Sprediķis par dusmām

Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. [Mt.5:20-26]

Šie Evaņģēlija vārdi ir tikuši sludināti nu jau tūkstoš piecsimt gadus un tiks sludināti līdz par pastarajai dienai, iekams būs atrodams kaut viens cilvēks, kas tiem pilnīgi ticētu vai spētu tos ievērot. Ir pietiekami daudz rakstīts un skaidrots, tā ka šo mācību var dzirdēt un lasīt ik dienu. Tomēr neviens vēl nav tik pilnīgi iemācījies un vēl jo mazāk spējis pietiekami daudz darīt, lai gan ikviens domā, ka jau vienas dienas laikā būs gana dzirdējis un iemācījies, tā, ka nekas vairāk šai ziņā nebūtu vajadzīgs. Bet Dievs zina, ka esam muļķi un ģeķi – tieši tad, ja paši sev šķietam īpaši gudri. Tādēļ Dievs mums joprojām dod vienu un to pašu pasludinājumu, nepagurdams mums to mācīt un likt pie sirds, lai tikai mēs apjaustu savu aklumu un izpratnes trūkumu un tad – kā paklausīgi skolnieki sāktu mācīties šo mācību un dzīvot saskaņā ar to. Šo Evaņģēlija vietu esam pietiekami plaši skaidrojuši arī cituviet, kur aplūkots viss šis Kristus sprediķis, ko evaņģēlists izklāstījis trijās nodaļās. Tādēļ šoreiz aplūkosim tikai sprediķa daļu, kurā izklāstīts un paskaidrots piektais bauslis. Jo vispirms šeit dzirdam, ka mūsu Kungs runā par grēku, kura vārds ir – dusmas. Šis grēks pasaulē ir bieži sastopams un valda it visās vietās. Tas nav viens no rupjajiem, acīmredzamajiem netikumiem, kādus nosoda arī pasaule, bet viens no velna iedvesmotajiem, izsmalcinātajiem grēkiem, kas nekādā ziņā nav ar mieru saukt sevi par grēku, – tāpat kā augstprātība negrib saukt sevi par augstprātību, bet drīzāk gan – par patiesību un taisnību. Tāpat arī skaudība un dusmas negrib tikt norātas, bet gan slavētas – kā dievišķa dedzība un īsta nopietnība cīņā pret visu ļauno. Velns darbojas savā valstībā ar divām lietām – meliem un slepkavošanu; turklāt pasaulei tās jāgodā un jāslavē, jāuzskata par visspožāko svētumu un taisnību.

Tādēļ Kristus šeit īpaši vēršas pie farizejiem, kuri ir un tiek uzskatīti par pašiem dievbijīgākajiem un svētākajiem vīriem, un kuru dzīvi arī pats Kristus nosauc šajā lieliskajā vārdā – par taisnību. Taču Viņš to visu attēlo un spriež tā, ka šai farizeju taisnībai nav vietas Debesu Valstībā, bet elles bezdibenī, jo tā ir īsts velna auglis – farizeji grib tikt saukti par taisniem un svētiem ļaudīm, uzdrīkstēdamies lielīties visas pasaules priekšā un nikni runādami pretī, ja kāds par viņiem saka ko citu; un tomēr viņi ir indīgu dusmu, skaudības un naida pilni.

To pasaule nespēj redzēt un novērtēt, un Dievs ir vienīgais Soģis, kas var un drīkst teikt farizejiem šādu spriedumu. Lai cik skaista un svēta būtu farizeju taisnība, tā tomēr nenāks Debesu Valstībā, jo Dievam nav pieņemama tā taisnība, kura pati sevi dara par taisnību un negrib saukt par grēku, bet rotājas ar Dieva taisnības greznajiem svārkiem, tā, it kā farizeji būtu jāsauc par kristīgiem, dievbijīgiem ļaudīm un svētiem, garīgiem tēviem.

