Ticība Dievam Svētdarītājam: Ko Svētais Gars darīs?

Iedrošinoši un mierinoši ir Apustuļu ticības apliecības vārdi: “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.”

Mums cilvēkiem pati nomācošākā doma ir atziņa, ka mums ir jāmirst. Un vai tā patiesi nav traģēdija, ka cilvēkam ar viņa nepārvaramo tieksmi dzīvot ir jāmirst? Varbūt tieši tāpēc vairums cilvēku nekad nav ticējuši, ka pēc nāves cilvēka eksistence pilnīgi izbeidzas, turpretī visos laikos ir cerējuši uz dvēseles nemirstību. Taču ne pagānu filozofi, nedz senās reliģiski filozofiskās sistēmas nerunāja par miesas augšāmcelšanos. Pēc viņu domām viss materiālais, arī cilvēka miesa, bija ļauns, bet dvēsele laba, garīga un nemirstīga. Tās uzdevums bija atbrīvoties no miesas gūsta. Turklāt tika uzskatīts, un daudzi vēl mūsdienās māca, ka dvēsele pēc nāves saplūdīs ar kādu visuma garu un beigs eksistēt kā persona. Pēc šādu filozofu domām dvēselei kā garīgai būtnei nav nedz sākuma, nedz gala, tā ir mūžīga.

Turpretī kristieši tic, ka viņu dvēseles tiks savienotas ar ķermeni, kas notiks, tam augšāmceļoties Pastarajā dienā, un ka viņi nezaudēs savu individualitāti. Tāpat tiek mācīts, ka dvēsele nav mūžīga, bet to ir radījis Dievs. Patiesībā Vecā Derība runā par dvēseli tikai saistībā ar miesu, citiem vārdiem – par cilvēku kā nedalāmu personu tā veselumā. Tātad, kā mēs redzam, Svēto Rakstu mācība par personas augšāmcelšanos ir atšķirīga no filozofu un citu reliģiju izpratnes par mūžīgo dzīvošanu. Tāpēc ir ļoti svarīgi pareizi saprast unikālo kristīgo mācību par nāvi un augšāmcelšanos.

Svētie Raksti māca, ka fiziskā nāve ir – nevis cilvēka pārtapšana par neko, bet dvēseles atdalīšanās no ķermeņa (Mt. 10:28; Jņ. 5:28). Nāves cēlonis ir grēks. Lai gan kristiešiem grēki ir piedoti, tomēr arī viņiem ir jāmirst tā grēka dēļ, kas vēl palicis viņos. Taču pretstatā neticīgajiem, kristieši aiz Dieva dusmības un soda nāvē redz Dieva žēlastību. Tā kā nāve atbrīvo kristieti nevis no miesas, bet gan no grēka gūsta, tad nāvē sodu gan saņem grēks, bet aiz tās ir mūžīgās dzīves sākums.

Pēc nāves līdz augšāmcelšanās brīdim neticīgo dvēseles tiek turētas cietumā sodam (1. Pēt. 3:19–20), bet ticīgo dvēseles kopā ar Kristu mājo Paradīzē (Fil. 1:23). Romas baznīcas mācība par purgatoriju ir cilvēku izdomāta mācība, kam trūkst bībeliska pamatojuma.

Kas attiecas uz mirušo dvēselēm, tad tās nevar atgriezties šeit uz zemes. (Lk. 16:27–31). Raksti nemāca arī, ka mirušie kaut ko zinātu par pašreizējo zemes dzīvi, tādēļ arī piesaukt svētos ir nevien elkdievība, bet vienkārši muļķība. Raksti arī nemāca, ka pēc nāves būtu iespējama atgriešanās no grēkiem. Tas, kur mēs pavadīsim mūžību, izšķiras šīs dzīves laikā.

