Trešā svētdiena pirms Lieldienas jeb prieka svētdienā
Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]
Mīļie draugi! Pravietis Jesaja par Kungu Jēzu saka: Viņa vārds ir: Brīnums! [Jes.9:5] Ne tāpēc, ka Viņš būtu bijis kāds savādnieks, kā to mēdz sacīt par cilvēkiem, kurus grūti saprast, bet tādēļ, ka visas lietas, ko mēs no Viņa dzirdam, mums ir lieli brīnumi. Brīnumainā veidā Viņš ir savas mātes Jaunavas Marijas miesā ieņemts. Jo…
- Ne no vīra asinīm nāk;
Bet Svētais Gars māk;
Tādu augli gaismā celt,
Likt no jumprav`s miesām zelt.
Kas gan par to nebrīnītos, ka Jēzus Kristus piedzimis no jaunavas, kas auklēja, zīdīja un tina dēlu autiņos, un tomēr bija un palika jaunava? Tā mēs Ziemas svētkos dziedam…
- Viņš dzim no šķīstas jaunavas,
Bez vīra pati dzemdējas.
Vai tas nav liels brīnums, Jēzus Kristus „ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs,” [Atkl.19:16] mūsu dēļ ir tapis par kalpu, kas mūs, uz mūžiem nolemtos velna cietumniekus, „darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam.” [Atkl.1:6] Par šo brīnumu mēs dziedam…
- Viņš gribēdams mūs augsti celt,
Top zems un nabadziņš,
Un dod mums lielas lietas [par] velt`
Sirsnīgs Jēzuliņš.
Brīnišķīgi Viņš dzīvoja starp ļaudīm. Viņš, Dieva Dēls un augsts Kungs būdams, tomēr nenicināja [nesmādēja] nabaga grēciniekus, bet ar tiem runāja, ar tiem ēda [Lk.15:2], un tos aicināja pie sevis: „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” [Mt11:28]
Vai arī [pāri visam] tā nav brīnumaina lieta, ka Jēzus Kristus grib mūs atpestīt no mūžīgas nāves, kad Viņš mūsu dēļ ļauj sevi piesit Krustā, un mums dod mūžīgo dzīvošanu? [Jņ.10:28]
Cik brīnumu Viņš ir darījis, to jūs dzirdat ik svētdienas. Šis [šodienas] svētais evaņģēlijs mums arīdzan saka, ka Kungs Jēzus daudz tūkstošu cilvēku ar piecām miežu maizēm un divām zivīm paēdināja. Tāpēc arī Viņu [Dieva] Rakstos sauc par Brīnumu. Tagad mēs ņemsim vērā: Brīnumu paēdinot daudz ļaužu ar mazumiņu barības.
- Ka tu nu esi ēdinājs,
Iznīkstamu miesu,
Tā dvēselei, Dievs bagātais,
Dod arī savu tiesu,
Un Tava Vārda barību,
Līdz Tu to uzņems pestītu,
Par Savu Debess viesi, Āmen!
Kad Jēzus Kristus nācis pasaulē sāka mācīt, tad bija tādi laiki, ka priesteri un Rakstu mācītāji daudz neuztraucās par to, lai Dieva vārds tiktu šķīsti mācīts ļaudīm. Viņiem likās, ka ir pietiekami, kad katrs atnes savu upuri [templī], turklāt no upuriem priesteriem atleca labs kumoss [daļa]. Tādējādi nabaga ļaudīm dvēseles cieta badu bez Dieva vārda. Viņi bija izsalkuši, un skraidīja apkārt kā izklīdušas avis, gribēdami dzirdēt Dieva vārdu. Tādēļ viņi tagad lieliem pulkiem seko Kungam Jēzum. Viņi dzird kā Viņš sirsnīgi māca un ikvienam rāda Debesu ceļu. Un lai arī Viņš ar mācekļiem pārceļas uz jūras otru krastu, lai kādā kalnā atpūstos, tomēr Viņš nevar noslēpties. Jo, kā sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu, [Lk.8:16] tāpat Jēzus Kristus, īstenā svece, ir nācis pasaulē apgaismot visus cilvēkus, un nevar tikt apslēpts.