Kas tad ir šī farizeju taisnība un no kurienes tā ieguvusi savu vārdu? No tā – Kristus šeit secina – ka Dievs ir teicis: “Tev nebūs nokaut.” Pie šiem vārdiem farizeji turējās, tajos viņi rada sev drošu pamatu. Dieva Vārds nesaka neko vairāk, kā tikai: “Tev nebūs nokaut”, tādēļ ikviens var spriest, ka tas, kurš nenonāvē, ir taisns. Ja man tiek nodarīts pāri un notiek netaisnība, tad ir pamatots iemesls un tiesības dusmoties – man nav jāpanes netaisnība; un dusmas kļūst divkārt taisnīgas, jo cilvēks taču ir panesis pārestību un netaisnību, turklāt nav nevienu nonāvējis! Un nu viņš cenšas izskatīties vēl jaukāk – viņš sūdzas par pieredzēto netaisnību un lepojas Dieva un visas pasaules priekšā ar savu dievbijību, sacīdams: vai gan man nebūtu pamata dusmoties? Viņš ir darījis man tādu un tādu pārestību, atlīdzinādams ar ļaunu par visu labo, ko esmu darījis. Un es taču labprāt izrāvis savu sirdi un atdevis viņam! Un tāda ir viņa pateicība, tāda ir atlīdzība par manu labestību! Vai man vajadzētu to paciest, vai pieļaut šādu ļaunumu? Tā nu viņi droši turpina sevī nest visbriesmīgāko naidu pret savu tuvāko, vajāt viņu, radīt viņam ciešanas un zaudējumus, turklāt uzskata, ka ir rīkojušies pilnīgi pareizi, un grib tikt slavēti kā dievbijīgi un svēti ļaudis, kā mocekļi Dieva un pasaules priekšā.

Gluži kā pāvests ar savu sektu nolād, sadedzina un nonāvē cilvēkus, kuri negrib pielūgt viņu negantību – šādi cilvēki tiek saukti par nepaklausīgajiem, par kristīgās Baznīcas pretiniekiem, itin kā Dievam vajadzētu atzīt par vienīgo patieso dievkalpojumu pāvesta sekotāju izdomājumus un priecāties, ka Viņš ir izrādījies šādu svēto cienīgs. Tieši tā uzskata lielie kungi, kuri lielās, ka esot Dieva un visas pasaules draugi un tai pašā laikā – visa ļaunuma ienaidnieki. Redziet nu, cik liela ir viņu draudzība ar Dievu un cilvēkiem! Kā gan Dievs varētu no viņiem izvairīties un necelt tos Debesu augstībā?

Redzi, tādas ir šo kungu bargās, svētās dusmas, kas nevar darīt nekādu grēku vai netaisnību, un ikvienam, kas to apšauba, tiek liegts dievbijīga cilvēka vārds. Tādēļ šis Kristus sprediķis un tā piepildījums darbos pasaulei šķiet tik svešāds un nepazīstams, kaut arī paši vārdi ir gluži ierasti un daudzkārt dzirdēti. Ja cilvēks, kas, nebūdams vainīgs, pacietis pārestību, iedegas dusmās – to pasaule neuzskata par grēku un netaisnību; un patiesi ir tā, ka šādam cilvēkam būtu tiesības saukt vainīgo tiesas priekšā kaut vai nakts vidū. Bet, ja šāds cilvēks grib ļaut vaļu savām dusmām un pats meklē iespēju atriebties, viņš atļaujas pārāk daudz; te vienas tiesības nonāk pretrunā ar otrām, un mazumiņš taisnības pārvēršas lielā netaisnībā.

Tā nu šajās lietās ir nepieciešams skaņot ērģeles tā, lai visas stabules dziedātu saskanīgi un neviena no tām necenstos saskaņu izjaukt. Jo kas gan tas par taisnīgumu, ja tu cilvēkam, kurš tev atņēmis grasi vērtu mantu vai sacījis vienu nelaipnu vārdu, tūliņ nocērt viņam roku vai nodedzini māju, bet pēc tam vēl uzdrīksties nikni kliegt: jā, viņš man ir darījis netaisnību, un man ir pamats tā rīkoties! Un tev šķiet, ka tavas slepkavnieciskās dusmas, kas nes desmitkārt lielāku varmācību un netaisnību, būtu saucamas nevis par grēku, bet par taisnību un svētumu?

Es nerunāju par ienaidniekiem, kuri atrodami ārpus mūsu loka, nedz arī pieminu tikai kādus piemērus, rādīdams, kā šis netikums valda pasaulē; es runāju par mums – gan par mācītājiem, gan mācekļiem, kas ar lepnumu saucam sevi par Evaņģēlija sekotājiem, tomēr gribam paturēt tiesības dusmoties un plosīties, kā vien ienāk prātā, tai pašā laikā negribēdami ļaut, lai kāds mūs nosoda vai apsūdz, teikdams, ka esam darījuši netaisnību. Mēs esam gatavi izpostīt it visu, lai tikai aizstāvētu savas nožēlojamās, skrandainās tiesības, un, to darīdami, nodarām vismaz simtkārt lielāku netaisnību.

