Kristieša pieaugšana labajos darbos

Dievs savos Svētajos Rakstos skaidri atklāj, ka vēlas, lai kristieši būtu bagāti labos darbos (1.Tim.6:18; 2.Kor.8:7; 9:8-11). Viņu bagātīgie labie darbi neizbēgami seko dievišķās žēlastības bagātībai, ko viņi ir saņēmuši Jēzū Kristū (2.Kor.8:9). Svētie Raksti, attiecīgi, apraksta patiesus kristiešus kā atdzimušus cilvēkus, kuri sevi pilnībā velta svētai, pateicības pilnai kalpošanai Dievam Kristū Jēzū (Rom.12:1; Jes.60:6-9).

Luters ir ļoti trāpīgi komentējis Jes.60:6-9, sakot:

“Visi patiesi kristieši ziedo sevi un visu, kas tiem ir, lai kalpotu Kristum un Viņa saimei.”

Šī jaunā domāšana un rīcība patiešām piemīt visiem ticīgajiem, saskaņā ar viņu jauno jeb iekšējo cilvēku (Gal.2:20; Ps.110:3). Tomēr, tā kā viņu miesa paliek samaitāta pat pēc atgriešanās, viņiem nereti piemīt tendence ļaunprātīgi izmantot mācību par pestīšanu no žēlastības, ignorējot labos darbus. Tas mēdza notikt jau senajā apustuliskajā baznīcā, kā to skaidri apliecina daudzi Sv. Pāvila izteikumi (Gal.5:13; 6:6-10; Tit.3:14).

Kad Luters atjaunoja Evaņģēliju tā apustuliskajā tīrībā, viņam nācās laist klajā līdzīgus brīdinājumus un mūsdienās stāvoklis kristīgajā baznīcā ir ļoti līdzīgs. Tā vietā, lai būtu bagāti labos darbos, kristieši, savas ļaunās miesas pamudināti, nereti ir nevīžīgi pret Dieva uzticētajiem labajiem darbiem (darbu baznīcā, lūgšanām, kristīgā ziedošanā, personīgajā misijas darbā utt.).

Tieši šī iemesla dēļ Raksti pastāvīgi uzsver ne tikai kristieša labo darbu kvalitāti, bet arī kvantitāti, uzstājot, ka viņam ir pastāvīgi jāpieaug žēlastībā, darot Dieva pieprasītos labos darbus (2.Kor.8:7, 20; 9:8-11). Saskaņā ar Rakstiem, ticīgajiem ir jābūt “dedzīgiem labos darbos” (Tit.2:14; 2.Kor.8:4), viņi tiek aicināti “nepiekust labu darīdami” (Gal.6:9), “kamēr ir laiks, darīt labu visiem” (Gal.6:10), “izmantot laiku,” darot labus darbus (Ef.5:16), “censties darīt labus darbus” (Tit.3:8), utt.. Īsāk sakot, Raksti mums nemitīgi atkārto un pastāvīgi pamudina ticīgos nest bagātīgus ticības augļus (skat., piemēram, Sv. Pāvila vēstuļu pēdējās nodaļas).

Līdztekus tam, Raksti uzstāj, ka kristīgiem mācītājiem ir pastāvīgi jāpamudina savu draudžu locekļi “mācīties ar labiem darbiem palīdzēt” (Tit. 3:14), “darīt labu, būt bagātiem labos darbos, devīgiem, nesavtīgiem, uzkrāt sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei” (1.Tim.6:17-19). Tātad, kristīgi mācītāji ir Kristus iecelti sargi (1.Pēt.5:1-4), kuru pienākums ir ar dievišķā vārda sludināšanas palīdzību izraisīt tādus darbus, kuri gan pēc savas kvalitātes, gan kvantitātes ir patīkami Dievam. Šī iemesla dēļ viņiem ir jālieto gan bauslība, gan Evaņģēlijs: bauslība – lai norādītu, kas ir labie darbi (Mt.22:37-40), un Evaņģēlijs – lai radītu cilvēkos vēlmi darīt labus darbus (Rom.12:1; Ebr.13:20-21).

