Aicinājums baznīcai atgriezties no grēkiem

Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi. Neaizraujieties ar visvisādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā, ne ar ēdieniem, no kā nekāda labuma nav ticis tiem, kas tā dzīvo.
[Ebr.13:7-9]

Tas bija neilgi pirms Trīsdesmit gadu kara sākuma – 1617.gada 31.oktobrī, kad pirmo reizi visa evaņģēliskā Vācija bija kopā un varēja svinēt Reformācijas svētkus. Tad daudzās baznīcās tika sludināts tieši par šo tekstu no Ebreju vēstules 13.nodaļas. To dienu dokumentus lasot, mēs ar dziļu aizgrābtību varam redzēt, kā mūsu luteriskie priekšteči ir sapratuši un svinējuši Reformācijas svētkus.

Tas bija krietni atšķirīgi no tā, par ko tie pārvērtās XVIII un IX gadsimtā, kad Reformācijas svētki tika padarīti par cilvēku godināšanu. Toreiz vēl Reformācija tika svinēta nevis kā cilvēku nopelns, bet kā Dieva darbs.

Un, pieminot Luteru, viņu neuzlūkoja kā nācijas varoni, ne arī kā ģeniālu personību, bet kā Dieva darba rīku, kā uzticīgu kalpu, ar kura kalpošanu Dievs atkal atdeva savai kristietībai svēto Evaņģēliju.

Un tāpēc, ka netika godināti cilvēki, bet Dievs, Reformācijas svētki bija Dieva slavēšanas un pateicības svētki – gluži kā tas bija visā XVII gadsimtā, kas bija smagākais gadsimts vācu tautas vēsturē, bet vienlaikus tas arī bija lielais slavas un pateicības dziesmu laikmets Dievam.

Reformācijas svētku svinības šajā laikmetā allaž līdzinājās visas baznīcas grēknožēlai – aicinājumam baznīcai atgriezties no grēkiem. Kristietībā visos laikos jebkura Dieva slavēšana un teikšana ir bijusi cieši saistīta ar grēknožēlu un atgriešanos no grēkiem un ar grēku piedošanu.

Kāds pazīstams tā laika teologs par to teica:

“Tie ir svētki, kuros mēs atzīstamies grēkos un grēknožēlas pilni lūdzam piedošanu, ka mēs ar saviem neskaitāmajiem grēkiem esam nesuši savai baznīcai postu, krustu, panīkumu, bēdas, apkaunojumu, briesmas spaidus un vajāšanas.”

Atkal un atkal to dienu Reformācijas svinību lūgšanās tika teikts, cik nepateicīgi mēs esam bijuši par Evaņģēliju, cik zemu esam vērtējuši šo patiesības vārdu.

Lutera publicētās 95 tēzes sākas ar aicinājumu uz grēku nožēlu un atgriešanos – no tā sastāv visa kristieša dzīve. Šo aicinājumu mēs varam saklausīt arī mūsu nolasītās vēstules tekstā. Kristus baznīca šajā pasaulē reiz ir dzimusi no varena aicinājuma atgriezties no grēkiem [Mk.1:15]. Tās uzvaras gājiens cauri visai antīkajai pasaulei un cauri visām vēlāko gadsimtu tautām ir grēknožēlas vēsture.

Katrs kristietības jaunais laikmets ir aizsācies ar aicinājumu nožēlot grēkus un atgriezties, mainīt visu līdzšinējo grēka pārņemto gājumu. Arī Reformācija savā dziļākajā būtībā nav nekas cits kā visaptveroša baznīcas grēknožēla un atgriešanās. Un, ja Dievs vēlreiz dāvās savai kristietībai atmodu, tad arī tā nebūs nekas cits kā liela baznīcas grēknožēla un atgriešanās.

Uz šādu grēknožēlu un atgriešanos šodien nolasītais teksts aicina jau pirmā gadsimta kristiešus. Mēs gan nepazīstam to vīru, kas ir sarakstījis vēstuli ebrejiem. Mēs nepazīstam arī tos cilvēkus, kuriem sākotnēji bija adresēta šī vēstule.

