu mācīt un tai ticēt patiesi, bet otru – aplami. Vienīgi izņemot gadījumu, kad ir vāji ticīgie, kas ļauj sev aizrādīt un stūrgalvīgi neaizstāv savus uzskatus. Pretējā gadījumā, ko gan tas nozīmē, ja nevienam nebūtu jācieš no tā, ka viņš vēlētos noliegt vienu artikulu, kamēr visus citus viņš uzskata par patiesiem (kaut gan tas savā būtībā ir neiespējami, jo tad nevienu ķeceri nekad vairāk nevarētu nolādēt un tad uz zemes neviens ķeceris vairāk nevarētu arī būt. Jo visus ķecerus raksturo tas, ka visupirms viņi noliedz vienu artikulu, pēc tam visus pārējos un tad – visus kopā. Un tie kļūst nederīgi tāpat kā zvans, ja tas dabū plaisu vai plīsumu. Jo, ja zvans vienā vietā ir plīsis, tad tas vairāk neskan un ir pilnīgi nelietojams.

To lai tev māca [vēstures] piemēri: Ārijs izvēlējās šo vienīgo artikulu, ka Kristus nav Dievs, bet ir radība. Visiem citiem artikuliem, un īpaši tiem, ka Dievs Tēvs ir viens vienīgs Dievs, debess un zemes Radītājs, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, ka ir Kristība, Sakraments, atslēgas, mirušo augšāmcelšanās un mūžīgā dzīve, viņš svētbijīgi ticēja (spriežot pēc viņa vārdiem) daudz vairāk vēl kā patiesie kristieši. Taču Svētie Raksti vēl arvien pastāv un apliecina, ka viņš nav ticējis nevienam artikulam. Jo tā saka Sv.Jānis 1.Jņ.2: “Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs” (1.Jņ.2:23) utt. Ja nu Ārijam nav Dēla un Tēva, tad viņam arī nav ne Dieva, ne debess un zemes Radītāja, tas ir: tas viņam nepalīdz, ja viņš ar muti sauc Dievu par Tēvu, debess un zemes Radītāju un viņu slavē. Kaut arī neviens cits Dievs nav debess un zemes Radītājs kā tas, kuru ar savu melīgo mēli piemin Ārijs, tomēr viņam, Ārijam, tas nav Dievs, jo viņš noliedz un zaimo viņa vienīgo Dēlu Kristu, sakot, ka tas nav Dievs. Tādēļ viņam Kristība vairāk nav Kristība, grēku piedošana nav vairs grēku piedošana, Sakraments nav vairs Sakraments, tas ir: no tā viņam nav vairs nekāda labuma, pat ja viņš iepriekš ir ticis pareizi kristīts un ir saņēmis patiesu grēku piedošanu un patiesu sakramentu. Tādēļ, ka viņš noliedz patieso ticības Dievu – Kristu, viņš ir pazaudējis visus ticības artikulus un neviens artikuls viņam vairs neder. Viņš arī nevar ar patiesu, nopietnu ticību nevienam artikulam [vairs] ticēt, bet gan visus tos kopā viņam vajag izmantot savai pazudināšanai, kā to saka otrais bauslis: “Tev nebūs tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāt.” (2.Moz.20:7) Šeit tu dzirdi, ka arī patiesais, svētais Dieva vārds neko nepalīdz, bet gan drīzāk kaitē tam, kas tam nepatiesi tic un to nelietīgi valkā. Tādēļ arī senie tēvi par to strīdējās, vai ariāņu kristība ir arī patiesa Kristība. Tādā veidā viena nelaime noved vienmēr pie otras.

