Aicinājums uz debesu mielastu

“Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”” [Lk.14:16–24]

“Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts,” – tāds ir ielūgums, ar kādu viesu ielūdzējs sūta savu kalpu pie ielūgtajiem. Kur un kad mēs dzirdam šo ielūgumu? Tas dievkalpojumā ir uzaicinājums Svētā Vakarēdiena saņemšanai. To paturēsim prātā.

Pie tā piederas arī tas, ka Dieva vārdā atkal un atkal runa ir par svētku mielastu vai kāzu mielastu. Labs mielasts labā sabiedrībā vienmēr sagādā prieku. Tādēļ arī Jaunās Derības beigās Jāņa atklāsmes grāmatā sacīts: “Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” (Atkl.19:9) Ielūgumu uz Svēto Vakarēdienu mēs dzirdam savas zemes dzīves laikā, bet tas reizē ir arī ielūgums uz debesu prieka maltīti, uz kuru mēs ­ticībā dodamies. Vakarēdiens mūs spirdzina un dod spēku mūsu zemes gaitās, kad mēs dodamies pretī šim debesu mielastam, un mūs visus aptver tas prieks, ar kādu mūs Dievs gaida un ar Savu Dēlu aicina. Mēs tātad esam tie, kas ielūgti uz šo mielastu!

Tas, par ko šeit runā Jēzus, ir uzskatāms notikums, tēls vai līdzība. Bet savdabīgais visās līdzībās ir tas, ka piemēri ņemti no mūsu dzīves, kas tādēļ ir labi izprotami – tās ir lietas, ko varam piedzīvot paši. Taču visām mūsu Kunga līdzībām vienmēr ir arī dziļāka nozīme, tā ka mūsu priekšā ir ne vien tēls, bet reizē arī spogulis, kurā mēs ieraugām paši sevi. Tāpēc 1) uzlūkosim šo tēlu, 2) aplūkosim paši sevi šajā spogulī, lai 3) beidzot ieraudzītu, kas no mums top.

Uzlūkosim šo tēlu!

Svētku mielasts ir sataisīts, viesi jau sen ielūgti, jo ir taču nepieciešams jau agrāk vienoties par laiku, kad visi var ierasties. Pēc tam kad mielasts sagatavots, vēlreiz tiek sūtīts kalps ar ielūgumu: “Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts.” Tomēr acīmredzot ielūgtie nav vispār rēķinājušies ar noteikto laiku un tāpēc viens pēc otra atsakās ierasties. Un tad divas reizes tiek savākti citi ļaudis no pilsētas ielām un laukumiem un beidzot arī no lauku ceļiem, ārpus pilsētas – “lai mans nams būtu pilns”. Tas tātad ir tēls, kas ieskicēts. Taču vēl ir iespējams padomāt par dažām sīkākām niansēm.

Tie vispirms ir šie trīs piemēri, kad tiek nosaukts cēlonis ielūguma atraidīšanai. Pirmajam jāaplūko nopirktais tīrums. Bet vai tad tīrumu iet skatīties tikai pēc tam, kad tas jau nopirkts? Otrs nopircis piecus jūgus vēršu, tas ir, kopā desmit. Vai patiešām kāds vispirms nopērk mājlopus un tikai tad iet tos aplūkot? Trešais gadījums – ar jaunlaulātajiem – ir varbūt mazliet sarežģītāks. Vai tad jaunā sieva nebūtu labprāt ar prieku devusies līdzi, ja tā būtu varējusi to darīt?

Lai kas tas arī būtu – visi ielūgtie nāk klajā ar tukšu aizbildināšanos. Ierašanās brīdis viņiem nevarēja būt nezināms, un tāpēc tie tagad min īpašus attaisnojumus, kas vienkārši ir sagudroti.

Iedomāsimies sevi nama tēva vietā, kas visu rūpīgi sagatavojis, kas pats ar prieku gaida viesus un, protams, pieņem, ka arī tie priecāsies. Un tad jau patiešām jāsajūt ne tikai vilšanās, tad var uznākt dusmas. “Tad nama tēvs tapa dusmīgs.”

