Altāra Sakraments: baznīcas vai Kristus upuris?

Lai gan mēģinājumi filozofiski skaidrot Kristus klātbūtni Altāra Sakramentā ar transsubstanciācijas mācības palīdzību ir nebibliski un paver ceļu maldiem, kas apdraud patiesas Kristus klātbūtnes izpratni, tomēr šīs mācības nolūks ir cieši turēties pie patiesās Kristus klātbūtnes. Tādēļ transsubstanciācijas mācība vērtējama daudz iecietīgāk nekā tie filozofiskie Svēto Rakstu skaidrojumi, kas cenšas noliegt patiesu Kristus klātbūtni Sakramenta maizē un vīnā.

Jautājumā par Kristus klātbūtni Altāra Sakramenta maizē un vīnā, neraugoties uz nopietnām atšķirībām, luterāņi tomēr atrodas daudz tuvāk Romas baznīcas izpratnei nekā kalvinistiem un citiem protestantiem. Tomēr starp luterāņu un Romas baznīcas mācību pastāv dziļa plaisa. Tā gan nav īsti attiecināma uz transsubstanciācijas mācību. Patiesību sakot, transsubstanciācijas mācība, lai arī nepatīkama, tomēr varētu arī nebūt tā, kas baznīcu šķeļ. Mācība, kas rada šķelšanos starp luterisko baznīcu un Romas baznīcu, kā arī austrumu katoļiem, ir mācība par mises upuri. Šī atšķirība ir jāsaprot, lai varētu ieraudzīt dziļo bezdibeni, kas šķir vissvētāko rituālu Romas un austrumu baznīcās no luteriskā jeb evaņģēliskā Vakarēdiena.

MISES UPURIS

Eiharistijas saistīšana ar upuri ir ļoti sena. Šīs Vakarēdiena izpratnes iesākumi meklējami jau 1. gs. beigās. Vēsturiskā pētniecība ļauj mums ieraudzīt arī cēloņus, kādēļ kristieši sāka Eiharistiju uzskatīt par upuri, proti, agrīnie kristieši dzīvoja starp tādām reliģijām, kas visas pienesa upurus saviem dieviem. Tas mudināja arī kristiešus savu dievkalpojumu izprast kā upuri. Turklāt arī Svētie Raksti par Vakarēdienu runā, kā par upura mielastu (1.Kor.10:18). Tomēr ir jānorāda, ka Jaunajā Derībā tas arvien ir Kristus, nevis kristiešu upuris. Ja arī iespējams runāt par Vakarēdienu kā mūsu upuri, tad tikai tiktāl, cik tas ir slavas un pateicības upuris Dievam. Tiklīdz Vakarēdiena svinēšana tiek saprasta kā izpirkšanas upuris, tas jāvērtē kā atkrišana no Jaunās Derības.

Diemžēl Romas baznīcā Eiharistija tiek saprasta arī kā izpirkšanas upuris. Tridentas koncila 22. sesijā tika noteikts, ka “Šajā dievišķajā upurī, kas tiek upurēts Svētajā misē, ir klātesošs un bez asins izliešanas tiek upurēts Tas pats Kristus, kurš uz krusta altāra, ‘asinis izlejot, pats sevi uzupurēja’.. tādēļ šis upuris mūs patiesi šķīstī.” Romas katoļu katehisms Eiharistiju (Euharistiju) sauc arī par baznīcas upuri. “Baznīca, kas ir Kristus Miesa, piedalās savas Galvas upurī. Kopā ar Viņu tiek upurēta visa Baznīca.” (356. lpp.) Šī pati dogma, gan saistībā ar garīgo amatu, tika apstiprināta II Vatikāna koncilā: “Tātad caur priesteru kalpojumu tiek īstenots ticīgo garīgais upuris vienotībā ar Kristus, vienīgā Vidutāja, upuri, kurš visas Baznīcas vārdā tiek upurēts Euharistijā ar priesteru rokām sakramentālā veidā, bez asins izliešanas, kamēr atnāks pats Kungs.”