Daudz kas liecina par to, ka tā ir tapusi Romā pirmajā gadsimtā. Lai kā tas arī būtu, taču viena lieta gan mūsu vēstules tekstā ir skaidra: jau toreiz bija baznīcas dzīves apdzišana, dievkalpojumu apmeklējumu sarukšana, apsīkums ticības dzīvē.

Jā, jau toreiz tika pieredzēts tas, ko mūsdienās saucam par novēršanos no baznīcas, bija kūtrums un vienaldzība un beigās – pilnīga atkrišana no Kristus. Pret to vēršas Vēstule ebrejiem ar tās brīdinājumiem saglabāt uzticību, izturēt “mums noliktajā sacīkstē” – cīniņā pret grēku, kā arī pamācība kā pastāvēt kārdinājumu stundā.

Šādu brīdinošu pamācību vēstulē daudz. Tā arī mūsu tekstā teiktajā: “Pieminiet savus skolotājus, kuri Dieva vārdu jums runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņiem ticībā”.

Luters tulko šeit “skolotāji”, kamēr oriģināla tekstā šā vārda nav, bet tur atrodams daudz neizteiksmīgāks apzīmējums – vadītāji, priekšstāvji. Ar to apzīmēja atbildīgus draudžu darbiniekus: priekšstāvju, vecaju un prezbiteru amatu nesējus. Lutera tulkojumā “skolotāji” šajos amatos tiek izcelta tā puse, kura tajos bija vissvarīgākā.

Vispirms viņi bija Evaņģēlija skolotāji – tie, kuri draudzei turpināja nest tālāk Evaņģēlija mācību. To, ko Kristus bija uzticējis apustuļiem, proti – Evaņģēlija sludināšanu, to apustuļi pēctecībā bija devuši viņiem, un viņi to deva tālāk draudzei, par kuru viņi atbildēja kā gani par ganāmo pulku.

Bet pirmo ticības apliecinātāju paaudze jau bija aizgājusi, daži no viņiem savu uzticību Kungam Kristum bija apstiprinājuši nāvē – mocekļu nāvē. Uz viņu dzīves galu mums ir jāatskatās, viņi ir izturējuši drausmīgus pārbaudījumus un nav atkrituši no ticības. No viņiem mums arvien ir jāmācas, tas ir, jāseko viņiem ticībā.

Un tā jau pašos baznīcas pirmsākumos mēs saskaramies ar faktu, kas pieder pie baznīcas būtības: viena daļa no baznīcas ir jau pilnveidota, kamēr otra ir vēl nepilnveidota. Viena baznīcas daļa ir jau tēvzemē, bet otra – svešumā.

Viena baznīcas daļa vēl atrodas ceļā, viņi ir svētceļnieki cauri svešajai pasaulei kā ciemiņi un svešinieki tajā līdzīgi kā Vecās Derības Dieva tauta, kas klejoja pa tuksnesi, iekams tā nonāca apsolītajā zemē. Par šo Dieva tautas daļu mūsu teksta 14.pantā ir teikts: “Mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo.”

Otra Dieva tautas daļa jau ir nonākusi savā dzimtenē – mūžīgās svētdienas mierā: “..tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.” [Ebr.4:9] Un šīs abas baznīcas daļas sader kopā – vienā un svētā Baznīcā. Tā ir svēto kopība. Tā vieno visus, kas pieder Kristum, dzīvos un mirušos un tos, kuriem vēl jādzimst.

Jo – mēs piederam Dieva baznīcai un esam vienā kopībā ne tikai ar tiem, kuri šodien apliecina pareizu (ortodoksu) ticību, bet arī ar tiem, kuri to ir apliecinājuši pirms mums, un tiem, kuri vēl dzims un to apliecinās. Lūk, kas ir visu svēto biedrība, kurai apliecinām ticību, sacīdami draudzes ticības apliecību.

Tieši to grib paust un apskaidrot 1.novembrī svinamā Visu svēto diena, ja to saprotam evaņģēliski. Un tad nu mums ir arī pareizi jāsaprot, ko 1517.gadā gribēja uzsvērt Luters, pienaglodams savas 95 tēzes tieši dienu pirms Visu svēto svētkiem.

Ja mēs to saprotam, tad mūsu sirdī iestājas apskaidrība: mēs redzam neskaitāmos pulkus, kuri kristīgo ticību ir apliecinājuši pirms mums, bijuši uzticīgi līdz pat nāvei. Tas motivē pastāvēt ticībā arī mūs.

