Aleksandrs Bite: Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais
Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais – tā skan sakāmvārds. Varbūt, ka ne gluži viss, bet naivi būtu domāt, ka arhibīskapa Jāņa Vanaga “labticīgā” tuvināšanās Romai ir nupat aktualizējusies. Uzmanīgs vērotājs atzīs, ka tas mērķtiecīgi ar pieaugošu intensitāti notiek visu Jāņa Vanaga kalpošanas laiku, jo atkāpjoties no paša apliecinātās Vienprātības grāmatas Rakstos pamatotā principa, viņš sāka it kā ar tā saucamām brīvas izvēles lietām baznīcā [adiaforām], un nu nonācis līdz mācības apspriešanai.
Viņam taču bija jāzina, ka saskaņā ar Konkordijas formulas X.artikulu adiaforas nav ceremonijas, kas tiek rīkotas, lai radītu ilūziju, ka līdz ar tām abas pretējās ticības ir samierinātas un darītas par vienu miesu [baznīcu], nedz arī tādas ceremonijas, kuru ietekmē pamazām varētu sekot pievienošanās pāvestībai un novēršanās no skaidrā Evaņģēlija mācības un patiesās ticības.
Jau labu laiku atpakaļ vairākas luterāņu baznīcas, kapitulējot Romas priekšā, parakstīja divdomīgo un pareizu Svēto Rakstu izpratni postošo “Kopīgo deklarāciju par taisnošanas mācību.” Pareiza un bibliska taisnošanas mācības izpratne ir patiesas evaņģēliskas baznīcas pamatakmens, kuru Roma ir nolādējusi un nolādēs, kā pāvesta tirānijai neatbilstošu. Tomēr kādi no luterāņiem, iespējams, noreibuši no antikrista valdīšanas spožuma, nemitīgi ir spietojuši ap pāvestību un gatavojuši “glumus” papīrus un paziņojumus.
Bet ko darīt mums? Kas tad īsti ir šis “Kopīgais paziņojums”? Cik “kopīgs” tas ir? Cik pieņemams tas ir? Un vai pastāv iespēja šādai kopībai?
Pārdomājot šos jautājumus, uzklausīsim, no arhīviem augšāmcelto, Ilāra Plūmes un Aleksandra Bites sarunu.
 |
Jūs piedalāties jaunā latviešu Bībeles tulkojuma veidošanā, apustulis Pāvils savās vēstulēs skaidro taisnošanas mācību, vai, jūsuprāt, Romas baznīca skaidri apliecina šo Rakstu mācību? |
 |
Darbā pie jaunā latviešu Bībeles tulkojuma man ir bijusi izdevība tulkot un Latvijas Bībeles biedrības redakcijas komisijas sastāvā rūpīgi caurskatīt tieši apustuļa Pāvila vēstules: romiešiem, galatiešiem, efeziešiem un Jāņa evaņģēliju, – tātad tās Bībeles grāmatas, kurās attaisnošanas mācība ir viena no galvenajām tēmām.
Es saskatu kādu ļoti būtisku atšķirību starp Romas katoļu baznīcas attaisnošanas mācību un Svēto Rakstu attaisnošanas mācību. Raksti jautājumā par grēcinieka attaisnošanu Dieva priekšā pastāvīgi uzsver ticību kā vienīgo līdzekli Dieva piedāvātās žēlastības saņemšanai un noraida jebkādu cilvēka paša nopelnu nepieciešamību piedošanas žēlastības iegūšanai; protams, patiesa ticība vienmēr nes augļus – darbīgu mīlestību, kas izpaužas dažādos veidos, taču Dievs attaisno grēcinieku nevis cilvēka paša, bet gan vienīgi Kristus nopelna dēļ. Savukārt Romas baznīcas mācība attaisnojošās žēlastības saņemšanu padara atkarīgu no cilvēka paša nopelniem. Tādējādi sanāk, ka Kristus nevis dod grēku piedošanu, bet gan vienīgi rada iespēju to cilvēkam nopelnīt pašam. Diemžēl šī Romas katoļu mācība ir uzņemta un pilnībā apstiprināta arī Kopīgajā paziņojumā, kuru ir parakstījušas arī daudzas luterāņu baznīcas pasaulē. Protams, Kopīgā paziņojuma nekonkrētā valoda to daļēji apslēpj, taču jebkuram teoloģiski izglītotam cilvēkam vajadzētu būt skaidram, ka tad, kad tiek apgalvots, ka cilvēku Dieva priekšā attaisno ticība un mīlestība, tiek pateikts, ka cilvēks tiek attaisnots ar ticību un darbiem. Vienmēr jāatceras, ka vārds mīlestība Rakstos un teoloģijā nozīmē nevis kādas romantiskas jūtas, bet gan darbus un bauslības piepildījumu. “Bauslības piepildījums ir – mīlestība”, raksta Pāvils Vēstulē romiešiem. |
