Dievs ir visu laiku Kungs
Saskaņā ar kristīgo mācību, laiks ir radības daļa. Laiks ir viens no mūsu šīs pasaules dzīves nosacījumiem. Katram notikumam un katrai cilvēka darbībai ir savs laiks (Sal.māc.3:1-8).
Tāpēc katrs laikmets pēc sava satura ir citāds. Dažreiz tas ir nelaimes vai “bēdu laiks” (Ps.37:39), atriebības vai Dieva piemeklēts laiks. Citreiz tie ir “atspirgšanas laiki”, “auglīgi laiki”, “vislabvēlīgākais laiks” vai “pestīšanas diena” (Ap.d.3:19; 14:17; 2.Kor.6:2).
Katram laikam ir kāda īpaša nozīme Dieva plānā. Noteikts laika periods nav tik daudz svarīgs tā ilguma dēļ, kā tāpēc, ka to ir radījis Dievs. Tad tam ir īpaša nozīme. .šinī laikā jārisinās zināmiem notikumiem, kuriem ir jāpalīdz cilvēkam piepildīt Dieva gribu: “Tas vārds ir ļoti tuvu pie tevis, tavā mutē un tavā sirdī, lai tu to pildītu. Redzi, es šodien lieku tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” (5.Moz.30:14-15)
Dievs ir visu laiku Kungs (Ef.1:21). Tādēļ viņš ir nolicis tautu robežas gan telpā, gan laikā,” nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot” (Ap.d.17:26). Pestīšanas vēsturē ļoti uzskatā parādīts, kā Dievs rīkojas ar laiku, cilvēkiem un tautām. Šinī sakarībā tāds jēdziens kā “laiks” ir ārkārtīgi svarīgs, it īpaši, lai parādītu, ko nozīmē Evaņģēlijs. Evaņģēlijs nes labo vēsti par to, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, [..] pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ.1:14). Tas notika “laikā”. Tādēļ iespējams noteikt, kad Dieva Dēls ieradās pasaulē: tas notika, kad Cēzars Augusts valdīja Romā un kad Kirēnijs bija Sīrijas pārvaldnieks (Lk.2:1-2).
Līdzīgā veidā mēs uzzinām, kad Jēzus “oficiāli” iesāka savu darbību, kad Viņš cieta un kad mira, kad Viņš augšāmcēlās n4 mirušajiem. Kad darbības apraksts nonāk līdz Viņa beidzamajām ciešanām un Viņa nāvei, tiek uzrādītas pat konkrētas stundas. Kad Dieva nospraustie priekšnosacījumi piepildās, ir piepildījies arī laiks (Gal.4:4). Svētie Raksti jautājumu par laiku un pestīšanu apkop4 šādos vārdos: “Kristus par mums, bezdievīgajiem, miris tanī laikā; kad vēl bijām nespēcīgi” (Rom.5:6).
Kad mēģinām saprast īsteno laika nozīmi dižajos pestīšana. vēstures notikumos, mums jāatceras patiesība, ka Dievs ir visa laika Kungs. Tā kā Viņš ir radījis visu, ieskaitot laiku, Viņam vienīgajam ir vara izlemt laika robežas un katram laika periodam piešķirt noteiktu saturu. Viņš ir vienīgais, kurš var to izdarīt. Viņš ir mūžīgs Dievs, pāri laikam stāvošs (2.Pēt.3:8; Ps.90:4). Viņš to radīja, lai tas kalpotu cilvēkam. Kad Viņš “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot”, Viņš to darīja, “lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap.d.17:26-27)
Ieskaties