Jēzus – nāves Uzvarētājs

Dziedinot aklo, Jēzus Sevi parādīja kā pasaules gaismu; spitālīgo šķīstīšanā Viņš pierādīja, ka darbojas paša Dieva spēkā, bet mirušo augšāmcelšanā atklājās kā “augšāmcelšanās un dzīvība”.

Vēsturnieks Eisebijs mums stāsta par kādu Kvadrātu, kurš II gadsimta sākumā “sastādīja mūsu reliģijas aizsardzību”, kas bija domāta imperatoram, lai aizsargātu kristiešus. Eisebijam pašam bija šīs mazās grāmatiņas eksemplārs, kur par Jēzus brīnumiem bija šādi vārdi:

“Bet mūsu Pestītāja darbi bija vienmēr klāt (jo tie bija īsti): proti, dziedinātie, uzceltie no mirušiem; ko varēja redzēt ne tikai dziedināšanas vai uzcelšanas darbībā, bet kas pastāvēja vienmēr; un ne tikai tad, kad Pestītājs bija uz zemes, bet tāpat arī pēc Viņa aiziešanas tie dzīvoja ievērojamu laiku; tiktāl, ka daži no tiem saglabājās pat līdz mūsdienām.”

Rabīnu literatūrā nav īpašu iepriekšēju pieņēmumu, ka Mesija cels augšā mirušos. Talmuds gan saka par Ēliju, ka “viņš turēs rokā atslēgu, lai uzceltu no mirušiem“. Šis vārds tika attiecināts uz Mesiju, kura vēstnesim bija jābūt Ēlijam. Kā norāde uz augšāmcelšanos tika izskaidrots Yinnon – viens no Mesijas vārdiem ebreju valodā – no Ps.72:17, kas ik pa brīdim parādās jūdu literatūrā un nozīmē “uzplaukšana”,. Faktiski tieši uz šā pamata par Mesijas izcelšanos ir teikts, ka tā bija “pirms saules”. “Kāpēc viņa vārds ir Yinnon?” jautā rabīni. “Tāpēc, ka viņš reiz liks uzplaukt dzīvē tiem, kas atpūšas zemē.“

Dažos nesaistītos fragmentos ir pieminēts, ka Mesija “aprīs” nāvi un ka viņš pats celsies augšā no mirušiem. Midrash attēlo pasauli pirms grēkā krišanas, kad “nebija nāves eņģeļa kā tagad”. Līdz ar grēkā krišanu “visa cilvēce tika samaitāta…,” un tā būs līdz pat Mesijas nākšanai: “Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem” (Jes.25:8).”

Tomēr visvairāk ar Mesijas augšāmcelšanos ir saistīts simbols, ko Jēzus dod kā Jonas zīmi.

Evaņģēlijos Viņš būtībā par to runā vairākas reizes. Kad klausītāji ilgojās redzēt brīnumus, Jēzus tiem solīja tikai Jonas zīmi:

“Kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī” (Mt.12:38-40). Kairā ir atrasti daži ievērojami sena Midrash papirusu fragmenti. Tie ietver ar 1.Moz.42:18 saistītu diskusiju: “Un Jāzeps sacīja viņiem trešajā dienā: “Darait tā, tad jūs paliksit dzīvi”…” Midrash to saista ar Ābrahāmu, kurš “trešajā dienā” gatavojās upurēt Īzāku. Visbeidzot tiek pieminēts arī Jona, sakot, ka Dievs darbojas “trešajā dienā” tieši tāpat, kā “Jona bija lielās zivs vēderā” līdz šai dienai. Šajos fragmentos ir skaidri redzams turpmākais izskaidrojums: “Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties” (Hoz.6:2). Tiek norādīts arī uz bauslības došanu Sinaja kalnā “trešajā dienā”. Visievērojamākā papirusu fragmentos ir Jonas “trešās dienas” sasaiste ar Hozejas 6:2-3. Hozeja te arī saka: “Mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma”. Midrash “trešo dienu” šeit saskata kā pestīšanas zīmi, kamēr Hozeja trešo dienu saista ar Kunga augšāmcelšanos, kas ir “tik droša kā rīta ausma”.