Maķedonijs, Konstantinopoles ķeceris, arī ticēja visiem artikuliem izņemot vienu, ka Svētais Gars ir patiess Dievs. Ko tas viņam un viņa ļaudīm palīdzēja? Tas nozīmēja patiesībā to, ka viņš neticēja nevienam. Un, kaut arī viņš ar muti tos izrunātu un nosauktu vienādi pareizi, tad tomēr viņam nav Dieva, tādēļ, ka viņš neuzskata Svēto Garu par Dievu. Tādēļ viņam nav arī debess un zemes Radītāja. Tad arī viņa kristība nav vairāk spēkā esoša, viņam nav grēku piedošanas, nav Sakramenta, nav mūžīgās dzīves. Un kaut arī viņš dzīvo krietni un ved šķietami kristīgu dzīvi, tomēr viņš nav patiess kristietis, bet gan liels liekulis. Viņam būtu bijis daudz labāk, ja viņš nebūtu kristietis, ne arī tik nelietīgā nepareizā veidā sauktos kristieša vārdā, t.i., tajā sauktos un to godātu riebīgā veidā.

Tāpat Nestors, arī Konstantinopolles bīskaps, bija vīrs, kurš kopā ar saviem ļaudīm stingri turējās pie visiem artikuliem, izņemot vienu. Un šī viena dēļ viņš bija ķeceris, jo viņš uzskatīja, ka Dieva Dēls Kristus nav dzimis no jaunavas Marijas un ka Marija nebija un arī nevarēja būt Dieva māte. Tādēļ izņemot vienīgi to, ka viņš bija spējīgs tos izrunāt ar muti un nelietīgi lietot, arī visi pārējie artikuli viņam zaudēja savu nozīmi. Tāpēc arī no šiem trim ķeceriem vēlāk uz āru izlauzās un dienas gaismā parādījās daudz vairāk ķecerību (jo tās iepriekš bija viņos paslēptas), līdz parādījās riebīgais Muhameds. Jo visas vēstures grāmatas liecina, ka Muhameds ir cēlies no ariāņiem, maķedoniešiem un nestoriāņiem, pie kuriem viņš jau laikus un no paša sākuma bija atradies.

Un kā tas ir noticis, ka pāvests ir kļuvis tik ķecerīgs un pasaulē arvien ienes vienu ķecerību pēc otras, līdz kamēr tagad Romā, īpaši pāvesta galmā, ir vienīgi epikūrieši un kristīgās ticības izsmējēji? Tas ir tādēļ, ka viņi ir atkrituši no ticības Kristum un paļaujas uz darbiem, t.i., uz savu pašu taisnīgumu. Kāda jēga tad viņam ir no visiem pārējiem artikuliem? Ko tas viņam dod, ka viņš ar muti augsti slavē patieso Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu – un ārēji lieliski simulē kristīgu dzīvi? Tomēr viņš ir un paliek Kristus lielākais ienaidnieks un patiesais Antikrists. Viņš pats sevi ir darījis par kristietības galvu, patiesībā par tūpli kā velna ekskrementu vietu, caur kuru tik daudz mises, mūku kārtas un nešķīstības briesmas ir ienākušas pasaulē, līdz beidzot mūki ar savu utaino kapuču palīdzību palīdzēja mirstošiem kristiešiem tikt uz debesīm.

Tāpat arī jūsmotājiem tas nekādu labumu nedos, ka viņi Sakramenta jautājumā ļoti daudz pļāpā par Kristus miesas un asins garīgo ēšanu un dzeršanu un par kristiešu mīlestību un vienotību. Jo šie vārdi ir vienīgi vīģu lapas, ar kurām Ādams un Ieva gribēja apsegties un greznoties, lai Dievs neievērotu viņu kaunu un grēku. (1.Moz.3:7) Daudz mazāk viņiem palīdzēs viņu lielais mācīšanas un rakstīšanas darbs un viņu nopietnā, krietnā dzīvošana. Tā visa vēl ir pagāniska padarīšana, tādēļ arī tas ir veltīgi, ka tic Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam un Kristum Pestītājam. Viss, es saku, ir veltīgi, kopā ar visiem artikuliem, vienalga, cik pareizi un nevainojami viņi ar savu aplamo zaimojošo muti tos pieminētu vai tos attēlotu, jo viņi noliedz un sauc par nepatiesu šo vienu artikulu, kad Kristus sakramentā saka: “Nemiet (maizi) un ēdiet, tā ir mana miesa, kas par jums top dota” utt. (1.Kor.11:24) Jo, ko pļāpā par garīgo ēšanu un par mīlestību, tas viss ir vērsts uz vienu [mērķi]: grib šādu ļaunumu un indi tā apsegt un apslēpt, lai to neviens neievērotu, ne arī to ieraudzītu, bet gan lai viņus uzskatītu par ievērojamiem un ļoti labiem kristiešiem. Tas ir tas, ko mēs saucam mālēt acu priekšā velna rēgu un tumšo velnu (kā to māca Sv.Pāvils) greznot ar gaismas eņģeļa gaišo apģērbu. (2.Kor.11:14) Tādēļ, ka Viņi negrib būt kristieši šajā vienīgajā artikulā, viņu lielā lielīšanās un daudzie darbi ir veltīgi.