Kristīgiem mācītājiem patiešām ir svarīgi pievērst pastāvīgu uzmanību šai svarīgajai viņu svētā amata funkcijai. Kristus mīlestības pamudinātiem, viņiem arī šajā jautājumā jācenšas kalpot savām draudzēm maksimāli pilnvērtīgi, pildot savu svēto pienākumu – padarīt savu draudžu locekļus dedzīgus uz nemitīgu labu darbu darīšanu. Ja neuzticīgi mācītāji ir “mēmi suņi, kas nemāk riet, tie guļ un sapņo, tie mīl miegu” (Jes.56:10), tad īsti Kristus mācītāji, sekojot sava Kunga un Viņa apustuļu piemēram, pastāvīgi cenšas noskaņot savu draudžu locekļus visās lietās tā, kā to vēlētos Dievs (1.Kor.15:10; 1.Tim. 4:15; 2.Tim.4:2), un it īpaši – vairot viņu labos darbus (Tit.3:8, 14).

To visiem patiesiem Dieva un Baznīcas kalpiem atgādina arī Luters, rakstot:

“Tādēļ, mani mīļie mācītāji, pievērsiet uzmanību tam, ka mūsu amats ir kļuvis pavisam citāds, nekā tas bija pāvesta laikā, jo nu tas ir kļuvis par nopietnu un derīgu amatu. Taču tieši šī iemesla dēļ tas pieprasa arī daudz vairāk darba un nes daudz vairāk nepatikšanu, briesmu un pārbaudījumu, turklāt pasaule to parasti nemāk nedz novērtēt, nedz pateikties par to. Taču, ja mēs uzcītīgi darbosimies, tad mūsu alga būs Kristus.”

Tādēļ kristīgam mācītājam ir jāpamudina citi uz labiem darbiem sevis paša dēļ, proti, lai viņš tiktu atzīts par uzticīgu un labu Jēzus Kristus kalpu (1.Kor.4:1-2; 2.Kor.6:3-10). Taču viņam ir jāpamudina uz labiem darbiem arī draudzes dēļ, proti, tādēļ, lai tie, kas ir tikuši uzticēti viņa aprūpei, varētu iepriecēt Dievu ar daudziem atzīstamiem darbiem (Tit.2:11-14). Lai to sasniegtu, viņam pamudinājumam uz labiem darbiem ir jābūt nevis nedrošam un kautrīgam, bet gan priecīgam, drošam un pārliecinošam, allaž paturot prātā to apstākli, ka pats Kristus pastāvīgi un dedzīgi piekodināja savus klausītājus nest bagātīgus labo darbu augļus (Mt.5:13-16). Tādēļ mums ir arī jāmāk pareizi nodalīt taisnošana no svētdarīšanas, jo īstu svētdarīšanu nevar iedvest, ja pastāvīgi netiek paturētas prātā pareizās attiecības starp taisnošanu un svētdarīšanu (2.Tim.2:15).

Dziļi maldīgs ir uzskats, ka taisnošanas uzsvēršana noved pie svētdarīšanas ignorēšanas. Gluži otrādi, tur, kur netiek pareizi mācīta taisnošana, nevar būt patiesas svētdarīšanas, jo taisnošana sniedz ne tikai svētdarīšanas motīvu, bet arī spēku tās īstenošanai. Tādēļ, ja kristīgs mācītājs vēlas pamudināt savus klausītājus uz labiem darbiem, viņam ir pastāvīgi jānorāda uz Dieva žēlastību, pateicoties kurai ticībā atdzimušie Kristū ir tikuši apveltīti ar visām garīgām svētībām (Ef.1:3-7; Rom.12:1; 2.Kor.8:9).

