Aktuālo vajadzību apmierināšana

Roberts Koisters šajā sakarā pilnīgi pamatoti pretstata Baznīcas izaugsmes kustības pieeju, kas vērsta uz aktuālo vajadzību apmierināšanu, un patiesā Evaņģēlija dāvāto grēku piedošanu. Viņš citē Pīteru Vāgneru, kurš atbalsta Šullera izvirzīto principu: “Panākumu atslēga ir – noskaidrot vajadzību un to apmierināt”.

Vāgners, apgalvodams, “ja jūs spēsit barot ļaudis ar pozitīviem sprediķiem, kas vērsti uz viņu reālo vajadzību apmierināšanu, jūs būsiet sprediķojuši baznīcas izaugsmei”, atkal cildina Šullera piemēru:

Viņš reti citē Bībeli, jo pirms dažiem gadiem veiktajā pētījumā viņš ir pārliecinājies, ka tie ļaudis Oranžas apgabalā, kuri nepieder pie baznīcas, netic Bībelei. Tāpēc savos sprediķos viņš vēršas pie tādām viņiem aktuālām tēmām kā ģimene, darbs, finansiālā situācija, pašcieņa un jūtas, skaidrojot, kā Jēzus varētu atrisināt šīs problēmas.

Aicinot uz fizisku un ekonomisku labklājību, Baznīcas izaugsmes kustība zināmā mērā nostājas pati pret saviem principiem. Vai gan Makgavrans, iestādamies par to, ka misijas patiesā nozīme ir neticīgo evaņģelizācija, nenostājās pret cilvēces sociālā stāvokļa uzlabošanas evaņģēliju?* Citējot Vāgneru, Koisters norāda, ka vēršanās pirmām kārtām pie aktuālo vajadzību apmierināšanas nav nejauši maldi vai neizpratne, bet gan viens no raksturīgajiem Baznīcas izaugsmes kustības darbības pamatprincipiem “viendabīgā grupā”. Ikvienai “viendabīgai grupai” ir savas specifiskas “vajadzības”, kuras tad nu ir jāapmierina.

Pretēji bieži vien dzirdētiem apgalvojumiem Jaunā Derība neaicina uz “aktuālo vajadzību apmierināšanu”. Sievietei pie Jēkaba akas (Jņ.4) Tas Kungs nebūt nepiedāvājas ierīkot modernu ūdensvadu. Vispirms Viņš lūdz viņai padzerties un tad piedāvā savas pestīšanas dzīvo ūdeni. Viņš pat pastāsta viņai tik nepatīkamas lietas par viņas pašas dzīvi, ka tas liek viņai mainīt sarunas tēmu! Lk.12:14 Tas Kungs noraida sarūgtinātā cilvēka lūgumu piespiest brāli dalīties mantojumā. Tieši otrādi, aicinot uzmanīties no mantkārības, Viņš, kā sacītu mūsdienās, “upuri padara par vainīgo”.

Lai neizmantotu ļaužu “aktuālo vajadzību” pēc politiska atbrīvotāja, Tas Kungs pat aizliedza priekšlaikus (Mk.9:9) pasludināt, ka Viņš ir Mesija (Mt.16:20), jo tas nenovēršami tiktu pārprasts un tam tiktu piedēvēta politiska nozīme. Kad dažkārt, iežēlodamies par tiem, kas lūguši Viņa palīdzību, Tas Kungs ir kalpojis cilvēku “aktuālajās vajadzībās”, Viņš nav gribējis, lai tas kļūtu zināms un cilvēkos tādējādi nerastos aplams priekšstats par Viņu (Mk.5:43; 7:36). Viņš nebūt nepriecājās par to ļaužu pasaulīgo entuziasmu, kuri vēlējās Viņu “celt par ķēniņu”, kad Viņš brīnumaini bija paēdinājis tūkstošus (Jņ.6). Pēc tam Kapernaumā Viņš tik tieši un bez kādiem kompromisiem runā par sevi kā par Dzīvības Maizi, ka daudzi Viņa sekotāji Viņu atstāj. Nebūt nevēlēdamies savu sacīto sniegt aktuālākā vai kulturāli pieņemamākā veidā, Viņš vienīgi skumji vaicā “tiem divpadsmit”, vai arī viņi gribētu Viņu atstāt. Pēteris atbild visu laiku baznīcas vārdā: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jņ.6:68)!

