Par pāvestību

Pāvests nav pēc Dieva likuma visas kristietības galva (jo tas piederas vienam vienīgajam, kuru sauc Jēzus Kristus), bet gan Romas un to baznīcu bīskaps jeb mācītājs, kuras no laba prāta vai pakļaujoties cilvēku radītajai kārtībai (tas ir, pasaulīgajai priekšniecībai) viņam ir pievienojušās, lai būtu kristieši nevis viņa kā kunga un pavēlnieka pakļautībā, bet gan blakus viņam kā brāļi un kolēģi, kā to liecina arī senie koncili un Sv. Kipriana laiki.

Bet tagad neviens bīskaps neuzdrošinās pāvestu nosaukt par brāli, kā tas tika darīts tajā laikā, turpretī — viņš jādēvē par visžēlīgo kungu pat tad, ja viņu uzrunātu ķēniņš vai ķeizars. To mēs negribam un nevaram uzņemties uz savas sirdsapziņas, un tas mums nav jādara; bet, kas to grib darīt, lai dara bez mums.

No tā izriet, ka tas viss, ko pāvests, pamatojoties uz šo viltoto, nekaunīgo, zaimojošo, augstprātīgo varu, ir darījis vai pasācis (neņemot vērā to, kas attiecas uz laicīgo valdīšanu, kurā Dievs kādai tautai kādreiz ļauj piedzīvot arī daudz laba no tirāna un ļaundara), ir bijis un vēl šodien ir tīri velnišķīga lieta un padarīšana, kas kalpo tam, lai (cik daudz tas atkarīgs no viņa) samaitātu visu svēto kristīgo baznīcu un lai iznīcinātu pirmo un galveno artikulu — par pestīšanu Jēzū Kristū.

Jo tādas ir visas viņa bullas un grāmatas; kā lauva viņš rēc tajās (līdzīgi eņģelim Jāņa atklāsmes grāmatā 10:3), ka neviens kristietis nevarot tikt glābts, ja tas viņam nebūs padevīgs un paklausīgs visās lietās — visā, ko pāvests grib, ko viņš saka un dara. Tas nav nekas cits kā sacīt: arī tad, ja tu tici Kristum un Viņš tev dod visu, kas vajadzīgs pestīšanai, tas tomēr nav nekas un ir pilnīgi veltīgi, ja tu mani neturēsi par savu dievu, nebūsi man padevīgs un paklausīgs. Bet ir taču zināms, ka svētā baznīca vismaz piecsimt gadus ilgi ir bijusi bez pāvesta un ka vēl līdz šai dienai grieķu baznīca un daudzas citu tautu baznīcas nekad nav atradušās un joprojām neatrodas pāvesta pakļautībā.

Tādējādi pāvestība, kā jau bieži norādīts, nav Dieva pavēlēta un ir nevajadzīgs un veltīgs cilvēku izdomājums. Jo svētā kristīgā baznīca var labi pastāvēt bez šādas galvas, un baznīcai būtu klājies daudz labāk, ja šāda galva ar velna palīdzību nebūtu uzmetusies.

Un pēc šīs pāvestības baznīcai nav nekādas vajadzības, jo tā taču nepilda nekādu kristīgu amatu, tāpēc baznīcai jāpaliek un jāpastāv bez pāvesta.

Pieņemsim, ka pāvests gribētu atteikties no tā, ka viņš būtu augstākais pēc Dieva pavēles, taču, lai labāk nosargātu baznīcu pret šķelšanos un ķecerību, vajadzētu kādu galvu, pie kuras turētos visi pārējie; tādu galvu ievēlētu cilvēki, un tā būtu atkarīga – no viņu izvēles un varas, viņi varētu šo pašu galvu mainīt un atcelt, apmēram tā, kā ar pāvestiem rīkojās koncils Konstancē — trīs atceļot un vienu ievēlot. Es saku, pieņemsim, ka pāvests un Romas Krēsls gribētu to pieņemt (bet tas nav iespējams, jo viņam tad vajadzētu ļaut sagāzt un sagraut visu savu varu un savu stāvokli kopā ar visām tiesībām un grāmatām; īsi sakot, viņš to nevar), tad tomēr kristietībai ar to nebūtu līdzēts, un rastos vēl vairāk sektu nekā iepriekš.

Jo, ja vajadzētu tādam virsvadītājam pakļauties nevis pēc Dieva pavēles, bet gan labprātīgi, tad šādu galvu pavisam viegli un drīz sāktu nicināt, un galu galā tajā nepaliktu neviena locekļa. Viņam nebūtu arī vienmēr jāuzturas Romā vai kādā citā noteiktā vietā; viņa sēdeklis drīzāk būtu tajā vietā un tajā baznīcā, kur Dievs būtu devis tādu vīru, kas šim amatam būtu derīgs. Kāda tā gan būtu sarežģīta, juceklīga iekārta!