Par to runā tas Kungs Lk.11: “Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu. Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs pilnībā gaiša.” (Lk.11:35-36) Šeit tu redzi, ka tas Kungs grib, lai viss mūsos būtu gaišs, un ka tajā nav ne kripatiņas no tumsības. Kā arī Mt.6 ir teikts: “Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” (Mt.6:23) Un Pāvils Vēst. gal. saka: “No jauna es apliecinu katram cilvēkam, kas pieņem jūdu derības zīmi (kas skar ķermeņa mazu daļiņu), ka tas ir no Kristus un no žēlastības atkritis un viņam ir jāizpilda visa bauslība.” (Gal.5:3-4) No šejienes ir arī Jēkaba izteiciens: “Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem. Jo, kas ir sacījis: “Tev nebūs laulību pārkāpt”, ir teicis arī: “Tev nebūs nokaut”” utt. (Jēk.2:10-11) Ir viens Dievs, kas visu ir pavēlējis. Kas viņu sadusmo vienā lietā, ar to savukārt sanaidojas visa radība un visi Dieva baušļi, arī viņa paša labie darbi, kurus viņš iedomājas, ka ir darījis paklausībā citiem baušļiem, tādēļ ka tie nav darīti patiesā paklausībā Dievam, ne arī ticībā Kristum utt.

Tu [varbūt] gribētu teikt: “Ak, mīļais Luter! Mums taču būtu vēl jācer vai vismaz nebūtu jābaidās [no tā], ka Dievs varētu būt tik ļoti, pārlieku un nepielūdzami bargs, ka viņš gribētu pazudināt cilvēkus viena artikula dēļ, kad taču visus pārējos artikulus uzticīgi tur un tiem tic.” Tā sevi mierina ne tikai ķeceris, bet arī citi grēcinieki, kā to raksta Sīraks, it kā Dievs uzlūkotu viņu pārējos labos darbus un būtu žēlīgs. Līdzīgi, kā ķēniņš Sauls gribēja savu nepaklausību apslēpt ar savu reliģisko dedzību un upuriem (1.Sam.15:15), tā viņi turpina pārliecinoši runāt, it kā ar viņiem viss būtu kārtībā. Tas lielais darbs, ko citādi dara, gūs pārsvaru pār vienu neizdošanos. Pret šo [nostāju] ir jāsaka, ka Dievs gandrīz nevar cerēt vai sagaidīt, ka viņa nabaga nožēlojamā, aklā radība būtu tik neprātīga un lepna pret savu Radītāju un Kungu, ka tā noliegtu, sauktu par nepatiesu un zaimotu Viņa dievišķo vārdu, bet gan [drīzāk] Viņš varētu cerēt, ka viņa pazemīgā, pakļāvīga, paklausīgā radība nenoliegtu vai nezaimotu nevienu vienīgu vārdu, bet gan visus vārdus kopumā un katru atsevišķi sirsnīgi uzņemtu un ar lielu prieku pateiktos, ka tā ir cienīga dzirdēt vienu vienīgu vārdu no sava mīļā Dieva. Patiesi, tā Dievam vajadzētu domāt.