Kādā luterāņu publikācijā Vins un Čārlzs Ārni izsakās šādi: “Senās Eiropas tukšās katedrāles un milzīgais iedzīvotāju daudzums, kuri neapmeklē baznīcu, sniedz skaidru liecību par baznīcu, kas turas pie vecajām paradigmām laikā, kad pasaule ap to ir mainījusies.” Protams, ka sekulārā sabiedrībā valsts baznīca ir anahronisms. Tās privileģētais stāvoklis un tās amatpersonu birokrātiskā nostāja šādā situācijā nebūt neveicina cilvēku uzticību. Bet patiesais šīs Eiropas traģēdijas izskaidrojums ir tas, ka valsts baznīcas pazaudēja tām uzticētās dvēseles tieši ar savu cenšanos turēties līdzi mainīgajai pasaules modei. Atcerēsimies kaut vai to, ka racionālisma ziedu laikos garīdznieki ar universitāšu izglītību visi kā viens noliedza to, kas kristietībā nebija ar prātu izskaidrojams! No šīs katastrofas Eiropa aizvien vēl nav pilnībā atguvusies.

Lai saprastu, kas tad ir patiesais rūpju iemesls, ieklausīsimies kāda vācu sekulārisma pārstāvja nicīgajā vērtējumā par savas valsts katoļiem un protestantiem: „ Nostājā, ko ieņem abas baznīcas, nevar nepamanīt to izkārtās mēles. Aizelsdamās tās dzenas pakaļ laikam, lai tikai neko un nevienu nepalaistu garām. Mēs arī, mēs arī! Ne vairs kā pirms gadu simtiem: “Mēs!” Bet tagad? – Sociālā vienlīdzība? – Mēs arī! Jauniešu aktivitātes? – Mēs arī! Sports? – Mēs arī! Šīs baznīcas nerada neko jaunu ..”

Profesors Karls Vislofs no Oslo atgādina mums dažas atskurbinošas Kirkegora pārdomas par Sal.māc.4:17: “Uzmani savu kāju, kad tu ej Dieva namā, jo nākt un klausīties ir patiešām kaut kas labāks nekā, kad neprašas nes savus upurus”:

Baznīcā stāv mācītājs un no visas sirds cenšas atbildēt uz laikmeta prasībām. Ir tik labi ar visām savām bēdām patverties baznīcā. Bet nē! – Uzmani savu kāju, kad tu ej Dieva namā.

Ko tu meklē Dieva namā? Vai risinājumu savas nabadzības, slimības vai kādai citai problēmai, īsi sakot, atbrīvošanu no ciešanām un bēdām? Bet par to Dieva namā netiek runāts, vismaz ne pirmām kārtām. Tas, par ko visupirms tiek runāts, ir grēks, – ka tu esi grēcinieks, ka tu esi grēkojis pret Dievu, un no šīs domas tevi pārņem tādas bailes un šausmas, ka tu aizmirsti par savām šīs zemes vajadzībām. Te nav runa par tavu labklājību, un, ja tu esi glābies baznīcā šī iemesla dēļ, tad tu esi kļūdījies, jo tevi sagaida kas vēl daudz ļaunāks. Tu nevis sagaidīsi līdzcietību pret savām šīs zemes bēdām un vēlmi tev palīdzēt tajās, bet tev tiks uzkrauta vēl smagāka nasta. Tu tiksi padarīts par grēcinieku. Un pēc tam tu izdzirdēsi, ka grēciniekiem ir izpirkšana un tiem, kas nožēlo grēkus – mierinājums. Bet, iespējams, tas neattiecas uz tevi, kurš esi te ieskrējis pilnīgi pārņemts ar savām šīs zemes rūpēm un bēdām. Tomēr, jā, – tas attiecas gan uz tevi. Ir velti, ja tu saki, ka tas neattiecas uz tevi. Ir velti, ja tu gribi atkal doties prom. Tas ir sacīts tev, un Dievs tikpat labi kā tu pats zina, ka tev tas ir pasacīts un ka tu to esi dzirdējis.

Kirkegoram piemīt neparasts talants novest lietas līdz to galējai robežai. Ir vērtīgi ieklausīties cilvēkā, kam piemīt šāds talants. Galvenais, ka tas veids, kā mēs cenšamies atrisināt problēmu, jautājot: vai kristietībai ir kāda nozīme, citiem vārdiem – vai tā spēj atrisināt mūsu problēmas, ir aplams.