Un mēs pieminam tos skolotājus, kuri gadu simteņu garumā mūsu tautai ir mācījuši Dieva vārda mācību. Mēs visi zinām, ko tas nozīmē – dzīvot šīs mācības pēctecībā. Ja tauta atsakās un vairs nevēlās saņemt šo mācību, tad tā ir zīme par tuvojošos barbarismu šīs tautas dzīvē.

Tā ir šīs tautas norieta zīme, ja tās universitātēs, to teoloģijas fakultātēs cilvēki kaunas no saviem lielajiem skolotājiem, kuri kādreiz viņiem ir uzticami mācījuši un izskaidrojuši Dieva vārdu. Mūsu zemē nepateicībā pamet aizmirstībā vai aiz gļēvuma noliedz tos, kuri viņiem ir runājuši un mācījuši Dieva vārdu.

Mūsu zemē, kas no paša sākuma ir bijusi Reformācijas dalībniece, kaunas no Lutera, kad vēstures pētījumos viņa mācībai tiek laupīts tās konfesionālais raksturs vai arī – par viņu tiek vienkārši klusēts. Viņš mums ir runājis un mācījis Dieva vārdu, kā vēl neviens līdz šim, un tāpēc mēs negribam kaunēties no viņa un arī no ticības, kuru viņš pasaules priekšā ir apliecinājis.

Mūsu evaņģēliski luteriskajā baznīcā Lutera – šī baznīcas lielā skolotāja, balss turpinās skanēt skaidri: aicinādama, brīdinādama, stiprinādama un mierinādama, arī ja tādēļ tai mūsu tautā būtu jātop par mazu, nenozīmīgu baznīcu.

Bet kāpēc mēs uzskatām Luteru par lielāko visā garajā baznīcas skolotāju rindā, kuri Dieva vārdu ir nesuši tālāk pēctecībā no paaudzes uz paaudzi? Tāpēc, ka neviens līdz šim nav sapratis Dieva vārdu tik dziļi kā viņš. Un Dieva vārdi ir pilnīgi kaut kas cits nekā cilvēku vārdi.

Ikviens cilvēku vārds kādreiz izzūd, arī pašu lielāko dzejdaru vārdi reiz zudīs. Pienāks laiks, kad neviens vairs nepazīs Homēra vai Šekspīra vai Gētes daiļradi.

Bet Tā Kunga vārdi paliks mūžīgi. Liela karavadoņa pavēles vārdi, kas var izšķirt veselu tautu likteņus reiz zudīs – reiz pienāk gals cilvēku vārdu varai. Visi cilvēka vārdi reiz sastopas un nonāk konfrontācijā ar citu cilvēku vārdiem, un ar to katrs cilvēka vārds ir ierobežots. Jo neviens cilvēku vārds nav visvarens.

Bet nemainīgs ir un paliek Dieva vārds – dzīvs un spēcīgs, jo tas ir Visuvarenā un Mūžīgā vārds. Tas ir Vārds, caur kuru ir radītas visas lietas. Tas ir Vārds, ar kuru tiks tiesāti gan dzīvie, gan mirušie. Un tas ir piedošanas Vārds, kas nes pestīšanu, ko nespēj dot neviens cilvēku vārds. Tas ir tas Vārds, kas ir tapis miesa Jēzū Kristū, kā saka apustulis Jānis. Kristus pats ir šis mūžīgais Dieva vārds. “Viņu sauc: Dieva vārds jeb Logos” [Atkl.19:13].

Pasludināt Dieva vārdu nozīmē pasludināt Kristu. Mēs sludinām Krustā sisto, tā saka Pāvils par apustuļu sludināšanu [1.Kor.1:23]. Viņš, Jēzus Kristus – mūsu Kungs un Pestītājs, ir Baznīcas pasludinājuma saturs. Tā ir tā vēsts, kura ir jānodod pēctecībā no paaudzes uz paaudzi. Šīs vēsts sludinātāji nāk un iet, bet pasludinātais (Kristus) paliek tas pats. “Jēzus Kristus, vakar un šodien un mūžībā – tas pats”.