Ticība augšāmcelšanai noteikti ir daļa no tradicionālā jūdaisma. Oficiālā lūgšanu grāmata “Sidûr” ietver RaMBaM 13 ticības artikulus. Pēdējā no tiem ir uzsvērts paziņojums: “Es ticu ar pilnīgu ticību, ka būs mirušo augšāmcelšanās tai laikā, kad tas patiks Radītājam“. Sidûr ir citas lūgšanas, kur tiek slavēts Dievs, jo Viņš uzcels mirušos. Neskatoties uz to, Jēzus laika saduķeju priesteri noliedza gan augšāmcelšanos, gan mūžīgo dzīvību, tāpat arī mūsdienu visortodoksālākie jūdi nevar būt droši par nākotnes dzīvi. Augšāmcelšanās dzīvi viņi visumā saprot kā kaut kādu neskaidru eksistenci un galvenokārt uzsver laicīgās dzīves svētības. Savukārt Jaunā Derība uzsver, ka mēs esam atdzemdināti dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušiem (1.Pēt.1:3).

Šai pārejošā laika sprīdī Jēzus sakāva nāvi. Lūkas 7:11-17 mums stāsta, kā ārpus mazās pilsētiņas Naines sienām, kas atrodas Nacaretes tuvumā, Jēzus satiek bēru procesiju. Pilsētas vārds nozīmē “patīkams”. Daba pati tērpjas kā līgavas tērpā, it īpaši pavasara zaļo krāsu izstādei mainoties uz bagāto vasaras krāšņumu: “Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks – pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē. Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu.” (Augstā dz. 2:12-13)

Vai šis notikums varēja norisināties 28.gada vasaras iesākumā? Tomēr sēru plīvurs klāja kādas atraitnēs palikušas mātes sirdi. Viņa bija zaudējusi vienīgo dēlu, savu nākotnes drošību. Austrumos mēdz sacīt: “Ģimenes acs ir izdzēsta”. Sievietes vienīgā cerība bija aizgājusi.

Pēc Galilejas paražas pirmās kortežā iet sievietes, …ko daži rabīni izskaidroja kā radušos no tā, ka “sievietes grēks ienesa nāvi pasaulē”. Varbūt atraitne pārdomā savu nevērību, pavadot bērnu uz kapu. Vaimanājošu sieviešu gaudas sajaucas ar flautu sūdzībām un šķīvju un tamburīnu melanholisko skaņu. Austrumu zemēs skumju izpaušana ir kļuvusi par obligātu paražu. Pat šodien var satikt māti, kurai ir pārplīsusi bungādiņa, vaimanājot par bērna zaudējumu. Galu galā gudrie ir teikuši: “Raudiet ar tiem, kas raud!”

Bet tagad Nāve satiek Dzīvību. Redzot sievieti, Kungs iežēlojas par viņu un saka: “Neraudi!” Tad Viņš aizskar katafalku. Zārka nesēji apstājas, domādami, ka arī Viņš vēlas piedalīties sērošanā, palīdzot nest līķi. Tomēr šis savādais Rabīns tikai pasaka: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” – un mironis apsēžas un sāk runāt. Tad evaņģēlijā ar maigu siltumu tiek paziņots, ka Jēzus “to atdeva viņa mātei”. Tomēr cilvēkus sagrābj bailes. Galu galā viens no Mesijas vārdiem ir Morah, kas nozīmē “bijājamais” (Ps.76:12). Cilvēki slavē Dievu un saka: “Dievs ir nācis palīdzēt Saviem cilvēkiem”.

Atbilstošā situācijā, kad Jēzus uzcēla Lācaru no mirušiem, Viņš pareizi sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs; un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jņ.11:25-26) Arī tas piederēja pie Viņa mesiāniskās varas.