|
Gan Romas katoļu, gan luterāņu nometnē ir aktīvi Kopīgā paziņojuma pretinieki, vai tomēr būtu iespējams panākt arī reālu un pilnīgu vienprātību taisnošanas mācības jautājumā? |
|
Šāda reāla, pilnīga, Dievam tīkama un cilvēkiem svētīga vienošanās varētu būt iespējama vienīgi abām pusēm pieņemot Svēto Rakstu mācību. Ar nožēlu jāatzīst, ka Romas baznīca diez vai kādreiz varētu šo Rakstu mācību apstiprināt. Romas baznīcas kopējā tendence drīzāk liecina par pretējo (atcerēsimies kaut vai jauno 2000.gada indulgenču izlaidumu), turklāt jāņem vērā, ka Romas baznīca nav parakstījusi Kopīgo paziņojumu visaugstākajā līmenī un tas nekādā ziņā nav tai doktrināli saistošs.
No otras puses esmu optimisma pilns, ka luteriskajā pusē vēl ir pietiekami daudz veselīgu (ticības ziņā) ļaužu, kuriem ir dārga neaptumšota Svēto Rakstu mācība un kuri ir apņēmības pilni savu ticību pasaules priekšā aizstāvēt un apliecināt. |
|
Jūs esat luterāņu mācītājs, kurš savā ticībā vēlaties palikt uzticams tradicionālajām XVI gs. luteriskajām ticības apliecībām, vai šī mācība adekvāti atbilst mūsdienu situācijai, varbūt tā būtu jāpielāgo mūsdienu prasībām? |
|
Ir kāds luterāņu lozungs, kas tiek bieži atkārtots – Ecclesia semper reformanda est! Brīnišķīgs lozungs, kas, diemžēl nepareizi, parasti tiek populāri traktēts kā pastāvīga attīstība un mainība, kurā Baznīcai līdzīgi Raiņa Spīdolai būtu pastāvīgi jāatrodas. Baznīca ir nevis mainīgā un nepilnīgā Spīdola, bet gan “nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.” Luters šos savus vārdus par Baznīcu, kurai jābūt pastāvīgi reformētai un atjaunotai ir paskaidrojis daudzos savos rakstos, un to jēga ir tieši pretēja – Baznīcas reformācija ir nepārtraukts process, kura rezultātā Baznīca, spītējot pasaules lietu mainīgajam plūdumam, pastāvīgi atjaunojas pie tās nemainīgajiem pamatiem, savas nemainīgās mācības un apliecinājuma – klints, kuru nekādi elles vārti neuzvarēs.
Luteriskās ticības apliecības labi un pilnīgi skaidro daudzus nozīmīgākos nemainīgos jautājumus, tomēr jāatzīst, ka ir arī daudzi specifiski mūsdienu strāvojumi, kas šķeļ Baznīcu tieši šodien. Piemēram, reinkarnācijas mācība un citas moderno sinkrētisko kultu ietekmētas mācības, arī daudzas t.s. harizmātiskās kustības, kas nonākušas pretrunā ar skaidru Svēto Rakstu mācību. Arī pret šādām maldu mācībām luteriskajai baznīcai būtu ar visu noteiktību jānostājas. |
|
LELB ir PLF (Pasaules luterāņu federācijas) locekle. Kāda ir LELB situācija apstākļos, kad PLF ir parakstījusi Kopīgo Paziņojumu ? |
|
Es vērtēju LELB situāciju kā unikālu. LELB bija pirmā (!) no PLF baznīcām, kurai Kopīgais paziņojums tika piedāvāts. Toreiz mācītāju konferencē, par lielu izbrīnu augstajiem viesiem, kuri šo Kopīgo paziņojumu bija uz Rīgu atveduši, dokuments tika argumentēti kritizēts un rezultātā tā izskatīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.