Godīgie ļaudis, redzēdami, ka Dieva Dēls iekāpj laivā un aizbrauc pār jūru, tūdaļ žēlojas: Ak! Mūsu mācītājs, kas mūs tik labi un sirsnīgi mācīja, un kura brīnumus mēs esam redzējuši, ir aizgājis un aizbraucis pār jūru. Nu mēs vairs Viņa mācību nedzirdēsim. Dzirdēdami šādu kaukšanu, godīgi ļaudis ceļas kājās un Kungam Jēzum seko pieci tūkstoši vīru. Protams, visi nav vienprātīgi. Cits nāk ar labu prātu, lai uzklausītu Dieva vārdu un nokļūtu pie Dieva. Citi grib redzēt vienīgi brīnumus, un atkal citi meklē vienīgi vieglu dzīvi – ja jau mēs varam tik lēti pieēsties, tad lai Viņš ir mūsu kungs un ķēniņš.
Vislabākie klausītāji ir tie, kas grib dzirdēt Dieva vārdu, lai iepriecinātu savu bailīgo un iztrūcināto [satriekto] dvēseli un stiprinātu savu vājo ticību. Tādi visas lietas [darbus] sētā [mājā] atstādami nesaka: kas to pieskatīs? Nedz jautā: Kas ēdienu, dzērienu un apģērbu pelnīs? Nē! To viņi nedara. Viņu domas un prāts ir pārņemts ar to, lai uzklausītu Dieva vārdu.
Kā nu Kristus Jēzus laikos ir bijuši dažādi klausītāji, tāpat arī mūsdienās mēs dažādus atrodam. Ne visiem, kas nāk baznīcā, ir vienāds prāts. Cits nāk baznīcā kavēt laiku. Vienam mācītājs liekas lēnīgs, citam visai bargs, kādam viņš runājot īsi, citam gari. Cits baznīcā nāk, lai izrādītu savas jaunās kurpes, zābakus, sudraba saktas vai jaunās drēbes. Citas atkal tādēļ, lai par viņu sacītu: Tas cilvēks baznīcā nāk labprātīgi. Bet Dievs zina ar kādu sirdi. Tomēr dažs nāk, gribēdams Dieva vārdu mācīties. Cits nāk, lai, no baznīcas izgājis, varētu savas iekšas ar alu izskalot.
Jāsargās ir no tāda klausītāju pūļa, kas nenāk ar labu prātu Dieva vārdu klausīties. Pār visām lietām jāsargās, lai vēders nebūtu dievs. [Fil.3:19] Jēzus Kristus nav nācis, lai vēderu darītu pilnu un tauku, bet lai tava dvēsele tiktu paēdināta ar Dieva maizi, tas ir Dieva vārdu. Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo. [Mt.18:11] Bet kas dzenas pēc trūdošām lietām, tas pats satrūdēs. [Sir.31:5]
Ja tu gribi Dievam patikt, nāc Dieva namā ar labu prātu. Tu redzēsi daudz laba. Dievs piepildīs tavu tukšo dvēseli, pie tevis atnāks Dieva valstība un taisnība, tu tiksi iepriecināts savā ticībā, jo dienas jo vairāk pieaugsi Dieva atziņā, un pēc [galā] Dievs tev dos svētīgu galu, mūžīgo dzīvošanu un Debesu valstību. Bet kas Dieva vārdu labprāt un no sirds nedzird, tad jo dienas, jo top bezdievīgāks, un nonīkst, tā sakot, pie dvēseles, tāpat kā nonīkst miesa, kad tai trūkst barības. Velns ātri iegūst varu pār tādu cilvēku, to met no vieniem grēkiem citos, līdz viņš iegrūž to elles ugunī. Tāpēc Kungs Jēzus pagājušajā svētdienā teica svētīgus tos, kas Dieva vārdu dzird un pasargā, [Lk.11:28] t.i. savā sirdī glabā un patur.