Tādēļ Kristus pilnīgi atņem un atceļ dusmas – Viņš atbrīvo no tām visu pasauli un patur tās tikai sev, sacīdams: tu nedrīksti ne tikai nonāvēt, nedz saukt savu brāli par ģeķi, bet vispār nedrīksti dusmoties – šie aizliegumi ir vienlīdz svarīgi un nopietni. Jo tev pavēlēts netiesāt un neatriebties – ja arī tu aizstāvi to, kas ir labi un pareizi, tomēr tavas dusmas nāk no velna – kā Jēkabs raksta savā vēstulē, 1:20: “Cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.” Tā nu mums jākļūst brīviem no jebkādām dusmām, jo dusmoties piederas vienīgi Dievam – citādi tās kļūst par velna dusmām un nevar nedarīt grēku. Dievs aizliedz šos trīs grēkus – tiesāt, atriebties un lielīties, un neviens cilvēks nedrīkst darīt šādas lietas, kaut arī viņš pats būtu svēts un tiesīgs nosodīt citus; Dievs grib paturēt sev kā godu, taisnību un atriebību, tā arī dusmas.

Es baidos, ka mēs to nespēsim īstenot, kamēr vēl dzīvojam šeit, uz zemes, un arī tā būtu liela žēlastība, ja mēs kaut mazliet iesāktu pildīt šo pavēli. Ik reizi, kad mums tiek nodarīts pāri, mūsu miesa un asinis rīkojas tieši tā, kā tas miesai un asinīm ir raksturīgi – tā sāk trakot un plosīties dusmās un nepacietībā. Netaisnība un varmācība, protams, dara mums sāpes, tādēļ mēs pretojamies un aizstāvamies. Lai arī tev jācieš sāpes, tu tomēr nedrīksti atriebties un kaitēt savam pāridarītājam – tas ir aizliegts. Tādēļ pielūko, ka proti spriest pareizi un tavas tiesības nenonāk postošā sadursmē ar Dieva un tava tuvākā tiesībām. Ja nevari īstenot savas tiesības, tad tev no tām jāatsakās. Jo neklājas atvairīt un sodīt vienu netaisnību ar otru, vēl lielāku; Dievs negrib, lai tavu nožēlojamo tiesību dēļ tiktu iznīcinātas visas pārējās pasaules tiesības.

Uz to norāda šis Kristus pasludinājums, kas saka: jūs gan iedomājaties, ka tas, kurš ar savu roku nevienu nav nonāvējis, nav pārkāpis Dieva bausli un, ka jums ir tiesības dusmoties uz savu tuvāko un atriebties viņam. Jums šķiet, ka jūs ar savām dusmām negrēkojat, un tā šis bauslis zaudē visu savu spēku. Jo tas prasa ne tikai, lai tu nenonāvētu ar savu roku, bet pavēl nedarīt pāri tuvākajam ne ar mēli, ne ar sirdi. Jo ko gan citu prasa bauslis, kas pavēl mums darīt labu mūsu ienaidniekiem? Ja tas ir spēkā, tad taču nekādā ziņā nedrīkstam izturēties slikti pret savu tuvāko! Vai gan citādi mēs būtu labāki par muitniekiem un atklātiem grēciniekiem, par kuriem pats Kristus Lk.6:32 saka, ka tie savā starpā ir draugi, kuri nedara pāri cits citam?