Šos izteikumus nav iespējams atzīt par kristīgām dogmām, jo Jaunā Derība māca tikai par vienu vienīgu upuri par grēkiem, proti, vienreiz un neatkārtojami upurēto Kristu (Ebr. 10:12-18). Romas baznīcas mācība par Eiharistiju, kā atkārtotu Kristus upuri ar cilvēka līdzdalību tajā, tādējādi tiešā veidā vēršas pret galvenajām Jaunās Derības doktrīnām par pestīšanu un taisnošanu. Tādēļ Luters misi nosauca par “briesmīgāko apgrēcību pāvestībā”, un šis viņa izteikums nav uzskatāms tikai par reformatora personisko viedokli, jo Šmalkaldes artikulos tas apstiprināts par visas luteriskās baznīcas nostāju (VG, 295. lpp.).

Šmalkaldes artikuli tika gatavoti kā evaņģēlisko ticības apliecība gaidāmajam vispārējam baznīcas koncilam. Tas, kas tur tiek sacīts par misi, atsedz dziļo un nepārvaramo plaisu starp Romas baznīcu un evaņģēliskajiem luterāņu kristiešiem: “Šis artikuls par misi koncilā būs galvenais jautājums. Jo, ja viņi arī varētu mums piekāpties visos pārējos ticības artikulos, tad šajā tas nebūtu iespējams. Kā Augsburgā teicis Kampēgijs, viņš labāk gribētu ļaut sevi saplosīt gabalos, nekā atteikties no mises. Tāpat arī es ar Dieva palīgu drīzāk ļautu sevi pārvērst pelnos, nekā atzītu, ka kāds mises priesteris ar savu darbu – vai viņš būtu labs vai ļauns – varētu būt līdzīgs vai pat pārāks par manu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Ar to mēs esam un paliekam mūžīgi šķirti un stāvam viens pret otru. Viņi labi zina: ja kritīs mise, tad arī pāvestība būs pagalam. Bet, iekams viņi to pieļaus, viņi apkaus mūs visus, ja vien varēs.” (VG, 296. lpp.)

Šie Lutera vārdi ne tikai atsedz dziļāko cēloni – to, kas patiesi šķir evaņģēlisko baznīcu no tās senajiem brāļiem rietumos un austrumos, bet parāda arī šīs plaisas nepārvaramo raksturu. Gan rietumu, gan austrumu katoļi savās dogmās par Dieva žēlastību arvien ir atstājuši vietu arī cilvēku līdzdarbībai savā pestīšanā. “Tā ir pastāvēšana uz to, ka cilvēks vēlas arī sev to, kas pieder vienīgi Dievam. Tas ir cilvēka slēptais lepnums (superbia), kas nevar paciest to, ka viņš pilnībā ir atkarīgs no Dieva žēlastības, no upura, kuru par viņu pienes cits, un tikai no “svešas taisnības”. Tā ir briesmīga baznīcas vēstures traģēdija, kura nav jāsaprot kā tāda, kas izriet tikai no cilvēku kļūdām, bet gan no pārcilvēciska spēka kārdinājuma, lai vissvētākās baznīcas svinības, kurās Jēzus Kristus ir klātesošs savā dievišķībā un cilvēcībā, tiktu iznīcinātas, cilvēkam pieprasot, lai arī viņš kaut kas būtu.” (H. Zasse). Lai labāk saprastu Kristus upura unikalitāti, nedaudz pakavēsimies pie Svēto Rakstu mācības par Kristus upuri, kuru Viņš pienesis Dievam, mirdams pie krusta.

KRISTUS UPURA NĀVE

Lai aprakstītu Kristus nāves nozīmi, Augsburgas ticības apliecībā ir lietots latīņu vārds hostia, kas nozīmē ‘upuris’. Šī Kristus upura nāve, kas salīdzina Dievu ar cilvēci, ir bijusi kopēja luterāņu un Romas katoļu izpratne par Kristus nāvi. Saskaņā ar šo izpratni Kristus nāve atrodas vienā svaru kausā, bet visa kritusī cilvēce – otrā. Kristus nāve, kas stājas cilvēku nāves vietā, ir samaksa par grēku. Francis Pīpers savā darbā Kristīgā dogmatika to apraksta šādi: “Termins vietnieciskais upuris atspoguļo Svēto Rakstu mācību, ka ar Kristus vietniecisko paklausību un nāvi Dieva dusmas pret cilvēkiem tika remdētas, citiem vārdiem, cilvēku pazudinošais spriedums tika atcelts.”