Tagad, pēc apmēram pieciem gadiem, būtu īstais brīdis LELB savu attieksmi izteikt visas pasaules priekšā. Vienā no aizvadītā gada mācītāju konferencēm es ieteicu kādu (vai kādas) no nākamajām mācītāju konferencēm veltīt šā nozīmīgā jautājuma apspriešanai. Šis ieteikums tika pieņemts, un jācer samērā drīz – pēc pāris gadiem Sinode varēs dot arī skaidru atbildi par LELB nostāju šajā jautājumā. Tā būs brīnišķīga iespēja visas pasaules priekšā apliecināt uzticību skaidrajai Evaņģēlija mācībai, un es esmu pārliecināts, ka LELB to spēs! |
|
Luterāņu starpā nav īstas vienprātības par Kopīgo paziņojumu, nav arī īstas vienprātības par luteriskajām ticības apliecībām. Vai tādējādi neveidojas dažādas konfesijas luterāņu pašu vidū? |
|
Jā gan, situācija luteriskajā pasaulē reizēm diemžēl atgādina sadzīvē bieži vērojamu situāciju, kad pēc laulības šķiršanas, šķirtā sieva patur bijušā vīra uzvārdu. Tāpat arī luterisko baznīcu vidū ir baznīcas, kuras saucas luteriskas, bet jau sen ir šķīrušās no luteriskajām ticības apliecībām, lauzušas savu uzticību tām.
Situācija nebūt nav viennozīmīga, līdzīgi tam kā šķirtās sievas mēdz dažreiz atkal par jaunu “iziet pie vīra” un tā iegūst jaunu uzvārdu, arī luteriskajā pasaulē tas jau ir dažviet noticis. Piemēram, apvienojoties luteriskajiem un reformētajiem Vācijā, izveidojās Vācijas Evaņģēliskā baznīca, arī Holandes nelielā luteriskā baznīca, saplūstot ar lielo Reformātu baznīcu, nesen ieguva jaunu “uzvārdu”. Tomēr mēdz būt arī savādāk, – kad šķirtā sieva papilnam izbaudījusi citu vīru tirāniju, atgriežas pie savas “pirmās mīlestības” un tā par jaunu apstiprina savu uzvārdu. Te nu atkal sanāk pilnīgi pretēji J.Raiņa Baltajam tēvam, kurš saka: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Nē, nē, ne tā! Mūsu Kungs saka: “Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!” |
[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]
man šķiet- pāvestiešu pārstāvji pat šādu “piekāpšanos” nebūt īpaši neatziist dziļākajā būtībā- tā ir tikai tāda jezuītu māņu statēģija, lai savā pusē pārdabūtu “protestantu” masas….īstenībā RKB pārstāv tikai un vienīgi “taisnošanu ar darbiem”- nosacīto “taisnošanu ticībā’ RKB it kā oficiāli akceptē protestantu profesoru priekšā, lai tos apmānītu. ..atceros, kad biju Taize un runājos ar spāņu, portugāļu, poļu, utt ierindas katoļiem- par tādu ” taisnošanas ticībā” doktorīnu viņi bija totāli šokā. ..te var būt ir savādāk, ņemot vērā to, ka pāvestiešiem šeit jābūt īpaši viltīgiem, jo tautas lielākā daļa ir t.s. luterāņi un baptisti- arī RKB rindās ir daudzi no ” protestantiem” nākušie..
T.s. RKB “ieinteresētība sarunās” ir būvēta uz vienkāršu principu – jums – protestantiem ( īpaši anglikāņiem, luterāņiem ) līdz mums pietrūkst tas , tas un tas.
Šie nabadziņi to , to un to piepluso klāt, bet tik un tā nav pietiekami. Tiek ārdīta šo protestantu identitāte, līdz ar to prozelītu bari pieplūst RKB, kur tomēr “tas , tas un tas ” ir autentiskāki. Bet nabaga protestantiem neatliek nekas cits kā turpināt šo amoka skrējienu…
Atcerēsimies Oksfordas kustību. Nedomāju, ka tagad RKB baznīcpolitikas plānotāji būtu palikuši lēnprātīgāki.
Tāpēc brīnos, kāpēc Luterāņi nevar vienkārši pateikt un apgalvot mums “Tas, tas un tas” ir pilnīgā kārtībā un saskaņā ar Rakstiem, un jūs ar saviem “tas, tas un tas” varat iet bekot!
Tā arī pateikt mūsu “tasi” ir īsti un beigt āxtīties. Aizgājēji aizies tāpat… nav jēga taisīt baznīcu ar PR metodēm!
RKB mīlesstība=
= Ja jūs mani mīlat,
tad bučojiet manu d_ _ _ _
(gredzen)u