Klusā sestdiena ir vistumšākais mirklis ikvienam uz Kristu ticīgajam. Šajā dienā Pestītājs tika guldīts kapā un Viņa mācekļus bija pārņēmušas izbailes un neziņa. Lūkosim kā šis notikums ir attēlots gleznās.
Vai tiešām pēc Kristus vārdiem “Viss piepildīts!” kristiešiem katru gadu iestājas vistumšākā diena???
Ticības apliecībā mēs sakām: Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas .. .. cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem …
Tātad secīgi vispirms cietis, tad krustā sists, tad nomiris. Aprakts. Un šai brīdī ir klusā sestdiena, kur tu, Robi, raksti, ka Dievs ir miris. Nākamā dienā augšāmcēlies.
Un tomēr pa vidu ir rakstīts – nokāpis ellē, tas ir, pirms augšāmcelšanās.
Vai Kristus būdams miris nokāpa ellē pasludināt, ka viss ir piepildīts?
Par to es sāku domāt, apstājoties pie nosaukumā izmantotajiem vārdiem: Dievs ir miris, kas pat vairāk ir pazīstami kā Nīčes vārdi (Vikipēdijā gan izlasīju, ka Nīčes darbā nākamie teikumi ir bijuši vēl tik pat kristīgi/nekristīgi (?!?), tas ir, viņš ir uzrakstījis: “Dievs ir miris. Mēs esam viņu nogalinājuši — jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!”)
Kristus nomira, bet vai Dievs uz pāris dienām bija miris??? Jo par viņa nāvi ir rakstīts šādi: Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.
Tātad, vai pēc tam, kad Kristus atdeva Savu garu Dievam, vai Dievs bija miris??
P.S. Šie ir jautājumi…
Tur nav rakstīts diena, bet mirklis un tā ir liela atšķirība..
Bet es piekrītu, rakstītais ir mazliet mulsiņoš. Personīgi es nesekoju dienas nozīmei, lai tur būtu vai kas, ceturdienas nav zaļas, piektdienas nav lielas, un sestdienas nav klusas.. Tā ka, miers, lai mūs vieno Kristū, slava Viņam, āmen)
Vai Dievs bija miris?
Šis tevis uzdotais jautājums mani uzrunāja)
Protams, ka nē, domāju, ka nomirstot, mēs neviens nenomirstam uz pazušanu, mēs esam dzīvi, bet vairs ne miesā, bet garā – un šeit, gaismā vai tumsā.
Mēs esam dvēsele, gars ir Dievs! Un grēks, kas mājo ikkatrā cilvēkā, tiek iznīcināts, kad Kristus Gars iemājo sirdī. Ja mēs cilvēki, patiesi no visas sirds(uzsveru šo, jo daudzi no mums, pieņem, bet Dieva spēku neatdzīst) pieņemam Kristu par savu glābēju, mēs atsakamies no tiesībām attaisnot sevi, mēs arī netiesājam citus, cilvēks ir radīts, lai mācītos, mācītos no kļūdām un izdarītu savu izvēli. Mēs esam radīti, lai mīlētu, lai mīlētu viens otru ar visu savu sirdi, prātu un dvēseli.. Grēks nav pasaules uzspiests, grēks mīt mūsos, un bez Kristus, mēs esam nāvei nolemti.
..krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem..
Loģiski spriežot, viņam bija jānokāpj ellē, tā kā uz Viņa bija vispasaules grēki, Viņš labprātīgi uzņēmās mūsu grēkus, bet tā kā nāve ir tikai grēciniekam, tad Viņš ceļas augšā, jo pēc būtības nav apgrēkojies un nav Viņam kur piesieties. Tikai šoreiz Viņam ir elles atslēgas līdz, mūsu sapratnē, domāju tas ir kaut kas garīgs, tās nav mājas atslēgas kā mēs iztēlojamies, tās ir elles atslēgas un Viņš tur tumsā visus nolika pie vietas, jo Viņš ir gaisma, vispasaules gaisma :) mūsu cerība un mūsu mīlestība)
Viņš ir tiesīgs rīkoties ar savu dzīvību kā vēlas, un Viņš savā mīlestībā pret mani un tevi, izvēlējās atdot savu dzīvību par mūsu grēkiem. Viņš ir upuris, jeb maksa par mani un tevi. Un to izdarīja Dievs, kas bija miesa un mājoja mūsu vidū..
