Nāves sods neticībai
“Ik rītus es iznīcināšu visus bezdievjus zemē, lai izdeldētu no Tā Kunga pilsētas visus ļauna darītājus.” [Ps.101:8]
Kamdēļ bezdievim tik labi klājas šinī zemē? Vai tā ir viņam pienākošās daļa no Tā, Kunga?
Vai tas, ka citam labi klājas, varētu darīt mani skaudīgu?…tad jau es būtu tik pat akls, kā mans elks ko uzlūkojot man apbrīnā aizvien ieplešas acs, to uzlūkojot iesilst sirds un iekārojot pieķeras prāts.
Ja Kristus ir miris, tad ir mirušas (nedzīvas) arī visas uz viņu liktās cerības. Ja Jēzus ir nācis, lai sakārtotu mūsu dzīves ekonomiskos, morālos vai fizioloģiskos procesus, tad viņš ir totāli izgāzies savos centienos. Ja Viņš patiesi no Dieva dzimis Visuma Radītājs, kas mums sagādājis mūžīgo dzīvošanu, tad es nevaru neticēt viņa augšāmcelšanās vēstij.
Ja tu to vari, tad gan tev jābūt patiesi ticīgam un paļāvīgam uz kādām augstākām (un tikai tev vien zināmām) lietām, kuras tevi varētu paglābt no Dieva dusmām un soda.
Bezdievīgi ļaunais melis un velns ir padarījis mani viņam līdzīgu un līdzdalīgu viņa nekrietnajos darījumos, ja es noliedzu savu samaitāto dabu un gribu izlikties labs un līdzīgs Dievam un vienāds ar Dievu Viņa būtībā.
Ļauns un samaitāts ir tavs miesas prāts no mazām dienām, tā man ir teicis (atklājis) tas Kungs, un:
- un …nāve un pazudināšana ir man pienākošās daļa
- bet …caur Kristību esmu nošķirts (pestīts) no pasaules no velna un paša miesas prāta varas
- taču …kamdēļ tad (vai kāds brīnums), ka mani velk atpakaļ pie vecajiem elkiem?
Pestīšana mums notiek katru dienu, vecajam – grēka cilvēkam, ejot mazumā, bet jaunajam – Kristū uzmodinātajam, ik dienas atjaunojoties.
Un katru vakaru, katru dienu un ik rītu es lūdzu lai top nokauts manī viss tas, kas mani velk uz pazušanu; …ka manī top atcirsti taustekļi, kas ķeras pie zūdošām lietām (ka līdz ar to visu kopā neeju bojā) …ka manī top iznīcināts kaut kas (kas nesaskaņā ar Dievu)… ka es viss neaizeju bojā.
talyc,
ļoti viegli ir iespējams kļūdīties ar labo nodomu attēlot, “kādi mēs esam neģēlīgi grēcinieki, kam nepieciešams Pestītājs”. Runājot par šādiem grēciniekiem, mēs to nedrīkstam attiecināt uz atgrieztiem kristiešiem. Viņi tādi nav. Viņos sastopamās vājības apsedz Kristus nopelns, un labais, ko tie dara, ir vienīgi Dieva darbs, kas Dievam tīkams. Tāpēc ikviens kristietis uz sevi var attiecināt vārdus: “Šis ir mans mīļais dēls, pie kā man labs prāts.” (Mt.3:17)
Talyc, ņemies drošu prātu, tavi grēki tev ir piedoti Kristus dēļ! Viņš, mūsu Kungs, šo pasauli ir uzvarējis! Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.
Šeit man jāpiekrīt jeanam, jo Svētajos Rakstos skaidri ir pausta pestīšanas Kristū drošība.
Blakus citam – cilvēka apzināšanās, ka viņš ir atgriezts kristietis, veicina viņa brālīgākas attiecības ar citiem kristiešiem.
Bet tāds nepārtrauktā spiedzē nomocīts vai apzināti šādu pieeju izvēlējies cilvēks daudz vieglprātīgāk pieies šim aspektam – jo ja jau pats sevi pasniedz kā permanentu draņķi, kāpēc gan nedarīt draņķības citiem. Dievs vakarā piedos.
Varbūt pat tas notiek neapzināti, jo katrai lietai iet līdzi sava slēptā tendence.
Paldievs, Jean
– – –
Bet tu, (tipa)luteranis – ej ellē!
talyc,
par spīti tavam izmisīgajam izlēcienam un
no Dieva žēlastības – neiešu vis.8-)
Arī tev novēlu debesis!
Baigi trāpīgi man sanāca par to draņķību,
kaut gan nedomāju ar to tevi.
Bet kā jau teicu –
katrai lietai iet līdzi sava slēptā tendence, vai ne.