Tieši to, ka Kristus ir pasludinājuma centrs, Luters atgādināja baznīcai – tādai baznīcai, kas to bija aizmirsusi, kas šo vienīgo Vārdu (Logos kā Dieva vārda mācību) bija tādā mērā sajaukusi kopā ar tik daudziem cilvēku vārdiem – viņu izdomātiem reliģiskiem filozofijas vārdiem, ka tas bija gandrīz pazudis šajā muklājā.

Luters tātad pieder pie lielajiem baznīcas kristologiem, pie Kristus apliecinātājiem. Tāpat kā senās baznīcas lielie teologi Irenejs un Atanasijs, Luters visdziļākajā bijībā palika kluss lielā atklāsmes Dieva noslēpuma priekšā: “Un Vārds tapa miesa”. “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Dievs ir atklājies miesā.” [1.Tim.3:16] Visu mūžu Luters palika pielūgsmē šā cilvēka prātam neaptveramā noslēpuma priekšā – Jēzus Kristus personas priekšā.

Luters integrēja savā mācībā to, ko IV un V gadsimtā grieķu baznīcas tēvi bija guvuši dziļos Svēto Rakstu pētījumos un dievbijīgās, lūgšanās pavadītās apcerēs, kā arī to, ko senā baznīca savos ekumeniskajos koncilos ticībā apliecināja un ko tā aizstāvēja filozofijas prātulu priekšā – ka Jēzus Kristus patiess Dievs, Dievs no Dieva, Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, ar Tēvu vienāds būtībā, reizē tomēr ir arī patiess cilvēks.

Šo dziļo patiesību Luters ne tikai iestrādāja savā teoloģijā, īpaši pārdomādams un saistīdams to kopsakarībā ar Svēto Vakarēdienu, bet arī spēja to paust tik vienkārši un skaidri, ka to spēj aptver ikviens bērns. Lutera katehisma otrā artikula skaidrojums arvien vēl tiek uztverts ne tikai par valodas pērli, bet arī teoloģiskās skaidrības un vienlaicīgi tajā ietvertā dziļuma neatkārtojamu apvienojumu.

Bet kas īsti ļāva Luteram dziļāk nekā citiem baznīcas skolotājiem saprast Kristu? Kā tas notika, ka viņš spēja apliecināt pasaules priekšā Kristu ar tādu spēku un skaidrību? Es gribu to paskaidrot ar kāda pārdzīvojuma palīdzību. Kad es biju vēl jauns mācītājs, vēlā sestdienas naktī es vēl strādāju pie sava sprediķa.

Es to pabeidzu, atvēru logu un raudzījos tumšā rudens naktī. Pēkšņi es dzirdēju līdz pat kaulam durošu saucienu: palīgā, palīgā! Tamlīdzīgu palīgā saukšanu biju dzirdējis tikai kara laikā kaujas laukā. Tā sauc cilvēks bailēs, kad stāv nāves priekšā. Vēlāk noskaidrojās, ka tas ir bijis kāds cilvēks, kas dzērumā bija klimtis caur pilsētu, iegāzies upē un tur noslīcis.

Neviens šajā rudens tumsā nevarēja viņu atrast un viņam palīdzēt. Šo saucienu pēc palīdzības es nekad neaizmirsīšu, jo tajā man ar īpašu skaidrību atklājās, kas ir Evaņģēlijs un kādam ir jābūt tā pasludinājumam baznīcā. Tam ir jābūt atbildei uz šo palīdzības saucienu – atbildei uz cilvēka pēdējo jautājumu.

Šis jautājums nav nekas cits kā nāves atvarā grimstoša cilvēka izmisuma pilns sauciens pēc palīdzības. Un, proti, nevis teorētiskai atbildei: “Glābšanas iespēja vispār pastāv”, bet gan daudz vairāk. Jo Evaņģēlijs ir paša Glābēja balss, Viņa atsaukšanās: Es tas esmu, nebīstieties! Es esmu atnācis, lai jūs atrastu un atpestītu. Tas nozīmē: lai izglābtu, izvilktu no nāves dzelmes to, kas tajā pazūd. “ES ESMU dzīvības maize. ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Nāciet visi pie Manis. Tavi grēki tev ir piedoti.” Tā runā Evaņģēlijs.