Bet tagad ķeceri pret Dieva vārdu izturas tā, it kā tas būtu cilvēku vārds vai kāda muļķa vārds, kuru viņi var nonicināt, izsmiet un zaimot. Viņi domā, ka pēc saviem pašu ieskatiem visu viņi varētu izdarīt labāk, bez tam viņi negrib, ka viņiem aizrāda. Tādēļ viņiem nevar palīdzēt. [Šajā gadījumā] viņu daudzie lielie, labie darbi negūs pārsvaru pār vienu ļauno darbu. Jo nav ne daudz, ne maz, ne mazu, ne lielu labo darbu [Dieva priekšā], bet vienīgi niecīgi, ļauni un nolādēti darbi, jo neticība un Dieva zaimošana iznīcina un nolād arī labos (kā viņi tos sauc) darbus. Patiesībā šādi labie darbi ir ļaunāki nekā vienkārši sliktie grēki, jo tie tiek darīti un notiek, zaimojot un stūrgalvīgi noliedzot Dievu un Viņa vārdu. Patiesi, būtu bijis daudz labāk un būtu bijis vēlams, ja tā vietā darītu grēku un ļaunos darbus, jo tad taču atzītu un zinātu, ko viņi dara. Bet tagad arī viņiem notiek pēc Salamana sakāmvārda: “Sargi savu kāju, kad tu eji Dieva namā, un nāc labāk klausīties nekā upurēt, kā tie ģeķi, jo tie nezina, ka tie ļaunu dara.” (Sal.māc.4:17) Upuris patiešām ir labs darbs, tomēr, ja to pienes ģeķi, kas negrib klausīties (t.i., bezdievji un ķeceri), tad to sauc par ļaunu. Bet kādu dienu viņus tiesās un daudz asāk skars 50.psalmā sacītie vārdi: “Bet bezdievim tas Kungs saka: Ko tu daudzini manus likumus un ņem manu derību savā. mutē.” (Ps.50:16) Ar to nu ir diezgan! Kas to negrib dzirdēt, tas lai pazūd.

Noslēgumā man ir jāpievieno vēl sekojošais: Es dzirdu sakām, ka tādēļ, ka mēs savās baznīcās esam pieļāvuši to, ka tiek atmesta elevācijas prakse, lai atzītu, ka Kristus miesas un asiņu nav Sakramentā un ka to nevar saņemt ar muti, daži ir pamudināti domāt, ka mēs esam vienisprātis ar jūsmotājiem. Bet lieta ir šāda: pirms divdesmit vai divdesmit diviem gadiem, kad es sāku nolādēt misi un asi rakstīju pret pāvestiešiem, ka tā nav upuris vai mūsu darbs, bet gan Dieva velte un dāvana vai testaments, kuru mēs nevaram upurēt, bet kuru mums būtu un ir no Dieva jāsaņem, līdzīgi kā Kristība nav upuris, bet žēlīga Dieva dāvana utt., tad tajā pašā laikā es vēlējos elevāciju atmest pāvestiešu dēļ, kas to uzskatīja par upuri un par Dievam upurētu mūsu darbu, kā to vēl tagad dara un to ir darījuši vairāk kā sešsimt gadu.

Bet tādēļ, ka tajā laikā mūsu mācība bija jauna un visā pasaulē pārpārēm piedauzīga, man vajadzēja izturēties saudzīgi un vājo dēļ daudz kam vēl piekrist, ko es vēlāk vairāk nedarīju. Tātad es atstāju elevāciju, jo tai taču varēja būt labs skaidrojums, kā es to rakstīju grāmatiņā “Par Baznīcas Bābeles gūstu” , proti, ka tā ir veca tradīcija jau kopš Mozus laikiem un ka tas tā vienmēr ir bijis arī pie pirmkristiešiem. Jo, ko Mozus raksta par līgojamo upuri un cilājamo (paceļamo) upuri , īpaši 5.Mozus grāmatā (3.Moz.8:27, 10-14), to ikviens lajs var izlasīt vācu Bībelē [proti], ka tas nebija upuris, lai izlīgtu ar Dievu grēku dēļ, kā tas bija tad, kad pāvestieši noturēja savus mises upurus un pārdeva tos visapkaunojošākā veidā utt., bet gan vienīgi pateicības upuris vai pateicības izteikšana par saņemto zemes svētību utt. Arī tas būtu labs skaidrojums, ka priesteris, paceļot Sakramentu, nedarītu neko citu, kā padarītu uzskatāmus šos vārdus: “Tā ir mana miesa”, it kā viņš gribētu parādīt ar žestiem: “Redziet, mīļie kristieši, tā ir mana miesa, kas par jums ir dota”. Tātad šī pacelšana nav upura zīme (kā to muļķīgi iedomājas pāvestieši) pret Dievu, bet brīdinājums cilvēkiem, lai tos izaicinātu ticēt, īpaši tad, ja viņš maizi paceļ tūlīt pēc vārdiem: “Tā ir mana miesa, par jums dota” un nevienu vārdiņu nemin par upuri. To tu atradīsi grāmatā “Par Baznīcas Bābeles gūstu”.