Aplūkosim sevi šajā spoguli

Spoguļa priekšā mēs redzam paši sevi, un tā sacīts arī Jēkaba vēstulē: “Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet, un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.” (Jēk.1:23–25) Mēs tātad Dieva vārda spogulī ieraugām, kas mēs esam un kādi mēs esam. Tā mums visiem ir ikdienas vajadzība.

Bet vispirms tomēr padomāsim – kas īstenībā ir šis kalps, kuru kungs sūta ar vēsti: “Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts.” Turklāt apdomāsim, ka ielūgums jau sen izsacīts un ka kalpam, kuram pavēlēts visus vēlreiz apstaigāt, ir ne vien jāatgādina ielūgums, bet arī jāpiekodina: “Viss sataisīts, kungs jūs gaida.” Bet top arī skaidrs, ka var būt par vēlu, kā mēs dzirdam stāsta beigās, kad kungs saka: “Jo Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu.” Par vēlu – tas ir lēmums, par ko šeit ir runa.

Kunga sūtītais kalps ir visi, kas šajā pasaulē sludina Dieva vārdu – pravieši Vecajā Derībā, Jēzus apustuļi un viņu sekotāji Jaunajā Derībā līdz pat šai dienai, par kuriem mūsu Kungs saka: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” (Lk.10:16) Bet izšķirošajā pēdējā acumirklī tas ir Dieva Dēls pats, kas mums nes šo pēdējo ielūgumu uz debesu mielastu.

Kad mēs tagad šajā Svēto Rakstu spogulī aplūkojam sevi, rodas jautājums – pie kuras no šīm trim ļaužu grupām piederam mēs? Papētīsim to!

Pirmā grupa, tie ir tie, kas ar dažādiem sagudrotiem ieganstiem cenšas attaisnot savu neierašanos. Viņi ir saņēmuši ielūgumu – tā, kā mēs ar Kristību un iesvētību esam pielaisti pie Svētā Vakarēdiena. Taču šiem ļaudīm nav laika, nav vēlēšanās, daudz kas cits tiem ir svarīgāks. Pret tiem vērstas kunga dusmas.

Otrā grupa ir cilvēki, kas tiek ielūgti pirmo vietā – “nabagus, kroplus, aklus un tizlus”. Tie nāk tūlīt, jo kas gan viņiem varētu būt labāks par izdevību piedalīties svētku mielastā. Viņiem tas nepieciešams, tāpēc ka viņi zina, cik slikti viņiem iet: viņi ir izsalkuši un izslāpuši, cieš no fiziskiem trūkumiem.

Par trešo grupu jau vairs nekas netiek sacīts, kādi ir šie cilvēki, minēts tikai, kur tie sastopami: “Ej uz lielceļiem un sētmalēm!” Tie tātad neatrodas pilsētā, kā iepriekšējā grupa, bet gan ārpus pilsētas. Iespējams, ka viņus pilsētā vispār neielaiž.

Bet pie kuriem mēs tagad atrodam sevi šajā spoguļattēlā? Pie kristītajiem un iesvētītajiem ar tukšo aizbildināšanos? Pie nabadzīgajiem un slimajiem, kurus Kungs atved, varbūt pat liek atnest? Vai arī pie tiem, kas vispār nezina, kam viņi ir piederīgi un kas par viņiem rūpējas. Visnotaļ iespējams, ka mēs sevī atklāsim kaut ko no visām šīm trim grupām. Tas būtu katram pašam jāapsver.

Bet domājiet arī par to: šie visi ielūgtie vienlaikus ir tie cilvēki, pie kuriem mūsu Kungs mūs sūta ar Savu ielūgumu. Viņi visi kopā ir sludināšanas, dvēseļkopšanas un mācīšanas adresāti.

“Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts!”

Tātad visām trim grupām kopējais ir tas, ka visi viņi saņem vienu un to pašu ielūgumu: “Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts! ”Taču mēs dzirdam arī brīdinājumu: “Jo Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs Manu mielastu,” – jo tad durvis ir ciet, un, atrodoties aiz tām, ir jāpiedzīvo ne vien vilšanās, bet arī pamatotas Dieva dusmas.

