Kristība – pārpratumi un īstenība
Vai Dievs dara ko īpašu ar Kristības palīdzību? Gadsimtu gaitā miljoniem kristiešu ir teikuši: “Jā, Dievs darbojas caur kristību ūdeni, ne tikai dodot savas žēlastības zīmi un zīmogu, bet patiešām kristāmajam piešķirot savu atjaunojošo Garu”. Citi, kas ir ļāvuši savai Kristības izpratnei vadīties no cilvēciskā saprāta un acīmredzamā, tomēr uzskata, ka Kristība ir tikai cilvēka atbilde uz jau saņemto Dieva žēlastību.
Seko daži visbiežāk lietotie iebildumi Bībeles mācībai par Dieva glābjošo Kristības spēku. Katram no tiem ir pretstatīts Rakstos pamatots atspēkojums.
|
IEBILDUMS |
ATSPĒKOJUMS |
|---|---|
| Vai iestāšanās draudzē nav cilvēka rīcība, [kurš izlēmis ticēt Jēzum] kas balstītos vienīgi formālajā Kristības rituālā? | Baznīca nav klubs, kas sastāv no cilvēkiem, kuri vēlas tur iestāties [1.Kor.2:12-14], bet ir ģimene, kuru dibinājis tās galva Jēzus Kristus [Gal.4:5; Ef.1:5], jauna kopiena, kas rodas no Viņa Gara aicinājuma. [Jņ.3:5, 15:16; 1.Kor.12:3] Dievs darbojas cilvēkā jau pirms ticības, neskatoties uz viņa vecumu. |
| Kristība Garā ir vienīgā atjaunojošā Kristība. Kristība ar ūdeni neko īpašu neveic. | Šīs atšķirības ir mākslīgas. Kristīgā Kristība ir Kristība Garā. Ko Dievs ir savienojis, to mums nebūs šķirt. Gars nāk pie mums caur kristību ūdeni [Jņ 3:5; Tit.3:5]. Pēteris skaidri norāda, ka Kristībā tiek dota Gara dāvana [Ap.d.2:33]. |
| Ja bērni būtu jākrista, kādēļ Bībele to nenorāda? | Ne vienmēr pašsaprotamais tiek izteikts. Bībele vienmēr iekļauj bērnus un ģimenes savā izpratnē par “tautām” [2.Moz.11:5; Joz.8:35; Jes.13:16; Ec.9:6]. Jēzus nenosodīja jūdaismu par astoņas dienas vecu bērnu apgraizīšanu, kā arī jūdaismā pārgājušu cilvēku bērnu Kristību. |
| Ja jau pieaugušie vispirms tiek mācīti un tikai pēc tam kristīti, vai šī pati kārtība neattiecas arī uz bērniem? | Jēzus pavēle padarīt par mācekļiem visas tautas sasaista kopā mācību un Kristību, bet neparedz to secību. Šai kārtībai ir nozīme pieaugušo acīs, taču to nevar izmantot kā ieganstu pret bērnu kristīšanu. Šāds viedoklis ir kļūdains, jo pamatojas uzskatā, ka cilvēks piedalās savā pestīšanā ar racionālo saprātu. Bērnus krista, lai tie ienāktu Kristus draudzē un visu dzīvi mācītos Viņa vārdu [2.Pēt.3:18]. |
| Vai bērnu kristīšana nenozīmē ticības nepieciešamības noliegšanu? | Svētais Gars vēlas radīt ticību ikvienā. Viņš var nākt pie bērna, pat tam esot mātes miesās [Jer.1:5; Lk.1:15]. Viņš nāk arī caur kristību ūdeni, lai dāvinātu ticību bērniem [Ps.22:9-10, Mt.21:15]. |
| Bērns nav tiesīgs kristīties, jo nav apzināti un stingri izteicis savu ticību. | Glābjošā ticība nekad nav orientēta uz sevi un nerodas no sevis. Neviens bērns vai pieaugušais, neatkarīgi no vecuma, nav Dieva žēlsirdīgās darbības cienīgs, kā arī nevar pieņemt Dievu vai radīt savu ticību [1.Kor.2:14; Rom.8:7, 9:16]. Taču tas, kas nav iespējams cilvēkiem, bērniem un pieaugušajiem, ir iespējams Dievam [Mt.19:26]. |
| Kristīt iespējams tikai tos, kas sasnieguši “apzinīgu vecumu”. | Nav tādu Bībeles liecību, kas liktu gaidīt līdz šādam vecumam Apzinīgums Dieva priekšā sākas jau no ieņemšanas [Ps.51:5, 58:3; Jņ.3:6]. Kristība līdzinās Vecās Derības apgraizīšanas rituālam, un jūdu bērni tika apgraizīti jau astoņu dienu vecuma |