Svētais apustulis Pēteris Dieva vārdu sauc par vienīgo ceļu, caur kuru mēs atdzimstam. [1.Pēt.1:23] Un svētais apustulis Pāvils Dieva vārdu apzīmē kā Dieva spēku par pestīšanu ikvienam, kas tic. [Rom.1:16]
Nesaki kā dažs blēdis: Kāds man labums no atrašanās baznīcā. Ir jāēd, jo no klausīšanās zarnas pilnas nekļūs, pat ja klausīsies visu dienu. Kas tā runā un domā, tas nedomā par Debesīm un elli, tas netic, ka dvēsele ir labāka par miesu, tas netic, miesai labi klāsies tad, kad labi klāsies dvēselei, un ka līdz ar dvēseli, kas ar Dieva vārdu ir pabarota, arī miesa tiek uzturēta. Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. [Mt.4:4]
Žēlīgais Dievs neliek sev kalpot par velti. Viņš tos, kas Viņa vārdu no sirds uzklausa, arī grib uzturēt šeit laicīgi. Redzi, Tā Kunga acs vēro tos, kas Viņu bīstas un cer uz Viņa žēlastību, lai Viņš to dvēseles izglābtu no nāves un uzturētu viņus dzīvus bada laikā. [Ps.33:18-19]
Apdomājiet, kā Kungs Jēzus šodienas evaņģēlijā gādā par ļaudīm, kas nākuši tam līdzi. Viņš tos no kalna ieraudzīja pirms viņi to ieraudzīja. Viņš redz viņu tukšos vēderus, pirms viņi sajūt izsalkumu. Viņš vaicā: Kur pirksim maizi, lai šiem būtu ko ēst? Tāpat Kungs Jēzus arī tagad gādā par tiem, kas dzenās pēc Viņa vārda, jo Tas Kungs neliek taisnā dvēselei badu ciest. [Sal.pam.10:3] Svētīgs ir tas cilvēks, kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. [Ps.1:2-3] Un svētais apustulis Pāvils māca, ka miesas vingrināšana maz ko der, bet dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums. [1.Tim.4:8]
Ījabs un Jēkabs mīlēja Dieva vārdu, un Dievs tos krāšņi svētīja, ka tie kļuva bagāti. Arī svētais Ījabs cienīja Dieva vārdu. Savukārt Dievs cienīja viņu, un dāvāja tam pilnu maku [rokas]. Un kaut arī uz brīdi tam viss tika atrauts, žēlīgais Dievs viņam vēlāk visu atdeva. Bagātajiem (kas paļaujas uz savu mantu un pēc Dieva un Viņa vārda netiecas [nebēdā]) vienmēr pietrūks un būs jāpiedzīvo izsalkums, bet, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma. [Ps.34:10] Tāpēc meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš tev dos, pēc kā tava sirds ilgojas! Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. [Ps.37:4-5]
Domājiet arī par to, kā Jēzus Kristus šos ļaudis paēdināja. Patiesi ir, ka Viņš saviem mācekļiem sarunājoties, neprasīja padomu, jo Viņš gan zināja, ko gribēja darīt, bet savus mācekļus izklaušināja, cik daudz viņi no Viņa mācības un brīnumiem ir mācījušies, ka Jēzus Kristus varētu daudz tūkstošus paēdināt bez maizes vai arī ar mazumiņu barības. Tādēļ Viņš Filipam saka: Kur pirksim mēs maizi? Kā tu domā, Filip? Kur ņemsim ēdamo, kur naudu un maizi? Kas nu būs jādara? Ja Filipam būtu stipra ticība, tad viņa bija jāatbild: Mīļais Kungs Jēzu Kristu, tu esi visuvaldītājs, tu zini visas lietas, tev ir liela pilna roka, tu gan zināsi, kā šos ļaudis paēdināt. Bet viņš aizgājis līdz naudas makam, pārskaita, un atrod divus simtus sudraba grašus, un žēlojas, ka ar tiem nepietiek. Kamēr Jēzus runā ar Filipu, pienāk Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, un saka: šeit ir viens puika, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas tas būs tādam pūlim ļaužu?
