Pūpolu svētdienā

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt.21:1-9)

Mīļie draugi, kad Dievs agrākos laikos Jūdiem iecēla ķēniņu, jūdi tad izrādīja viņam godu uzņemot ar lielu troksni, gavilēdami, stabulēdami, pūzdami trompetes, bungodami, pilnām mutēm un skanīgā balsī vēlēdami, kā mēs lasām Dieva vārdā. [1.Ķēņ.1:34]

Kad ķēniņš Dāvids vecumā pavēlēja savu dēlu Salamanu iecelt savā vietā par ķēniņu, tad ļaudis nevien sauca: Lai dzīvo ķēniņš Salamans, bet tie no prieka tā pūta ar trompetēm un stabulēja, ka skanēja visa zeme.

Tādu godu izrādīja arī ļaudis Jeruzalemē mūžīgajam Dieva Dēlam, Godības Ķēniņam, mūsu Kungam Jēzum Kristum. Jo Viņam jābūt savas Baznīcas īstenam Ķēniņam, kas to atpestī no visiem ienaidniekiem, spēkā ar salīdzināšanas asinīm atbrīvotu cietumniekus, kas ieslodzīti bedrē, kur nav ne lāsītes ūdens, proti, tos, kam sirds apgrūtināta grēkiem, un, kas izbailēs noskumuši, ka nekur nerada iepriecinājumu. Es jums saku, vienīgi Viņš tos varēja iepriecināt ar savām ciešanām un grūtajām mokām. Tā nu, arī Jēzum Kristum Ķēniņa amatā ļaudis novēlēja visu labāko no Dieva.

Lai arī mēs neredzam šeit nekādu lepnību, kāda mēdz būt citiem ķēniņiem, tomēr nomanām Dieva gudrību, visspēcību un mīlestību. Lai atklātu mums šīs lietas, Dievs “devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” [Jņ.3:16] “Ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti,” [Jes.53:5] un ar Viņa nāvi esam kļuvuši dzīvi.

Kā notika Dāvidam, kad viņš filistieti Goliatu ar lingu un vienu akmeni nokāva, un sievas spēlēdamas un dziedādams godāja Dāvidu [1.Sam.17:50; 18:8], par ko ķēniņš Sauls sāka viņu ienīst, līdzīgi notiek arī Dāvida Dēlam, Kungam Jēzum Kristum.

Augstie baznīcas kungi, farizeji un Rakstu mācītāji ienīda Kungu Jēzu, jo ļaudis un bērni Viņu uzņēma ar prieka un goda dziesmām. Šie skauģi prātoja kā Kungu Jēzu nokaut, un kā prieku pārvēst skumjās.

Tagad ar Dieva palīgu apdomāsim: Vārdus, ar kuriem ļaudis uzņēma Kungu Jēzu, Jeruzalemē ieejot.

Ēdin, baro, dzirdi,
Dvēselīt` un sirdi,
Dieva vārdiņos;
Mīlēt, lieti derēt,
Tavs vārds spēku dos,
Kad nāk klāt,
Vels kārdināt,
Tu, Kungs Jēzus! manu sirdi,
Ēdin, baro, dzirdi, Āmen.

Kā ļaudis tajā laikā lūdza, lai Dievs savus ļaudis pestītu no grēkiem un velna spēka un darītu tos svētus, tāpat arī pienākas lūgt mums. Jo Dāvida Dēls Jēzus Kristus tagad ir arī mūsu, kristītās Draudzes, Kungs un Ķēniņš. Tādēļ mums saka: Ozianna, ak, Kungs Dievs! Dari mūs svētus, dod labu laimu, palīdzi savai kristītai Draudzei labi izdoties, un visiem, kas Tavu vārdu dzird, to ar ticīgu sirdi uzņemt un caur to svētiem tapt.

Tā arī Dievu lūdza ķēniņš Dāvids: “Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt Savai balsij.” [Ps.68:34] Proti, savam svētajam Vārdam, kas mums tiek mācīts, dod tādu spēku, ka mūsu sirdis no grēkiem un blēdības varētu atgriezt pie īstenas ticības.

Apustulis Pāvils arī raksta: “Lūdziet par mums, lai mūsu Kunga vārds turpina savu gaitu un manto godu tāpat kā pie jums. (Pats lūgdams, viņš saka) Bet pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību un Kristus pacietību. Bet pats miera Kungs lai jums dod mieru vienumēr un visādos veidos!” [2.Tes.3:1;5;16]

To lūdziet arī jūs šodien no visas sirds. Jo velns zina, ka viņam nav daudz laika atlicis un pastarā diena nāk. Tādēļ tas nestāv klusu, bet domā, kā viņš mūs varētu atraut no Dieva, iepīt grēkos un pēc ievest elles ugunīs, kur mūžīgi deg, bet tomēr neviens nevar sadegt.

