Jēzus laika Pashā

Šodienas lasītājs tikai ar lielām grūtībām var aptvert, cik plašs pūlis Jeruzālemē sapulcējās uz Pashā, Vasarsvētkiem un Būdiņu svētkiem. Uz šiem shelosheth ha-Regalim – “”savu divu” svētkiem”, kā jūdi tos sauca, cilvēkiem bija jānāk, cik vien tie spēja, uz Svēto Pilsētu.

Vēsturnieks Josifs mums stāsta, kā Cestijs lūdza augstajam priesterim aprēķināt Pashā upurjēru skaitu Jeruzālemē, lai pārliecinātu imperatoru Nēronu par to, cik svarīgas valdošajam monarham ir jūdu tauta un Jeruzāleme. To kopskaits bija 256 000, kas liek domāt par vairāk nekā divarpus miljoniem cilvēku, jo katrs jērs bija jāsadala 10 cilvēku lielā grupā. Jērus, tiesa, paņēma apēšanai uz tuvējiem ciemiem un pilsētām. Josifs reiz noteica pūļa lielumu uz gandrīz trim miljoniem un citreiz uz 2 700 000.

Pilsētiņas un ciemi ap lielo pilsētu bija savienoti vienā sabata un svētku apgabalā. Tie, kam paveicās atrast mājvietu pašā pilsētā, mājas saimniekiem deva sava upurjēra ādu un līdzpaņemtos svētos traukus. Cestija aprēķins par Pashā upuru skaitu nevar būt stipri pārspīlēts. Pilsēta bija pieblīvēta.

Par svēto nedēļu Lūka mums īsi stāsta, ka Jēzus “katru dienu mācīja Templī” un “visa tauta bija Viņam pieķērusies un klausīja Viņu.” Par īpaši iemīļotu pirmo kristiešu tikšanās vietu kļuva Salamana aile. [Lk.19:47-48, Ap.d.3:11, 5:12] Arī Johananam Ben Zakkai Jēzus laikā bija paradums “sēdēt Tempļa ēnā un mācīt” no rīta līdz vakaram. Talmuds izskaidro, ka viņam “nebija izvēles, jo nebija pieejama cita vieta, kas varētu būt piemērota tik daudziem cilvēkiem, un, protams, vēl tāda iemesla dēļ, ka tur viņš varēja baudīt Tempļa ēnu“.

Pēdējā Pashā nedēļā Jēzus sarunas un līdzības galvenokārt ir saistītas ar Dieva “vīnadārza” Israēla atbildību pret dzirdēto vēsti. Tai pašā kontekstā Viņš norāja tautas vadītājus. Sēdēdams Eļļas kalna nogāzēs pretī majestātiskajam, sniegbaltajam Templim, Viņš plaši mācīja par beigu laiku un Savu otro atnākšanu. [Mt.24, Mk.13, Lk.21] Farizeji, saduķeji un Hēroda ļaudis mēģināja Viņu ievilināt lamatās ar Viņa paša vārdiem, tā lai varētu Viņam izvirzīt publiskas apsūdzības, bet Jēzus izvairījās iesaistīties tādos neauglīgos strīdos, jo bija nācis pasniegt Dieva uzaicinājumus Savai tautai.

Pashā laikā varbūt visgrūtākais jautājums bija lamatas, ko Viņam izlika farizeju apvienotie spēki, kas pārstāvēja reliģiskās kliķes, un Hēroda ļaudis – politiskā status quo aizstāvji: “Vai ir atļauts dot ķeizaram nodevas vai ne?” “Kam jūs Mani kārdināt”, Jēzus atbild, “jūs liekuļi? Parādait Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Uz monētas bija uzraksts: Tiberius Caesar Divi – “Dievišķais imperators Tibērijs”! Tomēr Jēzus izvairās no atbildes, kura, pēc viņu domām, bija vienīgā iespējamā. “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder”, Viņš saka, “un Dievam, kas Dievam pieder.” [Mt.22:15-22, Mk.12:13-17 un Lk.20:20-25] Šeit izmantotais grieķu vārds apodote nozīmē “atgriezt” – “dot atpakaļ” Dievam, kas ir Viņa, un ķeizaram, ko viņš ir pasludinājis par savu (uz monētas bija imperatora attēls). Evaņģēlijs mums stāsta, ka pēc šā notikuma “neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt.” Enoha grāmatas [49:1] vārdi par Mesiju tika piepildīti Jēzū: “Viņš atklāj apslēptas lietas, un neviens nevar sacensties ar viņu.”

