Aizliegums sievietēm īstenot mācītāja kalpošanu draudzē
Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā [pakļautībā]. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. [1.Kor.14:33b–38]
Pret šīs Rakstu vietas izmantošanu tikai vīriešu kalpošanas mācītāja amatā pamatošanai oponenti ir cēluši visvairāk iebildumu, tāpēc sāksim ar šo.
Divas galvenās lietas, kas teksta fragmentā būtu izceļamas:
- apustulis aizliedz kristīgās draudzēs sievām runāt;
- apustulis pamato savu aizliegumu ar dievišķu autoritāti un pasludina šīs pavēles pārkāpējus kā izraidītus no draudzes jeb ekskomunicētus.
SIEVĀM TIEK AIZLIEGTS RUNĀT DRAUDZES SAPULCĒS JEB DIEVKALPOJUMOS
Galvenais jautājums, kas jāatbild šī teksta sakarā: kādu runāšanu draudzē apustulis sievām aizliedz?
Tuvākā Rakstu vieta, kas veido kontekstu attiecībā uz iespējamo runāšanu, ir atrodama 29. pantā: “Bet tie, kas pravieto, lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež”. Ja mazliet atliekam malā jautājumu par pravietošanu un apustuļa atļauju sievām ar zināmiem nosacījumiem pravietot (1.Kor.11:5), uz kuru Pāvila pavēle sievām klusēt tādējādi nebūtu attiecināma, tad atliek vienīgi frāze “un citi lai apspriež [diakrinetōsan, iztiesā]“.
No minētās frāzes izriet divas iespējas:
- apustulis runā par pravietiskās mācības autoritatīvu izvērtēšanu − vai tikko dzirdētā praviešu sludināšana ir saskaņā ar kristīgo mācību;
- vai arī apustulis runā par publisku viedokļu apmaiņu draudzes locekļu starpā.
Pravietiskās vēsts apspriešana ir cieši saistīta ar mācības pārraudzīšanu, kas bija uzticēta bīskapiem, kam tad arī bija jāsaka gala spriedums par praviešu sludināšanas atbilstību mācībai. Tās bija galvenās bīskapu kā mācības uzraugu funkcijas apustuļu laikā, un tās atbilst šodienas draudzes mācītāja amata uzdevumam. Mācītājam ir pienākums sludināt un mācīt saskaņā ar kristīgo mācību pašiem un pārraudzīt citus draudzes garīgos darbiniekus, vai tie dara to pašu.
Ja šajā Rakstu vietā tiek runāts par šādu mūsdienu mācītāja amata funkcijām atbilstošu autoritatīvu izvērtēšanu, tad viss ir skaidrs uzreiz: sievietēm apustulis to neļauj īstenot.
Nekas būtisks šajā lietā nemainās arī tad, ja apustulis šeit runā par vienkāršu dzirdētā apspriešanu un publisku viedokļu apmaiņu (kas arī vismaz daļēji ir saistīta ar mācības izvērtēšanu, t.i., mācīšanu)− ja jau nedrīkst apspriest un izteikt viedokli, tad vēl mazāk drīkst mācīt un izvērtēt autoritatīvi. Ja nedrīkst mazāko, tad nedrīkst arī lielāko.
Lai gan abi frāzes “un citi lai apspriež [iztiesā]” izpratnes varianti noved pie vienādiem secinājumiem attiecībā uz Pāvila aizliegumu sievām runāt, interesantu niansi atklāj tālākā Pāvila norāde 35. pantā: “Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” Tā kā publiska praviešu mācības apspriešana ietver sevī arī mācīšanās elementu, tad šāda piebilde izskatās pēc Pāvila atbildes iespējamajam oponentu jautājumam: “Labi, mācīt sievas nedrīkst, bet vai tad viņas mācīties arī vairs nedrīkstēs?” Šā vai tā, bet Pāvila aizliegums sievietēm būt par draudzes mācītājām izriet no abiem šiem teksta izpratnes variantiem.