Būtu arī nepareizi, jo tā ir pagāniska doma, uzskatīt, ka eksistē kāds mūžīgs dzīvības spēks. Kristieši netic, ka eksistē kāda abstrakta mūžīga dzīvība. Vienīgi Dievs ir mūžīgs, un bija laiks, kad bez Svētās Trīsvienības nekā cita nebija. Viss pārējais, eņģeļus ieskaitot, reiz tika radīts.

Luters, runājot par kristīgo cerību uz mūžīgo dzīvošanu, atzīst, ka pašreiz mēs esam tikai pa pusei svēti, bet nāks diena, kad “cilvēki būs pilnīgi tīri un svēti, pilni dievbijības un taisnības, atbrīvoti no grēka, nāves un visām nelaimēm, jaunā un apskaidrotā miesā”. Tādējādi kristīgam cilvēkam nāve ir arī Svētās Kristības piepildījums. Atbrīvojušies no visa ļaunuma (šeit jāatceras, ka viss grēcīgais, bet ne cilvēka miesa kā tāda ir ļauna), mēs celsimies augšā mūžīgai dzīvei. Tas notiks pēkšņi, atskanot bazūnei, mirušie celsies augšā, lai nekad vairs nemirtu. Kristum ticīgie tiks pārvērsti jaunā, garīgā miesā, kas būs līdzīga Kristus apskaidrotajai miesai. Svētais Gars šādi pabeigs savu svētdarīšanas darbu, un kristieši būs pilnīgi svēti. Tad arī izzudīs viss ļaunums, slimības un nāve.

Savā vārdā Dievs mums nepārprotami māca par mūžīgo dzīvošanu. Ar Apustuļu ticības apliecības vārdiem mēs apliecinām, ka Kristus ticīgajiem dos mūžīgu dzīvošanu Savā un Tēva tuvumā. Pašreiz arī ticīgie Dievu pazīst tikai no Viņa vārda, bet tad Viņš būs redzams tāds, kāds Viņš ir. Pašreiz arī kristiešu zināšanas par Dievu vēl nav pilnīgas, bet tad būs. Tās nebūs garīgas acis, ar kurām ticīgie raudzīsies uz Dievu, bet viņi redzēs savu Kungu ar fiziskajām, augšāmceltā cilvēka acīm.

Mūžībā kristieši redzēs ne tikai trīsvienīgo Dievu, bet arī viens otru, ieskaitot tos, kas dzīvojuši citos laikos. Šeit gan būtu jābrīdina no mēģinājumiem aprakstīt mūžību, jo šīs dzīves laikā cilvēkam par to trūkst reāla priekšstata. Arī Svētie Raksti par mūžību runā tikai līdzībās, attēlodami to kā brīnišķīgu kopību ar Dievu, pilnīgu svētlaimi un brīvību no grēka.

Debesu svētlaimei nebūs pakāpju, bet visi būs pilnīgi svētlaimīgi. Taču pastāvēs dažādas godības pakāpes, atkarībā no uzticības un darba, kas paveikts zemes dzīves laikā. Luters uzsver, ka šī atšķirība godībā būs atkarīga no tā, cik uzticīgi mēs būsim bijuši un cik daudz cietuši pildot savu aicinājumu. Taču šīs atšķirības Debesīs neradīs skaudību, bet vienīgi slavu un pateicību Dievam.

Ir neiespējami zināt vietu, kur atradīsies Debesis un kur elle. Viens ir skaidrs, ka Debesis ir vieta, kur ticīgie būs kopā ar Dievu, bet elle būs nošķirta no Dieva. Ticīgie skatīs Dievu “vaigu vaigā”, bet neticīgie redzēs tikai velnu, kritušos eņģeļus un savus bēdubrāļus. Dievs no savas radošās pārpilnības dos ticīgajiem jaunu debesi un jaunu zemi, jaunus mērķus un uzdevumus. Bet ellē valdīs bezgalīgas mokas un garlaicība, jo velnam trūkst radoša spēka.