Es vēl piebildīšu šo mazumu, jo ceru pēc visa manis uzrakstītā, kāds varbūt mani izlabos, ja es savā ticībā kaut kur kļūdos. Es domāju arī ļaunums ir Dieva radīts, jo viss ir Viņa radīts, bet mēs cilvēki, neizprotam, kas ir ļaunums, ļaunums pats par sevi varbūt labums, jo nekas Viņa radīts nav slikts, pat mēs cilvēki ļauni būdami, esam domāti kā labas būtnes.. Minimāls ļaunums, lai sasniegtu maksimālu labumu ir kaut kas prātam neaptverams, bet redzu tā ir patiesība. Alkohols var ārstēt un var kaitēt. Rīkste bērnam var nākt par labu, bet visam ir robežas). Kad cilvēki runā par ļaunumu viņi domā par maksimālo ļaunumu. Es zinu grēks ir maksimālais ļaunums, tas tiek sodīts ar nāvi. Nāve arī ir cilvēkiem neizprotama, mēs domājam ar nāvi mēs vairs neesam dzīvi.. Domāju nāve ir tumsas stāvoklis, kur nav gaismas, vienkāršāk izsakoties)
P.s. šī ir mana izpratne ticībā, vēlreiz gribu teikt, kļūdīties nav slikti.
Ja kāds mūsu vidū kļūdās, tad priecāsimies, jo viņš mācās.
Evanģēlijs ir prieka vēsts) pat priekš tik burvīgas sestdienas, kā šī!
(Mateja 18:3)
;)
jean, tikpat labi es varētu jautāt – “aprakts”? kādā veidā aprakts? vai Sv.Raksti par to liecina?
vai varat paskaidrot kā var augšāmcelties ja nav nomiris?
skaistas gleznas
vislabak pie sirsninjas iet
astotās zilie pasteļtoņi
vai varat paskaidrot kā var augšāmcelties ja nav nomiris?
Klauvējiet un jums atvērs..
Mēs, Kristus kalpi, – nomirstam, kad pieņemam Jēzu Kristu par savu Kungu.
Un būt Kristus kalpam ir gods. Kalps nav vergs, kalps uzņemas kalpošanu labprātīgi, nevis piespiedu kārtā, kā to dara verdzība. Kristus dara brīvu no verdzības, tas ir no grēka verdzības. Daudzi domā, ka nav iespējams dzīvot bez grēka, esmu pārliecināts, ka piedzimstot no augšienes, mēs netikai vairs nedzīvojam grēkā, mums pat prātā nenāk grēkot, kamēr vien esam ticībā un mīlestībā, uz Kristu, uz cilvēkiem sev apkārt. Mēs esam bezgrēcīgas jaunas radības, nevajag smērēties un pat ja esam sasmērējušies, tad zinam, kas mūs darīs tīrus.
Mēs piedzimstam no augšienes un esam bērni garā, un mēs sākam augt(garīgā pieaugšana) jau šeit uz zemes, un pēc augļiem, cilvēki pazīs, kas ir Kristus kalpi, Dieva bērni.
Tāpat tikko piedzimušam neviens gaļu nedod, bet tikai pienu. Tad nu mēs dalamies ar šo maizi, jo tā ir Kristus miesa, un ja to nebaudīt, jaunā radība nomirs badā, bet kā mazs bērns liek visu mutē, tad jāuzmanās, ka neapēd, ko indīgu(kādu kļūdainu mācību)
Mēs dzīvojam uz zemes, bet esam šeit svešinieki, piedzīvotāji, jo šīs nav mūsu mājas.
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.
Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.
Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis:
Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”
(Mateja.22:29-32) Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.
(Lūkas 20:38)
Jūs mirdami mirsiet..
grēkosiet grēkodami..
piedod, Robi, ka iepriekš savilku vairākas tēmas vienā komentā.
tagad es par virsrakstu. Latviešu valodā (un ne tikai), ja pirms darbības vārda lieto tagadnes “ir”, tad tas apzīmē darbību, kas ir spēkā arī pašlaik. Tāpēc pareizāk būtu “bija miris”, “ir augšāmcēlies” jeb kā tic. apl. — miris un augšāmcēlies.