Tāpēc baznīca nekad nevar tikt labāk pārvaldīta un saglabāta kā tad, ja mēs visi dzīvojam Kristus kā vienas galvas pakļautībā un visi bīskapi, līdzīgi pēc amata (ja arī tie nebūtu līdzīgi pēc savām dāvanām), cītīgi turas kopā vienotā mācībā, ticībā, sakramentos, lūgšanās, mīlestības darbos utt. Tā Sv. Hieronīms raksta, ka priesteri Aleksandrijā baznīcu vadījuši kopīgi, tāpat kā to bija darījuši apustuļi un pēc viņiem visi bīskapi visā kristietībā, līdz kamēr pāvests pacēlis savu galvu pāri visiem.

Šī mācība uzskatāmi rāda, ka pāvests ir īstais antikrists, kas ir nostājies pret Kristu un sevi paaugstinājis pāri Viņam, tāpēc ka viņš negrib ļaut kristiešiem kļūt pestītiem bez viņa varas, kas taču nav nekas, jo Dievs to nav nedz iekārtojis, nedz pavēlējis.

Patiesību sakot, tas nozīmē nostāties pret Dievu un pāri Viņam, kā to saka Sv. Pāvils (2. Tes. 2:4). Kaut ko tādu nedara pat ne turki, ne tatāri, lai arī cik lieli kristiešu ienaidnieki viņi ir; ticēt Kristum viņi ļauj katram, kas to grib, pieprasot no kristiešiem vienīgi laicīgas nodevas un paklausību.

Turpretī pāvests negrib ļaut ticēt, sacīdams, ka jāpaklausa viņam, tikai tad varot kļūt pestīts. To mēs nedarīsim, kaut arī par to būtu Dieva vārdā jāmirst.

Tas viss ir tādēļ, ka pāvests ir vēlējies, lai viņu pēc Dieva likuma dēvētu par kristīgās baznīcas galvu. Tādēļ viņam sevi bija jānostāda blakus un vēl pāri Kristum un jāliek sevi godāt par baznīcas un tad beidzot arī par visas pasaules kungu un pavēlnieku, gluži vienkārši par dievu zemes virsū, līdz viņš iedrošinājās pavēlēt pat eņģeļiem.

Un, ja pāvesta mācību aplūko tās atšķirībā no Svētajiem Rakstiem vai pretstatījumā, tad izrādās, ka vislabākā tā ir tur, kur tā ņemta no ķeizaru pagānu tiesībām un aplūko politiskus vai tiesību jautājumus, kā to liecina viņa dekrēti; tad vēl tā māca svinīgas ceremonijas, kas saistītas ar baznīcu, tērpiem, ēdieniem, amatpersonām un vēl bezgala daudz tādu bērnišķīgu, ārišķīgu, ākstīgu lietu. Taču visā tajā tā neko nemāca par Kristu, ticību un Dieva baušļiem. Beigu beigās tas nav nekas cits kā pats velns; jo pāvests taču izplata savus melus par misēm, šķīstīšanas ugunīm, klostera dzīvi, paša darbu un paša izgudrotu dievkalpojumu (kas tad arī ir īsta pāvestība), nostādīdams sevi pāri Dievam un pret Viņu; viņš nolād, nonāvē un moka visus kristiešus, kuri šīs viņa pretīgās varmācības nepaceļ pāri visam un negodā. Tādēļ, tāpat kā mēs nevaram pielūgt pašu velnu kā Kungu un Dievu, tikpat neiespējami mums ir paciest viņa apustuļa – pāvesta jeb antikrista – kā visuvaldnieka un kunga valdīšanu. Jo melošana un slepkavošana, lai samaitātu miesu un dvēseli mūžībai, – tā ir pāvesta valdīšanas būtība, kā es to daudzās grāmatās esmu pierādījis.

Šajos četros artikulos viņiem koncilā būs pietiekami daudz, ko nolādēt. Jo viņi nevar un negrib šajos artikulos mums piekāpties pat ne visniecīgākajā jautājumā. Tas mums skaidri jāapzinās un jāpaļaujas ticībā uz Kristu, mūsu Kungu, ka Viņš satrieks savu pretinieku, tiklab ar Savu Garu, kā ar Savu atnākšanu. Āmen.

Jo koncilā mēs nestāvēsim ķeizara vai pasaulīgās priekšniecības priekšā kā Augsburgā, kur ķeizars izdeva gluži žēlsirdīgu ediktu un vēlēja lietas labvēlīgi uzklausīt. Bet mēs tur stāvēsim pāvesta un paša velna priekšā, kas nedomā neko klausīties, bet grib vienīgi nolādēt, nonāvēt un piespiest kalpot elkiem. Tālab mēs nedrīkstam tur skūpstīt viņa kājas vai sacīt: “Jūs esat mans žēlīgais Kungs”, bet gan, kā eņģelis teica velnam: “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan!” (Cak.3:2)