Ar šo piemēru var noskaidrot, kāpēc Luters saprata Kungu Kristu vēl dziļāk nekā citi lielie baznīcas skolotāji gan senajos laikos, gan viduslaikos. Visi viņi iedziļinājās Rakstos un apcerēja, kāpēc Dievs tapa cilvēks? Ko tas nozīmē: mūsu, cilvēku dēļ? Un ko tas vispār nozīmē – “mūsu dēļ”.

Kāpēc cilvēks nevar izglābties pats? Kāpēc viņam, lai tiktu glābtam, ir nepieciešama žēlastība? Kas ir žēlastība? Vai tikai no žēlastības mēs tiekam glābti? Vai varbūt tomēr cilvēks var un viņam ir jāvar darīt kaut ko arī savas glābšanas labā? Šie jautājumi Rietumu baznīcas teologiem nebija tikai teorētiski vien, bet gan praktiski.

Ar šo jautājumu visi šie cilvēki gāja klosterī, lai nopelnītu Dieva žēlastību. Šis jautājums biju katra viduslaiku cilvēka jautājums, to jautājums, kuri meklēja glābšanu Sakramentā un caur grēknožēlu un atgriešanos. Un Luters atbildēja uz šo jautājumu: Kristū viss ir žēlastība, kas piedod grēkus.

Visi mūsu pūliņi nopelnīt šo žēlastību ir veltīgi. Arī pati tīrākā un dievbijīgākā dzīve to nespēj panākt. Dieva priekšā neviens nevar lielīties, bet vienīgais, kas paliek Viņa priekšā, ir – bīties un dzīvot no Viņa žēlastības. Jā, dzīvot vienīgi un tikai no Dieva žēlastības, jo viss cits ir cilvēku veltīgas pūles. To Luters neizdomāja teorētiski, bet piedzīvoja praktiski: viņš savos klostera gados izcīnīja smagu dvēselisku cīņu par svēttapšanu, cenšoties un pūloties saprast tās jēgu.

Tieši šajās pūlēs viņš atklāja cilvēka nedziedināmo slimību. Par to mūs nepārliecina mūsu prāta argumenti, bet dzīvais un spēcīgais Dieva vārds, kas kā abpusgriezīgs zobens [Ebr.4:12] pāršķeļ mūsu sirdis un atsedz mums mūsu patieso stāvokli, uzrāda un apsūdz mūsu iekšējas domas un jūtu vēlmes.

Dabiskais cilvēks jau uzskata pats sevi par samērā labu, kaut arī patiesībā visi viņa nodomi un nolūki ir ļauni jau kopš bērnības. Viņš sauc sevi par dievbijīgu, reliģiozu, dievticīgu vai arī – par Dieva meklētāju, bet īstenībā viņš ir Dieva ienaidnieks, sašutis dumpinieks pret Dievu. Savu dumpīgumu un sašutumu viņš slēpj zem dievbijības maskas.

Viņš ir slims, uz nāvi slims, un visbriesmīgākais viņa slimībā ir tas, ka pats viņš to nemaz nemana. Viņa grēks, kā saka Luters, ir tik dziļa un ļauna viņa dabas samaitātība, ka to nespēj atzīt un ieraudzīt nekāds, pat pats apgaismotākais prāts. Vienīgais ceļš, kā to atklāt ir – klausīties Dieva atklāsmē Rakstos un ticēt tur pasludinātajam Vārdam.

Tā Luters saprata to dziļo postu, kādā atrodas cilvēks. Cilvēks pats ar visiem spēkiem un līdzekļiem – ar savu prātu, ar savu filozofiju un ar visu savu mākslu, visbeidzot arī ar savu vēršanos pret Bībeli un baznīcu, cenšas apstrīdēt un noliegt šo savu postu.

Luters tātad atsedza cilvēku viņa visdziļākajā postā, un tieši tur, kur viņš slēpjas aiz visām savām maskām – aiz miera, drošības, pašapziņas un lepnuma – cilvēks nav nekas cits kā tikai pazudusi Dieva radība, kas trīs grēka priekšā un sauc pēc palīga, sauc pēc glābēja.