Luteram ir taisnība, sakot:

“Bauslības sludinātājs piespiež ar draudu un sodu palīdzību; žēlastības sludinātājs pamudina un aicina, izmantojot [cilvēkam atklāto] dievišķo labestību un žēlastību; jo Viņš nevēlas nedz negribīgus darbus, nedz negribīgu kalpošanu; patiešām, Viņš nevēlas neko citu, kā vien labprātīgu un priecīgu kalpošanu Dievam. Tas, kurš nepieļauj, ka Dieva mīļie un saldie vārdi par Viņa bagātīgo žēlastību Kristū viņu aicina un pamudina, tā ka viņš labprātīgi un mīlestībā dara to visu Dievam par godu un savam tuvākajam par labumu, nav nekas un mīlestības darbs viņā ir zudis.

Mums ir dota nevis cilvēku, bet Dieva žēlastība, par kuru arī Sv. Pāvils ir sacījis, ka tai ir mūs jāpamudina un jāacina.”

Runājot par desmito tiesu, kuru Dievs pieprasīja no jūdiem Vecajā Derībā (3.Moz.27:30), mums, no vienas puses, ir jāatceras, ka arī tas attiecās uz ceremoniālo bauslību, kuru atcēla Kristus (Kol.2:16-17), tā kā Jaunās Derības kristiešiem tas vairs nav saistošs bauslis; tomēr, no otras puses, šī baušļa atcelšanu kristieši nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, atsakoties dot pienācīgas nodevas, jo arī Jaunajā Derībā Dievs aicina savus svētos pastāvīgi un bagātīgi dot žēlastības dāvanas (2.Kor.9:6-7).

Taču, lai arī Jaunajā Derībā Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis dotu tikpat bagātīgas žēlastības dāvanas, kā Vecajā Derībā, Viņš to panāk nevis ar pavēļu un draudu palīdzību, bet gan apelējot pie savu svēto mīlestības, kuri ir dziļi sakņojusies Viņa paša žēlastības izpausmē Kristū (2.Kor.8:7-10).

Tieši šai atšķirībai starp Veco un Jauno Derību Luters pievērš uzmanību, rakstot:

“Vecajā Derībā bija pavēlēts, lai [jūdi] bez ikgadējās desmitās tiesas, kura viņiem bija jāmaksā levītiem, katru trešo gadu vēl papildus maksātu īpašu desmito tiesu nabagiem, atraitnēm, bāreņiem utt.. Jaunajā Derībā tas, protams, netiek skaidri pieprasīts vai izteikts kādos konkrētos likumos; jo šis ir žēlastības laiks, kurā visi ir aicināti to darīt labprātīgi, kā Sv. Pāvils to raksta Gal.6:6.”

Sv. Pāvils pats paskaidro šo atšķirību ar vārdiem: “Tā arī mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmbūtņu kalpībā. Bet kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, [..] Tātad tu vairs neesi kalps, bet bērns, bet ja bērns, tad arī caur Dievu mantinieks” (Gal.4:3-7). Tā kā Kristū Jēzū ticīgie ir Dieva bērni, viņi vairs nav pakļauti ceremoniāliem baušļiem, nav ar varu spiesti darīt Dieva prātu; atrazdamies žēlastībā, viņi ticībā pieaug labprātīgā kristīgā kalpošanā (2.Kor.8:9), mīlot Viņu tādēļ, ka Viņš ir pirmais viņus mīlējis (1.Jņ.4:19; Gal.6:6-10). Tas nenozīmē, ka kristiešiem nebūtu jāuzspiež bauslība, vai ka nebūtu jānosoda atsacīšanās sniegt kristīgas dāvanas (Gal.6:7), taču tas nozīmē to, ka kristīgam mācītājam, mācot par kristīga cilvēka brīvību, ir pastāvīgi jāatsaucas uz Dieva žēlastību Kristū Jēzū, mūsu Kungā, lai stimulētu kristīgu dāvanu došanu (Tit.2:11-15). Vienīgi stāvot asinīm slacītā Golgātas krusta pakājē ticīgais var iemācīties, kā dot kristīgas dāvanas.