Svarīgākais priestera amata uzdevums

Visaugstākais priestera uzdevums ir mācīt Dieva vārdu – visi pārējie ir tikai tā pielikumi vai aspekti. Jo ar Dieva vārdu mācām un svētījam [Altāra sakramentu] ar šo vārdu, ar to mēs paturam vai atlaižam grēkus, šajā vārdā kristām, ar šo vārdu upurējam, iztiesājam un izspriežam visu.

Tāpēc, ja mēs kādam dāvājam Dieva vārdu, mēs nekādā gadījumā viņam nevaram kaut kādās lietās tomēr to atteikt vai nostādīt tā, ka šis vārds attiecas tikai uz priesteriem. Tā nu Dieva vārds vienādā mērā pieder visiem kristiešiem, kā pravietis Jesaja to saka: “Visi tavi dēli būs Tā Kunga mācīti..” (Jes.54:13) Bet Dieva mācīti ir tie, kas klausās un mācās no Tēva, kā pats Kristus to izskaidro Jāņa evaņģēlijā (6:45): “Ir rakstīts praviešos: un tie visi būs Dieva mācīti. – Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.” Bet Dieva dzirdēšana notiek caur Kristus vārdiem, kā teikts Vēstulē romiešiem (10:17): “Tātad ticība nāk no sludināšanas un sludināšana – no Kristus pavēles,” lai varētu tikt piepildīta 149. psalmā paustā Dieva slavēšana: “Svētie lai priecājas ar lepnumu..” Par ko ir šis prieks un lepnums? “Viņu mute cildinās Dievu, un viņu rokās lai būtu abās pusēs griezīgs zobens, lai atriebtos citām tautām un atmaksātu apkārtējiem, lai iekaltu viņu ķēniņus važās un viņu dižciltīgajiem lai apliktu roku un kāju dzelžus, lai darītu viņiem pēc sprieduma.” (Ps.149:6-9)

Šis svarīgākais priestera amata uzdevums – kalpošana ar Dieva vārdu – ir kopīgs visiem kristiešiem. To pierāda, kā jau teikts, šī Rakstu vieta no 1.Pētera vēstules 2:9: “Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” Es vaicāju jums, kuri tad ir šie no tumsas aicinātie brīnišķīgajā gaismā? Vai tie ir tikai tonzūrā apcirptie – šie ar eļļu svaidītie liekulīgo masku valkātāji? Vai – tie tomēr ir visi kristieši? Pēteris ne tikai piešķir viņiem tiesības, bet arī pavēli – “lai jūs paustu Tā varenos darbus”, un tā patiešām nenozīmē neko citu kā sludināt Dieva vārdu. Lai nu panāk šurp tie, kas ir izdomājuši divējādu priesterību – vienu garīgi iekšēju un visiem kopīgu, bet otru – īpašu un ārēji izteiktu [tikai garīdzniekiem piemītošu] – un mēģina iestāstīt, ka Pēteris šajā vietā runā par šo garīgi iekšējo. Kas gan tad būtu viņu ārējās, īpašās priesterības amata uzdevums? Vai tas nav “paust Dieva varenos darbus”? Bet Pēteris šajā vietā to pavēl tikai šai iekšēji garīgajai un vispārējai priesterībai. Patiešām, šiem zaimotājiem acīmredzot ir kāds cits amata uzdevums – cita ārēja priesterība pasludināt nevis Dieva, bet pāvesta varenos darbus un viņu pašu bezdievīgās padarīšanas. Tā nu, tāpat kā nepastāv nekāds cits pasludinājums šajā kalpošanas amatā ar Dieva vārdu kā šis vienīgais – sludināt Dieva darbus un šis uzdevums ir dots visiem kristiešiem vienādi, tāpat nav citas [vai divas] priesterības kā vien šī garīgā, kas pieder visiem kristiešiem kopīgi un ko šeit apraksta Pēteris.

To pierāda arī Kristus caur Mateju, Marku un Lūku, kad Viņš Savā pēdējā Vakarēdienā saka: “To dariet, Mani pieminēdami.” To Viņš neteica tikai “apcirptajiem un ieeļļotajiem” [ordinētajiem priesteriem], jo citādāk neviens nevarētu saņemt Kristus miesu un asinis kā vien šie apcirptie un ieziestie. Savukārt šī pieminēšana nav nekas cits kā – “cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un šī biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk”. Pasludināt Tā Kunga nāvi nav nekas cits kā pasludināt Viņa augsti teicamos darbus. Mūs, kas mitām tumsā, Viņš ir aicinājis Savā brīnišķīgajā gaismā. Tieši tāpēc šeit neder bezdievīgu cilvēku sapņi, kas patvaļīgi apgalvo, ka šajā vietā apustuļi ir darīti par priesteriem, tas ir, ordinēti ar viņu liekulīgajām maskām [t. i., pēc pāvestiešu metodes]. Tomēr Kristus šeit viņiem piešķir to vienu un vienīgo Kristus vārda sludināšanas amatu, kas pieder visiem kopīgi un arī katram atsevišķi. Viņiem visiem ir tiesības un pienākums pieminēt To Kungu, lai visur varētu teikt un slavēt Dievu par Viņa brīnišķīgajiem darbiem. Taču Kristus nedomā šeit to pieminēšanu, ar kādu nodarbojas upurpriesteri pa attāliem baznīcu stūriem, kur viņi svin savas mises vai arī notur savas meditācijas, bet gan kas tiek veikta publiski un īstenota caur kalpošanas amatu ar Dieva vārdu, lai dāvātu pestīšanu klausītāju dvēselēm.

Tāpat to apstiprina arī Sv. Pāvils savā 1. vēstulē korintiešiem 14:26: “Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai.” Un pēc tam tālāk 31. pantā: “Jo jūs pēc kārtas varat visi pravietot, lai visiem būtu pamācība un pamudinājums.” Ko nozīmē “pēc kārtas”, un ko nozīmē vārds “visi”? Vai tad Pāvils būtu gribējis attiecināt to tikai uz apcirptajiem [īpaši ordinētajiem priesteriem]? Ar šiem piemēriem tad nu tagad arī pietiks, lai skaidri un noteikti tiktu apstiprināts, ka kalpošanas amats ar Dieva vārdu, kas ir augstākais amats baznīcā, ir tikai viens un vienīgais un tas pieder visiem kristiešiem kopīgi. Un nevis, ka viņiem būtu tikai tiesības pretendēt uz šī amata ieņemšanu un izpildīšanu, bet gan tā ir Dieva pavēle, ka viņi to dara. Tā arī priesterībai nav jādalās divās, bet tai ir jābūt tikai vienai, kas ir kopīga visiem kristiešiem. Dievs to ir pierādījis ar vārdiem, tik vareniem kā pērkondārdi, un to priekšā neder nekādi daudzo baznīcas tēvu uzskati vai koncilu lēmumi, lai arī to būtu tik daudz, ka neviens nespētu tos saskaitīt; tāpat arī nekādas mūžsenas tradīcijas un lielais vairums to atbalstītāju. Tie visi ir tikai ielāpi, ar kuriem šie apcirptie maskarāžu meistari tiecas iedibināt un noturēt savu “īpašo” priesterību.