Mūsu zināšanas ir nepilnīgas
Mīlestība vēlas atļauju ieiet mūsu domu un atziņu pasaulē. Atziņa ir mīlestībai vislīdzīgākā. Arī tās objekts ir otrs, arī tā ir vērsta uz otru. Tā vēlas aptvert Dievu un cilvēkus un Dieva noslēpumus, tos saprast un izskaidrot.
Tie ir lielākie jautājumi, kuros cilvēks mēģina gūt savu atziņu, un pie kuriem vienlaikus mācās iepazīt savas atziņas robežas: kas ir cilvēka paša ceļš? Kāds ir citu cilvēku ceļš? Un kas ir Dieva ceļš, kas ir aiz visiem cilvēku ceļiem?
Visi risinājumi ir nepilnīgi, tie zūd. To viens no visu laiku lielākajiem domātājiem reiz atzina kā visas domāšanas beigas un sākumu: es zinu, ka es neko nezinu. Tā bija viņa pēdējā skaidrība. Mūsu zināšanas ir nepilnīgas, bet kad nāks pilnīgais, tad nepilnīgais beigsies.(1.Kor.13:9). Bet šis pilnīgais ir mīlestība.
Atziņa un mīlestība attiecas viena pret otru kā nepilnīgais un pilnīgais. Un jo vairāk ilgu pēc pilnības ir cilvēkā, kas atzīst, jo vairāk mīlestības viņam būs. Pilnīgā atziņa ir pilnīgā mīlestība. Tas ir neparasts Pāvila teikums, bet dziļš un patiess.
Ieskaties