Pamatots Kristus vietnieciskās nāves apraksts ir atrodams Augsburgas ticības apliecības Apoloģijā sniegtajā Romas baznīcas viedokļa, kas par salīdzināšanas upuri uzskata misi, atspēkojumā: “Visiem svētajiem jau no pasaules sākuma ir bijis jātic, ka saskaņā ar apsolījumu Kristus būs apsolītais upuris – gandarījums par grēkiem, kā to māca arī Jesaja, teikdams: “Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri..” (Jes. 53:10) Jautājums, kas radīja šķelšanos luterāņu un Romas katoļu starpā, nekad nav bijis, vai Kristus ir upuris par grēkiem, bet gan: kur un kad šis upuris vispareizāk piederas, proti, atkal un atkal no jauna atkārtojamā Romas baznīcas misē vai vienreizējā notikumā – Jēzus krusta nāvē? Svēto Rakstu izpratne par pabeigtu, pilnīgu taisnību, kas grēciniekam jāsaņem ticībā, pieprasa, lai Kristus krusta nāve tiktu uzskatīta par pabeigtu un pilnīgu upuri.

Upuris par grēkiem atradās pašā Vecās Derības dievkalpošanas centrā pat pirms āroniskās priesterības iedibināšanas. Kains, Ābels, Noass un Ābrahāms pienesa upurus, nokaujot dzīvniekus. Ikgadējo Pashā svētku kulminācija bija Pashā jēra upuris un tā ēšana. Pāvils 1.Kor. 5:7 saka, ka “mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus”, un Jānis savā evaņģēlijā (19:35-37) apliecina to pašu, attiecinot uz Jēzu Pashā likumu, kas aizliedz salauzt jēra kaulus (2.Moz. 12:46). Tempļa, kas bija Izraēla tautas dievkalpošanas centrā, galvenā funkcija bija upurēšana. Lai gan ne visi upuri bija domāti grēku piedošanas saņemšanai, tomēr daļa no tiem bija tieši šādi. Piemēram, tāds bija upuris, kuru augstais priesteris upurēja salīdzināšanās dienā. Apoloģijas 24. artikulā Vecās Derības upuri tiek raksturoti vai nu kā pateicības, vai arī kā vainu izpērkošie jeb salīdzināšanas upuri. Tomēr paši par sevi tie vēl nepelna samierināšanu ar Dievu, “bet norāda uz upurēšanu, kas vēl notiks.” (VG, 259. lpp.) Šis upuris ir Kristus nāve, kas ir grēkus izpērkošs upuris, jo tā ir vienīgā gandarīšana, kas samierina cilvēku ar Dievu jeb remdē Dieva dusmas pret mums un nopelna grēku piedošanu citu labā. Tas skaidri izteikts Vēstulē ebrejiem, kur Kristus nosaukts par Dieva ieceltu augsto priesteri (Ebr. 5:10), kas kā upuri upurēja pats sevi (Ebr. 7:26-27).