Bet bija pienākusi nisana mēneša kulminācija, Pashā raksturīgais mielasts – seder. Pirms mēneša visi ceļi un tilti uz Svēto zemi bija jāsalabo. Divas nedēļas pirms svētkiem no aitu ganāmpulkiem desmitā tiesa bija jānošķir priesteriem, Tempļa lādes bija jāatver un publiski jāiztukšo, un kapakmeņi tuvākajā apkārtnē bija jānoberž ļoti tīri, lai neviens nevarētu aptraipīties, tiem pieskaroties. Jāņa evaņģēlijs mums stāsta, ka “daudzi no laukiem jau pirms Pashā devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos” (11:55). Ja viņi negaidīja svētkus, tad atgriezās mājās ar upurjēru, ko priesteri bija apstiprinājuši neraudzētās maizes svētkiem. Runājot precīzi, īstais pesah ar savu Pashā mielastu bija 14. nisana vakarā, kamēr “neraudzētās maizes svētki” sākās tā paša mēneša 15. datumā un ilga 7 dienas, tas ir, līdz divdesmit pirmajam. Šie divi svētki bija savstarpēji tik cieši saistīti, ka Vecā un Jaunā Derība izturas pret tiem kā pret vieniem. Josifs pilnīgi loģiski norāda uz Pashā kā “astotās dienas svētkiem”.

Terminoloģijas precizitāte šeit nav tikai matu skaldīšana. Ja to neņem vērā, no Jāņa evaņģēlija var rasties iespaids, ka mācekļi, iedibinot Svētā Vakarēdiena sakramentu, neēda īsto Pashā mielastu. Faktiski bija divi svarīgi hagigah svētku upuri. Pirmais hagigah tika upurēts 14. nisanā, un tas bija saistīts ar tā paša vakara Pashā mielastu. Otrais hagigah, ko varētu tulkot kā “svētku upuri”, tika izdarīts 15. datumā, citiem vārdiem sakot, neraudzētās maizes svētku pirmajā dienā. Tas ir otrais upuris, uz ko ir norāde Jāņa 18:28, kad mums tiek stāstīts, ka ortodoksālie jūdi, “lai neapgānītos”, nevarēja ieiet pilī, jo viņi gribēja, lai “varētu ēst Pashā jēru”. Daudzi kristiešu zinātnieki ir aprēķinājuši, ka, saskaņā ar šo pantu, īstais Pashā mielasts bija tikai Jēzus nāves dienā – piektdienā. Ceremoniālā nešķīstība pēc jūdu paražas ilga tikai līdz saulrietam, un Pashā mielastu būtībā ēda vēlu vakarā. Tomēr ceremoniālā nešķīstība viņiem neļautu piedalīties 15. nisana svinībās. Jāņa izmantotais ebreju vārds pascha šajā gadījumā acīmredzot norāda uz ceremoniālo pēcpusdienas hagigah upuri.

Dr. Alfrēdam Ederšeimam, pēc izcelsmes jūdam, būtībā nebija vajadzības pēc “saskaņojošas akrobātikas”. Kā augstākā līmeņa speciālists par kulta pielūgšanu Templī, kas rakstīja pagājušā gadsimta vidū, par acīmredzamo nekonsekvenci Jāņa evaņģēlijā viņš saka:

“Mūsu Kungs nevarēja būt piedalījies nekādā mielastā pirms īstā Pashā mielasta pretēji citu jūdu paražām, jo vienīgā Pashā mielasta ēšanas reize bija 14. nisana vakars.”

Viņš tālāk paziņo:

“Pieņēmums, ka tajā gadā sinedrijs bija atlicis Pashā vakariņas no ceturtdienas vakara uz piektdienas vakaru, lai izvairītos no tā, ka sabats sekotu svētku pirmajā dienā – un ka Pashā jērs tādējādi togad tiktu apēsts piektdienā, Jēzus krustā sišanas dienas vakarā, ir pieņēmums, kam trūkst jebkāda atbalsta vēsturē vai jūdu tradīcijā.”

Grieķu oriģinālā Jānis izmanto ebreju vārdu pascha (18:28), kas nozīmē, ka 15. nisans bija hagigah pēcpusdienas upura liturģija. Mums nevajadzētu no tā izdarīt mākslīgus secinājumus.

Vārds seder – “kārtība” – tiek attiecināts uz Pashā svētku mielastu. Tajā bija jāpiedalās, pēc Talmuda vārdiem, “tikai kad nāk vakars, bet tomēr ne pēc pusnakts“. Jaunajā Derībā aprakstītajām vakariņām un mūsdienu seder noteikti ir daudz kopīga. Cilvēkam, kas uz tām gatavojās, bija jāparūpējas par piecām lietām: jāiekārto vieta, kur noturēt svinības, jāizvēlas vismaz 10 cilvēku kompānija, kas piedalīsies maltītē, jāaiznes jērs nokaušanai uz Templi, tad jānogādā uz ierīkoto vietu, kur to cepa uz granātkoka iesma, kas bija izdurts tam cauri no mutes zem pleciem.

Tempļa priesteri mainījās grupās pa 30, kur parādījās pilnības un dievišķības skaitļi – 3 × 10. Samariešu sekta mūsdienu Izraēlā Pashā jēru joprojām upurē pēc senā paņēmiena. Jērs ir jānokauj tā, lai tas neieblētos, citādi upuris ir nederīgs. Patiesībā paši jūdi nav upurējuši asiņu upurus kopš Tempļa sagraušanas, jo viņiem nav “ne iesvētītā priestera, ne Tempļa“, kā tiem vienmēr atgādina rīta lūgšana. Tomēr lielās Salīdzināšanas dienā ortodoksālie jūdi simboliski upurē gaili. Viņi to griež apkārt sev virs galvas, izšļakstinot asinis ap sevi un vienlaicīgi deklamējot vārdus, kas atkal un atkal parādās lūgšanu grāmatā: “Lai tas ir manis dēļ, manā vietā un manai salīdzināšanai; lai gailis ieiet nāvē un es garā un labā dzīvē un mierā.” Daži slaveni gudrie ir bijuši pret šo paražu, kura, kā šķiet, ir cēlusies no babiloniešu kultiem.

