Jēzus mācība par gavēšanu un lūgšanu
Pēc Kalna sprediķa vārdiem, visai mūsu reliģiskajai dzīvei ir jānorisinās dabiski un bez ārējas izrādīšanās. Gavēšana, žēlastības dāvanu došana un lūgšana var viegli deģenerēties tā, ka tās kļūst vienīgi par ārējiem paradumiem, kur neparādās nekas vairāk kā paša cilvēka nopelni. Jēzus sacīja: “Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā”… “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami…?”
Arī rabīni bieži izteicās pret liekulību. R. Jeremija Bar Abba izskaidroja:
“Ir četras cilvēku grupas, kas nevar saņemt Dieva klātbūtni [Shekhinah]: zaimotāji, liekuļi, meļi un apmelotāji.”
Rabīns Eleazars sacīja:
“Tas, kurš dara taisnību slepenībā, ir lielāks nekā Mozus.”
Savukārt tika doti atgādinājumi, ka “tas, kurš atklāti dod žēlastības dāvanas nabagiem, dara to savai nežēlastībai“. Arī ikviens kristietis saduras ar briesmām krist divkosībā un “kalpot acīm”. Reiz manā jaunībā kādā vīru sanāksmē, kad mēs vairāk nekā stundu bijām pārrunājuši uzskatus par to, “kur īsti patiesībā varētu atrasties šie farizeji”, kāds ievērojams grupiņas loceklis piecēlās un sacīja: “Farizejisms nekad nav tālu no mums. Tas uzturas mūsu pašu sirdīs!” Šie vārdi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz manu jauno prātu.
Gavēšana Bībelē tiek parādīta kā patiesi laba. Ķēniņš Dāvids gavēja, kad ļoti lūdza Dievu skumjās par saslimušo bērnu (2.Sam.12:16). Reizēm tā gavēja saslimušā draugi un ģimene (Ps.35:13). Pie tā var novest draudzes stāvoklis (Ps.69:10-11, Dan.9:3). Gan kara draudi, gan sausums un bads bija tie faktori, kas ļaudīm lika gavēt. Jūdi ievēroja obligātās gavēšanas dienas lielajā Salīdzināšanas dienā un Tempļa sagraušanas atceres dienā. Farizeji brīvprātīgi gavēja divreiz nedēļā. Tā kā Mozus, saskaņā ar tradīciju, uzkāpa Sinaja kalnā piektajā nedēļas dienā – ceturtdienā – un nokāpa otrajā dienā – pirmdienā, šīs dienas tika izvēlētas par vēlamajām gavēšanas dienām. Pirmā draudze, kā lasām Didache, gavēja trešdienās un piektdienās.
Ebreju valodā “gavēšanai” izmantotie vārdi ir vai nu tsom, kas nozīmē atturēšanos no ēdiena, jeb tạ’anith – “sevis apbēdināšana”. Parasti gavējot dzer ūdeni. Jūdi nekad negavēja sabatā, jo tas viņiem nozīmēja Dieva doto svētku dienu. Gavēšana padara mūs jūtīgākus gan uz labo, gan uz ļauno. To, piemēram, mēs varam redzēt pārskatā par Jēzus kārdināšanu tuksnesī. Tomēr tai ir savas svētības, ja to apvieno ar Dieva vārdu un lūgšanu. Jēzus par grūtas slimības dziedināšanu pat varēja sacīt: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu” (Mk.9:29).
Kalna sprediķī Jēzus mācīja arī lūgšanas principus. Lūgšanai bija jābūt slepenai kopībai ar Dievu:
“Kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev. Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti. Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat. …Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts” (Mt.6:6-8 un 7:7-8).
Paša Jēzus lūgšanu dzīve bija dziļa. Viņš vienmēr cēlās “agri no rīta”, acīmredzot četros vai piecos, un gāja uz kalniem lūgt. Pēc tam, dienas beigās, Viņš vēlreiz nogāja nomaļā vietā. Savu atklāto kalpošanu Viņš gan sāka, gan beidza ar lūgšanu cīņu. Savā mesiāniskajā misijā Viņš turpina lūgt par mums pie Tēva labās rokas (Rom.8:34 un Ebr.7:25).
Jūdi pēc tradīcijas uzsver, ka lūgšanai vajadzētu būt bekavanah – “koncentrētai”. Aiz tā stāvošā sakne runā par “virzienu” – kivun. Lūdzot cilvēks vērš visu prātu uz sastapšanos ar Dievu. Būdams viens, ortodoksālais jūds lūdz “klusu lūgšanu.” Skaļi izteikta publiska lūgšana principā ir iespējama vienīgi tad, kad klāt ir vismaz 10 vīri – minyan. Šis skaitlis tiek pamatots uz Ābrahāma lūgšanu par Sodomu, kuru Dievs bija apsolījis neiznīcināt, “ja tur būtu desmit taisnie” (1.Moz.18:22-32). Jēzus iedibināja jaunu minyan, kas neierobežojas ar dalībniekiem vīriešiem, sacīdams: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt.18:20).
Ieskaties