Bet, ja tu saki: kā, vai tad dusmas var tikt pilnīgi izdzēstas no visu cilvēku sirdīm? Kā tad varētu atvairīt un sodīt ļaunumu – tas taču bez dusmām nav iespējams! Vai gan vajadzētu ļaut netaisnībai vaļu? Tad jau neviens nams, nedz pilsēta nevarētu pastāvēt! Atbilde: mēs zinām, ka Dievs ir uzticējis savu tiesneša amatu bendem un laicīgajai valdībai; Viņš ir iecēlis valdniekus un kungus, lai tie Viņa uzdevumā lietotu zobenu. Laicīgās varas zobens un šķēps ir paša Dieva zobens un šķēps; visās pārējās lietās valdītāji ir tādi paši, kā visi pārējie cilvēki, un viņiem nav vairāk tiesību dusmoties uz savu tuvāko, kā citiem. Ja tiesnesis un bende piespriež un izpilda kādam nāves sodu, lai gan viņiem pašiem šis cilvēks nav darījis pāri un nav viņu ienaidnieks – tas notiek Dieva pavēles dēļ. Tiesnesis un bende pilda Dieva uzticēto amatu, kura uzdevums ir sodīt ļaundarus, kuri pelnījuši Dieva sodu. Tā nu cilvēka sirdij jābūt brīvai no dusmām, tomēr Dieva dusmām un zobenam jāpaveic savs darbs.

Tāpat notiek arī karā, kad nepieciešams aizstāvēties, droši cērtot, durot un dedzinot ienaidniekus, kuri uzbrūk no visām pusēm. Te izpaužas vienas vienīgas dusmas un atriebība, taču tām nav jānāk no cilvēka sirds, bet gan no Dieva sprieduma un pavēles – sodīt ļaundarus, lai varētu no tiem atbrīvoties un dzīvot mierā. Ja šīs Dieva pavēles dēļ nākas ciest, tev šādas ciešanas jāpanes ar pacietību. Tā Dievs izlēja pār Jeruzālemi savas dusmas, ļaudams Bābeles ķēniņam postīt šo pilsētu; tāpat Viņš to ļāva darīt arī romiešiem, līdz šeit vairs akmens uz akmens nebija palicis.

Tādēļ šīs dusmas nav cilvēku, bet Dieva dusmas. Bet, ja klāt nāk vēl tāda nelaime, ka cilvēka un Dieva dusmas tiek sajauktas kopā, tur vainīgs nekrietnais velns. Es saku: ļaunumu atvairīt ir nepieciešams, un šis amats ir jāpilda Dieva dēļ. Bet, ja tiesnesis un valdība nav dievbijīga, ja tā pievieno Dieva dusmām arī pati savas dusmas, joprojām slēpdamās Dieva uzticētā amata aizsegā, ja tā glabā apslēptu naidu un mēģina kādam kaitēt, aizbildinādamās ar amata pienākumu – tas ir īsts, no paša velna nācis ļaunums, kas tomēr grib tikt slavēts un atzīts par taisnību.

Tu saki: jā, viņš man ir darījis tādu un tādu pārestību, un es nekā citādi nespēju viņu apturēt – ja man vajadzētu paciest visu, ko viņš dara, man nekad nebūtu miera! Atbilde: tas, protams, nav pareizi, ka viņš tev dara pāri, un tu drīksti aizstāvēties atbilstoši likumīgajai kārtībai, taču tu nedrīksti izmantot savu amatu kā aizsegu, lai ļautu vaļu savām dusmām un pats īstenotu atriebību, tā, ka vēlāk ļaudis par notikušo sacītu: to darījis nevis Ansis vai Pēteris, bet tiesnesis vai pilsētas galva. Tu nedrīksti lielīties, teikdams, ka esi nevis klausījis savām dusmām un naidam, bet darījis to, ko prasa tavs amats un likums.

Redzi, tāda ir šī kaunpilnā nekrietnība – velna dusmu piejaukšana Dieva dusmām, kas savā starpā atšķiras tik ļoti un ir vienas no otrām tikpat tālu, kā debesis un zeme. Un, kā otrais bauslis tiek pārkāpts ar zvērestiem un citām līdzīgām lietām, kas ļauj slēpt melus skaistā, godības pilnā patiesības vārda aizsegā, tāpat arī šeit paša Dieva amatam un tiesībām nākas kalpot tavai skaudībai un naidam, lai attaisnotu šos tavus netikumus un ļautu tev ar šī amata palīdzību izdarīt visu, kas vien tev ienāk prātā, kaitējot tavam tuvākajam. Turklāt vēl tu izturies tā, it kā būtu darījis labi un pareizi. Nu esi kļuvis divkārt “svēts”: vispirms jau tev ir nodarīta netaisnība, un turklāt vēl tu pats kā cilvēks neesi atriebies, atbildēdams savam pretiniekam ar līdzīgu kaitējumu, bet darījis to, ko prasa tavs amats un taisnība! Tā mūsu smalkie, svētie ļaudis – pāvesta piekritēji, bīskapi un priesteri rīkojas visās lietās un vietās; viņu piemēram seko arī lielie valdnieki un kungi, kuri nomoka un nonāvē cilvēkus, ļaudami vaļu savām trakajām dusmām un naidam; un tas viss mums jāsauc par lielu svētumu un īstu kalpošanu Dievam!

