Aicinājums uz mielastu

Bet Viņš sacīja tiem: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlējis, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” [Lk.14:16-24]

Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām Jēzus stāstu par bagāto vīru un nabaga Lācaru. Šīs dzīves laikā Lācaram klājās pavisam bēdīgi un bagātais virs par viņu nelikās ne zinis. Arī mums dzīvē dažkārt klājas bēdīgi. mēs gan redzam. ka bagātie vīri dzīro, bet mums tāpat kā nabaga Lācaram labākajā gadījumā ir jāapmierinās ar druskām, kas nobirst no bagātnieku galda. Tomēr mums nevajadzētu noskumt, jo ir kāds ļoti loti bagāts vīrs, kurš mūs ikdienas mīļi aicina pie sava bagātīgi klātā galda, un šis vīrs ir pats Dievs, Debess un zemes valdnieks.

Lai visi zinātu, ka mielasts patiešām ir sataisīts un cilvēkiem atliek tikai sēsties pie galda, ēst, dzert un līksmoties, Viņš ir izsūtījis savu kalpu, tas ir, Viņa Evaņģēlija vēsts skan pa visu pasauli, un tā vēsta, ka arī tu esi aicināts, arī tevi Dievs gaida pie sevis. Tomēr, lai cik tas savādi ari būtu, ļaudis ne īpaši nadzīgi steidzas uz šo mielastu un katram ir savs aizbildinājums.

Jēzus līdzība par lielo mielastu parāda, ka visi šie cilvēku izdomātie aizbildinājumi ir gauži nepamatoti. Tie arī nepaliek bez sekām, bet rada taisnīgas Dieva dusmas. Savās dusmās Dievs saka baisus un pazudinošus vārdus — “neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu!”. (Lk.14:24)

Visbiežāk cilvēki aizbildinās ar laicīgām darīšanām – man ir daudz darba, tad vēl neskaitāmi mājas darbi un citi laicīgi pienākumi, kas man nejauj apmeklēt baznīcu un nodarboties ar reliģiskiem jautājumiem. Tā saka daudzi mūsdienu cilvēki un paši jūtas ļoti apmierināti ar savu gudrību. Tomēr Dieva priekšā šāda gudrība ir tikai baiss neticīga cilvēka muļķības apliecinājums. Cilvēkiem šķiet, ka viņu laicīgas rūpes ir pietiekošs iemesls, lai varētu nelikties zinis par Dieva aicinājumu. Dievs taču pats ir licis cilvēkam apstrādāt zemi, ja nu Viņš man prasīs – kāpēc tu nenāci, kad es tevi saucu? – tad varēšu atbildēt – Tu taču pats man liki sviedriem vaigā, smagi strādājot, pelnīt savu maizi visas mana mūža dienas. Kā gan es varētu pamest savu tīrumu un iet uz baznīcu? Pats vien Dievs esi pie visa vainīgs! Ir arī vēl gudrāki ļaudis, tie saka – redzi, man ir mājās lopi, un Tu zini, Dievs, ka tie ir jākopj. Tie taču ir dzīvnieki un tos nevar tik vienkārši pamest. Tiem jādod ēst un dzert, tos jāaprūpē, un citas lietas jādara. Pats Tu to, Dievs, tā esi iekārtojis, tādēļ nevaino mani, ja es nevaru nākt uz baznīcu. Tad ir vēl citi ļaudis, kas uzskata, ka baznīca nav priekš viņiem īsti laba, vai nu tur slikti dzied, vai mācītājs ne tā runā, vai dievkalpojumu laiks nav piemērots utt. Visiem kopējs ir tas, ka beigu beigās viņi par visu vaino Dievu.

Runādams par šim lietām, Kristus atklāj cilvēku nelietīgo dabu, kas izmanto gan dabiskos prāta argumentus, gan pašu Dieva Vārdu, lai noraidītu Dieva aicinājumu. Kristus pilnā mērā atklāj cilvēka samaitātību, norādīdams, ka ļaunuma pārņemtais cilvēks nicina Dieva svētību un Dieva dotās dāvanas pavērš pret pašu Dievu. Un darot to, šāds cilvēks neapzināti pavērš dzeloni pats pret sevi un saņem pelnītu sodu. Tā Dievs ir devis sava vārdu – Svētajos Rakstus, lai ar tā starpniecību darbotos pie cilvēkiem un dāvātu tiem mūžīgu dzīvošanu. Bet ko dara cilvēks? – Viņš pieliek daudz pūļu un tērē lielus līdzekļus un daudz laika, lai mēģinātu pierādīt, ka Dieva vārds nav patiess un uzticams. Tā viņš pats sev cenšas atņemt vienīgo glābšanās veidu. Dievs ir izglābis cilvēci savā Dēlā Jēzū Kristū. Bet ko dara “gudrais” cilvēks? Viņš cenšas pierādīt, ka Kristus nav vienīgais iespējamais glābiņš, ka ir vēl citas reliģijas un citi veidi, kā pēc viņa domām varētu glābties. Savā pārgudrībā, lepnības apmātais. cilvēks ir piemirsis, ka viņa domas neviens te neprasa. Vai nu viņš piekrīt Dieva aicinājumam uz glābšanu Kristū, vai arī tam jāiet bojā.

Tā nu ir redzams, ka pasaulīgu labumu vai arī garīgas lepnības dēļ cilvēki bieži atsaka Dieva aicinājumam. Tie aizbildinās ar to, ka jārūpējas par savas laicīgās dzīves lietām. vai pat kļūst īsti ateisti un saka – ak, ko tas līdz! Šā vai tā man jāmirst, labāk baudīšu, ko dzīve dod! Savukārt citi grib mācīt pašu Dievu un teikt Viņam priekšā, kā tos vajadzētu glābt. Pašiem cilvēkiem, viņu aizbildināšanās šķiet gudra, bet Dievs par to domā citādi. Ar skumjām un sāpēm Dievs noraugās, kā cilvēks, velna pavedināts, pats sevi pazudina, pats to nemaz nemanīdams.

Tā nu Dievs sūta savu kalpu, tas ir. Evaņģēliju pie citiem. Kamēr rietumu pasaule cīnās ar krīzēm, un tiem nav laika Dievam, tikmēr Dievs atrod sev ticīgos Āfrikā. Dienvidamerikā un Āzijā. Mums ir ļoti jāuzmanās un jābūt nopietniem, lai arī mēs nepazaudētu aicinājumu uz lielo pestīšanas mielastu. Var notikt pavisam viegli, ka nebūs vairs neviena, kas sauks un aicinās un laika, lai nāktu uz baznīcu arī vairs nevienam nebūs. Aizņemti ar šīs zemes rūpēm, cilvēki kā baroti lopi kopīgā barā dosies pretī kaušanas dienai, pat nenojauzdami, kāds gals tos sagaida. Tādēļ būsim modri un gudri, allaž cienīsim Evaņģēliju, vienmēr to ar prieku un pateicību klausīsim un darīsim visu, lai Evaņģēlijs un sakramenti mūsu vidū tiktu uzturēti visā šķīstumā un skaidrībā. Laiki ir grūti, kārdinājumu un izaicinājumu netrūkst, tādēļ arī mums ļoti, loti jāuzmanās, ka nepazaudējam lielo dāvanu, ko esam saņēmuši. Āmen.