Kamēr es tā domāju un [savā ticībā] pie tā palieku, pret mani ar saviem debešķīgiem praviešiem neprātīgi trokšņo un dārd neprātīgais Ansis Dr.Karlštats un ir izdevis kādu pret mums vērstu grāmatiņu. Tajā viņš mūs, vitenbergiešus, nolamā par Kristus slepkavām, Kristus krustā sitējiem, jaunajiem pāvestiešiem utt., un to visu viņš dara ļoti rupjā un pretīgā veidā. Viņam taču nebija cita iemesla, kā vienīgi tas, ka mēs paceļam Sakramentu. Šo Sakramenta pacelšanu viņš skaidro kā upurēšanu. Tālāk viņš šo upurēšanu skaidro tāpat kā Kristus krustā sišanu, nonāvēšanu, nokaušanu, un ka mēs [pret viņu] esam rīkojušies daudz ļaunāk nekā to jebkad bija darījuši jūdi. Viņš gan zināja gaužām labi, ka mēs, vitenbergieši, neuzskatījām Sakramentu par upuri, bet gandrīz trīs gadus strīdējāmies ar pāvestiešiem, ka tas nevar būt un te nevar saukt par upuri, bet gan par Dieva testamentu (kā iepriekš sacīts) un žēlastības dāvanu. Un par šo mācību, ka sakraments nav upuris, mēs viņam nebijām pateicību parādā, jo pagātnē mēs to neesam mācījušies no viņa. Drīzāk jau viņam būtu jāpasakās mums, no kā viņš to ir mācījies, jo citādi tas droši vien nekad nebūtu ienācis viņam prātā.

Bet kad es redzēju pret mums bez iemesla trakojam šādu neprātīgu garu un ka viņš mums to grib padarīt par grēku, pat par briesmīgu grēku – kad taču tas nebija un nevarēja būt grēks, tad es izlēmu, ka, šim velnam par spīti un dusmām, elevāciju, kuru iepretim pāvestiešiem es gribēju atmest, es paturēšu. Jo es to negribēju paciest un arī tagad vēl negribu, ka šis velns mani mācītu, kā kaut ko mūsu baznīcās kārtot un noteikt. Īpaši arī tādēļ nē, lai manī, kad es elevāciju paturēju un to neatmetu, kā to pieprasīja šis trakais gars, nerastos šī šausmīgā vainas apziņa, it kā es būtu Kristu noslepkavojis, krustā sitis, viņu apkaunojis utt., un lai man nevajadzētu un es nebūtu spiests atcelt elevāciju šādas ļaunas sirdsapziņas dēļ. Nē, nē, šādai vainas apziņai man nebija nekāda pamata, es to zināju ļoti labi, un es nevarēju to attiecināt uz sevi. Tāpat arī viņš to labi zināja.