Tikai tie, kas šīs dzīves laikā būs ticējuši Kristum un saņēmuši grēku piedošanu, ieies mūžīgajā dzīvē Dieva tuvumā. Raksti brīdina cilvēkus no pārgalvības un iedomātas drošības, kā arī māca nebīties no vajāšanām un grūtībām. Tie māca drošā ticībā un paļāvībā Dieva vārdam un apsolījumiem iet pa šauro ceļu uz mūžīgo dzīvošanu. Svētīgi šajā ceļā ir atcerēties Kristus teikto: “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani, atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Jņ. atkl. 22:12–14)

Runājot par augšāmcelšanos, būtiski ir arī saprast augšāmcelšanās atšķirību no reinkarnācijas idejām. Pēc austrumu filozofiskajiem uzskatiem galvenā cilvēka problēma ir zināšanu trūkums. Jo vairāk šajā dzīvē cilvēks apzinās savu kopību ar dievību, jo labāku iemiesošanos viņš iegūst nākamajā dzīvē. Jo mazāk viņš to apzinās, jo lielāks parāds jāatmaksā karmai. Dzīve, nāve un atkalpiedzimšana – tā atkal un atkal jaunus lokus met samsaras ritenis, līdz beidzot cilvēks tiek atbrīvots no bezgalīgajiem pārdzimšanas cikliem un iegūst nirvānu jeb pilnīgu saplūšanu ar dievību. Apmēram šādi īsumā varētu aprakstīt reinkarnācijas mācību. Mūsdienās arī daudzi kristieši uzskata, ka tā ir savienojama ar kristīgo ticību un tās mācību par augšāmcelšanos. Tomēr pazīstamais indiešu filozofs Radhakrišnans norāda, ka tieši reinkarnācijas un augšāmcelšanās mācībā izpaužas būtiskākā atšķirība starp hinduismu un kristietību. Mēģināsim noskaidrot, vai šī indiešu filozofijas pazinēja apgalvojums ir patiess arī no kristietības viedokļa.

Pati reinkarnācijas ideja kā tāda rietumu pasaulē bija pazīstama jau labi sen pirms Kristus un ir atrodama tādu pazīstamu grieķu filozofu kā Pitagors, Platons un Plotīns mācībā. Reinkarnācijas idejas bija populāras arī senbaznīcas laikā un ietekmēja, piemēram, dažus no Origēna skolniekiem, kurus baznīca nosodīja kā ķecerīgu ideju izplatītājus. Baznīcas izteikti noraidošā attieksme pret reinkarnācijas mācību vainagojās ar gandrīz pilnīgu šīs mācības izzušanu rietumu domātāju vidū. Tā reinkarnācijas ideju atdzimšana, kuru mēs vērojam šodien, ir saistīta nevis ar atjaunotu interesi par senajiem rietumu filozofiem, bet ar dažādu austrumu filozofisko uzskatu plašo izplatību rietumu pasaulē.

Austrumu reliģiski filozofiskajās tradīcijās reinkarnācijas idejas parādās jau gandrīz tūkstoš gadus pirms Kristus, un kopš tā laika ir viens no valdošajiem austrumu filozofiskajiem principiem. Pirmā gadu tūkstoša vidū pirms Kristus reinkarnācijas ideja tiek cieši sasaistīta ar mācību par karmu, un no šā brīža abi principi kļūst praktiski neatdalāmi. Karmas mācību varētu īsi formulēt kā cēloņu un seku likumu. Citiem vārdiem sakot – ko sēsi, to pļausi. Visu cilvēka dzīvi nosaka tas, kā viņš rīkojies savā iepriekšējā dzīvē. Savukārt – nākamo dzīvi nosaka tas, ko viņš dara šajā dzīvē. Tādējādi reinkarnācija kļūst par gandrīz nebeidzamu pārdzimšanu ķēdi, kam gribot negribot ir jāpakļaujas visiem cilvēkiem. Tā cilvēks top pakļauts ārējās pasaules pārmaiņām un ciešanām, kas nāk līdz ar tām. Tomēr katrā cilvēkā atrodas viņa mūžīgā un nemainīgā daļa, ko sauc par atmanu. Tieši reinkarnācija un karma ir tā, kas neļauj cilvēkam ieraudzīt un apzināties, ka atmans ir daļa no mūžīgā pirmcēloņa brahmana.

