Sienu jaukšana
“Man nav jāiet uz baznīcu,” mēdz teikt cilvēki, “es ar Dievu varu parunāties, atrodoties kaut kur mežā vai pie jūras. Kāpēc man būtu jāiet uz baznīcu? Dievs ir visur. Man nav vajadzīgi starpnieki. Es pats zinu, kā sameklēt Dievu. Viņa durvis man vienmēr ir atvērtas.” Ar šādu vieglumu cilvēki runā par savām attiecībām ar Dievu. Tie domā, ka šai ziņā nav nekādu problēmu ¬ Dievs ir viegli atrodams un pieejams, un nekas mums nevar stāties ceļā.
Taču tiem neienāk ne prātā, ka ir kāda siena, kas mūs šķir no Dieva. Jau ļoti senos laikos par to ir runājis pravietis Jesaja: “Bet jūsu pārkāpumi jūs šķir no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” (Jes. 59:2) Grēks ir šī šķirēja siena! Mums gan gribas domāt, ka grēks nevar būt nekas pārāk briesmīgs. Droši vien visa tā runāšana par grēkiem un sodu patiesībā ir domāta, lai biedētu mazus bērnus. Tas jau nevar būt tik nopietni!
Taču viss ir nopietnāk, nekā mēs spējam iedomāties. Grēks nav tikai kāda maza kļūdiņa. Tas nav tikai kāds nejaušs puteklītis, kas ir pieķēries mūsu drēbēm un ir viegli notīrāms. Ikviens baušļu pārkāpums ir nopietns apvainojums Dievam. Tā ir dumpošanās pret Radītāju. Grēks dara mūs par Dieva ienaidniekiem. Jā, grēks ir kā siena, kas šķir mūs no Viņa.
Mēs visi labi zinām, kādas mēdz būt sienas. Ja mēs negribam ar kādu kontaktēties, mēs, tēlaini izsakoties, radām ap sevi tādu kā “nepieejamības mūri”, kas nepielaiž cilvēku tuvāk, kā mēs to vēlamies. Arī paši mēs ne reizi vien esam “atsitušies” pret šādu mūri, kad cilvēki nav vēlējušies kontaktēties ar mums. Sienas ir visdažādākās. Vienas ir uzceltas no dusmu, naida un rūgtuma ķieģeļiem. Savukārt citas ir uzbūvētas aizsardzībai, lai neļautu sev nodarīt pāri šai haotiskajā un nežēlīgajā pasaulē. Kādreiz šīs sienas mēs ceļam paši, bet kādreiz tās ap mums uzbūvē citi. Taču jebkurā gadījumā šīs sienas agri vai vēlu rada arī nošķirtību un vientulību.
Šīs sienas, kas šķir cilvēkus vienu no otra, patiešām ir sāpīgas un nepatīkamas. Bet pati ļaunākā un sāpīgākā siena no visām ir tā, kas šķir mūs no Dieva. Nav vientulīgāka cilvēka par to, kas palicis viens pats ar savu grēku. Un tur nav vainojams neviens cits ¬ kā tikai pats cilvēks. Mēs paši grēkojam un paši ceļam šo sienu. Mēs paši izolējam sevi un radām savu vientulību. Mēs paši gan varam radīt šīs sienas, tomēr paši mēs tās nespējam nojaukt.
Mūsu situācija būtu bezcerīga ar daudziem bieziem mūriem mums apkārt, ja vien mums nebūtu Dieva, kas mūs mīl un grib nojaukt šīs sienas. Viņš nav pametis vienus aiz šīm grēku sienām. Dievs ir sūtījis savu Dēlu šurp lejā, šai pasaulē, lai Viņš kā stiprs karavīrs sagrauj šos grēka mūrus.
Tāda bija Viņa svētā misija, par kuru mums īpaši rūpīgi vajadzētu tagad, Ciešanu laikā, domāt par to, ka Kristus devās cauri šai liktenīgajai sienai, šim grēku biezoknim. Viņš uzņēmās nest pie krusta un iznīcināt visus pasaules grēkus. Tas maksāja Viņa dzīvību, bet Viņš nojauca starpsienu, kas šķīra cilvēku no Dieva. Viņš nojauca visus šķēršļus, lai nebūtu vairs sienu, nošķirtības un vientulības.
Bez ticības Kristum mēs nespējam patiesi tuvoties Dievam, jo tad vēl joprojām mēs esam vientuļi savos grēku mūros un nespējam no tiem izlauzties. Tāpēc naivi ir runāt par saskarsmi ar Dievu kaut kur mežā vai pie jūras, it kā cilvēkam grēku nemaz nebūtu. Naivi ir domāt, ka cilvēks var dzīvot bezgrēcīgu dzīvi, bez sienas, kas viņu šķir no Dieva.
Bet ticībā Kristum mums ir atvērts ceļš pie Dieva svētā troņa. Ar grēku piedošanu šķīrējsiena ir nojaukta, un mēs drošu sirdi varam tuvoties Dievam un runāt ar Viņu bez bailēm kā bērni ar savu tēvu. Mēs vairs neesam vieni ar savām sienām. Kristus ir kopā ar mums, Viņš arvien aicina mūs nākt baznīcā, izsūdzēt savus grēkus, nojaukt sienas un saņemt Viņa piedošanu.
Ieskaties