Jo, pirms es gribētu pieņemt vai uzņemties šādu nastu uz savas sirdsapziņas, kuras dēļ man sevi būtu jāuzskata par Kristus slepkavu, krustā sitēju, bendi un tādēļ jāatceļ elevācija, es vēl šodien gribētu ne tik vien elevāciju paturēt, bet tur, kur nebūtu pietiekami ar vienu, palīdzēt ievest trīs, septiņas, desmit elevācijas. Tādēļ es to gribētu uzlūkot kā brīvu izvēli (un tā jau arī ir un tai arī ir jābūt brīvai kurā nevar notikt nekāds grēks neatkarīgi no tā, vai kāds to patur vai atmet. Šo iemeslu dēļ elevācija ir pie mums palikusi. Jo, kas ir brīvs, proti, kas nav ne pavēlēts, ne aizliegts, tajā nevar ne grēkot, nedz veikt teicamu darbu. Tas ir kaut kas tāds, pār ko mums ir vara un kas ir pakļauts mūsu prātam, ka mēs to spējam bez jebkāda grēka un sirdsapziņas apdraudējuma, pēc mūsu patikšanas un vajadzības lietot vai nelietot, turēt vai atmest. Īsi sakot, mēs gribam šeit būt brīvi kungi un nevis kalpi, kas ar to var darīt, kā, ko, kur un kad to grib. Un mēs negribam būt piespiesti atmest elevāciju tādēļ, ka tā būtu šāds smags, liels un briesmīgs grēks, kā to gribēja Karlštata gars, un tāpat mēs negribam• būt piespiesti to paturēt dvēseles pestīšanas zaudēšanas draudu dēļ, kā to grib pāvesta velns, bet gan tam būtu jānozīmē sekojošais: ja tu to [t.i., sakramentu] negribi pacelt, tad lai tā paliek. Ja tu negribi to atstāt [uz altāra], tad pacel to. Ko par to saka Dievs? Ko par to saka arī mana sirdsapziņa? Tikpat maz, kā altāris par to uztraucas, vai tu Sakramentu gribi pacelt virs tā vai atstāt uz tā, jo tas viņam ir vienalga.

Tātad Sakramenta ienaidniekiem nav iemesla lielīties, it kā mēs to darītu viņiem par prieku un patikšanu, ka mēs atmetam elevāciju. Un neviens lai nedomā, ka ar to mēs gribam nosliekties uz viņu zaimojošo maldu pusi un vēl jo mazāk viņiem padoties, bet gan gribam pastāvīgi un nemainīgi viņus uzskatīt par Dieva un mūsu nolādētiem ienaidniekiem. Un mēs negribam kopā ar viņiem noliegt, apkaunot un sagrozīt Dieva vārdu, it kā mums no viņiem būtu jāmācās, kā ēst maizi un dzert vīnu, ko mēs varam darīt bez Kristus Vakarēdiena un ko visa pasaule bez Dieva ik dienas pārāk daudz dara.

Bet viens vienīgais iemesls, kādēļ mēs pārtraucām Sakramenta pacelšanu, bija tas, ka no tās jau ilgu laiku iepriekš bija atsacījušās gandrīz lielākā daļa baznīcu. Tādā veidā mēs gribējām ar tām vienoties un nedarīt kaut ko īpašu šajā lietā, kas pati par sevi ir brīva un var tikt atstāta vai atmesta bez sirdsapziņas apdraudējuma. Īpaši tādēļ [es negribu tam piekrist], ka no paša sākuma es esmu vēlējies elevāciju atcelt un droši vien būtu to jau izdarījis, ja Karlštats no tā nebūtu darījis šādu šausmīgu grēku, kā [jau] tas ir sacīts. Jo kur tas var notikt bez grēka un apdraudējuma vai bez nepatikšanām, tur tiešām ir lieliski, ka baznīcas vienojas arī ārējās lietās, kas taču ir brīvas, tāpat arī, ja tās vienojas garā, ticībā, vārdā, Sakramentā utt., jo tas atstāj labu iespaidu un ikvienam labi patīk.

[Vienošanās] arī tādēļ [ir laba], ka šāda nevienādība, kas ir nevajadzīga, izskatās ļoti līdzīgi shizmai, siržu nevienprātībai un nesaskaņai. Jo no paša baznīcas sākuma ceremonijas baznīcās ir nodarījušas daudz ļaunuma, tā piemēram, Lieldienu svētkiem radīja tādu nemieru, ka maz baznīcu par tiem ir savā starpā vienisprātis. Un Romas bīskaps Viktors pasludināja ārpus likuma visas baznīcas Grieķijā un austrumos tādēļ, ka tās neturēja Lieldienas vienā un tajā pašā dienā kopā ar Romas baznīcu. Bet Lionas bīskaps Irenejs viņam par to aizrādīja, un viņam bija jāatkāpjas [no šī lēmuma] un bija jāļauj katrai baznīcai svinēt Lieldienas savā veidā un savā dienā, jo šo vienošanos nebūtu bijis iespējams panākt bez briesmām un nepatikšanām. Nebija arī nekāda iemesla no tā baidīties, ka Roma svinēja Lieldienas vienā dienā, bet grieķi – citā.

