Rituālā higiēna

Kad farizeji ir pārmetuši, ka Jēzus mācekļi nepilda vecaju likumus – maltīti baudīdami ar rituāla nešķīstītām rokām, Pestītājs sapulcina ap sevi ļaudis un saka: klausieties taču un saprotiet, ne tas kas ieiet mutē sagāna cilvēku, bet kas no mutes iziet tas sagāna cilvēku.

Paštaisnie farizeji un visu laiku reliģiozie paštaisnie ļaudis vienmēr pasaules ainu redz apmēram tādā veidā. Mēs esam labi un taisni, un ja arī viss mums neizdodas, tad tomēr mēs cenšamies un mums ir kaut kāds veids kā arī kompensēt to kas mums vēl kaut kādā veidā nebūtu kārtībā, bet viss lielais ļaunums ir tur ārpusē, viss lielais ļaunums nāk no citiem cilvēkiem, no viņu darbiem, no viņu nodomiem un tāpēc, kur mēs esam saskārušies ar tiem, kas nepieder mūsu kopībai, mēs sagānāmies un mums ir jāšķīstās. Tāpēc jau šī farizeju šķīstīšanās bija izdomāta, ka tikko viņi bija izgājuši kaut kur ārā, staigājuši pa pilsētu, pieskārušies pīšļiem un netīrībai varbūt pīšļiem ko bija minušas pagānu kājas, vai kurām pieskārušies pagānu nešķīstie pirksti, tad tūdaļ vajadzēja iet mājās un šķīstīties, tā rādot mēs esam Dieva tauta, mēs esam šķīsti,

Bet Pestītājs saka tā jau nav. Tas kas caur muti ienāk tas nesagāna cilvēku, kur vēl mazāk tas kam esam tikai pieskārušies, ko esam tikai uzlūkojuši, vai dzirdējuši. Protams tas kādreiz šķietami var sagānīt, ierosināt uz grēku, jā bet tas iemesls jau nav ārpus mums viņš ir mūsos iekšā. Mūsu negantajās un nešķīstajās sirdīs. Kur lai cik tīri mēs nebūtu no ārpuses visa mūsu ārējā darbošanās un tīrīšanās nesniedzas līdz sirdij. Ir tikai viens, kas līdz tai sniedzas mūsu Pestītājs Kristus Viņa Svētais Evaņģēlija Vārds par kuru viņš ir sacījis: jūs jau esat šķīsti to vārdu dēļ ko es uz jums runāju. Nekas cits mūs nespēj darīt šķīstu tikai viņa Vārds, kas nes Viņa asiņu spēku ar Viņa asinīm mēs esam šķīstīti.

Un tāpēc Pestītājs saka: ne kas mutē ieiet sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet tas sagāna cilvēku, jo kas ieiet mutē noeiet vēderā un tiek izmests laukā, bet kas no mutes iziet tas nāk no sirds, un sagāna cilvēku, un tas tad šajā sirdī mitinās. Vesels briesmoņu bars.

Viņš saka: no sirds iziet ļaunas domas slepkavības, laulības pārkāpšanas, nešķīstības, zādzības, nepatiesa liecība, zaimi, tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.

Tā aina ko Pestītājs atklāj ir bezgala baisa. Arī mācekļiem ir jābūt drosmei ieskatīties sevī un to visu atzīt un saprast. Un kad viņi to ir atzinuši un sapratuši tad viņiem ir jākliedz un jāsauc līdz ar apustuli Pāvilu kurš apustulis būdams, ne jau neticīgais jūds Svētā Gara spēkā sauc, es nabaga nožēlojamais cilvēks. Manī, manā dabiskajā miesā, nemājo nekas labs, kas mani izraus no šīs nāves miesas? Un tad uzreiz ceļ savu skatu uz Pestītāju, bet paldies Dievam, kas mums uzvaru devis caur Jēzu Kristu savu Dēlu. Un tālāk turpina: tad nu tiem kas ir Jēzū Kristū vairs nav it nekādas pazudināšanas, Tiem kas ir Jēzū Kristū vairs nav it nekādas pazudināšanas.

