Dievbērnības tiesību atjaunošana
“Ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” [Jņ.20:17]
Tie bija pirmie vārdi, ko augšāmceltais Pestītājs runāja pēc Sava lielā darba pabeigšanas. Šajos vārdos mums jāpievērš īpaša uzmanība vārdam “brāļi”. Viņš šo domu izsaka ar daudz vārdiem, sacīdams: “Sava Tēva un jūsu Tēva, Sava Dieva un jūsu Dieva.” Turklāt paturēsim prātā arī to, ka pirms Savas nāves Kristus nekad nesauca mācekļus par “brāļiem”. Viņš gan iepriekš tos bija saucis par draugiem un parādījis tiem visu Savu mīlestību. Un vispārējos vārdos Viņš bija pasludinājis: “Kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte” [Mk.3:35]. Taču Viņš vēl joprojām nebija tos nosaucis par “brāļiem”.
Kristus vārdu “brāļi” sāka lietot tikai tad, kad bija pabeidzis lielo izpirkšanas darbu, – kad grēkākrišana tika vērsta par labu, čūskas galva samīta, pārkāpumi izlīdzināti un mūžīgā taisnība gaismā celta, atjaunojot cilvēkiem sākotnējās Dieva bērnu tiesības, un Viņš sacīja: “Sava Tēva un jūsu Tēva, Sava Dieva un jūsu Dieva.” Tas ir nozīmīgi. Tāpēc mums jāapstājas un tas labi jāizprot!
Tā bija pirmā lieta, ko Tas Kungs teica pēc augšāmcelšanās. Tā ir būtiska, jo tieši tāds bija Kristus izpirkšanas darba nolūks – atjaunot grēkākrišanā pazaudētās Dieva bērnu tiesības. Viss cits, kas toreiz tika paveikts – grēku izpirkšana, bauslības lāsta noņemšana un mūžīgās taisnības iegūšana –, tās visas ir vienīgi tā lielā nopelna sastāvdaļas, kurš atjaunoja zaudētās dievbērnības tiesības. Tas ir galvenais!
Iesākumā cilvēks tika radīts kā Dieva bērns un mantinieks. Un, kad grēkākrišanā tika zaudētas dievbērnības tiesības, “sievas dzimums” nāca tās atjaunot. Šai dievbērnībā ir apvienota visa mūžīgā glābšana, jo – ja esam bērni, tad arī Dieva mantinieki. Šo attiecību atjaunošana bija visas Kristus atnākšanas nolūks un kopsumma, ko Viņš kā otrais Ādams paveica.
Cilvēks, kas apjautis pabeigto Kristus izpirkšanas nopelnu, varētu sev vaicāt: vai tagad esam atguvuši dievbērnības tiesības? Vai ir atjaunotas tās attiecības ar Dievu, ko esam zaudējuši grēkākrišanā? Un tad nāk Kungs Kristus un tieši to šais vārdos saka. Tā ir pirmā lieta, ko Viņš teica pēc augšāmcelšanās. Viņš grib, lai mēs pamanītu Viņa sacīto: “Mani brāļi, Mans Tēvs un jūsu Tēvs, Mans Dievs un jūsu Dievs. Mans un jūsu – Mans un jūsu!”
Kas te nenojauš ko lielu un dievišķu, tam jābūt gluži aklam. Tas ir patiesi brīnumaini! Pats Kristus, Debesu Kungs, mūžīgais Dieva Dēls, kā pirmais nāca un kļuva par cilvēku – līdzīgu mums, un tagad, paveicis pestīšanas darbu, saka par Saviem nabaga mācekļiem: “Mani brāļi – Mani brāļi, Mans Tēvs – jūsu Tēvs!”
Šādi Tas Kungs ir nojaucis atšķirtību. Dievs un cilvēks no jauna ir vienībā. Zaudētā dievbērnība ir atjaunota. Apustulis saka, ka Dieva Dēls ir kļuvis par Pirmdzimto daudzu brāļu starpā [Rom.8:29]. Ievēro – Pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Ko es dzirdu? Pat ja vairākas reizes aplūkojam šo brīnišķo, brālīgo sveicienu, tas ir tikai un vienīgi apjausmas sākums. Te ir dziļumi un augstumi, kas sniedzas pāri mūsu prātam un saprašanai. Dāvana ir pārmēru liela, bet mūsu sirdis – pārlieku šauras. Izmeklējot mūžīgā Dieva padoma dziļumu dziļumus, pat serafi nav redzējuši lielāku un svētīgāku žēlastības brīnumu par šo.
Bet kāds varbūt sacīs: patiesi, tie bija mācekļi, Jēzum tuvie un uzticīgie, kas bija sekojuši Viņam vairāk kā trīs gadus, viņi bija dievbijīgi un svēti – viņus Kristus sauc par Saviem brāļiem. Bet vai tas attiecas uz mums? Uz to mums jāatbild: vai tu vēl neesi sapratis, ka brālība ar Kristu ir tas pats, kas dievbērnība? Tas bija galvenais Kristus izpirkšanas darba nolūks. Šis upuris katrā ziņā nenotika tikai dažu draugu, bet gan visas pasaules labā.
Tas šķiet absurdi, ka mēs, nabaga grēcinieki, esam Kristus brāļi. Ko saka Svētie Raksti? Vai Kristus kādreiz vērtēja cilvēkus pēc cieņas? Dievs, visu cilvēku Radītājs un Glābējs, neuzlūko cilvēka vaigu, bet uzlūko cilvēku kā tādu. Pat Kristus mātei nebija nekādu privilēģiju, jo visi cilvēki ir vienādi Dieva priekšā. Viņa acīs dārgs ir cilvēks, nevis kādas konkrētas personas. Vienīgā atšķirība ir, ka ticīgajiem ir dots Viņa patvērums, prieks un labvēlība, bet neticīgajiem bēdas un Viņa noraidījums.
Līdz ar to šī brālība neietver tikai pirmos mācekļus, bet mūs visus, kas ticam Kristum un mācekļu liecībai. Tā ir neaprakstāma godība un mūžīgs avots līksmībai! Ikvienam no mums, kas noticējis mācekļu liecībai par Kristu, ir līdzdala tai pašā brīnišķīgajā Viņa apsolījumā: “Mani brāļi, Mans Tēvs un jūsu Tēvs; Mans Dievs un jūsu Dievs!”
Ieskaties