Vai tu, cilvēkbērns, dzirdi šo savu saucienu? Vai varbūt tu vairies nolīst savas dvēseles vistālākajā stūrī, kur tavs paša “es” izgrūž šo palīgā saucienu? Vai tu varbūt to negribi dzirdēt?

Vai tu mierini sevi ar to miega pulveri, kuru tev un pat visai kristietībai velns piejauc pie vakara tējas? Tas ir apgalvojumā, ka vaicājums pēc žēlīga Dieva ir XVI gadsimta problēma, kura ir fiksēta uz nodzeltējušiem vēsturiskiem dokumentiem – luteriskajām ticības apliecībām.

Mūsdienās aktuālāki, lūk, esot citi jautājumi, piemēram: vai tāds Dievs vispār ir? Nē, mīļie draugi, vaicājums pēc žēlīga Dieva ir cilvēka pats svarīgākais jautājums arī šodien.

Šeit nedaudz pakavēsimies un pārdomāsim, kāpēc evaņģēliski luteriskā baznīca mūsu zemē ir kļuvusi tik vāja un tik nenozīmīga? Kāpēc tās skaidrais pasludinājums vairs neatstāj tādu iespaidu uz mūsdienu cilvēku kā XVI gadsimtā? Kāpēc citas konfesijas vairs neņem nopietni evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsti, kas tai ir sakāma visai kristietībai?

Vai tas nav tāpēc, ka mēs visi, pilnīgi visi, kas apliecinām savu piederību mūsu luteriskās Reformācijas baznīcai, vairs neņemam nopietni grēku un tāpēc nespējam pa īstam atzīt šo mūsu dvēseles dziļo un vispamatīgāko postu, kuru atklāja Luters.

Kā tad mēs sagaidām grēka atziņu no mūsu tautas, ja mums tās vairs nav pašiem? Vai mēs esam aizmirsuši, ka visi ticīgie kristieši līdz pat nāvei paliek vecā Ādama bērni – dumpinieki pret Dievu, grēcinieki, kuriem ir nepieciešama bagātīga grēku piedošana ik dienas? Mūsu sprediķošana būs patiesa tikai tad, ja mēs to tā apjēdzam un tā arī darām – atzīstam savus grēkus un meklējam piedošanu katru dienu no jauna.

“Pieminiet savus skolotājus, kas jums Dieva vārdus runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai! Un neaizraujieties ar visādām svešām mācībām, jo ir labi, ka sirds tiek stiprināta žēlastībā!” – tā teikts mūsu tekstā. Jā, tikai žēlastība un ticība šai žēlastībai var dot cilvēkiem stipru noturīgu sirdi. Un tā mums ir nepieciešama šajā laikā.

To nevar iegūt ar filozofiju, kura mūsdienās tiek sludināta kristīgās ticības vietā, arī ne ar šķietami stiprā, gudrā, heroiskā cilvēka pasaules uzskata izplatīšanu – tie visi ir šī sauciena apklusināšanas līdzekļi, kas laužas no dvēseles dziļā posta: uz kurieni lai mēs ejam, kur mums būtu žēlastība? Tā nu mums ir jāizvēlas starp pašlepnām un šķietami pārgudrām filozofijām un starp Jēzu Kristu.

Šī izvēle un cīņa abu starpā būs aktuāla arī turpmāk – nākotnē. Katram no mums ir jāizšķiras, mīļais draugs – tev un man, mums visiem. Varbūt arī tādu, kuri izšķirsies par labu ticībai Jēzum Kristum, būs maz. Varbūt tieši šajā ziņā mēs satraucamies par mūsu baznīcas nākotni.

Bet satraukumu un rūpes par savu baznīcu ir paturējis sev Kungs Kristus. Viņš pulcina savu tautu arī patlaban. Jo tie taču neesam mēs, kas izšķiramies par Viņu, bet Viņš, kas izšķiras par mums: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus.” [Jņ.15:16]

Arī Luters ir teicis, ka mēs neesam tie, kas varētu uzturēt un glābt baznīcu. Mūsu priekšteči tādi nav bijuši, mēs tādi neesam, un arī mūsu pēcnācēji tādi nebūs. Bet tāds ir bijis, ir arī tagad un būs arī turpmāk Viņš, kas saka: “Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam”.

Jēzus Kristus lai slavēts mūžīgi!

Āmen.