Cilvēka dusmas arvien ir pilnas skaudības un naida pret tuvāko. Velns tās ir modinājis un iedēstījis cilvēku – īpaši farizejisku svēto – sirdīs; viņi grēko un pelna pazušanu nesalīdzināmi vairāk, nekā citi cilvēki – pirmkārt, tādēļ, ka viņi aizskar Dieva tiesības un amatu, cenzdamies sagrābt to, kasa pieder Viņam; un otrkārt – to darīdami, viņi vēl grib tikt uzskatīti par taisnīgiem un dievbijīgiem.

Turpretī Dieva dusmas, ja tās darbojas pēc Viņa pavēles, nenāk no skaudības un naida, bet no tīras mīlestības un labas sirds, kurai ir žēl, ka cilvēkam jāpieredz ciešanas; tomēr Dieva un Viņa iedibinātā amata dēļ tām jāsoda un jānovērš ļaunums.

Jo ir jāņem vērā, ka Ādams ir mīlējis Kainu kā savu pirmdzimto dēlu, savu miesu un asinis, kas, savukārt, arī gribēja būt svēts un sāka kalpot Dievam ar savu pirmo upuri, domādams, ka būs Viņam daudz tīkamāks, nekā brālis. Arī Kains domāja, ka savas pirmdzimtības dēļ viņam ir īpašas tiesības, salīdzinājumā ar Ābelu – ka viņš būs īstais priesteris un pirmais Dieva priekšā. Uz to Kains paļāvās; tādēļ viņš nicināja savu brāli un domāja, ka Viņam ir pamatotas tiesības dusmoties, vajāt un nonāvēt Ābelu, jo viņam taču bija notikusi liela netaisnība – viņa dievkalpojums vairs nebija derīgs Dieva priekšā. Tādēļ Kains ļāva savām dusmām vaļu, un, tā kā tēvs neapstiprināja viņa tiesības un nesniedza viņam atbalstu, šis brālis pats nonāvēja Ābelu, turklāt vēl spītīgi atrunājās, kas Ādams Dieva vārdā un vietā viņam jautāja par brāli; Kains sacīja: ko gan es varu zināt par savu brāli? Vai tad es esmu viņa sargs? Lai cik ļoti Ādams mīlēja Kainu kā savu pirmo – un pēc Ābela nāves arī vienīgo – bērnu, tomēr nu, 1.Moz.4:10 u. t., viņš tam Dieva vārdā saka bargu spriedumu: “Tava brāļa asinis brēc uz Mani no zemes. Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū… tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!” Tie ir dusmu pilni vārdi un darbi. Jo ar tiem Kains tiek sūtīts smagā trimdā – viņš tiek padzīts no Debesīm un zemes. Un, īstenodams Dieva bargās dusmas vispilnīgākajā veidā, Ādams pats atstumj un padzen Kainu, lai tas nekad un nekur vairs neatrastu drošu vietu. To viņš, bez šaubām, nav darījis labprāt – daudz vairāk Ādams būtu gribējis paturēt dēlu pie sevis; taču Dieva dusmām bija jāturpina iesāktais darbs, un tās solīja Kainam arī nāvi un elles uguni.

Tāpat jārīkojas arī kristīgajai Baznīcai, kad tā kādu izraida un nodod velnam, – kā Sv. Pāvils dara 1.Kor.5:5, atteikdams kādam cilvēkam sakramentus un jebkādu sadraudzību, lai draudze nekļūtu līdzdalīga viņa grēkos. Tas ir biedinošs spriedums un bargas dusmas, tomēr – nevis cilvēku, bet Dieva dusmas. Draudze daudz labprātāk būtu vēlējusies, kaut grēcinieks atgrieztos un tiktu izglābts; un, kad viņš tiešām atgriežas, tā arī uzņem viņu kā savu mīļo dēlu, priecādamās par to līdz ar visiem eņģeļiem – kā Kristus saka Lk.15:16 u. t., runādams par pazudušo avi un pazudušo dēlu.

