Aitu blēšana vai Gana balss

Paša Lūkes tiekšanās pēc personīga pārdzīvojuma izpaužas uzsvērtā atkārtojumā, ka “Jēzus aicinājums nākt un redzēt, kur Viņš ir šobrīd, ļauj baznīcai sagatavoties svaigām Svētā Gara vēsmām”.

Galvenais ir ieraudzīt Dieva valstību ar spēku nākam”” (Mk.9:1), t.i. izpētīt “augošās kristīgās baznīcas, kurās vienīgais patiesais Dievs darbojas ar īpašu spēku”. Ar tām domātas baznīcas, kuras var uzskatīt par “evaņģēliskām”, tādējādi neskaitot mormoņus.* Tomēr pievērsīsim uzmanību tam, ka pentakostāļu Dieva draudzes “ir visātrāk augošā no visām Amerikas baznīcu apvienībām”, un ka “ar dažiem izņēmumiem ASV augošās megabaznīcas mūsdienās.. galvenokārt pieaug pateicoties pārnācējiem no citām baznīcām” [nevis bioloģiskā pieauguma dēļ, vai tāpēc, ka cilvēki tiek pievērsti kristietībai].

Vai tas nozīmē to, ka pentakostālisms ar savām parazītiskajām megabaznīcām, kuras aug uz citu vietējo baznīcu rēķina, būtu tā vieta, kur “mūsdienās ir Jēzus”, un kur Viņš darbojas “ar īpašu spēku”? Un vai mēs jebkurā gadījumā varam mierīgu prātu pārņemt metodes, neņemot vērā būtību? Ja Dieva valstība “mūsdienās” tiešām “ir nākusi ar spēku” pentakostālismā, kas gan esam mēs, lai to kavētu? Bet ja nu “svaigās Svētā Gara vēsmas” patiesībā ir vienīgi skaisti iesaiņotas metodes un adiaforas, un tādējādi Viņš tiek padarīts par ākstīgu diletantu?

Ar to ir jārēķinās, ja cenšamies dzīties pēc “pārdzīvojuma”, nevis vadāmies tikai un vienīgi pēc baznīcas patiesajām pazīmēm (skaidras Evaņģēlija mācības un pareizi pārvaldītiem sakramentiem). Bez tām mums nav pasargājuma no plaši izplatītām iedomām, par kurām arī Lūke izsakās atzinīgi, citējot Nātanu Hatču:

Galvenais Dieva balss rupors Amerikā nekad nav bijusi valsts, baznīca, koncils, kāda konfesija, etniska grupa, universitāte, koledža vai seminārs, bet vienkārši tauta.

Ir taisnība, ka Kunga avis dzird Viņa balsi (Jņ.10:3), un tas nozīmē, ka mēs varam noteikt aploka atrašanās vietu pēc tā, ka dzirdam patiesā Gana balsi. Bet pat visskaļākā avju un āžu blēšana nebūt nav Viņa balss!

Tāpat arī pārdzīvojumu nevar pielīdzināt sakramentiem. Sakraments gan var nest līdzi pārdzīvojumu, tomēr pārdzīvojums nav sakraments. Lūkes runas par “sakramentālās domāšanas paplašināšanu” ar citiem paņēmieniem, “kad Viņa apsolījuma vārds tiek sasaistīts ar to, ko ticīgais var manīt, sajust un pārdzīvot” ir bezmaz vai bīstamas.

Galvenā evaņģelikāļu un ātri augošā pentakostālisma problēma ir tieši sajūtu un pārdzīvojumu sakramentalizēšana. Reliģisks pārdzīvojums tādējādi ieņem sakramenta vietu un pat kļūst par “super-sakramentu”, kas it kā liecina par “patiesu” saskarsmi ar Dievu tādā reliģiskā sistēmā, kura patiesās vērtības ir zaudējusi.** Dieva vārda saistīšana ar pseidosakramentāliem reliģiskiem pārdzīvojumiem ir ļaunprātīga Dieva vārda izmantošana, lai pasakas padarītu ticamākas.

Luters 1534. gada sprediķos par Svēto Kristību izvērš spilgtu diskusiju par pamatprincipu. Viņš pierāda, ka divas būtiskās sastāvdaļas – Dieva vārds un elements – vēl neveido sakramentu. Ir vajadzīga vēl trešā, izšķirošā sastāvdaļa, un tā ir Dieva pavēle vai iestādījums. Vienīgi tā patiešām sasaista Dieva vārdu ar elementu, tādējādi veidojot sakramentu. Bez šādas pavēles mums nav tiesību Dieva vārdu pēc patikas siet klāt dažādiem elementiem, pat ja tie paši par sevi būtu labi. Tā būtu nelietīga Dieva vārda valkāšana, pielīdzināma māņticībai (kā ūdens svētīšana un zvanu kristīšana), ja vēl ne buršanai un maģijai.***

** – Pievērsiet uzmanību tam, kādas ir tipiskas “harismātisko luterāņu” liecības:

*** – Luters: “Īsumā, neizvēlies un neizšķiries nedz par Dieva vārdu, nedz par radītu lietu un nedari vai neatmet neko pats pēc saviem ieskatiem, bet Viņa pavēle un iestādījums lai nosaka tev gan Dieva vārdu, gan radītu lietu, to turi un ievēro nesagrozītu. ..Viņš nav tev ļāvis ar Dieva vārdu un radītām lietām brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo Viņš ir pavēlējis nevalkāt velti Viņa vārdu. Tādējādi viņš apliecina, ka Kunga vārdu, kurš (pats par sevi) ir Gara un visa laba piepildīts, nedrīkst lietot apejot Garu vai pret Garu. Nelietīgi valkāt Dieva vārdu nozīmē to lietot ne tā, kā Viņš ir teicis un pavēlējis, bet bez Dieva pavēles darboties ar to pēc sava prāta, kā to dara burvji, velna paklīdeņi, kā arī viltus mācītāji un sektanti.”