Kad mūsu sirds pamostas no grēkiem, tad tā neļaujas viegli remdēties. Kad pasludina tai Dieva žēlastību, mums ir pietiekami darba, lai atkal tā kļūtu mierīga. To par sevi sacīja apustulis Pāvils, piedzīvojot ciešanas no ārienes un karu iekšēji. Viņš, gauži nopūzdamies, sauc: “Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” [Rom.7:24]

Tādos brīžos ļoti vajag lūgt un saukt: Ozianna, mīļais žēlīgais Dievs. Palīdzi, iepriecini, svētī uzturi savus ļaudis, kurus dārgi esi atpircis ar sava mīļā Dēla Jēzus Kristus asinīm, stājies pretī velnam, nedod tam vaļas, bet uzturi sēklu, kas šajos pēdējos laikos tev kalpos, tevi mīlēs un slavēs.

Tavs augstais vārds lai svētīts top,
To šķīstu mācīb` pie mums kop,
Ka mēs pēc tās vien dzīvojam,
Kā pieder Dieva pulciņam,
No viltus vārdiem sargāmies,
Dod apallošiem atgriezties.

Lai nāk mums tava Valstība,
Šeit un tur mūžam pēc galā,
Tas Svētais Gars mums dzīvo klāt,
Apskaidro mūsu sird` un prāt`,
Pret vella gribi pārstāvēt,
Mums tavus ļaudis uzturēt.

Šādā lūgšanā Kungs Jēzus būs mūsu paēna, un Viņa krusta ēnā mēs būsim bez kaites un atradīsim šeit dzestrumu pret Dieva dusmu liesmām, pret mūsu nemierīgās sirds liesmām, un pret elles liesmām.

Zem Kunga Jēzus Kristus spārniem varam mēs lūgt un sacīt: “Pasargi mani kā Savu acuraugu, tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos.” [Ps.17:8; 63:8]

Tādēļ arī Kungs Jēzus savas abas rokas kā divus spārnus pie krusta izpēta, gribēdams mūs apkampt un zem saviem spārniem no velna un viņa spēka pasargāt. Par šo žēlastību mums būs mūsu Kungam Jēzum Kristum ikdienas, jā, ik stundu sacīt pateicību.

Mūsu Pestītāja amats ir būt mūsu Ķēniņam. Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis – saka prieka mācītājs. Šis Ķēniņš palīdz un pestī savus ļaudis svešās tautās. Jēzus ir mūsu Ķēniņš, Viņš nevalda pār mums pasaulīgi, Viņš nav pasaulīgs ķēniņš, kā Viņš pats saka Pilātam: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” [Jņ.18:36]

Viņa valstība ir svētā kristītā Baznīca. To Viņš pārvalda ar savu svēto Vāŗdu un diviem iestādījumiem – ar svēto Kristibu un Vakarēdienu, ar savu miesu un asini.

Citi kungi un ķēniņi gribot apdāvināt savus ļaudis, dāvā tiem zeltu un sudrabu, ceļ tos augstā godā un tā joprojām. Bet ko šīs lietas palīdz dvēselei?

Viss, kas vien mums var šeit kļūt,
Zelts, sudrabs, kas vien mums var būt,
Viss mūsu krājumiņš;
Tas ilgu laiku nepaliek,
Dod dvēselei nekādu priek`.

Bet mūsu Ķēniņš Jēzus Kristus dod mums garīgas dāvanas, kas paliek mūžīgi un nezūd. Viņš dod mums sirdsmieru un Svēto Garu, un visu, kas vien vajadzīgs mūsu dvēseles uzturēšanai.

Priecājies, nu, mans draugs, un Dieva bērns! Jēzus Kristus tavs Kungs un Pestītājs ir Dievs un cilvēks. Viņš ir tavs Ķēniņš, kas visas lietas redz un zina. “Viņa acīm nekas nav apslēpts, Viņš izklausa dziļumu un cilvēku sirdis, un zina, ko tie domā,” saka svētais mācītājs Sīraks.