Sieviešu ordinācijas aizstāvji piedāvā vēl trešo izpratnes veidu attiecībā uz pieminēto sievu runāšanu. Tiek apgalvots, ka šeit Pāvils nevēršoties pret sievietēm mācītājām, bet vēršas pret sieviešu sarunāšanos un trokšņošanu dievkalpojumā. Lai pamatotu šādu ieskatu, tiek izmantoti divi argumenti: 1) tiek apgalvots, ka grieķu tekstā izmantotais vārds lalein nozīmējot ‘pļāpāt’, nevis ‘mācīt’; 2) no konteksta izrietot, ka apustulis šeit vairāk runā par kārtības, nevis mācības jautājumiem; tas liekot secināt, ka šajā Rakstu vietā tiek aizliegta sievu sarunāšanās dievkalpojumā.
Vispirms atbildēsim uz apgalvojumu, ka grieķu valodas darbības vārds lalein nozīmējot pļāpāt. Pārskatot visas 296 vietas Jaunajā Derībā, kur šis vārds tiek lietots, mēs varam viegli pārliecināties, ka tas nenozīmē neko citu, kā vienīgi runāt, un nekur nav atrodama neviena (!) vieta, kur šo vārdu varētu tulkot kā ‘pļāpāt’. Turklāt Jaunajā Derībā visa Jēzus un apustuļu mācīšana apzīmēta pamatā tieši ar vārdu lalein!
Tālāk apskatīsim argumentu, ka no konteksta izriet izpratne par to, ka apustulis aizliedz sievām pļāpāt, nevis mācīt. Tas ir tiesa, ka apustulis iepriekš daudz runā par kārtības un disciplīnas jautājumiem, kas ir būtiski, lai dievkalpojums varētu notikt. Taču ir divi būtiski iemesli, kas neļauj mums uzskatīt, ka apustulis šeit vēršas pret sieviešu pļāpāšanu.
Vispirms to nepieļauj apustuļa sacītais, ar ko viņš pamato aizliegumu sievām runāt: “jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka”. Pāvils šeit nepiesauc pašsaprotamu kārtību un piedienīgumu, kā tas būtu dabiski parastas sarunāšanās gadījumā. Pret pļāpāšanu un dievkalpojuma traucēšanu vēršoties, “smagi” teoloģiski un disciplināri argumenti nebūtu jālieto, bet mēs redzam, ka apustulis tos šeit lieto: “jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka”.
Otrkārt, tūlīt aiz aizlieguma sievām runāt mēs lasām apustuļa apgalvojumu, ka tas, ko viņš raksta, ir “Tā Kunga pavēle”. Turklāt viņš tiem, kas šai pavēlei nepaklausa, draud ar izslēgšanu no draudzes: “Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts”. Pļāpāšanas apkarošanai tas tiešām būtu krietni par daudz, un apustulis nekur nav tik skarbi izteicies bez dibināta iemesla. Acīmredzami iemesls apustuļa izteikumam šeit nav sarunāšanās, bet cita veida runāšana, proti – mācīšana.
Tā kā mūsu oponenti mēģina apstrīdēt to, ka vārdi “tā ir Tā Kunga pavēle” un ” ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” būtu attiecināmi uz apustuļa aizliegumu sievām runāt, tad to tūlīt apskatīsim īpaši otrā punkta sakarā.
APUSTUĻA AIZLIEGUMS SIEVĀM RUNĀT TIEK APSTIPRINĀTS AR VISAUGSTĀKO AUTORITĀTI
Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts. [1.Kor.14:36–38]
Ap šo Rakstu fragmentu mūsu oponenti ir sacēluši veselu putekļu vētru. Piemēram, cienījamais LELBĀL archibīskaps emeritus E.E. Rozītis savā publikācijā žurnālā “IR” apgalvo, ka esot skaidri redzams, ka šie vārdi nekādā gadījumā nav attiecināmi uz aizliegumu sievām runāt, bet gan tikai uz apustuļa sacīto par to, kā jāuztur kārtība draudzē (Rozītis: “uz kārtības uzturēšanu draudzes sapulcēs, proti, lai visi nerunā reizē, bet pēc kārtas”).