Tādēļ cilvēka mērķis ir atbrīvoties no karmas, kas rada nebeidzamo pārdzimšanu virkni. Pārraut šo pārdzimšanu ķēdi palīdz joga, kas māca cilvēkam atbrīvoties no pieķeršanās iluzoriskajai pasaulei un tādējādi identificēties ar atmanu. Soli tālāk iet budisti, kas māca, ka neeksistē ne dvēsele, ne kāda dziļākā cilvēka būtība un ka arī pati reinkarnācija ir ilūzija. Cilvēks ir vienkārši enerģijas vilnis, kam jāizzūd nirvānā. Tātad gan hinduismā, gan budismā reinkarnācija ir nevis pozitīva, bet negatīva parādība, no kuras vajag atbrīvoties.

Kā to norāda izcilais austrumu reliģiju pazinējs dāņu pētnieks Johaness Ogards, mūsdienās tradicionālā austrumu reinkarnācijas mācība ir būtiski izkropļota gan rietumos, gan pašos austrumos. Viņš norāda, ka tas noticis ar Teozofijas biedrības starpniecību, kur “jaunais rietumu pasaules evolucionārais optimisms tika cieši sasaistīts ar seno austrumu reinkarnācijas mācību, to pilnīgi pārveidojot”. Šo jauno reinkarnācijas izpratni Dr. Ogards sauc par “reliģisko darvinismu”. Pēc viņa domām, šis uzskatu sajaukums, kas vērojams pašu reinkarnācijas mācības piekritēju vidū, diez vai kādreiz tiks atšķetināts.

Ja reinkarnācijas mācība apgalvo, ka cilvēkam pašam jāatbrīvojas no savas nepilnības neskaitāmu pārdzimšanas ciklu rezultātā, tad kristīgā ticība māca, ka Jēzus Kristus ir “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:25). Tādējādi pēc Dieva mūžīgā nodoma “mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam” (Ebr. 10:10). Apustulis Pāvils māca, ka Kristus ir uzmodināts no miroņiem, lai būtu “pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti” (1. Kor. 15:20–22). “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības. Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.” (1. Tes. 4:13–14) Ja reinkarnācijas mācība par galveno uzskata atbrīvot cilvēka būtību no viņa miesīgās eksistences vai pat pilnībā iznīcināt viņa personību, tad Bībele neapšaubāmi māca par cilvēka personisku eksistenci pēc nāves un miesīgu augšāmcelšanos. Miesa nav ļaunums, no kura jāatbrīvojas, bet tā Kristū tiek darīta svēta un pārveidota jaunai, mūžīgai dzīvei.