Vai tiem nevajadzēja domāt par to, ka tāpat, kā Jēzus Kristus kāzās ūdeni darīja par labu vīnu, tāpat tagad varēs paēdināt visu pūli arī ar mazumu rokās? Bet diemžēl, viņu ticība bija pārāk maza. Tie nevarēja ticēt, ka Jēzus varētu brīnumainā veidā šo pūli paēdināt.
Bet ko dara Jēzus Kristus? Viņš pavēl tūdaļ: lieciet, lai viņi apsēžas. Un apsēdās ap pieci tūkstoši vīru. Evaņģēlists Marks norāda, ka tie apsēdās pulciņos [rindās] pa simtiem un pa piecdesmit. [Mk.6:40] Nu mācekļi varēja domāt, kas še būs? Vai piecas maizes un divas zivis tādu baru pieēdinās? Ja akmeņi un koki būtu maize, tad tas varētu notikt. Tāpat reiz Mozu nespēja ticēt, ka Dievs tik daudz tūkstošiem cilvēku tuksnesī varētu dod ēst gaļu. [4.Moz.11:21] Līdzīgi varētu domāt arī mācekļi. Kas nu būs? Kur Viņš visu barību ņems, lai paēdinātu ļaudis? Tomēr viņi, nedz zinādami, nedz saprazdami Kunga Jēzus prātu, pavēl ļaudīm apsēsties. To paveikuši, tie savām pašu acīm redz lielu brīnumu, ka maize rokās augtin aug, un beigās paliek pāri vairāk, nekā bija sākumā.
Mācieties nu šeit, kā jums, kad jūs ko labu apņematies darīt, vispirms ir jādomā, vai jūs to protat, un vai jums pietiks spēka un padoma to novest līdz galam.
Dažs pavasarī tik un tik daudz pūrus šādas un tādas labības aizņemas, solīdams rudenī atdot. Lēta [viegla] ņemšana, bet grūta maksāšana. Tāds nav vispirms padomājis, vai viņš tik daudz iestrādās, lai uzturētu savu sievu, bērnus un saimi, kā arī varētu kungam atdot. Tādam arvien jādomā: Kur mēs ņemsim? Kur mēs ņemsim? Citādi tu kļūsti par meli, viltnieku un zagli. Kā saka ķēniņš Dāvids: „Bezdievīgais ņem uz parāda un neatdod.” [Ps.37:21]
Dažam naudiņa maciņā spiež, viņš sēž krogā un dienu pēc dienas der. Naktī pamodies dodas atnest alus klapi, dzer un stiepj kamēr vien spēj, un vairs nespēdams murkšķina kannā, kā žurka drabiņos [pelavās]. Tāds mūžam nedomā, kur ņemsi maksāt? Ja dažs šķiet un dzied: dzēris, izdzēris, lai šķipele maksā! Kas notika bagātajam dēlam? [Lk.15] Tēvs viņam deva pilnu roku [naudas], viņam aizejot. Bet tas Dēls iesāka plītēt, un savu mantu ar maukām iztērēja un apēda [aprija]. Tas nedomāja, redzi, kur es vēl ņemšu rīt, un citāds dienās iztikai? Tāpēc viņš kļuva par cūku ganu, un būtu labprāt drabiņus ēdis, ja viņam to būtu ļāvuši. Redzi, tā notiekas tiem, kas domā: laba diena, kas pagājusi.
