Jēzus – mūsu piemērs

Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam [Rom.15:2–3].

Kristus nedzīvoja par patikšanu Sev pašam. Viņš ir izcils paraugs visam labajam un svētajam. Viņa piemērs ir dārgākā un spēcīgākā motivācija visu ticīgo sirdīm. Ja esi kristietis un tev dota žēlastība būt vienībā ar Kristu, ja Viņš ir tavs labākais Draugs un Viņā ir visa tava dzīvība, mierinājums, taisnība un cerība, tad tev arī būs svarīgi dzīvot tā, “kā Viņš ir dzīvojis” [1.Jņ.2:6].

Kā tad Viņš dzīvoja? Apustulis saka: Viņš nedzīvoja par patikšanu Sev. Viņš neskatījās uz Savu labumu vai patiku, bet uz mūsu labumu un rūpējās par pazudušo grēcinieku labklājību, nododams Sevi par mums. Viņš nemeklēja Savu godu. Viņš nepalika pie Savas gudrības, taisnības, goda un slavas, bet tā vietā uzņēmās mūsu kaunu un negodu, lai dotu mums Savu gudrību, taisnību un godu.

Šo augsto un svēto piemēru apustulis liek mūsu acu priekšā, aicinādams mūs dzīvot tā, kā mūsu mīļais Kungs un Meistars dzīvoja, – nevis par patiku sev, bet par celsmi un patikšanu savam tuvākajam, lai nestu “to vājības, kas nav tik stipri” [Rom.15:1]. Kad esmu kārdināts raudzīties uz sava tuvākā vājībām, muļķību, aprobežotību un citām vainām un patmīlīgi iedomājos sevi labāku; kad esmu kārdināts pret brāli izturēties pašapmierināti un nicīgi, tad Kristus piemērs tūdaļ mani pārmāca un sargā no šādas attieksmes.

Tā Kristus mīlestības un pazemības svētais piemērs mani modina, liek man kaunēties par sevi un domāt: “Kas gan es par kristieti, ka pašapzinīgi raugos uz sava brāļa vājībām un nicinu viņu, kad mūsu Kungs Kristus, mūžīgā Pilnība, Gudrība un Labestība, nedzīvoja Sev par patikšanu, nedz nicināja mūs, muļķa nelietīgos grēciniekus, bet darīja visu, ko vien varēja, lai glābtu mūs no posta!” Jā, ikvienam kristietim būtu nopietni par to jādomā!

Tomēr tu joprojām apgrēcinies pie sava brāļa neprātības un aplamās dzīves. Tu esi gatavs to nicināt un tiesāt, kā arī uzskati sevi par labāku. Bet raugi, kā Kristus ir izturējies un joprojām izturas pret mums, lai kādas vainas un ģeķības Viņš manītu mūsos ik dienas. Viņš tik un tā rūpējas un gādā par mums Savā lielajā žēlsirdībā.

Padomā, kā Kristus izturējās pret Saviem nabaga mācekļiem. Viņu dzīve bija pilna ar dažādām vainām, tumsonību un sliktām ieražām, taču Viņš allaž tās panesa. Mācekļos bija ļoti daudz vainu, muļķību un vājību. Reiz viņi gribēja, lai uguns nāktu no debesīm [Lk.9:54] un aprītu smējējus. Citreiz Pēteris centās atrunāt savu Kungu no ciešanu ceļa. Citreiz atkal mācekļi savā starpā strīdējās, kurš no viņiem ir lielākais [Mk.9:33–34]. Visi mācekļi Viņu pameta [Mk.14:50], un Pēteris Viņu aizliedza pavisam nožēlojamā veidā. Vēlāk tie bija aizmirsuši Viņa augšāmcelšanās apsolījumu, jā, pat tādā mērā, ka Toms negribēja ticēt Viņa augšāmcelšanai, pirms savu pirkstu nelika naglu rētās [Jņ.20:25].

Kā Tas Kungs izturas pret šādiem neattapīgiem un vājiem mācekļiem? Viņš tos nepazudina. Viņš tos nenicina un nepamet. Nē, Viņš joprojām par tiem rūpējas, īpašā mīlestībā runā uz tiem, Savā žēlastībā norāj to netikumus, izlabo to muļķīgās domas un atgādina tiem Dieva vārdu, sacīdams: “Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši! Vai Kristum tā nebija jācieš?” [Lk.24:25]. Viņš runā ar tiem draudzīgi, it kā runātu ar vismīļākajiem bērniem un draugiem, kas nav vainojami ne mazākajā pārkāpumā pret Viņu. Kristus pūlas atjaunot viņos ticību un mieru un darīt viņus stiprākus.

Lai Dievs mums dāvā Savu žēlastību, ka arvien nopietnāk tiecamies pēc mīlestības, ko mums māca Kristus piemērs! Neuzticēsimies savam prātam un garam, bet ļausim, lai Kristus ir mūsu Kungs un Skolotājs. Visās lietās sekosim Viņam, lai mācītos Viņa attieksmi.

Nav liela māksla uzlūkot, izspriest un iztiesāt citu cilvēku vainas un muļķību. Neticīgie un farizeji jo viegli spēj apgūt šo mākslu. Bet parādīt žēlsirdību, “panest” cilvēku vājības pazemībā un mīlestībā un runāt tikai tādus vārdus, kas citu ceļ, – tā patiesi ir augsta māksla, kuru pat uzticīgi kristieši, kas ik dienas dzīvo no žēlastības, apgūst ļoti lēni, – tā ir māksla parādīt žēlsirdību vājākiem brāļiem.

Kad ieskatāmies dziļāk paši savos grēkos un vājumā, mēs redzam, cik ļoti mums pašiem vajadzīga žēlastība. Mēs redzam, ka Dieva žēlastība vairojas un kļūst lielāka par spīti visiem mūsu grēkiem. Tikai žēlastība spēj pārvērst mūs, ka no Kristus mācāmies augsto gudrību, kā izturēties pret vājākiem brāļiem.

Kad redzi mūsu Kunga Kristus laipnību un saproti, ka pats dzīvo no tīras žēlastības, tad neaizmirsti Viņa sirsnīgo vēlmi, lai arī tu parādītu žēlsirdību citiem. Apustulis māca, ka mēs nedzīvojam par patikšanu sev pašiem, bet par labu saviem tuvākajiem, lai viņus celtu.

Jo arī Kristus nedzīvoja par patikšanu Sev pašam. Viņš nekalpoja Sev, bet kalpoja mums, un vēl joprojām ik dienas Viņa lielā apžēlošana izplešas pār visām mūsu vājībām. Lai Dievs dod žēlastību, ka sekojam Viņa piemēram!