Žēlastības līdzekļi Vecajā Derībā

Jēzus Kristus Evaņģēlijs, tas ir, žēlastības pilnā vēsts par grēku piedošanu ticībā apsolītajam Pestītājam, bija dievišķs žēlastības līdzeklis arī Vecās Derības laikā (Ap.d.15:11).

Tā ir skaidra Rakstu liecība, kura mums vēsta: “Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu” (Ap.d.10:43). Jau Ābrahams ticēja apsolītajam Mesijam (Jņ.8:56) un par Viņu rakstīja Mozus (Jņ.5:46). Svētais Pāvils mums skaidri saka, ka visi Jaunās Derības ticīgie ir “Ābrahāma bērni” (Gal.3:7) un “Ābrahāma dzimums” (Gal.3:29), jo viņu ticība līdzinās Ābrahāma ticībai.

Konkrētāk runājot, Raksti norāda, ka kristīgo mācību par attaisnošanu no žēlastības, ticībā bez bauslības darbiem “jau apliecina bauslība un pravieši” (Rom.3:21). Vēstulē efeziešiem visa ceturtā nodaļa ir veltīta tam, lai pierādītu, ka mācība par attaisnošanu ticībā ir Vecās Derības mācība. Pat pēc Mozus derības noslēgšanas Kristus Evaņģēlijs joprojām bija spēkā kā žēlastības līdzeklis (Gal.3:17).

Tiesa, kad laiku piepildījumā nāca apsolītais Mesija, jūdi Viņam neticēja, taču tas nebija tādēļ, ka trūktu adekvātu liecību par Viņu, bet gan tādēļ, ka viņi ignorēja skaidras Mozus atstātas liecības (Jņ.5:45-47). Tāpat arī mācekļu vājā ticība krustā sistajam un no nāves uzmodinātajam Pestītājam ir skaidrojama ar to, ka viņi neņēma vērā skaidrus Vecās Derības pravietojumus (Lk.24:25). Šī paša iemesla dēļ arī mūsdienu racionālistiskā teoloģija noliedz neapstrīdamo faktu, ka jau kopš grēkā krišanas Kristus Evaņģēlijs ir bijis patiess žēlastības līdzeklis, ar kura palīdzību, pateicoties ticībai Dieva apsolījumiem, ticīgie ir kļuvuši par Dieva bērniem. Tas noliedz mesiānisko pravietojumu (1.Moz.3:15; 4:1 utt.) mesiānisko dabu vienīgi tādēļ, ka atsakās ticēt praviešu un, vēl ļaunāk, paša Kristus un Viņa svēto apustuļu liecībām (Lk.24:25). Īsāk sakot, racionālisms nespēj Vecajā Derībā atrast Kristu un Viņa vietniecisko izpirkšanu tādēļ, ka netic Jaunajā Derībā tik skaidri izklāstītajam Evaņģēlijam.

Līdzīgi Kristus Evaņģēlijam, arī apgraizīšana un Pasā bija žēlastības līdzekļi, kuri piedāvāja un sniedza grēku piedošanu. Apgraizīšana saistījās ar Dieva apsolījumu: “Es tiem būšu par Dievu” (1.Moz.17:8), tas ir, par viņu žēlīgo Dievu, kurš savā lielajā mīlestībā piedod tiem viņu grēkus. Tas ir acīmredzams no tā, ka Jaunajā Derībā Sv. Pāvils dēvē apgraizīšanās zīmi par “apstiprinājumu ticības taisnībai” (Rom.4:11). Par Pasā Raksti skaidri saka, ka ar tās starpniecību israēlieši saņēma žēlastību, jo viņi tika pasargāti no mēra nevis tādēļ, ka bija jūdi, bet gan tādēļ, ka tika nogalināts Pasā jērs un tā asinīm apslacīta paloda un abi durvju stabi (2.Moz.12:21-27). Šī iemesla dēļ Dievs pavēlēja: “Un sargājiet šos vārdus par nolikumu sev un saviem bērniem mūžīgi” (2.Moz.12:24). Tātad, gan apgraizīšana, gan Pasā saistās ar Dieva žēlastības apsolījumiem un tādēļ mēs varam tos droši dēvēt par Vecās Derības sakramentiem.

