Ak, kāds jautris drošums [81]
Ak, kāds jautris drošums, Ko tu, Kungs, mans spožums,
Manim iedodi!
It kā jaunā godā Saule lecot moda
Visu pasauli,
Tāpat tu uz svētību Manas dvēseles spēkus modi
Un man prieku dodi.
Es pie tevis tveros, Tevim vien pieķeros,
Pie tev esmu svēts.
Pats no sevis niecigs, bet caur tevi spēcigs,
Mūžam izredzēts;
Lai viss lūzt, lai viss sagrūzt, Lai draud sods un elles liesmas, –
Tu man glāb no briesmas.
Kaps un nāves vara Bailes man nedara, –
Dzīvs mans Pestitajs!
Es netapšu sodīts, Bet no pīšļiem modīts,
Mūžam dzīvotajs.
Šaušalas pie miršanas Lai pasaules bērnus baida,
Mans prāts prieku gaida.
Vēl man ir daudz grēku, Bet caur tavu spēku
Es tos uzvāru.
Tu to vāju prātu Uztur’ stiprinatu,
Ka lai nekrītu.
Ak paldievs! Jo tu paties’, Kad tu pasaul’s grēkus nesi,
Man ar pestijs esi.
Ka atzīstu Dievu, Saucu to par Tēvu,
Un tam nododos, –
Ka šeit lieti deru, Debess-prieku ceru,
Tas no tev man dots.
Mīlīgi tu pavadi Man ar sava gara spēku
Caur šās pasaul’s ēku.
Eijot tavās pēdās Ciest šās zemes bēdas
Nākās vieglaki.
Ak tu mīlestība, Tava uzticība
Sniedz līdz debesi!
Kā es tev nedošu sev? Kā nepriecāšos iekš tevis,
Kas man visu devis?
Tevim sirdi dodu: Dzīvot tev par godu
Būs man augstais prieks.
Pasaul’s muldēšana, Mantas kalpošana,
Pasaul’s gods ir nieks.
Kad tu mans, ak dvēs’les gans, Tad ir mana nabadzība
Caur tev bagatiba.
Manta, gods nenieka Un man nedod prieka,
To necienišu.
Kad viss zelts man būtu, Tas man sirdi grūtu
Tak neremdetu. –
Tev mans prāts ir dāvināts! Kas tev cieni, stāvēs godā,
Bez tev jākrīt sodā.
Šeit tavs miers, ko baudu, Drošina, kad raudu;
Kas vēl tur nebūs,
Kur neizteicama, Mūžam nebeidzama
Godiba man kļūs!
Debess-gods man tur tiks dots, Ja es ticibā palieku;
Kas man ņems šo prieku?
Ja to stipri gaidos, Drošs palikšu vaidos
Caur tev, dvēsel’s draugs.
Tev skan manas dziesmas, – Beigsies visas briesmas, –
Dievs man pie sev sauks!
Iegājis tur debesīs Es ar tevi kopā būšu, –
Ak, kāds laimigs kļūšu!
Ieskaties