Taču šeit jāraugās, lai šādas dusmas netiktu izmantotas nelietīgi – kā to darījis pāvests, vērsdamies pret tiem, kuri aizskāruši viņa personu vai valdīšanu; viņš ir sajaucis savu personu ar amatu un savas dusmas ar Dieva dusmām, samaitādams visu un piejaukdams vīnam indi. Tā pāvests, slēpdamies aiz Dieva dusmām, ir biedējis visu pasauli, kā vien viņam ienācis prātā. Viņš draudējis ķēniņiem un ķeizariem, samulsinājis un apstulbojis viņus, un tomēr nav darījis neko vairāk, kā vien – izlējis pār tiem pats savas dusmas un niknumu. Tādēļ arī Raksti viņa baznīcu sauc par zaimu baznīcu – Atkl.13:5, 16 –, kas visos savos vārdos un darbos nes uz savas pieres zaimu vārdu.

Tādas ir dusmas, kuras saucam par dievišķām jeb tēvišķām dusmām. Vēl pastāv arī citas – brāļu dusmas, kam arī ir šāda pati daba un kas tāpat nāk no mīlestības. Tā, piemēram, kad es dusmojos uz cilvēku, kuru no sirds mīlu un kuram vēlu tikai labu, taču nespēju panest to, ka viņš neatstājas no saviem grēkiem un nelabojas; tā es atšķiru pašu cilvēku no viņa grēka – es gribu palīdzēt cilvēkam un atvairīt grēku, tādēļ daru, cik vien spēju, ar pamudinājumiem, brīdinājumiem, draudiem un sodiem cenzdamies atturēt viņu no grēka.

Tomēr te atkal ir labi jāsaprot, ka nav pieļaujama nekāda viltība, un neviens nedrīkst dot vaļu savām dusmām. Mūsu dusmām ir pilnīgi jāpazūd, tā, lai vairs nebūtu nekā cita, kā vien Dieva dusmas, kas darbojas vai nu mums uzticētā amata, vai brālīgas mīlestības dēļ – arī tās ir Dieva dusmas. Jo arī tā ir Dieva pavēle, lai mēs cits citu pamācām, nosodām, palīdzam cits citam laboties un sniedzam palīdzīgu roku, lai mūsu tuvākais atstātos no saviem grēkiem un ar pateicību uzņemtu mūsu pamācību. Tās ir kristīgās mīlestības dusmas, par kurām Kristus Mt.18:15 saka: “Ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm…” Un Raksti šādas dusmas sauc par dievišķu dedzību – kā Sv. Pāvils raksta 2.Kor.11:2: “Es esmu iededzies par jums ar dievišķu dedzību.” Jo šādas dusmas netiecas tev kaitēt, nedz darīt tev kaunu, bet sargā tavu godu un mudina laboties; tām būtu žēl, ja tava dvēsele neiemantotu pestīšanu.

Tā nu mēs sakām, ka Kristus šeit sludina nevis par Dieva iedibināto amatu, nedz arī par mīlestību, bet gan par katra atsevišķa cilvēka dusmām, kas nāk no mūsu pašu sirds un gribas, vēršoties pret savu tuvāko kā pret cilvēku. Šīm dusmām ir jāmirst un jātiek pilnīgi iznīcinātām, kaut arī pārestības un netaisnība dara mums sāpes. Tā, piemēram, kad Jānis Kristītājs tiek apkaunojošā veidā nonāvēts, kad Kristus tiek sists krustā un svētie mocekļi tiek nežēlīgi nonāvēti, tas nevar notikt bez daudzu dievbijīgu siržu nopūtām un vaidiem. Jo mums ir nevis tērauda, bet dzīvas miesas sirdis – un tādām tām arī jābūt, – kā Sv. Bernhards saka: dolor est, sed contemnitur – lai arī mums sāp, tomēr sāpes ir jāizcieš un jāizsāp. Ciest sāpes, raudāt un žēloties ir pavisam kas cits, nekā meklēt iespēju atriebties vai degt dusmās un naidā.