Luters raksta:

“Nav pareizi [domāt], ka Jaunās Derības sakramenti pēc savas nozīmes un iedarbības atšķiras no Vecās Derības sakramentiem [proti, kā Dieva noteikti žēlastības līdzekļi]..

Gan mūsu, gan mūsu tēvu zīmes jeb sakramenti ir savienoti ar apsolījuma vārdu, kurš pieprasa ticību un kurš nevar tapt piepildīts ne ar vienu citu darbu. Tādēļ tās ir attaisnošanas zīmes jeb sakramenti.”

Tātad, arī Vecajā Derībā Evaņģēlijs un sakramenti (apgraizīšana un Pasā) piedāvāja un sniedza ticīgajiem dievišķo žēlastību un grēku piedošanu. Citiem vārdiem, to funkcijas bija precīzi tādas pašas, kā žēlastības līdzekļiem, kurus Jaunajā Derībā iedibināja Kristus.*

* – Luteriskās ticības apliecības īpaši neapskata jautājumu par Vecās un Jaunās Derības iestādījumu savstarpējo saistību. Neapšaubāmi, ka Evaņģēlija vēsts vieno Jauno un Veco Derību, tomēr attiecībā uz apgraizīšanas un Passā iestādījumiem Svētajos Rakstos mēs varam ievērot sekojošo: 1) apgraizīšana un Passā atšķiras no citiem Vecās Derības iestādījumiem ar to, ka tie saņemti pirms un neatkarīgi no bauslības došanas un ar to, ka visi citi Vecās Derības iestādījumi (kalpošanas, upuri u.c.) ir atgādinājums par grēku (Ebr.10:3), nevis norāde uz Dieva žēlastību; 2) apgraizīšana un Passā ietver zināmas paralēles ar Kristību un Sv. Vakarēdienu (Kol.2:11-12; Mt.26); 3) Svētie Raksti atklāj arī principiālas atšķirības starp apgraizīšanu un Kristību: 1) apgraizīšana ir cieši saistīta ar bauslību un tās ievērošanu [Rom.2:25; 1.Kor.7:19; Ap.d.15:5,24], Kristība ir cieši saistīta ar ticību [Mk.16:16]; 2) Kristība ir cieši saistīta ar attaisnošanu, apgraizīšana – rūpīgi nošķirta no tās un ir tikai reiz Ābrahāma saņemtās attaisnošanas ārēja zīme un atgādinājums audžu audzēs [Rom. 4:9-12;]; 3) ne apgraizīšana, ne Passā tiešā veidā nesatur (vienīgi simbolizē) grēku piedošanas apsolījumu, bet tiešā veidā satur laicīgas žēlastības apsolījumus un atgādinājumus [1.Moz.17:7-11; 2.Moz.12:12,26,27; Kol.2:11-12]. Kopsavilkumā varētu sacīt, ka lai gan Raksti apgraizīšanu un Passā drīzāk piedēvē bauslībai nekā Evaņģēlijam [Jņ.7:23; Ap.d.15], nevar noliegt tajos implicītā veidā ietverto norādi uz Evaņģēliju, Evaņģēlija zīmes, tomēr luteriskā teoloģija nerunā par Jaunās Derības Sakramentiem kā vienīgi zīmēm; šāda izpratne vairāk raksturīga reformēto teoloģijai (mūsdienu sakramentārieši sauc Sakramentus pat par ‘efektīvām zīmēm’, ‘zīmogiem’ utt. Arī Luters līdz Marburgas kolokvijam daudz runā par Sakramentiem kā par zīmēm, bet redzēdams, pie kā ved šāda augustīniska terminoloģija, vairs neaprobežojas ar to. Savā komentārā par Vēstuli galatiešiem [3:8-9] Luters strikti nošķir apgraizīšanu no attaisnošanas).

Būtu bīstami un neapdomīgi tik viennozīmīgi saistīt Vecās Derības un Jaunās Derības iestādījumus šādu iemeslu dēļ: sakramentu izpratne ir cieši saistīta: 1) ar jau notikušas Kristus inkarnācijas būtības izpratni, 2) ar mācību par attaisnošanu vienīgi ticībā un 3) mācību par bauslības un Evaņģēlija atšķiršanu. Lai arī Baznīcas praksei šis jautājums nav aktuāls, tomēr neskaidra izpratne tajā var radīt neparedzamas konsekvences.