Herētiķu medības
Vārds herēze ir cēlies no grieķu valodas un tagad tiek lietots nozīmē, kas izsaka apzinātu novirzīšanos no apustuliskās mācības.
Markions, Montāns, Ārijs – viņi visi bija pārliecināti, ka ir nonākuši pie pilnīgākas patiesības atziņas. Mūsdienās herētiķi vairs neapgalvo, ka ir skaidrāk izpratuši patiesību, bet gan to, ka visas patiesības ir vienlīdzīgas un neviena nav vērtējama augstāk par citām. Sendienu herētiķi bija pārliecināti, ka viņu “patiesība” ir vienīgā. Turpretī mūsdienu relatīvisti ar ne mazāku pārliecību apgalvo, ka visas patiesības ir līdzvērtīgas. Tādējādi jautājums par herēzēm vispār netiek iekļauts darba kārtībā.
Man ir tas apšaubāmais gods tikt dēvētam par herētiķu mednieku. Sākumā es uzskatīju sevi drīzāk par upuri, par nepatiesi apvainotu patiesības aizstāvi. Taču vēlāk es pieņēmu apzīmējumu herētiķu medības ironiskā nozīmē: es rūpīgi sekoju līdzi baznīcas diskusijām un dažādu lēmumu pieņemšanai, kuros, kaut vai teorētiski, izpaužas kādas herēzes.
Par vislielāko herētiķi šodien tiek uzskatīts tas, kurš atļaujas norādīt, ka būtu nepieciešams kaut kā nodalīt patiesību no maldiem, pareizo no nepareizā. Relatīviski noskaņotais vairākums to parasti uztver skeptiski. Vecais, labais protestantisms, kas ir sasniedzis iecietības un jūtīguma kalngalus, beidzot ir panācis to, kas nebija pa spēkam ne inkvizitoriem, ne krustnešiem – izskaudis herēzes. Šajā piekāpīgajā un smaidīgajā izpratnē par baznīcu vairs nepastāv nekādas herēzes, ja nu vienīgi apvainojumi pārliecīgā plurālisma.
Pēc gadsimtiem ilgas cīņas ar patiesību, herēzes beidzot ir izslēgtas no doktrināli eksperimentālās plurālistiskās baznīcas. Šis sasniegums, kuram nav precedenta, ir kā ironiska paņirgāšanās par konservatīvajiem centieniem panākt baznīcas tīrību. Tā vietā, lai nošķirtos no heterodoksajiem, baznīca vienkārši paziņo, ka herēze vispār nepastāv.
Sekulārā pasaulē tā ir ērtāk
…ja atmet Dievu – tiec vaļā no bauslības
…ja atmet vellu – nav arī elles un pazudināšanas
…ja Bībele ir pasakas, tad realitāte ir jāveido pašiem, balstoties uz situatīvās ētikas pamata