Grēkam vairs nav nekādu tiesību pret mani

“Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” [Gal.2:20]

Viņš saka: es esmu ne vien Bauslībā nomiris Bauslībai, lai dzīvotu Dievam, bet arī līdz ar Kristu krustā sists. Kristus ir Bauslības Kungs, jo Viņš ir krustā sists un nomiris Bauslībai, tādēļ arī es esmu Bauslības kungs. Arī es esmu krustā sists un nomiris Bauslībai, jo līdz ar Kristu esmu krustā sists un miris. Kādā veidā? Žēlastībā un ticībā. Tā kā es ticībā tieku Bauslībai krustā sists un nomirstu, tad tā zaudē visas tiesības attiecībā uz mani, tāpat kā tai nav nekādu tiesību attiecībā uz Kristu.

Arī es, kas caur ticību Garā esmu līdz ar Kristu krustā sists un nomiris Bauslībai, grēkam utt. tiem vairs nav nekādu tiesību pret mani.

Pāvils runā skaidri un tieši: es runāju par savu nāvi un sišanu ne tā, it kā nu es vairs nedzīvotu — es dzīvoju, jo tieši ar šo savu nāvi un krustā sišanu, nomirdams kļūstu dzīvs, tas ir, kad ar žēlastību un ticību tieku atbrīvots no Bauslības, grēka un nāves, es patiesi dzīvoju.

“Bet nu nedzīvoju es”, tas nozīmē, ka nedzīvoju es savā personā, “bet manī dzīvo Kristus”.

Kurš tad ir “es”, par kuru Pāvils saka: “Bet nu nedzīvoju es”? Tas ir “es”, kuram nepieciešama Bauslība un darbi — tā ir persona, kas šķirta no Kristus. Šo “es” Pāvils noraida, jo tāds “es” kā persona, kas šķirta no Kristus, ir nolemts nāvei un ellei. Tādēļ apustulis saka: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.”

Kristus var būt mums tik tuvu, tik cieši ar mums saistīts, ka Viņš paliek manī, dzīvo šo dzīvi, kuru dzīvoju es; dzīvība, ar kuru es šādi dzīvoju, ir pats Kristus.