Teoloģisks pamatojums šādam apgalvojumam tiek meklēts teksta kritikā:
“Pie iestarpinātiem pantiem 34 un 35 Bībeles rokraksti pat dalās – daļa rokrakstu tos ievieto krietni vēlāk – pēc 40. panta, kā uz to norāda, piemēram, katoļu Bībeles tulkojums „New Revised Standard Version“: „Other ancient authorities put verses 34-35 after verse 40.“ Katrā ziņā uz tiem neattiecas trekni izceltie [37., 38.p] vārdi, bet šie panti [par sievu klusēšanu] ir norādījums uz to laiku kārtības paražu, kas arī Pāvilam šķita pareiza.”
Tiešām, tikai nedaudzos t.s. Aleksandrijas, Rietumu un Palestīnas manuskriptos aizliegums sievām runāt (p. 34.-35.) ir pārvietots aiz 40. panta. Lai gan nesalīdzināmi lielāks skaits autoritatīvāko manuskriptu šādu lasījumu neapstiprina, mūsu oponenti to izmanto kā argumentu, lai varētu iespējami mīkstināt Pāvila sacīto.
Autoritatīvi Jaunās Derības pētnieki uzskata, ka šādas dažu manuskriptu atšķirības saistāmas ar savulaik ārkārtīgi ietekmīgā maldu mācītāja Markiona [no Sinopes] veikto Pāvila teksta emendāciju, pieskaņojot to savai teoloģijai, kurā tieši sievietēm bija īpaša loma viņa sektas dievkalpojumos un rituālos.
Acīmredzot jau tajos laikos ir bijuši ļaudis, kas nebija mierā ar apustuļa sacīto un ir mēģinājuši ar negodīgiem paņēmieniem pavērst tekstu sev vēlamā virzienā. Brjūsa Mecgera Jaunās Derības tekstuālajā komentārā, kas ir standarta rokasgrāmata šinī jomā, teksta pētniecības jomas vadošais zinātnieks pavisam skaidri norāda, ka tā ir pārrakstītāju patvaļīgi ieviesta izmaiņa.
Taču dažiem pietiek pārgalvības šo nederīgo argumentu izmantot, lai tikai pasargātu apustuļa aizliegumu sievām runāt no nepatīkamā savienojuma ar Tā Kunga pavēli un ekskomunikācijas draudiem. Turklāt Elmārs Ernsts Rozītis liek savam sacerējumam bezgala nopietnu un draudīgu apakšvirsrakstu* “Tev nebūs tā Kunga sava Dieva Vārdu nelietīgi velti valkāt, jo tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā.” Bauslis, 2. Mozus grāmata 20:7. Tā viņš liek saprast, ka paliekot pie nesagrozītā Pāvila teksta, tiek pārkāpts otrais bauslis un Dievs to nepametīs nesodītu.
Savukārt citi mēģina mīkstināt apustuļa aizliegumu sievām runāt, sakot, ka norāde “tā ir Tā Kunga pavēle” neattiecas tieši uz aizliegumu sievām runāt, bet uz visu apustuļa sacīto 12. un 14. nodaļā. Taču šādam argumentam nav īpašas nozīmes, arī tādā gadījumā apustuļa sacītais – “tā ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, viņš pats paliek neatzīts” attiecas arī uz aizliegumu sievām runāt.
SECINĀJUMI
Pāvila aizliegums sievām draudzes sapulcēs runāt attiecas gan uz autoritatīvu mācības izvērtēšanu, gan arī uz publisku viedokļu apmaiņu un jautājumu uzdošanu.
Ja apustuļa sacītais ir Tā Kunga pavēle, tad tas nozīmē, ka bez īpašas jaunas Tā Kunga pavēles tā nav atceļama un ir attiecināma arī uz visiem turpmākajiem laikiem, vai vismaz līdz turpmākajiem Tā Kunga rīkojumiem.
Tā kā autoritatīva mācības pārraudzība draudzē ir vistiešākā veidā attiecināma uz mācītāja amatu mūsdienās, tas nozīmē, ka Pāvila sacītais arī mūsdienās aizliedz sievietēm būt par mācītājām.
* – Žurnāla publikācijas virsraksts ir “Aizvēsturiska tumsonība”.
[Fragments no referāta “No krišanas līdz atkrišanai”, kas teikts LELB mācītāju konferencē]
Ieskaties