Dažs šajos laikos kļūst tik lepns, ka viņš vairs nejautā, kur ņemšu maizi, bet viņš sniedzas tālāk un vaicā: Kur es tādu un tādu audumu [vadmalu] atradīšu, lai svārkus [uzvalku] šūtu? Tā daži zemnieki, diemžēl, tik lepni izliekas, ka tie negrib šādas drēbes, bet vēlas dārgu vāczems vadmalu nēsāt. Tāpat arī saime vairs nezin, kādas drānas par algu prasīt. Bet reti, reti tāds pirmāmkārtām apdomā, vai nauda pietiks, vai spēks pietiks, tāds drēbes nopelnīt, lai [vai] arī vai viņam pieklātos tādu apģērbu nēsāt.
Kad nu kāds tā dzīvo, tad nav jābrīnās, ja tas drīz iznīkst un viņa bērnu bērni iet ubagos?
Visbeidzot, ņemiet to vērā, ka mācekļi paklausīgi ir Kungam Jēzum, kad Viņš tiem pavēl apsēdināt ļaudis, jo viņi ne ar acīm redzēja, nedz ar prātu saprata, kā ar tādu mazumu pabarot tik daudz ļaudis.
Tāpat arī mums jātic tā Kunga vārdam, un jābūt paklausīgiem, jo mēs nevaram visas lietas saprast [izmanīt]. Kad Jēzus Kristus saka un sola, mūs pie sava galda mielot ar savu miesu un dzirdināt ar savām asinīm [Lk.22:19-20; 1.Kor.11:24], tad mums savu prātu jāapsēdina, un jātic Jēzus Kristus vārdam. Tāpat laicīgajās lietās, kad Dievs saka: Sirdsskaidrie (dievbijīgajie} neiekļūs kaunā ļaunā dienā, un bada laikā tie būs paēduši. [Ps.37:19] Tiem jāklausa, ko Galva tiem saka.
Tava ļaunā sirds runā tā: Ak! Kaut laiki nebūtu tik grūti, kaut visas lietas nebūtu tik dārgas, man maz pie rokas, kā lai es iztieku? Man gan grūti klāsies. Dažs tā dara, kā viens cilvēks, kas Dieva vīram Elīsam dārgos laikos sacīja: “Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?” [2.Ķēn.7:19] Kad nu, es saku, tavs prāts, tava galva, tavs domas tevi grib pārrunāt, tad netici, bet paliec pie Kunga Jēzus Kristus vārda, dzīvo gadīgi un taisni, dari, kas tev jādara, strādā no sirds, Dievs dos, pēc kā tava sirds ilgojas! [Ps.37:4]
Mācekļi un šie ļaudis redz, ka Jēzus Kristus tik brīnumaini ar piecām miežu maizēm un divām zivīm piecus tūkstošus vīru paēdina, un tiem vēl vairāk druskas atliek, nekā sākumā bija maize. Līdzīgi arī viens otrs godīgs cilvēks bieži vien pamana, ka žēlīgais Dievs to pašu mazumiņu ir vairojis, ka tas var pieēsties, un viņam vēl atliek, kā Dievs reiz pravietim Elīsam sacīja: tie ēdīs, un vēl atliks!” [2.Ķēn.4:43]
Pāri visām lietām tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. [Kol.3:1], kā māca svētais apustulis Pāvils, jo…
- Viss tas vien mums var šeitan kļūt,
Zelts, Sudrabs, kas vien mums var būt,
Viss mūsu krājumiņš,
Tas ilgu laiku nepaliek,
Dod dvēselei ne tādu [citādu] priek.
Sakiet nu no sirds līdz ar mani:
- Tev, Jēzus, dodu pateicīb,
Par tavu lieko žēlastīb,
Ko tu man parādījs,
Pie tevim gribu pastāvēt,
Tev savu dvēsel` pavēlēt,
Tu, Dieviņ, esi slavējams,
Par visāms tavāms dāvanāms,
Es lūdzos sirdīgi:
Dod gaidīt uz to svētu laik,
Ar prieku redzēt tavu vaig, Āmen!
Ieskaties