Bībelē upuri ievada jaunu sākumu. Tā Ābrahāms upurē upuri, kad tiek noslēgta derība, un Mozus piemin Sinaja kalnā saņemto atklāsmi ar īpašu upuri. Upura reliģiskā jēga tika pārnesta arī uz jūdu tautas ikdienas dzīvi, liekot tiem atlīdzināt citiem nodarīto ļaunumu. Dzīvnieka nogalināšana prasīja samaksu naudā, un apzināta dzīvības laupīšana prasīja nāvi (3. Mozus 24:18-21). Jesajas grāmatas 53. nodaļā Cietējs Kalps ir tas, kurš nes Israēla tautas sāpes un bēdas (4. p.) un arī viņas grēkus (6. p.). Komentējot Jesajas 53:10, kur Cietējs Kalps atdod savu dvēseli kā upuri par grēkiem, Apoloģija par ebreju vārdu asam saka, ka tas apzīmē “upuri par pārkāpumu” (VG, 251. lpp.). Iepriekšminētā Vecās Derības izpratne kalpo kā fons vienkāršajam Jaunās Derības apgalvojumam, ka “Jēzus mira par grēkiem”. Ar salīdzināmajiem upuriem Vecās Derības baznīcai tika mācīts par tiem līdzekļiem, ar kuriem Dievs pats samaksās par viņu grēkiem, proti, ar Mozus 3:15 apsolītā Pestītāja no grēka un nāves, Starpnieka starp Dievu un cilvēku, upura nāvi. Par šo upuri Apoloģija saka: “Tomēr patiesībā pasaulē ir tikai viens salīdzināšanas upuris, un tas ir – Kristus nāve, kā to māca Vēstule ebrejiem 10:4.” (VG, 251. lpp.)

Grēku izpirkšana ir īpaši saistīta ar Kristus nāvi, lai gan arī cauri visai Viņa dzīvei skan grēku izpirkšanas motīvs. Ar un caur Viņa ciešanām tiek sniegta grēku izpirkšana jeb salīdzināšanas upuris. Dēmonu izdzīšana un slimību dziedināšana Mateja evaņģēlija 8:17 tiek saprasta kā Jesajas Cietēja Kalpa vietnieciskā pestīšanas darba piepildījums: “Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas.” (Jes. 53:4) Lai gan citās Rakstu vietās, īpaši Jāņa evaņģēlijā, brīnumi tiek saprasti kā Dieva godības atklāšanās Jēzū; šeit Jēzus dziedina tāpēc, ka Viņš kā grēka nesējs nes projām pasaules grēku un līdz ar to arī slimības, kas ir grēka sekas. Tas saskan ar Jāņa Kristītāja vārdiem: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jņ. 1:36) Jēzus ne tikai nes grēku, bet gan visā savas dzīves laikā iznīcina arī tā sekas pie cilvēkiem. Tomēr upura pienešana ir saistīta tieši ar grēka izpirkšanas brīdi. Viņš dzīvo sevi upurējošu dzīvi, bet upuris tiek piepildīts Viņa nāvē. Kristus savu miesu sauc par templi (Mt. 12:6, 26:61, Jņ. 2:19). Tajā Viņš upurē pats sevi par cilvēces grēku, atpērkot mūs no Dieva dusmām.

1. Pētera vēstulē 1:18-19 mēs lasām: “Jūs zināt, ka esat ne ar iznīcīgām lietām – sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotās no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” Arī citur Jaunajā Derībā tiek lietots pirkšanas jēdziens, lai aprakstītu Kristus nāvi, kā īpašuma iegūšanas darījumu. Kristieši ir tikuši dārgi atpirkti, samaksa ir bijusi liela (1. Kor.6:20). Atklāsmes grāmatā divdesmit četri vecajie slavē Kristu kā Dieva Jēru, kas pats ar savām asinīm atpircis cilvēkus Dievam (Atkl.5:9). Šajā Rakstu vietā, ar atsauci uz Kristu kā Jēru un Viņa nāvi kā izpirkuma maksu, apvienojas izpratne par Kristus nāvi kā upuri un samaksu. Īpaši liela nozīme Jēzus nāves izpratnei kā samaksai ir Viņa paša vārdi Mt. 20:28: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”