Bez tam tie Nīčes vārdi — “Dievs ir miris” — ir samērā populāri, un tāpēc jautājums ir: vai jāspēlējas ar šiem vārdiem.
Paņēmu Millera Dogmatiku un palasīju, kas tur teikts. Dogmatikā rakstīts, ka vajag pēc iespējas visu pateikt precīzāk, lai nerastos divdomības.
Ierakstīšu citātu no 300. lpp.:
Aprakstot Kristus pestīšanas darbu, priekšroka būtu dodama konkrētiem izteicieniem, t.i., “Dieva Dēls cieta un mira”, nevis abstraktais “Dievība cieta un mira”, jo to var izprast teopashitisma nozīmē. Tomēr to lietošana var būt attaisnojama, ja šos terminus izprot pareizi. Luters un 16. gs. dogmatiķi tos bieži izmantoja ar nozīmi “Dievība miesā” (sk. Kol 2:9). Vēl būtu jāpiebilst, ka mūsu dogmatiķi nekad nav apgalvojuši, ka Dievs savā dabā var ciest un mirt. Viņi ir mācījuši, ka Kristus, miesā nākušais Dieva Dēls, būdams patiess Dievs un patiess cilvēks, ir cietis un miris saskaņā ar savu cilvēcisko dabu.
jean, ja uz šo e-publikāciju lūkojās baznīcas liturģiskā gada griezumā, tad klusā sestdiena ir tāda, kādu es to esmu aprakstījis, jo arī ikvienam ir iespēja izdzīvot to kas bija tad… un kāpēc lai neizvēlētos Nīčes virsrakstu “Dievs ir miris”, ja klusajā sestdienā Viņš patiesi ir miris un Lieldienās patiesi augšāmcēlies?
Robi,
vai tiešām tu pazīsti kādu kristieti, kas ir spējīgs abstrahēties no realitātes un kluso sestdienu nodzīvot neticībā uz Kristus augšāmcelšanos, tas ir, neticībā uz Dieva žēlastību / grēku piedošanu: “Taču viņu (t.i., sieviešu, kas jau bija redzējušas tukšo kapu un dzirdējušas eņģeļu vēstījumu) stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” (Lk. 23), vai arī: “Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja.” (Mk. 16)
Vai tiešām tu domā, ka katru gadu klusajā sestdienā būtu jāpiedzīvo šāds neticības izraisīts apjukums: “Mesija ir miris, viss pagalam, viss kopā ar Jēzu piedzīvotais bijis bezjēdzīgs!”?
__________
Pēc šādas apjukuma pilnas sestdienas, kas bijusi vistumšākais mirklis ikvienam uz Kristu ticīgajam, svētdienas rītā sieva tevi modina: “Robi, Kristus nav miris, kaps ir tukšs, Viņš ir augšāmcēlies!” Un tad, lai pārdzīvotu to, ko mācekļi pārdzīvoja toreiz, Robis savai sievai atbild: “Kas tu sapīpējusies? Viņš ir miris, nestāsti man blēņas par tukšo kapu!” Tad Robis ātri ceļas no gultas un saka sievai: “Iesim uz baznīcu (kapu), pārbaudīsim, kas noticis: kur Jēzus palicis, ja reiz kaps ir tukšs.” Un tad baznīcā mācītājs norāj Robi un pārējos neticīgos vīrus: “Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.” (Mk. 16)???
jean, sāksim no sākuma – kāpēc liturģiskā krāsa ir melna? ja jau nākamajā dienā ir Lieldienas?
tāpēc ka īpaši pieminam Kristus krusta nāvi Golgātā, bet ne jau tāpēc ka Lielajā piektdienā (ikgadu) Kristus no jauna mirst, un tad katru gadu nākamo dienu Viņš ir miris un guļ kapā
kāpēc gan katru gadu nevarētu arī pieminēt vistumšāko dienu? vai tad pēc nakts nenāk diena? vai tad pēc Dieva miršanas un nāves nenāk augšāmcelšanās un dzīve?
tātad vai mūsu diskusija ir par to vai Dievs bija patiesi miris klusajā sestdienā?
vai Kristus ir miris katru gadu no jauna? Vai arī Viņš nomira vienu reizi un ar to pietiek cilvēces pestīšanai?
Bet par to vai Dievs patiesi bija miris klusajā sestdienā toreiz Golgātā. Vai miris bija Kristus? Vai arī visa Svētā Trīsvienība: Tēvs, Dēls un Svētais Gars?
Kas vispār ir nāve? Nāve ir, kad miesa mirst (paliek bez dzīvības), bet gars nonāk Debesīs vai ellē.
Kur nogāja Kristus gars, kamēr miesa gulēja nedzīva? Neesmu drošs par to, bet šķiet ka ellē, kur Viņš pasludināja to, kas noticis, un tad par liecību, ka nāve ir aprīta un elle uzvarēta — Viņš augšāmcēlās!!
Tāpēc arī ir nākamais jautājums: vai nāve ir kā Tu uzrakstīji – vistumšākais mirklis?? Neaizmirsti, ka Kristus pirms savas krusta nāves pateica vārdus: VISS PIEPILDĪTS! Vai pēc šiem vārdiem iestājās vistumšākais mirklis??
Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. (1. Pēt. 3:18)
jean, visupirms tur jau tas būtiskākais jautājums – Jēzus nāve pie krusta Golgātā vai tā bija patiesa vai tikai šķietama? manuprāt par baznīctēvi strīdējās pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas…
bet par baznīcas gadu un Jēzus dzīves notikumu pieminēšanu – vai pēc Tavas loģikas vispār vajadzētu svinēt baznīcas svētkus? jo Kristus taču ir augšāmcēlies un dzīvs, tad jau pietiek ar iksvētdienas dievkalpojumu, kas ir mazās Lieldienas, nea?
Robi, lai saprastu kas ir patiesa nāve būtu jāatbild uz jautājumu: kas ir nāve? :)
Vai TIEŠI TAS ir skumjākais brīdis dzīvē, vai arī tomēr ne tas? Un kāpēc ir jāskumst (vai varbūt nav jāskumst)?
Visupirms nāve iedalās: laicīga nāve un mūžīga nāve. Vēl: nāve ir grēka sekas, tas ir, bez grēka nebūtu nāves (ne vienas, ne otras).
Miršana, ko mēs redzam ir fizioloģisko procesu apstāšanās. Cilvēks bija dzīvs, tad nomirst. Kas nomirst: ķermenis vai dvēsele?
Arī ap. Pēteris par Kristus nāvi saka: nonāvēts miesā…
Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? 20 Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. 21 Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. 22 Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. (Jņ. 16)
Robi, kad tu dzimi tavai mātei bija sāpes un ciešanas. Bet vai tāpēc tavā dzimšanas dienā jūs katru gadu noraudat asariņu, atceroties šīs sāpes? Vai šī diena ir ciešanu piemiņas diena, vai prieka diena (kaut arī dzimšana notika caur sāpēm un ciešanām)??
jean, kamēr mēs dzīvojam miesā, mēs tikai nojaušam un ticam, kas ir pēc miesīgās nāves, vai ne tā?
tāpēc šajās e-bildēs ir attēlots mirušais Dievs, ko savām acīm redzēja Viņa mācekļi…
vai lasot Baznīcas apliecības var saprast ko citu, kā 100 % Dievs un 100 % cilvēks nomira – te nav nekādas cilvēcīgas loģikas vienīgi Dieva Vārda liecība.
ja mēs lūkojamies TIKAI uz Klusās sestdienas notikumu, tad tas ir visskumjākais brīdis… protams seko Prieka Vēsts par augšāmcelšanos…
Manuprāt, visskumjākais brīdis ir, kad cilvēks saprot/apjaušs, ka Kristum bija jācieš un jāmirst viņa dēļ (Lielā piektdiena jeb Black Friday). Tomēr ticot pēdējiem Jēzus vārdiem: Viss piepildīts! ir jāseko priekam, jo tas ir Evaņģēlijs — grēku parāds nomaksāts!!
Mācekļiem bija skumjas, jo viņi bija pazaudējuši/aizmirsuši Jēzus vārdus par Viņa nāvi un augšāmcelšanos…
Lai nu paliek: tev tā ir gada skumjākā diena, kā noprotu. Lai tā paliek.
Vai tiešām pēc Kristus vārdiem “Viss piepildīts!” kristiešiem katru gadu iestājas vistumšākā diena???
Ticības apliecībā mēs sakām: Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas .. .. cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem …
Tātad secīgi vispirms cietis, tad krustā sists, tad nomiris. Aprakts. Un šai brīdī ir klusā sestdiena, kur tu, Robi, raksti, ka Dievs ir miris. Nākamā dienā augšāmcēlies.
Un tomēr pa vidu ir rakstīts – nokāpis ellē, tas ir, pirms augšāmcelšanās.
Vai Kristus būdams miris nokāpa ellē pasludināt, ka viss ir piepildīts?
Par to es sāku domāt, apstājoties pie nosaukumā izmantotajiem vārdiem: Dievs ir miris, kas pat vairāk ir pazīstami kā Nīčes vārdi (Vikipēdijā gan izlasīju, ka Nīčes darbā nākamie teikumi ir bijuši vēl tik pat kristīgi/nekristīgi (?!?), tas ir, viņš ir uzrakstījis: “Dievs ir miris. Mēs esam viņu nogalinājuši — jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!”)
Kristus nomira, bet vai Dievs uz pāris dienām bija miris??? Jo par viņa nāvi ir rakstīts šādi: Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.
Tātad, vai pēc tam, kad Kristus atdeva Savu garu Dievam, vai Dievs bija miris??
P.S. Šie ir jautājumi…
Tur nav rakstīts diena, bet mirklis un tā ir liela atšķirība..
Bet es piekrītu, rakstītais ir mazliet mulsiņoš. Personīgi es nesekoju dienas nozīmei, lai tur būtu vai kas, ceturdienas nav zaļas, piektdienas nav lielas, un sestdienas nav klusas.. Tā ka, miers, lai mūs vieno Kristū, slava Viņam, āmen)
Vai Dievs bija miris?
Šis tevis uzdotais jautājums mani uzrunāja)
Protams, ka nē, domāju, ka nomirstot, mēs neviens nenomirstam uz pazušanu, mēs esam dzīvi, bet vairs ne miesā, bet garā – un šeit, gaismā vai tumsā.
Mēs esam dvēsele, gars ir Dievs! Un grēks, kas mājo ikkatrā cilvēkā, tiek iznīcināts, kad Kristus Gars iemājo sirdī. Ja mēs cilvēki, patiesi no visas sirds(uzsveru šo, jo daudzi no mums, pieņem, bet Dieva spēku neatdzīst) pieņemam Kristu par savu glābēju, mēs atsakamies no tiesībām attaisnot sevi, mēs arī netiesājam citus, cilvēks ir radīts, lai mācītos, mācītos no kļūdām un izdarītu savu izvēli. Mēs esam radīti, lai mīlētu, lai mīlētu viens otru ar visu savu sirdi, prātu un dvēseli.. Grēks nav pasaules uzspiests, grēks mīt mūsos, un bez Kristus, mēs esam nāvei nolemti.
Loģiski spriežot, viņam bija jānokāpj ellē, tā kā uz Viņa bija vispasaules grēki, Viņš labprātīgi uzņēmās mūsu grēkus, bet tā kā nāve ir tikai grēciniekam, tad Viņš ceļas augšā, jo pēc būtības nav apgrēkojies un nav Viņam kur piesieties. Tikai šoreiz Viņam ir elles atslēgas līdz, mūsu sapratnē, domāju tas ir kaut kas garīgs, tās nav mājas atslēgas kā mēs iztēlojamies, tās ir elles atslēgas un Viņš tur tumsā visus nolika pie vietas, jo Viņš ir gaisma, vispasaules gaisma :) mūsu cerība un mūsu mīlestība)
Viņš ir tiesīgs rīkoties ar savu dzīvību kā vēlas, un Viņš savā mīlestībā pret mani un tevi, izvēlējās atdot savu dzīvību par mūsu grēkiem. Viņš ir upuris, jeb maksa par mani un tevi. Un to izdarīja Dievs, kas bija miesa un mājoja mūsu vidū..
Es vēl piebildīšu šo mazumu, jo ceru pēc visa manis uzrakstītā, kāds varbūt mani izlabos, ja es savā ticībā kaut kur kļūdos. Es domāju arī ļaunums ir Dieva radīts, jo viss ir Viņa radīts, bet mēs cilvēki, neizprotam, kas ir ļaunums, ļaunums pats par sevi varbūt labums, jo nekas Viņa radīts nav slikts, pat mēs cilvēki ļauni būdami, esam domāti kā labas būtnes.. Minimāls ļaunums, lai sasniegtu maksimālu labumu ir kaut kas prātam neaptverams, bet redzu tā ir patiesība. Alkohols var ārstēt un var kaitēt. Rīkste bērnam var nākt par labu, bet visam ir robežas). Kad cilvēki runā par ļaunumu viņi domā par maksimālo ļaunumu. Es zinu grēks ir maksimālais ļaunums, tas tiek sodīts ar nāvi. Nāve arī ir cilvēkiem neizprotama, mēs domājam ar nāvi mēs vairs neesam dzīvi.. Domāju nāve ir tumsas stāvoklis, kur nav gaismas, vienkāršāk izsakoties)
P.s. šī ir mana izpratne ticībā, vēlreiz gribu teikt, kļūdīties nav slikti.
Ja kāds mūsu vidū kļūdās, tad priecāsimies, jo viņš mācās.
Evanģēlijs ir prieka vēsts) pat priekš tik burvīgas sestdienas, kā šī!
(Mateja 18:3)
;)
jean, tikpat labi es varētu jautāt – “aprakts”? kādā veidā aprakts? vai Sv.Raksti par to liecina?
vai varat paskaidrot kā var augšāmcelties ja nav nomiris?
skaistas gleznas
vislabak pie sirsninjas iet
astotās zilie pasteļtoņi
Klauvējiet un jums atvērs..
Mēs, Kristus kalpi, – nomirstam, kad pieņemam Jēzu Kristu par savu Kungu.
Un būt Kristus kalpam ir gods. Kalps nav vergs, kalps uzņemas kalpošanu labprātīgi, nevis piespiedu kārtā, kā to dara verdzība. Kristus dara brīvu no verdzības, tas ir no grēka verdzības. Daudzi domā, ka nav iespējams dzīvot bez grēka, esmu pārliecināts, ka piedzimstot no augšienes, mēs netikai vairs nedzīvojam grēkā, mums pat prātā nenāk grēkot, kamēr vien esam ticībā un mīlestībā, uz Kristu, uz cilvēkiem sev apkārt. Mēs esam bezgrēcīgas jaunas radības, nevajag smērēties un pat ja esam sasmērējušies, tad zinam, kas mūs darīs tīrus.
Mēs piedzimstam no augšienes un esam bērni garā, un mēs sākam augt(garīgā pieaugšana) jau šeit uz zemes, un pēc augļiem, cilvēki pazīs, kas ir Kristus kalpi, Dieva bērni.
Tāpat tikko piedzimušam neviens gaļu nedod, bet tikai pienu. Tad nu mēs dalamies ar šo maizi, jo tā ir Kristus miesa, un ja to nebaudīt, jaunā radība nomirs badā, bet kā mazs bērns liek visu mutē, tad jāuzmanās, ka neapēd, ko indīgu(kādu kļūdainu mācību)
Mēs dzīvojam uz zemes, bet esam šeit svešinieki, piedzīvotāji, jo šīs nav mūsu mājas.
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.
Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.
Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis:
Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs.”
(Mateja.22:29-32)
Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi.
(Lūkas 20:38)
Jūs mirdami mirsiet..
grēkosiet grēkodami..
piedod, Robi, ka iepriekš savilku vairākas tēmas vienā komentā.
tagad es par virsrakstu. Latviešu valodā (un ne tikai), ja pirms darbības vārda lieto tagadnes “ir”, tad tas apzīmē darbību, kas ir spēkā arī pašlaik. Tāpēc pareizāk būtu “bija miris”, “ir augšāmcēlies” jeb kā tic. apl. — miris un augšāmcēlies.
Bez tam tie Nīčes vārdi — “Dievs ir miris” — ir samērā populāri, un tāpēc jautājums ir: vai jāspēlējas ar šiem vārdiem.
Paņēmu Millera Dogmatiku un palasīju, kas tur teikts. Dogmatikā rakstīts, ka vajag pēc iespējas visu pateikt precīzāk, lai nerastos divdomības.
Ierakstīšu citātu no 300. lpp.:
Aprakstot Kristus pestīšanas darbu, priekšroka būtu dodama konkrētiem izteicieniem, t.i., “Dieva Dēls cieta un mira”, nevis abstraktais “Dievība cieta un mira”, jo to var izprast teopashitisma nozīmē. Tomēr to lietošana var būt attaisnojama, ja šos terminus izprot pareizi. Luters un 16. gs. dogmatiķi tos bieži izmantoja ar nozīmi “Dievība miesā” (sk. Kol 2:9). Vēl būtu jāpiebilst, ka mūsu dogmatiķi nekad nav apgalvojuši, ka Dievs savā dabā var ciest un mirt. Viņi ir mācījuši, ka Kristus, miesā nākušais Dieva Dēls, būdams patiess Dievs un patiess cilvēks, ir cietis un miris saskaņā ar savu cilvēcisko dabu.
jean, ja uz šo e-publikāciju lūkojās baznīcas liturģiskā gada griezumā, tad klusā sestdiena ir tāda, kādu es to esmu aprakstījis, jo arī ikvienam ir iespēja izdzīvot to kas bija tad… un kāpēc lai neizvēlētos Nīčes virsrakstu “Dievs ir miris”, ja klusajā sestdienā Viņš patiesi ir miris un Lieldienās patiesi augšāmcēlies?
Robi,
vai tiešām tu pazīsti kādu kristieti, kas ir spējīgs abstrahēties no realitātes un kluso sestdienu nodzīvot neticībā uz Kristus augšāmcelšanos, tas ir, neticībā uz Dieva žēlastību / grēku piedošanu: “Taču viņu (t.i., sieviešu, kas jau bija redzējušas tukšo kapu un dzirdējušas eņģeļu vēstījumu) stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” (Lk. 23), vai arī: “Bet, dzirdot, ka viņš esot dzīvs un ka tā viņu redzējusi, tie neticēja.” (Mk. 16)
Vai tiešām tu domā, ka katru gadu klusajā sestdienā būtu jāpiedzīvo šāds neticības izraisīts apjukums: “Mesija ir miris, viss pagalam, viss kopā ar Jēzu piedzīvotais bijis bezjēdzīgs!”?
__________
Pēc šādas apjukuma pilnas sestdienas, kas bijusi vistumšākais mirklis ikvienam uz Kristu ticīgajam, svētdienas rītā sieva tevi modina: “Robi, Kristus nav miris, kaps ir tukšs, Viņš ir augšāmcēlies!” Un tad, lai pārdzīvotu to, ko mācekļi pārdzīvoja toreiz, Robis savai sievai atbild: “Kas tu sapīpējusies? Viņš ir miris, nestāsti man blēņas par tukšo kapu!” Tad Robis ātri ceļas no gultas un saka sievai: “Iesim uz baznīcu (kapu), pārbaudīsim, kas noticis: kur Jēzus palicis, ja reiz kaps ir tukšs.” Un tad baznīcā mācītājs norāj Robi un pārējos neticīgos vīrus: “Vēlāk viņš parādījās tiem vienpadsmit, kad viņi pie galda sēdēja, un viņš norāja viņu neticību un sirds cietību, ka viņi neticēja tiem, kas bija redzējuši viņu pēc augšāmcelšanās.” (Mk. 16)???
jean, sāksim no sākuma – kāpēc liturģiskā krāsa ir melna? ja jau nākamajā dienā ir Lieldienas?
tāpēc ka īpaši pieminam Kristus krusta nāvi Golgātā, bet ne jau tāpēc ka Lielajā piektdienā (ikgadu) Kristus no jauna mirst, un tad katru gadu nākamo dienu Viņš ir miris un guļ kapā
kāpēc gan katru gadu nevarētu arī pieminēt vistumšāko dienu? vai tad pēc nakts nenāk diena? vai tad pēc Dieva miršanas un nāves nenāk augšāmcelšanās un dzīve?
tātad vai mūsu diskusija ir par to vai Dievs bija patiesi miris klusajā sestdienā?
vai Kristus ir miris katru gadu no jauna? Vai arī Viņš nomira vienu reizi un ar to pietiek cilvēces pestīšanai?
Bet par to vai Dievs patiesi bija miris klusajā sestdienā toreiz Golgātā. Vai miris bija Kristus? Vai arī visa Svētā Trīsvienība: Tēvs, Dēls un Svētais Gars?
Kas vispār ir nāve? Nāve ir, kad miesa mirst (paliek bez dzīvības), bet gars nonāk Debesīs vai ellē.
Kur nogāja Kristus gars, kamēr miesa gulēja nedzīva? Neesmu drošs par to, bet šķiet ka ellē, kur Viņš pasludināja to, kas noticis, un tad par liecību, ka nāve ir aprīta un elle uzvarēta — Viņš augšāmcēlās!!
Tāpēc arī ir nākamais jautājums: vai nāve ir kā Tu uzrakstīji – vistumšākais mirklis?? Neaizmirsti, ka Kristus pirms savas krusta nāves pateica vārdus: VISS PIEPILDĪTS! Vai pēc šiem vārdiem iestājās vistumšākais mirklis??
Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. (1. Pēt. 3:18)
jean, visupirms tur jau tas būtiskākais jautājums – Jēzus nāve pie krusta Golgātā vai tā bija patiesa vai tikai šķietama? manuprāt par baznīctēvi strīdējās pirmajos gadsimtos pēc Kristus dzimšanas…
bet par baznīcas gadu un Jēzus dzīves notikumu pieminēšanu – vai pēc Tavas loģikas vispār vajadzētu svinēt baznīcas svētkus? jo Kristus taču ir augšāmcēlies un dzīvs, tad jau pietiek ar iksvētdienas dievkalpojumu, kas ir mazās Lieldienas, nea?
Robi, lai saprastu kas ir patiesa nāve būtu jāatbild uz jautājumu: kas ir nāve? :)
Vai TIEŠI TAS ir skumjākais brīdis dzīvē, vai arī tomēr ne tas? Un kāpēc ir jāskumst (vai varbūt nav jāskumst)?
Visupirms nāve iedalās: laicīga nāve un mūžīga nāve. Vēl: nāve ir grēka sekas, tas ir, bez grēka nebūtu nāves (ne vienas, ne otras).
Miršana, ko mēs redzam ir fizioloģisko procesu apstāšanās. Cilvēks bija dzīvs, tad nomirst. Kas nomirst: ķermenis vai dvēsele?
Arī ap. Pēteris par Kristus nāvi saka: nonāvēts miesā…
Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? 20 Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. 21 Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. 22 Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. (Jņ. 16)
Robi, kad tu dzimi tavai mātei bija sāpes un ciešanas. Bet vai tāpēc tavā dzimšanas dienā jūs katru gadu noraudat asariņu, atceroties šīs sāpes? Vai šī diena ir ciešanu piemiņas diena, vai prieka diena (kaut arī dzimšana notika caur sāpēm un ciešanām)??
jean, kamēr mēs dzīvojam miesā, mēs tikai nojaušam un ticam, kas ir pēc miesīgās nāves, vai ne tā?
tāpēc šajās e-bildēs ir attēlots mirušais Dievs, ko savām acīm redzēja Viņa mācekļi…
vai lasot Baznīcas apliecības var saprast ko citu, kā 100 % Dievs un 100 % cilvēks nomira – te nav nekādas cilvēcīgas loģikas vienīgi Dieva Vārda liecība.
ja mēs lūkojamies TIKAI uz Klusās sestdienas notikumu, tad tas ir visskumjākais brīdis… protams seko Prieka Vēsts par augšāmcelšanos…
Manuprāt, visskumjākais brīdis ir, kad cilvēks saprot/apjaušs, ka Kristum bija jācieš un jāmirst viņa dēļ (Lielā piektdiena jeb Black Friday). Tomēr ticot pēdējiem Jēzus vārdiem: Viss piepildīts! ir jāseko priekam, jo tas ir Evaņģēlijs — grēku parāds nomaksāts!!
Mācekļiem bija skumjas, jo viņi bija pazaudējuši/aizmirsuši Jēzus vārdus par Viņa nāvi un augšāmcelšanos…
Lai nu paliek: tev tā ir gada skumjākā diena, kā noprotu. Lai tā paliek.
Neņem pierē mani! :)