A. L. Grebners: Tēzes par baznīcas sadraudzību

Doktors Augusts [Augustus] Lorenss Grebners ir dzimis 1849.gada 10.jūlijā Frankentrostā, Mičiganas pavalstī. Izglītību ieguvis Konkordijas koledžā Fortveinā, Indiānā un Konkordijas teoloģijas seminārā Sentluisā, Misūri. Darbojies kā instruktors Luterāņu augstskolā [vēlāk tā nosaukta par Valtera koledžu] Sentluisā [1872], profesors Nortvesternas koledžā Votertaunā, Viskonsinā [1875], profesors Viskonsinas Sinodes teoloģijas seminārā Milvoki [1878], profesors Konkordijas seminārā Sentluisā [1887].

1902.gadā apmeklējis Austrāliju, Jaunzēlandi un Eiropu. Starp viņa sarakstītajiem darbiem ir tādi kā Dr.Martin Luther; Half a Century of Sound Lutheranism in America; Geschichte der Lutherischen Kirche in America; Oatlines of Doctrinal Theology.

Publicējies arī periodiskajos izdevumos Evangelisch-Lutherisches Gemeinde-Blatt, Der Lutheraner, Theological Quarterly. Šīs tēzes ir sarakstītas 1902.gadā un tās ir publicētas Essay on Church Fellowship [The Evangelical Lutheran Congregations of the Reformation, Kvīnslenda, Austrālija, 1969].

Tēzes par baznīcas sadraudzību

1.TĒZE
Ortodoksas baznīcas atšķirības [pazīšanas] zīmes ir: skaidra [šķīsta] Dieva vārda sludināšana un pareiza sakramentu pārvaldīšana. No tā izriet secinājums: ortodoksam kristietim nav jākļūst par piederīgu tur, kur šīs pazīšanas zīmes nav novērojamas; un esot piederīgam baznīcai, kura neapliecina šīs atšķirības zīmes, viņam jāatsakās no šādas kopības.

2.TĒZE

• Tāds, kurš ir pazīstams kā amata brālis – ir brālis šī termina ekleziālā nozīmē, uz kuru attiecas baznīcas brālīgās saistības, kas pamatotas baznīcā atzītajā mācībā. Tāda ir situācija, ja viņš ir ortodokss mācībā un apliecībā

.

• Kārtībai, lai kāds tiktu uzņemts kā amata brālis, nepieciešams ieņemt kalpošanas amatu saskaņā ar dievišķo aicinājumu un kristīgo likumīgo apstiprinājumu. Persona var būt brālis, bet nebūt amata brālis, t.i., neieņemt publiskās kalpošanas amatu. Un no otras puses, persona var ieņemt publiskās kalpošanas amatu, bet nebūt brālis, ja tā nav ortodoksa. Tāpat kā šie nosacījumi attiecas uz kalpošanas amata brālību, kā pašsaprotama patiesība tie attiecas arī uz baznīcu sadraudzību.

3.TĒZE
Arī praksē pretēji Rakstiem un apliecībai var notikt un notiek baznīcu sadraudzības šķelšana, ja formāli ortodoksa baznīca praksē ir nodevusies meliem, tādējādi pierādot, ka tāda ortodoksija faktiski nav spēkā esoša un nav uzskatāma par saistošu.

4.TĒZE
Ortodoksa skaidrība mutiskās un rakstiskās liecībās izzūd jau tad, kad baznīca savā vidū pieļauj kā līdzvērtīgu ortodoksijai tādu praksi, kas nav savienojama ar Rakstiem un ticības apliecībām.

5.TĒZE
Neatkarīgi no baznīcas locekļa ortodoksijas, spriedums par to nebalstās individuālā baznīcas locekļa apliecībā kā tādā, bet pilnīgā piederībā baznīcai, un patiešām, šī iemesla dēļ jau no sākuma kopīgi un vienoti atzīstot par pareizu šo piederību, kurā ir atrodams pamats baznīcu sadraudzībai. [1.Kor.1:10; Ef.4:3]