Ebreju valodā vārdam “daudzi” nav tik izteikta nozīme, kā tas ir daudzās mūsdienu valodās, kur “daudzi” var nozīmēt, ka daži ir izslēgti vai nav iekļauti šajā skaitā. Tā, piemēram, frāze – “daudz ir aicināto” – nozīmē, ka visi ir aicināti. Šādu izpratni atbalsta arī 1.Tim. 2:6, kur Kristus ir aprakstīts vārdos, kas skaidri atgādina Mt. 20:28. Proti, kā tāds, “kas Sevi pašu ir nodevis par atpirkuma maksu par visiem.” Šai pašai vārdu cilmei, kas saistīti ar grieķu vārdu litron,?pieder lietvārds apolitrosis – izpirkšana. Pāvils šo vārdu lieto, lai aprakstītu Jēzus nāvi kā samaksu. Izpirkšana tiek īstenota ar Jēzus asinīm (Ef. 1:7). Grēcinieka taisnošana pamatojas pestīšanā, kas ir Kristū Jēzū (Rom. 3:24). Tajā pašā kontekstā līdz ar vārdu apolitrosis ir lietots grieķu vārds hilasterion, kas nozīmē ‘samierināšana’ (Rom. 3:25). Dievs ir izglābis pasauli Kristū. Viņa nāve ir bijusi samierināšana jeb samierināšanas upuris par grēkiem. Radniecisks grieķu vārds hilasmos ir lietots 1. Jņ. 2:2, kur Kristus ir aprakstīts kā izpirkšanas upuris par pasaules grēkiem. Kristus nāves kā upura izpratnes fons ir Vecās Derības upurēšanas sistēma (2.Moz. 32:30). Atšķirībā no Vecās Derības upuri Jaunajā Derībā nekad netiek saistīti ar dzīvniekiem, bet tikai un vienīgi ar Jēzus nāvi.

KRISTUS UPURA NĀVE UN SVĒTAIS VAKARĒDIENS

Izpratne, par Kristus nāvi kā izpirkšanas upuri, ir skaidri pausta paša Jēzus vārdos, kurus Viņš saka, iedibinot Svēto Vakarēdienu: “Šīs ir manas derības asinis, kas ir izlietas par daudziem grēku piedošanai.” (Mt. 26:28) Lai gan asinis kā miesas daļa tiek pielīdzinātas dzīvībai, jo Vecās Derības jūdi uzskatīja, ka dzīvība atrodas asinīs, vārds “asinis” šajā gadījumā visticamāk nozīmē – varmācīga nāve. Ābela asinis brēc no zemes pēc atriebības (1.Moz. 4:10-11). Asinis uz durvju palodām nozīmē, ka jērs ir ticis upurēts pirmdzimtā vietā un nāves eņģelis iet šim namam garām (2. Moz. 12:13). Jūdi ir atbildīgi par izlietajām praviešu asinīm, un viņu pēcteči ir vainojami Jēzus un Viņa sekotāju nāvē (Mt. 23:30-36). Stāvēdami Pilāta priekšā, viņi brīvprātīgi uzņemas šo vainu, sacīdami: “Lai Viņa asinis nāk pār mums un mūsu bērniem.” (Mt. 27:24-25)

Izlietās derības asinis, kas tagad tiek dāvātas baznīcai kā Sakraments, norāda uz varmācīgo Jēzus nāvi kā upuri par grēku. Ar savu krusta nāvi Viņš ieiet vissvētākajā vietā, nesot līdzi savas asinis kā izpirkšanas maksu (Ebr. 9:12). Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanas fons ir Mozus iedibinātā Vecā Derība starp Dievu un Israēlu. Mozus kā priesteris ņem upurētā vērša asinis un ar pirmo daļu apslacina altāri un otru daļu slacina pār sapulcētajiem cilvēkiem, saukdams: “Redzi, šīs ir derības asinis, ko Tas Kungs ar jums ir slēdzis.” (2.Moz. 24: 6-8) Izliedams upura asinis, Dievs iedibina derību ar Israēlu. Līdzīgā veidā, izlejot Jēzus asinis par daudziem, tiek piepildītas visas Dieva taisnās prasības pēc upura, un Viņš iedibina jaunas attiecības, kurās tiek piepildīti visi piedošanas apsolījumi un reāli izdalīti ar Sakramenta maizi un vīnu. Baznīca, dzerot šā upura asinis, kā šā upura nestu svētību, saņem grēku piedošanu. Vārdi – “Šīs ir manas derības asinis” – var tikt pārfrazēti arī kā – “Šīs ir manas asinis, kas apmierina Dieva taisnīgās prasības pēc nāves.” Starp Sakramenta iedibināšanas vārdiem ir vārdi – “daudzi” un “izlietas par daudziem”, kas ietver to pašu visaptverošo nozīmi kā Mt. 20:28, tātad – izlietas par visiem. Līdzīga atsauce uz pestīšanu kā visaptverošu notikumu ir atrodama Jņ. 6:51, kur Jēzus runā par sevi kā par maizi, kuru Viņš dos kā savu “miesu par pasauli”. Lai gan tikai Jēzus sekotāji dzer Viņa asinis, šo asiņu izpērkošā iedarbība ir ar kosmisku raksturu, jo tās ietver visu pasauli, tas ir, visus cilvēkus.

