Mācība par svēto Trīsvienību ir jāaizstāv
Jēzus vārdi par Viņa dievišķo izcelsmi un vienību ar Tēvu izraisīja jūdos lielu sašutumu (Jņ.8:54-59). Tie viņiem šķita neticami, jo viņi pazina Jēzu kopš bērnības. Bet Jēzus palika pie šiem vārdiem: “Un tomēr es neesmu nācis no sevis, bet viens, kas ir patiess, mani sūtījis. To jūs nepazīstat” (Jņ.7:28).
Tādēļ jūdi vainoja Jēzu Dieva zaimošanā (Jņ.10:33). Arī tiesā Jēzu apsūdzēja Dieva zaimošanā (Mt.26:62-66). Kad Poncijs Pilāts gribēja Jēzu atbrīvot, farizeji protestēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš ir sevi darījis par Dieva Dētu” (Jņ.19:7). Šajos vārdos skaidri atklājas vienkāršo cilvēku attieksme pret Jēzus apgalvojumiem, ka Viņš ir Dievs. Viņiem likās absurdi, ka cilvēciska būtne vienlaikus varētu būt arī Dievs.
Gadās, ka arī tie cilvēki, kuri tic Jēzum Kristum, iebilst pret Viņa uzvedību atsevišķos gadījumos. Viņi vaicā: “Kādēļ Viņš, ja vien patiesi ir Dievs, bija tik pazemīgs pret tiem, kas Viņu tiesāja un nolēma krusta nāvei, kādēļ Viņš skaidri un nepārprotami neparādīja savu dievišķo spēku?” Te ir jāatbild: “Ja Viņš patiesi bija apsolītais Dieva Jērs, kas nes visas pasaules grēkus (Jes.53:4-12), Viņam nepieklājās lietot savu dievišķo spēku, lai triumfētu Golgātas kalnā (Mt.26:53-54), nedz arī lai nokāptu no krusta” (Mt.27:40). Tā būtu bijusi viltus uzvara. Kristus īstā uzvara bija Viņa augšāmcelšanās, tādējādi Viņš “Svētajā Garā ar savu augšāmcelšanos no miroņiem paaugstināts par Dieva Dēlu spēkā” (Rom.1:4).
Tā kā mācība par svēto Trīsvienību bieži vien šķiet tik pretrunīga, tā kļūst par robežjautājumu starp ticību un neticību. Pastāv ievērojama atšķirība starp lietām, ko var pieņemt cilvēka saprāts, un lietām, kuras kristietis pieņem ticības pazemībā. Ko saprāts nepieņem, to tas uzskata par geķību (1.Kor.1:20-25). Cilvēka prāts pūlas izprast Dieva gudrību no ārpuses, kaut gan tas iespējams tikai iekšēji, Svētā Gara gaismā, ticībā un pazemībā. Dieva gudrība ir neizprotama un neizzināma (Rom.11:33-36).
Šo kristīgās mācības daļu savā Lielajā Katehismā labi izskaidrojis Mārtiņš Luters:
“Jo visa pasaule, lai gan tā ar visu cītību pēc tā ir dzinusies, saprast, kas Dievs esot un ko Viņš gribot un darot, tad tā to tomēr nemūžam nav varējusi dabūt zināt. Bet te tev tas viss ir jo bagātīgi dots, jo šajos trīs ticības locekļos Dievs pats ir devis zināmu un atdarījis savas Tēva sirds un neizsakāmās mīlestības visdziļāko bezdibeni: Jo Viņš mūs uz to ir radījis, ka Viņš mūs atpestītu un darītu svētus, un, kad Viņš visu, kas vien ir debesīs un virs zemes, mums jau bija dāvinājis un rokā devis par mantu, ko lietot, tad pār visu to Viņš mums vēl devis savu Dēlu un Svēto Garu, caur ko Viņš mūs grib vilkt pie sevis. Jo mēs, kā jau sacījām, ka jau sacījām, nemūžam pie tā nevarēt nāk, ka atzītu tā debesu Tēva žēlastību un laipnību, kā vien caur to Kungu Jēzu Kristu, kas ir Dieva Tēva sirds atspīdums, bet bez Jēzus mēs tikai dabūtu redzēt vienu briesmīgu un dusmīgu soģi. Bet arī no Kristus mēs nenieka nevarētu zināt, ja to tas Svētais Gars nebūtu mums devis zināmu un licis sludināt.”
Ieskaties