Kā to norāda J. Ogards, kristīgai mācībai par augšāmcelšanos un reinkarnācijas mācībai ir būtiski atšķirīgas konsekvences. Kristietis visā radībā redz Dieva labestību un mīlestību pret sevi un cenšas par to pateikties Dievam. Pateicība Dievam par šo dzīvi ir neatņemama kristīgās ticības sastāvdaļa. Reinkarnācijas ideju piekritējs savukārt par visu šajā dzīvē pateicas vienīgi sev. Viņš ir pārliecināts, ka visu labo, ko viņš iegūst, viņš pats ir nopelnījis iepriekšējā dzīvē. Labais viņa dzīvē notiek nevis tādēļ, ka Dievs ir labs, bet tādēļ, ka labs ir viņš pats. Ja kristietis apzinās, ka par visu labo viņam ir jāpateicas Dievam, tad viņš apzinās arī to, ka Dievs dara viņam labu caur citiem cilvēkiem. Turpretī reinkarnācijas mācības piekritējs vispār nepazīst pateicības jūtas. Tādējādi šī mācība ir visaugstākajā mērā neētiska, jo tā veiksmīgajiem ļauj gozēties pašapmierinātības saulē, bet tos, kam dzīvē klājas grūti, dzen fatālismā un pilnīgā izmisumā. Turpretī, kad kristietis savā dzīvē piedzīvo postu un bēdas, viņš var būt pārliecināts, ka Dievs nav viņu atstājis pat tad, ja viss liekas pilnīgi bezcerīgs. Ļaunums ir pilnīgi nošķirts no Dieva, un Dievs ir kristieša sargs un palīgs cīņā pret ļaunumu. Tādēļ kristietis var droši lūgt, gan lai Dievs viņu pasargā no ļaunā, gan arī – lai notiek Dieva prāts. Pats Dievs ir līdzdalīgs kristieša ciešanās, Viņš Jēzū Kristū ir cietis cilvēka vietā. Bet no reinkarnācijas mācības izriet, ka visa atbildība par mūsu neveiksmēm ir jāuzņemas mums pašiem. Dievs ir pilnīgi nošķirts no reinkarnācijas apļa un neko nezina par ciešanām. Ciešanās un nelaimēs otram nevar palīdzēt arī neviens cilvēks, jo katrs pļauj to, ko viņš sējis. Slimajiem un nabagiem nākas vainot pašiem sevi, un neviens tiem nevar palīdzēt. Palīdzība tiem pat nāktu par sliktu. Karmas principa dēļ nedz hinduismā, nedz budismā nav pazīstams līdzcietības un žēlsirdības jēdziens. Protams, ka šie reliģiski filozofiskie principi ietekmē visu austrumu tautu dzīvi. Līdz ar to šajās kultūrās dzīvojošie cilvēki savās bēdās zaudē jebkādu mierinājumu. Tas viss atstāj noteiktas sekas uz tādiem jēdzieniem kā atbildība un sirdsapziņa. Patiesībā šie vārdi ir bībeliski jēdzieni, kas izkristalizējušies kristīgās teoloģijas centienos izprast un aptvert realitāti. “Likteņa” priekšā kristietis nekad nestāv bezpalīdzīgs bez iespējām kaut ko mainīt. Vienmēr, pat visdraudīgākajos apstākļos, kristietis var cerēt uz apstākļu maiņu un labvēlīgu nākotni. Kristietis tic, ka Dievs visas lietas rada no jauna, tādēļ viņš ne tikai cer uz jaunu labāku nākotni, bet arī ir gatavs protestēt pret ļaunumu un cīnīties par labo. Turpretī tur, kur valda karmas likums, cilvēka personiskās atbildības vietā stājas pasivitāte un sirdsapziņas vietā – liela pašapziņa un visa apzināšanās. Visu lietu apzināšanās un kosmisko norišu izpratne kļūst par galveno mērķi – bez mazākās vēlmes kaut ko mainīt. Manuprāt, tuvojoties Kristus augšāmcelšanās svētkiem, Klusā nedēļa arvien ir brīnišķīgs laiks, kad rietumu cilvēks atkal no jauna var apcerēt un pārdomāt gan to, ko viņam sniedz kristīgais mantojums, gan to, ko piedāvā austrumu gudrība. Ja mēs nopietni pārdomātu šos jautājumus, tad mēs ne tikai dziļāk izprastu dzīvi, bet arī redzētu, cik daudz pateicības parādā – arī par visu savu šīs zemes dzīvi – mēs esam Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumam. Tam vajadzētu mūs mudināt uz to, ka ar pateicības pilnām sirdīm kopā ar apustuli Pāvilu mēs sakām: “Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Kor. 15:57) Paldies jāsaka Dievam ne tikai par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi, ko iegūstam ticībā Kristum, bet arī par to, ka mums nav jādzīvo sabiedrībā, kur valda bezcerīgs fatālisms, līdzcietības un cerības trūkums.