| Vai nepietiek ar to, ka zīdaiņi un bērni tiek “parādīti” vai “veltīti Dievam”, lūdzot tiem Viņa svētību? | Jēzus nelika darīt tikai to vien, bet gan kristīt “visas tautas”. Bērnu “veltīšanai” vai “parādīšanai” nav tā dievišķā Svētā Gara un piedošanas solījuma, kāds ir Kristībai [Ap.d.2:38]. |
| Vai ticīgu vecāku bērni jau nav svētīti [1.Kor.7:14] un tādējādi tiem nav vajadzības kristīties? | Lai gan jūdu zēni bija dzimuši “svētumā”, viņi tik un tā tika apgraizīti astotajā dienā pēc dzimšanas. Kristus māca, ka bērni rāda, kā saņemt Dieva valstību [Mk.10:15]. Tikai tos kristot, mēs varam būt pārliecināti, ka bērni ir saņēmuši Kristus valstību [Rom.6:3] un ka tie ir Svētā Gara aizbildniecībā, kas svēta ar ūdens un vārda palīdzību [Jņ.3:5]. |
| Ja Kristība ir tik varena, kādēļ tik daudzi, kas kristīti kā bērni, nedzīvo aktīvu kristieša dzīvi? | Cilvēciskā neuzticība [piemēram, Israēla bērni savā četrdesmit gadu ilgajā ceļojumā pa tuksnesi] neietekmē Dieva uzticību [Rom.3:1-4]. Raksti māca, ka ticīgie reizēm var nomaldīties no ticības [Mt.13:5-7, 13:19-22]. |
| Tā kā laupītājs pie krusta tika izglābts bez Kristības, tā nav nepieciešama pestīšanai. | Mēs nezinām, vai laupītājs ir bijis kristīts vai ne, jo Jānis Kristītājs kristīja daudz jūdu Jeruzalemē un tās apkārtnē [Jņ.3:23; Mt.3:5]. Tikai neticība nolād, nevis Kristības trūkums. Ja cilvēks nekristoties atsakās pieņemt Dieva vārda solījumus, tad viņš ir lielās garīgās briesmās. [Lk.7:30]. |
| Vai bērnu kristīšana nerada nepareizu priekšstatu pārticību “brīnumūdenim”? | Vienīgi tad, ja mēs ticam, ka Kristības nozīme ir tikai ūdenī, nevis ūdens un vārda īpašajā vienībā, ka Kristus pavēlējis un apsolījis [Ef.5:26; Mt.28:19-20]. |
SECINĀJUMS: Kristība nav tikai piemiņas rituāls. Tā ir aktīva dievišķās glābšanas nesēja; tādējādi Kristība ir objektīvs fakts, kas ir kristieša prieka un mierinājuma pamatā. Kristība dod Svēto Garu, kas dāvina kristītajam jaunu dzīvi [Jņ.3:5; Tit.3:5-7], kura ir Jēzū Kristū. [Ap.d 2:38; 22:16] Šī atdzimšana tiek dota visiem grēciniekiem, neskatoties uz viņu vecumu. [Rom.6:4; 1.Kor.12:13; Gal.3:25-28; Kol.2:13-14] Kristība tevi glābj šobrīd. [1.Pēt.3:21]
tātad cik saprotu, ka arī tad, ja kādu sasietu un ar varu kristītu pret viņa paša gribu, tad tomēr Dieva vārda dēļ kristība skaitītos?
draugs Ingar, tā viš’ i’? galvenais ļaut Dievam būt Dievam
Pēc Roberto atbildes es vairs nevaru savienot to ar 1.Pēt.3:21.
Kristība
“..nav miesas netīrumu nomazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru (tīru) sirdsapziņu..).
(Bīb.,izd.Latvijā 2001.g.,ISBN 9984-564-37-1)
—
Citos tulkojumos: “Dieva piesaukšana” vietā ir “derība ar Dievu” vai “laba sirdsapziņas izlūgšanās”, vai “zvērestā saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva priekšā”, protams, “dibinoties uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos”. Kā gan citādi varētu saglabāt tīru sirdsapziņu grēcīgais cilvēks, kas ceļas jaunai dzīvei ar Dievu. To varētu bezgrēcīgs, kā vienīgais – varbūt, R.p.
—
Ja cilvēks tic Dievam, tad viņš “izlūdzas” grēku piedošanu, lai sirdsapziņa būtu tīra. Turpmāk garīgais cilvēks vienmēr lūdz Dievu pēc piedošanas un staigā pateicībā ar Dievu.
—
Kristības izpildīšana ir kā ārēja cilvēka derības zīme, ka viņš iekšēji (garīgi) mainās, sāk staigāt Dieva žēlastībā, pateicoties Kristus nāvei kapā un augšāmcelšanai uzvarā.
—
—
mīļo Iviit, Roberto grib teikt: ļaujiet Dievam būt Dievam
izlasi: Kristība – Dieva vai cilvēka darbs?
Vai tad cilvēku Dievs piespiež ar varu kristīties?
—
Vai ar kristību cilv. apliecina, ka piekrīt Dieva darbam viņā
un vienojas tādā derībā,
ka ir Dieva bērns, atzīstot patieso Dievu par Glābēju un Kungu, par savu Tēvu debesīs?
mīļā Iviit, vai Tu izlasīji. ko es ieteicu?
Tu raksti: Vai tad cilvēku Dievs piespiež ar varu kristīties?
Dievs to pavēl: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā..” [Mt.28:19]
Tev vienīgi atliek paklausīt vai nē..
Ļoti labi tā palasīt fundamentālu patiesību vienkāršos vārdos – tas ir kā krustu pārmest, tikai no iekšpuses.
Protams, vienkāršība ir arī skandaloza, piedauzīga: nu, kā gan tā – tik lielas, augstas lietas un tik “lēti” nāk? Nē, vajag vēl kaut ko pateikt klāt “skaidrībai” un vēl kaut ko padarīties “dievbijībai” (īstenībā – dievbailībai).
Nu ja. Tā jau Baznīca viduslaikos saprata, ka visas tautas jākristī un ja ne ar labu, tad ar varu un punkts. Vienkārši.
————–
Ne tikai izraēliešus vajadzēja kristīt, kā tolaik tas notika visbiežāk, tāpēc Kristus deva šo pavēli
kristīt arī cittautiešus (Mt.28:19).
————–
Piem.,Ap.d.8.n., etiopieti iepazīstināja ar evaņģēliju
un viņš vēlējās kristīties,
bet sekoja jautājums:
“Ja tu no visas sirds tici, tad to var” 37.p.
————–
Pat pēc Dieva norādījuma, šinī gadījumā, pie minētā etiopieša tika sūtīts Filips, bet viņš tomēr vēl jautā, vai etiopietis TIC. Nepietika ar Filipa ticību.
————–
Bez ticības, “ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls” taču nekristīja.
————–
==============
Ļoti pateicos D.Meļķa kungam par viņa pētījumiem sakarā ar inkvizīciju viduslaikos.
Šādā inkvizitoru garā praktizēt kristības, liekas, nesaistāmi ar Rakstiem. Tajā laikā attiecīgo rakstu vietu, iespējams, pārprata tīši. Viduslaiku praksi atjaunot nedrīkst, bet ja nu…
Iviite >
Citēju: “Kristības izpildīšana ir kā ārēja cilvēka derības zīme, ka viņš iekšēji (garīgi) mainās, sāk staigāt Dieva žēlastībā, pateicoties Kristus nāvei kapā un augšāmcelšanai uzvarā.”
1] Ja kristība ir “ārēja cilvēka derības zīme”, tad tas nav Dieva darbs, bet cilvēka;
2] Ja tā ir “ārēja”, tad tajā nav žēlastības, bet vienīgi cilvēku pūliņi;
3] Ja tā ir “cilvēka”, tad tās ir pūles kaut ko nopelnīt, jo obligāts cilvēku rituāls nav nekas cits kā bauslības darbs vai pašizdomāta dievkalpošana;
4] Ja tā ir “zīme”, tad tā neko nesniedz, tieši tāpat kā pagrieziena rādītājs nav pats pagrieziens.
Secinājums: Kristība tādā formulējumā ir cilvēka veikts rituāls ar mērķi izpelnīties žēlastību. Neatliek nekas cits, kā domāt, ka šāds formulējums ir pilnīga kļūda, vai arī Raksti melo.
Starp citu, vārdi “tic un tiek kristīts” ietver daudz lielāku jēgu, nekā cēloņu un seku attiecību – vispirms tic un tad “metas kristīties”…Par to, kas tad ir kristība, var izlasīt ne tikai šajā rakstā, bet arī citos. Ja gribas zināt, protams.
Dieva darbs ir cilvēku mainīt iekšēji (garīgi), lai viņš spētu izpildīt šo ārējo darbību – lūgt sevi kristīt – pagremdēt zem ūdens un piecelt.
====
Katoļu, pareizticīgo un luterānu konfesijās visbiežāk šo ārēji redzamo zīmi vai darbību – kristību, izpilda uzlejot ūdeni bērnam.
====
Kristības nav tikai neredzamas, bet tādas, ko var nosaukt par paliekošu zīmi. Diemžēl daudziem tikai tās paliek kā ārēji redzamā zīme jeb darbība, kā nu to nosauc.
====
Vai tā ir bērna piekrišana, kā derība ar Dievu garīgai dzīvei uz kuru tikai Dievs cilvēku sagatavo? Drīzāk netiek ievērota mazā cilvēciņa labprātīga vēlēšanās izpildīt šo procedūru, lai nu pēc kristības sāktu kalpot Dievam.
====
Indrex, jūs pavirši lasiet.
Nebiju domājusi vairāk piedalīties diskusijās, bet redzot tādu paviršību..
Dzīvojiet laimīgs ar savu izpratni, bet nesagroziet izteiktās domas!