Ja tev ir lielas bēdas, tad zini, ka Jēzus Kristus redz un zina tavus noskumušo sirdi, grib tev palīdzēt, kā ir apsolījis: “Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.” [Ps.91:15]

Jēzus Kristus redz tavas bēdas, Viņš zina tavu sirdi, Viņš dzird tavas gaužās nopūtas, tādēļ Viņš grib tevi uzklausīt un tev palīdzēt. “Viņš ir lēnīgs un sirdsžēlīgs, kas piedod grēkus un izglābj bēdu laikā.” [Sīr.2:11] Dievs redzēja un dzirdēja savu ļaužu vaidus Ēģiptes zemē [2.Moz.3], kad tie tika mocīti un spaidīti, un Viņš nāca tiem palīdzēt. Dievs redzēja sasirgušā ķēniņa Hiskija asaras un dzirdēja viņa lūgšanas, un palīdzēja viņam. [Jes.38]

Tāpat grib palīdzēt žēlīgais Kungs Jēzus Kristus tev, man un visām noskumušajām sirdīm, kas Viņu piesauc.

Viņš nāk pie mums lēnprātīgs, saka prieka mācītājs. Viņam ir lēna un žēlīga sirds.

Ja tu esi grēkojis, tad atzīsti savus grēkus, zemojies sava Ķēniņa priekšā, lūdz par sevi, un tev piedos tavus grēkus. Jo tā Viņš pats saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” [Jņ.6:37] Es esmu nācis meklēt un darīt svētu pazudušo. [Mt.18]

Bet tu, bezdievīgais cilvēks, klausies – nepievilies savā prātā, ka, ja tavu pastrādāto blēdību neviens cilvēks nedz redzēja, nedz dzirdēja, tad arī Dievs to neredz, un tādās domās turēdamies varēsi turpināt grēkot. Klausies un mācies kā Sīraks tevi māca: “Tāds (cilvēks, viņš saka) bīstas cilvēku skatienu, un negrib zināt, ka Kunga acis ir daudz tūkstoškārt spožākas par Sauli, un skatās uz visiem cilvēku ceļiem, kas norit apslēptākos kaktos.” [Sīr.23:28-29]

Zagli Ahtanu, kuru uzņēma Jērikā, sazaga daudz lietu un apraka savā būdā. Viņam likās, ka neviens cilvēks nekad to nenojautīs. Bet Dievam šis zaglis nespēja aizdarīt acis. Viņš redzēja šo blēdību un izpauda. Zaglis Ahtans palika kaunā un tika nomētāts akmeņiem.

To ņemiet vērā jūs, kas slepeni nododaties maucības uzdzīvei, jūs, kas pieviļat savu tuvāko, apzogat jeb citu blēdību pastrādājat. “Taisni Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību.” [Īj.11:11] Pat, ja šajā pasaulē Dievs nestājas tavā ceļā, tad tomēr zini, ka visas lietas, kas šeit ir apslēptas, Pastarā Dienā atklās ne vien tev, bet visai pasaulei un tev, kā esi pelnījis, samaksās ar elles uguni un mūžīgām mokām.

Tādēļ sargies no grēkiem un tā dzīvo, ka vari ar šiem ļaudīm priecāties, dziedāt un sacīt: “Ozianna, Dāvida Dēlam! Slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākajās Debesīs.”

Lūdz žēlīgo Dievu, lai Viņš uztur savu Valstību šajā pasaulē, pasargā no velna viltus un no visa ļauna atpestī. Lūdziet sacīdami:

Kungs, palīdz taviems ļautiņiem,
Ar tavāms asinīms pestīdams;
Dod mums būt Debess jaukumā,
Ar svētiem vienā draudzībā.

Ak, palīdz, Kungs, ir vadi mūs,
Un svētī tavus bērniņus;
Tos glabā šinī laiciņā,
Pēc pacel mūžam godībā.

Saņemiet īstenā ticībā Kunga Jēzus rūgtās mokas, ticiet, ka jūs caur Viņu vien topat svēti un nonākat Debesīs. Tad jūs ar to pašu ieiesiet mūžīgajā dzīvošanā, ko Viņš jums ar savām asinīm un nāvi ir nopelnījis. Tāpēc viena ticīga sirds ar prieku un līgsmību var dziedāt:

Tiešām, to es tic` un zinu,
Kad es tik uz Dievu tic`,
Jeb es Bēdu pēdās minu,
Vaijās man` ne šis, ne cits;

Dievs par brītiņ sauli dos,
Tā ir es iepriecāšos,
Jeb man` tagad bēdas baida.
Viss, viss zūd,
Kā ūdens plūd`,
Dieva sirds tā vien ne zūd! Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus