Jēzus atklātā kalpošana un sludināšana
Mateja, Marka un Lūkas sinoptiskie evaņģēliji attēlo Jēzus kalpošanu kā pestīšanas vēstures kulmināciju un koncentrējas uz Viņa dzīves pēdējā gada aprakstu.
No šo triju evaņģēliju sniegtās informācijas vien nebūtu iespējams izveidot Viņa ceļojuma maršruta ģeogrāfisko uzmetumu. Savukārt Jāņa evaņģēlijs mums sniedz Palestīnas ģeogrāfiskās detaļas un apstiprina dažādu posmu ainu Jēzus atklātās kalpošanas trīsarpus gados. Kas attiecas uz šādu “topogrāfisku” darbu, tad te varētu pastāvēt dažādi uzskati par detaļām un pasniegšanas veidu. Tas atgādina orientēšanās sacensības, kur kādā pārbaudes punktā ir nomaldījušies visi sacensību dalībnieki. Bet tikai tas, kurš jau ir lējis sviedrus šajā teritorijā, precīzi zina, kā patiesībā reāli izskatās viņa rokā ieliktā papīra ainava – karte.
Mierīgi pētot motivējošos faktorus, kas stāv aiz evaņģēlijiem, atklājas daudzas mūsdienu brīvdomāšanas interpretācijas, kam pašlaik nav pilnīgi nekāda pamata. Piemēram, brīnums par 5000 paēdināšanu tiek izskaidrots kā mācekļu un vienkāršo cilvēku nesavtības mācību stunda klātesošajiem bagātniekiem – viņi vienkārši dalījās ar saviem kaimiņiem ēdienā, ko nesa apmetņos un raugi! tūlīt visiem bija ēdiena pārpilnība! Jēzus, kas “staigāja pa ūdens virsu”, nebija nekas vairāk kā ilūzija – Viņš staigāja gar krastu, un laivā noraizējušies mācekļi miglā Viņu noturēja par spoku. Pēc Jēzus sauciena Pēteris metās ūdenī, un Jēzus viņu izvilka uz sauszemes. Kad mācekļi Jēzu uzņēma laivā un apbrauca apkārt uz otru kalna pusi, viņi izkļuva no vētras epicentra un domāja, ka Viņš ir pakļāvis stihiju. Tāpat notika, kad Jēzus vētras laikā gulēja un mācekļi Viņu pamodināja – viņi vienkārši aizkuģoja aiz kalna un sasniedza patvērumu no līdzenumu vējiem. Un tā šie izskaidrojumi turpinās.
Piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums notika Galilejas jūras austrumu pusē. Bija pavasaris vai vasaras sākums, un tur bija “daudz zāles” (Jņ.6:10 un Mt.14:19). Tas ir tipiski tādā laikā, it īpaši El Kursi ielejā, kur notika šis brīnums. Ap pussešiem vakarā ezera rietumu puse nonāk ēnā, kur siltais gaiss paceļas un neganta brāzma caur “Baložu ieleju” no Arbelas kalna aizmugures izlaužas uz ezeru.
Reiz tāds negaidīts vējš dažus nepieredzējušus, jaunus Bībeles nometnes studentus aiznesa uz Sīrijas krastiem austrumu pusē, kur viņi, visticamāk, būtu gājuši bojā, ja tos laikā nesasniegtu policijas kuteris. Zvejnieki nekad neriskē doties uz ezeru vakarā. Jēzus sūtīja mācekļus no austrumu piekrastes Kapernaumas virzienā, kas attiecībā pret izejas vietu atradās otrā ezera pusē (Jņ.6:17). Viņiem bija izdevies nobraukt “divdesmit piecas vai trīsdesmit stadijas”, un “jūra cēlās, stipram vējam pūšot”. Mateja 14:24 piemin, ka “laiva bija jau jūras vidū” un “pūta pretvējš”. Un tā patiešām bija: skatoties no El Kursi uz Kapernaumas pusi, Jēzus “dzimtā pilsēta” ir līča otrā pusē. Katru vakaru no Baložu ielejas puses paceļas vējš, pat vasarā radot ievērojamus viļņus. Šai apvidū nav aizsargājošu kalnu, tāpat arī vējainajā laikā nekad neparādās migla. Pēc pavasara pārpilnības El Kursi ieleja zaļo vēl ilgi, pat vasaras vidū.
Jēzus pārvietošanos noteica tautas svētki un gadalaiku maiņa. Nekur Palestīnā no maija līdz novembrim nelīst lietus.
Jēzus aizveda mācekļus no dedzinošā karstuma uz Libanonas ciedru mežiem, no kuriem atklājas skaistas kalnu ainavas uz Vidusjūru. Tāpat Viņš Savas gaitas virzīja uz Hermona kalna nogāzēm un Golana augstienēm, kur svaigi vēji piedāvā asu kontrastu Galilejas ielejas mitrajam karstumam.
Kas attiecas uz vietas apzīmējumiem, tad Jēzus kalpošana koncentrējās apvidos, kas ir pieminēti Vecās Derības “Kristus dzimšanas stāsta” ievadā Jesajas 8:23, kur mēs lasām, ka nākamajās dienās Dievs “cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju”. Senos laikos tas bija viens no pieciem Tiglat-Pilasara nodevu apgabaliem. “Piejūras ceļš” ved uz ziemeļiem gar Palestīnas krastu. Aizjordāna – Gileāda un Pereja – Jēzus laikā veidoja desmit pilsētu apgabalu, kurā Viņš ilgstoši darbojās un kur, saskaņā ar Lūkas evaņģēliju, Viņš ar Savu sludināšanu pievērsās pagāniem. “Pagānu Galileja”, kā to sauc ebreju valodā, ietvēra tā laika Palestīnas ziemeļu daļu. Pilnīgi dabiski, ka Jēzus izmantoja parastos lielceļus.
Ieskaties