Jēzus mācība par mīlestību uz savu tuvāko

Savstarpējās attiecībās mēs, visumā ņemot, ievērojam to, ko varētu uzskatīt par “mijiedarbības likumu”: dari savam tuvākajam tik, cik viņš pūlas darīt tavā labā; mīli viņu tik, cik viņš mīl tevi.

Pēc jūdu bauslības izpratnes no mums vairāk netiek gaidīts. Uz to netieši norāda Jēzus Kalna sprediķī: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un, kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī apmetni. Un, kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to paej divas. …Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni. …Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt.5:38-41, 43-45, 48)

Lūka sprediķa pierakstā divreiz atzīmē uzsvaru uz mīlestību pret ienaidniekiem: “Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina. …Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem. …Mīliet savus ienaidniekus un darait labu, …un jūs būsit Visuaugstākā bērni” (Lk.6:27-35).

Daudzi kritiķi ir paziņojuši, ka Jēzus nevarēja pieminēt vārdus par ienaidnieku ienīšanu, jo ne Vecajā Derībā, ne jūdu literatūrā tāda pavēle nav atrodama. Tomēr Nāves jūras pergamentu “Disciplīnas rokasgrāmatā” Kumrānas kopienas locekļiem ir ieteikums “mīlēt visus, ko Dievs ir izvēlējies, un ienīst visus, ko Viņš ir atmetis“, kā arī “ienīst visus tumsas bērnus“. Mūsdienās pastāv doma, ka Jēzus norādīja uz Saviem laikabiedriem esēņiem.

Tomēr Vecās Derības priekšrakstos ir ietverta mīlestība uz ienaidniekiem. 2.Mozus 23:4-5 lasām: “Ja tu sastopi sava ienaidnieka vērsi vai ēzeli maldāmies, tad steidzies vest to viņam atpakaļ. Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt.”

Un Sal.pam.25:21-22 māca: “Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni, jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas…”

Šķiet, ka norādi uz “kvēlošām oglēm” varētu attiecināt uz skaisto austrumu paražu iedot viesim trauku ar oglēm, kuru viņš pēc tam uz galvas nestu mājās, lai iekurinātu krāsni ar drauga iedoto siltumu.

Jēzus parādītā mīlestības attieksme pret ienaidniekiem bija tālāka liecība par to, ka Viņš patiesi ir “Dāvida Dēls”. 2.Sam.19:6 mēs lasām, kā Dāvida armijas komandieris Joābs savu kungu aprāja ar vārdiem “Tu mīli tos, kas tevi ienīst!” Ir jāatzīst, ka mīlestība uz ienaidniekiem Vecajā Derībā parādās tikai sporādiski.

Bībelē ideja par tuvākā mīlēšanu tiek balstīta uz divreiz atkārtoto pavēli 3. Mozus 19: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu” (18. un 34.p.). Jēzus to interpretēja kā aktīvu uzaicinājumu: “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem” (Lk.6:31 un Mt.7:12). Dažos mūsdienu tulkojumos ir mēģināts aizstāt “kā …tāpat” ar “cik …tik”, tomēr Bībele nerunā par mīlestības daudzuma mērīšanu, bet drīzāk par pareizu motivāciju.

Talmudā ir divi stāsti, kas pamudina uz šā priekšraksta interpretāciju. Kāds pagānu izcelsmes vīrs vispirms gāja pie R. Šamaja, stingrākas līnijas interpretētāja, un jautāja:

“Cik Toras jums ir?” “Divas”, atbildēja Šamajs, “rakstītā un mutiskā Tora”. “Es ticu,” piebilda pagāns, “rakstītai Torai, bet ne mutiskai. Padari mani par proselītu, bet māci tikai rakstīto Toru.” Šamajs viņu norāja un aizsūtīja projām. Tas pats vīrs aizgāja pie R. Hillela, kurš viņu pieņēma par proselītu un sāka tam mācīt Toru. Pie Šamaja atnāca cits svešinieks un viņam sacīja: “Padari mani par proselītu un māci man visu Toru, kamēr es šeit stāvu uz vienas kājas.” Šamajs aizdzina viņu ar celtnieka nūju, jo viņš pēc amata bija celtnieks… Tas pats svešinieks gāja pie Hillela, kurš viņu pieņēma par proselītu un sacīja tam: “Ko pats ienīsti, to nedari savam tuvākam: tajā ir visa Tora. Pārējais ir tikai komentāri par to. Ej un vadies pēc tā!”

Hillels, kurš dzīvoja mazliet pirms Jēzus laika, savas draudzīgās sasniedzamības dēļ ieguva nosaukumu “lēnprātīgais”.

Arī Jeruzālemes Targums saka: “Nedari savam tuvākajam to, ko pats ienīsti,” un Didache – “Divpadsmit apustuļu mācībā” – lasām: “Ko tu negribi, lai darītu tev, to nekādā gadījumā nevajadzētu darīt citiem“. Šī mazā instrukcija mācībai par kristību, kas, kā liekas, ir uzrakstīta otrā gadsimta sākumā un bija zināma baznīcas vēsturniekam Eisebijam, ietver jautājumu, kas ir svarīgs līdz mūsdienām: “Neiznīcini augli, tāpat arī nenogalini to pēc piedzimšanas“.

Rabīnu bauslības ekseģēzei kopumā ir tendence noteikt minimumu, ko no mums gaida Dievs, un tāpēc mīlestība uz tuvāko ir redzama no negatīvā viedokļa puses: “Tev nebūs!” Jēzus mācīja aktīvu, tiešu attieksmi: dari, mīli, dod, aizdod, lūdz, apžēlojies! Vai varēja būt tā, ka Jēzus zināja iepriekšminētos R. Hillela vārdus, jo Viņa instrukciju beigu kadence ir šāda: “Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši” (Mt.7:12)?

Jēzus kā Mesija deva arī “Toras pamatpatiesības” – jaunu impulsu tās mācīšanai. Divreiz Jāņa evaņģēlijā mēs atrodam frāzi, kura paceļ tuvākā mīlestību uz jaunu ideāla līmeni. 13:34 lasām: “Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, KĀ ES jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu” un 15:12: “Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, KĀ Es jūs esmu mīlējis”. Mīlestības bauslis patiesībā nav jauns, bet te tiek dots svaigs stimuls, sekojot Jēzus piemēram – “kā darīja Jēzus”! Mīlestība nav egoistiska, bet citu rūpes padara par savējām. Mīlestība nemeklē līdzvērtīgos, bet paceļ savu objektu vienlīdzīgā stāvoklī ar sevi. Jēzus viens ir piepildījis karalisko mīlestības bausli, kā izpirkumu par to atdodot dzīvību.