Mūsu sludināšana tātad ir ne tikai saprašanas, bet pestīšanas uzdevums.

Bet kas tad īstenībā mielastā tiek piedāvāts? Tā ir “grēku piedošana, augšāmcelšanās no mirušajiem un mūžīga dzīvošana”, kā mēs to apliecinām kā savu ticību un saņemam Vārdā un Sakramentā, Kristībā un Vakarēdienā. Bet tas nozīmē: debesu prieka mielasta ielūgtie tiek dziedināti, viņi tiek atjaunoti, un viņi cauri nāvei ieiet mūžīgajā dzīvē. Kristus pats mūs turp ved, jā, Viņš mūs nes uz turieni. Bet tas viss sākas ar Kristību, ko esam saņēmuši vai ko gribam saņemt. Kristība un pie tās iesvētība vienmēr nozīmē: tevi mūsu Kungs šeit ielūdzis uz Svēto Vakarēdienu un tur uz debesu prieka mielastu. Tavs dzīves ceļš ved ne vien cauri šim laikam, bet arī cauri nāvei uz mūžīgo dzīvību, tieši tāpat, kā tas ir noticis ar Jēzu Kristu, mūsu Kungu.

Tā šajā stāstā, ko Jēzus stāsta Saviem mācekļiem, tātad mums, mūsu priekšā nolikts spogulis. Tur ir nama tēvs, tātad Dievs, mūsu Tēvs, kurš gaida, ka ieradīsies Viņa ielūgtie viesi. Tur ir kalps, tātad mūsu Kungs Jēzus Kristus ar visiem, kas Viņa Vārdā sludina Dieva vārdus. Un mums atkal un atkal jāatkārto: “Nāciet, jo tas (viss) ir sataisīts!”

Taču tad rodas tik daudz lietu, kas mums tobrīd šķiet esam svarīgākas un skaistākas nekā maltīte, ko mums sagatavojis Dievs. Kaut arī visai loģiski būtu pajautāt: kas gan var būt skaistāks un svarīgāks par ielūgumu uz šo prieka mielastu?

Un tad mūsu skatiens pievēršas abām pārējām grupām, kurās cilvēkiem piemīt kaut kādi trūkumi, slimības, kas ir nabadzīgi, izsalkuši, izslāpuši. Vai tad nav jāatzīst, ka ne tas ir iemesls, ka trūktu laika vai ka nebūtu vēlēšanās, bet gan ka mēs savas vajadzības un savus trūkumus vienkārši nesaskatām. Tad mēs domājam: mēs esam paēduši, mums nekas vairāk nav vajadzīgs. Bet kāds tad ir tas trūkums, kas mums piemīt?

To mēs ieraugām tieši tajā, kas tiek piedāvāts šajā prieka mielastā. Pirmkārt, grēku piedošana. Mēs, kristieši, taču zinām, ka šajā piedošanā, ko mēs saņemam – ko arī šodien saņemsim –, tiek paņemts prom viss, kas mūs šķir no Dieva, un arī tas, kas mūs šķir no mūsu tuvākā. Vai jums ir pazīstams šis brīnums, kas var notikt divu cilvēku starpā, kuri ir sastrīdējušies, ja tie pienācīgā veidā pieņem šo Dieva dāvanu? Padomāsim par to šodien, ejot no dievkalpojuma uz mājām!

Tā, otrkārt, ir augšāmcelšanās no mirušajiem un mūžīgā dzīvošana. Miesīgajai nāvei mēs tuvojamies visi. Lielākās pūles cilvēks tādēļ velta nāves atvairīšanai, mēs mēdzam arī tās priekšā aizvērt acis. Bet, ja paraugāmies uz Kunga ielūgumu uz debesu maltīti, tad šajā kalpā ieraugām mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurš ar Savu nāvi pie krusta un Savu augšāmcelšanos nāvi ir uzvarējis. Tas ir šis prieks Lieldienu rītā, kā to ar sajūsmu apraksta apustulis Pavils: “Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? – Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1.Kor.15:55–57)

Tas, mīļie, ir mūsu ticības pamats un mūsu uzdevuma saturs.