Šie brīnišķīgie vārdi, kas mierina izbiedēto sirdi, kas aizslauka prom visu grēku un visu ļaunumu. Tā mēs topam atkal un atkal mācīti to lielo atšķirību starp baznīcu, kas tikai ārēji pieder Dievam, un to draudzi, kas pieder Kristum.

Šī robeža kādreiz nav arī redzama, tā šķiet, ka viņa iet caur katru draudzi, caur katru kristīgu kopienu, katru konfesiju, katru baznīcu, atdalīdami tos, kas tikai ar savu muti to Kungu piesauc no tiem, kas ar satriektu sirdi meklē žēlastību no tā Kunga. Un meklē šo sirdi nolikt pie tā Kunga kājām un locīt, lai taču beidzot no šīs sirds nāk arī kaut kas labs. Lai nekustās rokas darīdamas tikai kaut ko tādu, ko cilvēki redz, un par ko viņi sajūsminās, lai mēle neklab un netarkšķ sevi lielot un ceļot vai debesīs, slavējot pie tā kas labi, it kā ārēji darīts, bet kad nāk kaut kas īsts un patiess. Varbūt sākumā pavisam maz, un tomēr labāk mazumiņš kaut kā patiesa, nekā vesels lērums reliģiskas liekulības un nieku. Tas viss būs tikai mēsli Dieva priekšā šis lielums un lērums, bet mazumiņš, kas rodas no šīs satriektās sirds, kas pieder Jēzum, kas uz Viņu sauc, kas no Viņa grib visu labu saņemt, un visu labu paturēt, tas taps par lielumu, par augļiem kas paliek mūžīgai dzīvībai.

To Jēzus mācekļi grib mācīties, Viņam sekodami. Šī sekošana ir kādreiz ļoti skaudra, jo viņa mācekļi no Kunga mācījušies reizēm arī runāt tādus pašus skarbus vārdus kā Pestītājs ir runājis.

Atzīdami patiesību viņi vairs nevar viņu vairs kaut kā atstāt puspatiesības krēslā, reliģiskā liekulībā, ārējā dievbijībā, kas tikai ar muti teic to Kungu. Jā arī viņa liecība ir kādreiz tikpat asa. Arī viņi dabon kādreiz no tā ciest, saņemt pretī neizpratni, kāpēc jūsos nav mīlestības, kāpēc jūs negribat ar visiem dzīvot mierā? Kādā mierā? Nāves mierā? Nav nekā baisāka par tādu mieru, kas ir miers bez evaņģēlija, bez mūžīgās dzīvības, bez pestīšanas. Tāpēc Pestītājs saka, nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes, ne mieru, bet šķelšanos, zobenu un uguni. Šie vārdi vēl aizvien skan un vēl aizvien dara savu savu darbu, bet mums nav jāizbīstas par šo nemieru, jo vispirms visam velna darbam ir jābūt izārdītam, visai tumsai ir jābūt kliedētai, un tad gaismai iedegtai, un Dieva valstībai godā celtai. Būsim uzticami šai Dieva valstībai, neļausim pievilties, neļausim ka mūs ievilina tukšās cilvēku mācībās, kas kaut kā ved prom no Dieva Vārda. no Viņa patiesības, un beigu beigās arī no mūsu Kunga un Pestītāja.

Paliksim šajā stājā, šajā aicinājumā un pamudinājumā, kas nāk no evaņģēlija, kur Pestītājs savus mācekļus līdz aicinādams un sekot mudinādams viņam saka atstājiet tos, šos reliģiskos, šos pasaulīgi gudros, tie ir akli akliem ceļa rādītāji, bet ja akls aklam ceļu rāda tad abi iekritīs bedrē. Pestītājs vēlas, lai mēs sekojam viņam redzīgajam, līdz mūsu aklās acis kā pravietis Jesaja to saka no seniem laikiem, no tumsas un krēslas sāk raudzīties un Dieva gaismu redzēt un aizvien vairāk tajā pieaugt, un arvien vairāk to saprast. Tas Kungs, lai svētī, vada, stiprina, uztur un pasargā katru no mums šajā ceļā. Āmen.

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]