Kristus grib, lai mēs bausli: “Tev nebūs nokaut” saprotam šādā veidā, proti – ka tas prasa, lai cilvēks nedusmotos. Jo mēs visi pēc dabas esam meļi, kas grimstam savā iedzimtajā grēkā un aklumā, nezinādami, kā drīkstam dusmoties un neredzēdami, ka mūsu daba ir tik ļauna – tā nespēj ne pareizi dusmoties, ne īsti mīlēt; gan dusmās, gan mīlestībā cilvēka daba meklē tikai pati savu labumu. Mums pavēlēts mīlēt citus ar dievišķu mīlestību, kas meklē nevis savu, bet tikai sava tuvākā labumu. Un šīs dusmas dusmojas nevis sevis, bet Dieva dēļ, kam vienīgajam piederas sodīt un atriebties par Viņa baušļu pārkāpumiem, vai arī tas notiek mīlestības dēļ, mūsu tuvākā labā, lai viņam palīdzētu.

Farizeju svētums tā nedara: tam ir sveša mīlestība pret tuvāko, un tas meklē godu un slavu tikai sev, būdams gatavs kalpot tikai sev pašam; un tāpat ir ar šāda svētuma dusmām – tās vēršas tikai pret patiesi dievbijīgiem ļaudīm. Un tomēr tas negrib atzīt, ka būtu grēkojis pret šo bausli. Tieši tā farizeji un augstie priesteri izrīkojās ar Kristu – tie Viņu nodeva tienesim Pilātam un gribēja, lai Viņš tiktu upurēts pie krusta; tomēr viņi paši negribēja būt vainīgi Kristus nāvē, bet palikt svēti un ēst Lieldienu jēru.

Tādēļ Kristus droši stājas pretī farizeju svētumam un taisnībai, liedz tai Dieva žēlastību un Debesu Valstību; Viņš to nolād un iemet elles ugunī, atklādams, ka tā pašos pamatos un Dieva priekšā ir neīsta, jā, farizeju taisnība ir divkārša netaisnība. Tādēļ Viņš saka: “Kas uz savu brāli dusmo” – ne tikai tas, kurš pats savām rokām brāli nonāvē, bet tas, kurš nes dusmas savā sirdī – tas jau ir pelnījis tiesas spriedumu. Jo šādu dusmu avots var būt tikai cilvēka iedzimtais ļaunums, kas arvien tiecas atriebties un izturas varmācīgi, vai arī – meklē savu paša godu un labumu. Kristus negrib, lai tu pats meklētu sev godu un aizstāvētu savas tiesības, bet vēlas, lai tu ļautu tās meklēt un aizstāvēt tiem, kam ir atbilstošs amats un pavēle, proti – bendem un tiesnesim; jo tas nav tavs, bet Dieva darbs – citādi arī šie amata vīri nevienu nedrīkstētu sodīt un nonāvēt. Tādēļ raugieties – Kristus saka – lai jūs paši, kā cilvēki, nedusmotos un neļautu savām dusmām vaļu un nedotu tām vietu savās sirdīs.

Otru lietu, uz kuru Kristus šeit norāda, teikdams: “Kas uz savu brāli saka: ģeķis!” – mēs uzskatām par dažādām dusmu zīmēm un viltībām, kas var tikt vērstas pret tuvāko, taču netiek izteiktas vārdos. Tāds – Kristus saka – ir sodāms tiesā, tas ir: vēl nav zināms, kas ar viņu notiks, taču viņš ir noziedzies un pelnījis saņemt spriedumu kā tāds, kas jau izdarījis ļauno darbu un vēl tikai gaida savu sodu. Tas nozīmē: šāds cilvēks nevar nākt Debesu Valstībā – viņš jau ir nopelnījis pazušanu, tikai vēl kāds brīdis viņu šķir no pēdējā soda; taču arī viņš jau pieder ellei.

Trešā lieta: “Kas uz savu brāli saka: bezdievis!” arī ir bieži sastopams netikums. Tā ir goda un labā vārda laupīšana, tuvākā apkaunošana, kas var notikt gan atklāti, gan aiz viņa muguras – to sauc par contumeliam un convicium – zaimošanu un apkaunošanu. Kas tādas lietas dara – Kristus saka –, tas sodāms elles ugunī, tas ir – ar viņu nav nepieciešams daudz diskutēt vai apsūdzēt viņu tiesas priekšā, lai viņš dzirdētu tiesas spriedumu; šāds cilvēks jau ir notiesāts, viņam tikai jāgaida, kad bende izpildīs spriedumu. Dievs negrib, lai tu jebkādā veidā pats īstenotu atriebību – ne ar sirdi, ne ar rokām, nedz arī ar muti; tu nedrīksti ļaut vaļu savām dusmām; tu nedrīksti kaitēt savam tuvākajam, nedrīksti vērsties pret viņu ar ļaunu viltību, nedz sacīt viņam ļaunus vārdus utt.