Ir daudz citu tādu lietu, kurās grieķi ar romiešiem nav vienisprātis, arī šodien vēl nē. Un ko šodien vēl dara Milānas bīskapija, kas taču atrodas zem pāvesta Itālijā? Tur ne tikai elevācija vai kāda cita daļa misē ir nevienāda ar misēm citās baznīcās, bet gan [pilnībā.] visa mise, īpaši [tādēļ], ka [šai bīskapijai] nav mazā kanona un misē tā neapšaubāmi saglabā savu īpašo veidu. Tādēļ tad, kad es 1510.gadā ceļoju caur šo zemi, es nevienā vietā nevarēju noturēt misi. Un priesteri mums sacīja: mēs esam Ambrozija rita priesteri, jūs šeit nevarat svinēt misi. Bet ko gan dod daudz vārdu? Nav citas tādas baznīcas uz zemes, kur būtu tik dažādas atšķirības un tradīcijas dievkalpojumā un baznīcā, kā tas ir Romas baznīcā. To parāda ne tikai pieredze, bet ari grāmatas par kanoniskajiem likumiem, kuru patiešām būtu bijis mazāk, ja Romas baznīcā būtu palikusi lielāka vienādība. Bet pāvestam tas bija izdevīgi, ka daudz kas vai viss noritēja atšķirīgi, ja tikai tie paliek vienisprātis tajā, ka tie viņu uzskata par visas kristietības galvu.

Tādēļ viņu vidū bija sakāmvārds: Si fueris Romae, Romano vivito morei – Ja esi Romā, tad izturies kā romietis. Tādēļ es varētu arī šeit sacīt: ja tu nonāc kādā vietā, kur elevāciju vēl tur, tad tev nav jādusmojas, nedz tos [ļaudis] jānolād, bet gan paciet to, jo tā notiek bez grēka un sirdsapziņas apdraudējuma. Varbūt vēl tagad to nevar izmainīt. Bet, protams, ja šajā lietā varētu vienoties ar visām baznīcām, tad tas būtu daudz vairāk vēlams un tas atstātu labāku iespaidu. Un tādēļ ka elevācija nav pavēlēta un ir nevajadzīga, jo tā ir radusies bez Dieva pavēles, pateicoties reliģiskai dedzībai, tad būtu vienkāršāk, ka kāds vienojas [šajā jautājumā] ar baznīcām, kurām nav elevācijas, nekā otrādi, ka vienojas ar tiem, kam tā ir. Jo Sv.Pāvils uzticīgi mūs itin visur māca, ka mums ir jābūt čakliem mācīt un dzīvot vienotībā un saskaņā un ka mums, kur vien mēs to varam, ir jāizvairās no nevienprātības un nesaskaņām. Rom.12: “Turiet vienādu prātu cits pret citu.” (Rom.12:16) un 1.Kor.1: “Bet es jūs, brāļi, pamācu mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā, lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās.” (1.Kor.1:10)

Bet kur tas tā nevar būt, tur lai mūs vada Rom.14. nodaļa: “Nemaldinait savu sirdsapziņu. Viens tic, ka viņš var ēst visu, bet kas ir vājš, tas ēd zaļumus.” (Rom.14:1-2) “Daži ievēro vienu dienu vairāk par otru, daži turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā. Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.” (Rom.14:5-17) Tādēļ tieksimies pēc tā, kas kalpo mieram un savstarpējai sapratnei! Uz to lai mums visiem palīdz mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus kopā ar Dievu Tēvu un Svēto Garu, kam pieder slava milžīgi! ĀMEN.