Arī jūdu mājās bija jāveic savi sagatavošanās darbi. Sievietes darbi mājās sākās 13. datuma vakarā, nākamās dienas oficiālajā iesākumā. Ar svecēm rokās tika pārmeklēti visi trauku skapji un stūri, lai pārliecinātos, ka nekur nav atrodamas ne pēdas no rauga vai ierauga. Arī Pāvils raksta: “Izmēziet veco raugu”. [1.Kor.5:7, 2.Moz.12:15] Šī tradīcija ir saistīta ar Mozus bauslību un vārdiem no Cefanjas 1:12:

“Tai pašā laikā notiks, ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu tos ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā” (skat. arī Jer. 48:11).

Raugs simbolizēja grēku un rūgtumu. Mājai bija jābūt tīrai pat no krāsvielu ķimikālijām, no rakstītāja līmes un, saskaņā ar rabīnu Eliezeru, no sieviešu kosmētikas. 14. nisanu pavadīja gavējot un gaidot vakara mielastu. Sievietes uzlika uz galda rūgtās zāles, lapas un haroseth mērci – riekstu, mandeļu, rozīņu utt. maisījumu. Maisījumam bija jābūt tik biezam, lai tas viņiem atgādinātu Ēģiptes javu. Uz galda uzlika arī sālsūdens vai etiķa trauku, kur ēdienu vienreiz iemērcēja, lai atgādinātu par verdzības laikā izlietajām asarām.

14. nisanā hagigah svētku upurēšanu izdarīja divas stundas agrāk nekā parasti, apmēram pusvienos, dodot cilvēkiem laiku sagatavot savus Pashā jērus. Evaņģēliji mums stāsta, ka Pēterim un Jānim bija uzdots rezervēt istabu un sagatavot Pashā jēru. Jēzus tiem teica, ka pilsētā viņi satiks vīru, kas nes ūdens krūku – rets skats, jo ūdens nešana parasti bija sieviešu uzdevums. Varētu likties, ka Jēzus nevēlējās nevajadzīgi agri atklāt, kur tieši viņi ēdīs Pashā mielastu, lai netiktu iztraucēti svinību vidū. Vīrs acīmredzot aizveda mācekļus uz Marka mātes Marijas augšistabu, kam vēlāk bija jākļūst par pirmās draudzes tikšanās vietu. [Lk.22:7-13, Ap.d.12:12]

Arheoloģiskie atklājumi gadiem ilgi ir modinājuši jaunas domas par šīs augšistabas iespējamo atrašanās vietu. Katoļu zinātnieks Bargils Piksners uzrakstīja apjomīgu rakstu par “plašajiem esēņu kvartāliem” Ciānas kalnā, kurā viņš piemin, ka gan Josifs, gan Filons novērtēja, ka Jēzus laikā bija apmēram 6000 farizeju un aptuveni 4000 esēņu. Kad 37.g. pr.Kr. tika sagrauta Kumrāna, ķēniņš Hērods tuksneša brāļu biedrībai uz laiku dāvāja tiesības apmesties Ciānas kalna rietumu nogāzē. Izrakumos ir atklāts plašs, ar sienu apņemts kvartāls, kas ietver daudzas šķīstīšanās istabas un apartamentus viesiem. Vīrs, kas nesa krūku, gluži labi varēja būt viens no šiem mūkiem, kas nesa ļoti svarīgo “dzīvo ūdeni” – avota ūdeni no Ziloas dīķa – šķīstīšanās rituāliem. Daži kritiķi ir izteikuši domu, ka Jēzus ar mācekļiem noturēja Pashā mielastu esēņu viesu istabā un pēc viņu svētku kalendāra, kas šo notikumu būtu pārcēlis pār divām dienām agrāk, t.i., otrdien. Tomēr ir grūti iedomāties dievbijīgu jūdu, kurš novirzītos no īpašā 14. nisana pēc visu Tempļa priekšrakstu rūpīgas ievērošanas, ko Viņš, protams, darīja. No otras puses, esēņu kvartālos tie paši viesu apartamenti bija pieejami īstajā seder vakarā. Turklāt ir iespējams, ka Apustuļu darbu 2:41 minētās 3000 cilvēku kristības varēja notikt tais pašos kvartālos, kas vēlāk uz ilgu laiku kļuva par pirmās draudzes centru.

Mūsu Pestītāja atklātā kalpošana Kānā sākās ar vīna brīnumu. Viņš pats bija īstais vīnakoks. Tagad, atvadu vakarā, pusdienojot kopā ar Saviem biedriem, Viņš norāda uz vīnakoka augļiem kā Jaunās Derības mielastu.