Jā, tu atkal teiksi: kurš tad varēs būt sludinātājs vai tiesnesis, kurš drīkstēs kādu apsūdzēt, ja nevienam nav atļauts aizskart otra cilvēka godu vai saukt viņu par ģeķi? Tad jau visiem sludinātājiem, tiesnešiem, apsūdzētājiem, lieciniekiem utt. turpmāk jācieš klusu! Es saku: te jāievēro atšķirība, proti – ja es kā mācītājs atklāti, no kanceles tevi norāju vai arī aizrādu tev privāti, grēksūdzes laikā, to nedaru es, bet gan Dieva Vārds. Tādēļ šajā gadījumā tu nevari sūdzēties un teikt, ka aizskaru tavu godu. Jo sludinātājs, pildīdams sava amata pienākumu, nevar nevienu apkaunot un iegrūst negodā, ja vien viņš nav blēdis, kas jauc amata pienākumus ar savām paša dusmām un naidu. Tāpat arī tiesnesim, kas rīkojas saskaņā ar sava amata pienākumiem, tu nevari sacīt: tu aizskar manu godu, saukdams mani par zagli un slepkavu; jo šos vārdus tev teicis nevis tiesnesis, bet pats Dievs. Tādēļ tev neklājas žēloties, ka, apsūdzot un nosodot, tiek aizskarts tavs gods. To darījis nevis cilvēks, bet Dievs. Vai tad Viņam nebūtu varas un tiesību runāt par taviem grēkiem?

Bet, ja Dievs ar amata starpniecību jau ir pasludinājis tev spriedumu, tad arī es un citi cilvēki drīkstam par to runāt. Jo par Dieva acīmredzamajiem darbiem un spriedumiem drīkst runāt ikviens – tā jau ir vēsture, tie ir notikumi, par kuriem visiem kļūst zināms. Tādēļ arī šeit tu nevari aizbāzt visiem cilvēkiem mutes, lai tie neuzdrīkstētos sacīt: šis ir zaglis vai blēdis; jo tiesnesis jau ir pasludinājis spriedumu. Tu nevari cilvēkam dot vai atņemt vairāk goda, nekā Dievs viņam ir devis vai ņēmis. Ja Dievs saka savu spriedumu un liek to pasludināt atklātībā ar tiesneša vai sludinātāja muti, tad ikviens var par to runāt ar mierīgu sirdsapziņu. Arī to saku tādēļ, ka mēs arvien tiecamies aizklīst maldu ceļos; ikviens mēģina paslēpties un izlikties skaistāks, lai neļautu sludinātajam Dieva Vārdam sevi sasaistīt. Tā nu, kad mēs līdz ar Kristu sakām, ka neviens nedrīkst dusmoties uz savu tuvāko, nedz viņu zaimot vai runāt par viņu ļaunu, ikviens labprāt vēlētos aizbāzt visiem sludinātājiem mutes, lai atklāti grēcinieki ar visiem saviem netikumiem nevarētu tikt aizskarti un nosodīti.

Tā nu visas šīs mācības galvenā doma ir tāda: kad tu kā cilvēks, pats pēc sava prāta ar saviem vārdiem aizskar sava tuvākā godu un tīksminies par viņa grēkiem, tas ir ļaunums un netaisnība. Bet, ja viss ir nonācis tik tālu, ka Dievs pats šos grēkus darījis visiem redzamus, man neklājas slavēt nelieti, ko Dievs atklāti pārliecinājis par viņa grēku. Ja es to darītu, tad būtu atbalstījis un aizstāvējis šādu ļaunumu. Tādēļ ir jārīkojas tā, lai mēs neko neuzsāktu paši no sevis, bet ņemtu vērā, ka tad, kad Dievs ir devis savu pavēli un uzticējis pildīt amatu, darītājs ir pats Dievs, un ikviens Viņa darbs ir pareizs un slavējams. Tādēļ šādā gadījumā mums nav jāļauj, lai kāds mums aizbāž muti, bet jāaizstāv patiesība un taisnība, slavējot Dieva spriedumu, par brīdinājumu un biedinājumu citiem. Ar to šoreiz pietiktu, runājot par šo Evaņģēlija vietu.