Lūka un viņa avoti

Fitzmyer izskaitļo, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē savā pēdējā vizītē 58.gada pēc Kristus dzimšanas rudenī. Lūka bija kopā ar viņu. Viena no mēs sekcijām iesākas Apustuļu darbu 21.nodaļas 1.pantā un turpinās līdz 18.pantam un tad pēkšņi mēs forma pazūd līdz pat 27:1. Tas varētu nozīmēt to, ka Lūka veselus divus gadus [58-60] pavada Palestīnā. Viņš nav kopā ar Pāvilu, bet ir saskarē ar jūdu kristiešiem Jeruzalemē.

Patiešām Lūka vēstī, ka viņam ir pieeja dokumentiem. Viņš apgalvo [Lk.1:1-4]:

“Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā, kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi, tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.”

“Pirmie aculiecinieki” un “Dieva vārda kalpi” attiecas uz vienu cilvēku grupu [uz to norāda viens noteiktais artikuls, kurš nosaka abus šos vārdus]. Fitzmayer tulko šo frāzi šādi: “pirmie aculiecinieki, kuri vēlāk kļuva par Dieva vārda kalpiem.” Kas tad bija šie cilvēki?

Pirmā gadsimta sinagogā bija oficiāli atalgots amats חַזָּן‎. Viņš bija atbildīgs par sinagogas vadīšanu. Viņš vadīja dievkalpojumu, mācīja sinagogas skolā un bija atbildīgs par rakstu ruļļiem. Lk.4:20 mēs redzam šo sulaini, kuram Jēzus atdod atpakaļ Rakstu rulli. Bet kā ar pirmajiem kristiešiem?

Šķiet, ka pirmās draudzes aizņēmās šo titulu no sinagogas. Tām arī bija חַזָּן‎ / ὑπηρέτης amats. Taču Lk.1:2 viņš nav nosaukts kā “sinagogas חַזָּן‎“, bet gan kā “vārda חַזָּן‎“. Un lai viņš būtu derīgs šim amatam, viņam ir jābūt vēsturiskā Jēzus aculieciniekam. Bet par kādu “vārdu” iet runa šajā agrīnajā kristīgās draudzes periodā. Iespējams, ka šis kristīgais חַזָּן‎ bija ruļļu turētājs šādā nozīmē – viņš, būdams Jēzus aculiecinieks, ir mutiskās tradīcijas autentiskuma sargātājs. Kā aculiecinieks viņš/viņa pieņēma vai noraidīja kā autentisku jebkuru apgalvojumu par Jēzu, no Jēzus. Tādējādi baznīca savā agrīnā stadijā izveidoja amatu – vārda kalpa amatu. Vārds, savukārt, bija mutiski [daļēji arī pierakstīti] stāsti no un par Jēzu no Nācaretes. Speciāliem cilvēkiem tika dots šis svarīgais uzdevums nosargāt šo dārgo tradīciju. Tieši šī tradīcija tiek nodota tālāk, kā to Lūka norāda 1:2 ar frāzi “nodota mums” [angļu Bībeles King James Version – “delivered to us”].

Tātad speciālie avoti, kurus piemin Lūka bija ļaudis, kuri bija Jeruzalemes baznīcas nozīmēti un kuru tituls bija “vārda kalpi”. Lūka bija izglītots cilvēks. Ar ilgstošo Pāvila ieslodzījumu, viņam negaidīti bija daudz laika. Viņš ticēja Jēzum no Nācaretes un Jeruzalemē viņam bija pieeja pie jūdu kristiešiem, kuri bija redzējuši, pieskārušies pašam Jēzum. Vai tas nebūtu dabīgi pieņemt, ka Lūka savu laiku izlietoja vācot materiālus kopā un kādu laiku vēlāk tos sakārtojot [Lk.1:3]?

Savācot materiālus un tos sakārtojot, Lūka patiesībā uzkrāva uz sevis lielu atbildību. Kad Lūka ir uzrakstījis evaņģēliju, tūlīt ir klāt “tiesneši”, kuri lasīs ļoti rūpīgi, un ja pamanīs kādu kļūdu, kratīs ar galvām. Protams, Lūkam bija iespējama neliela brīvība atspoguļot savu teoloģisko interesi vācot materiālus kopā. Bet ja Lūkas laikabiedri secinātu, ka viņa evaņģēlijs ir tikai “Lūkas” un nevis “Tā Kunga”, tad nebūtu šāda evaņģēlija otras kopijas.

Tāpat ir iespējams, ka Lūka tulkoja materiālus no aramiešu/ebreju valodas grieķu valodā, kā arī rediģēja grieķu tekstu lietojot savus vārdus un frāzes.