Luterisko ticības apliecību uzsvērtā saistība starp Svēto Vakarēdienu un kristoloģiju (KF SD VII un VIII) pareizi atspoguļo Jaunās Derības liecību, ka šis Sakraments ir Kristus darba atklāsme baznīcā (VG, 585. lpp.). Apoloģijā Sakraments tiek saukts par “Kristus nāves piemiņas rituālu” tādā nozīmē, ka tā ir Kristus upura nāves sludināšana un ticība tai (VG, 256. lpp.). Lutera izpratne, par Kristus nāvi kā upuri, izvirzījās priekšplānā diskusijās par misi, kas nebija baznīcas vai mācītāju pienests upuris, bet kuras priekšnoteikums bija tas, ka Kristus jau vienreiz un par visām reizēm ir upurējis sevi Dievam. Tādējādi savā Traktātā par Jauno Derību, tas ir, Svēto Misi, Luters norāda, ka misi varētu saukt par upuri, bet ne tādā nozīmē, ka mēs upurētu Sakramentu, “bet gan ar mūsu slavas pienešanu, lūgšanu un mūsu upuri mēs mudinām Kristu un dodam Viņam iemeslu upurēt debesīs sevi par mums un upurēt mūs līdz ar Viņu.. Šādā nozīmē ir pieļaujams un pat ieteicams saukt misi par upuri.” Svarīgi šajā sakarībā ir arī apzināties, ka, baudot Svēto Vakarēdienu, mēs ne tikai paši pieminam Kristu, bet arī Dievs piemin mūs Kristus dēļ. Kristus nelika mācekļiem atkārtot Sakramenta iedibināšanas vārdus, lai mācekļi neaizmirstu Viņu. Tas, ko viņi bija piedzīvojuši, nebija aizmirstams, pat ja mācekļi to vēlētos. Ja mēs uzmanīgi lasām Jaunās Derības grieķu oriģināltekstu, tad atrodam, ka Vakarēdiena iedibināšanas vārdu latviskais tulkojums – to dariet mani pieminēdami – nav vienīgais iespējamais tulkojums. Tikpat labi, tas varētu skanēt šādi: To dariet, lai Dievs varētu pieminēt Mani. Skaidrību par šo vārdu izpratni sniedz kāda plaši pazīstama Pashā lūgšana, kurā tiek lūgts Dievu pieminēt Mesiju. Dievs piemin Mesiju tādējādi, ka Viņš liek nākt savai valstībai. Šādā veidā Sakramenta iedibināšanas vārdus saprot arī Pāvils: “Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk.” (1.Kor. 11:26) Tātad katru reizi, kad mēs saņemam Vakarēdienu, mēs pasludinām Tā Kunga nāvi. Kā tas saprotams?

Vārdi iekams Viņš nāk acīmredzot ir saprotami tā, ka tie attiecas uz liturģisko maranatha, tas ir draudzes lūgšanu pēc Kunga otrreizējas atnākšanas. Tādējādi Tā Kunga nāve netiek pieminēta kā pagātnes, bet kā eshatoloģisks jeb pēdējo laiku notikums, proti, Jaunās Derības iesākums. Uz šādas izpratnes pareizību norāda arī senie liturģiskie teksti. Tātad šie Kristus vārdi nenozīmē pavēli lauzt maizi kopā, lai mēs neaizmirstu Viņu, bet gan, saņemot Vakarēdienu, mācekļi atgādina Dieva priekšā Kristus pestīšanas darbu un lūdz pēc tā piepildījuma Pastarā dienā. Kristus pestīšanas darba atgādināšana Dieva priekšā un Viņa otrās atnākšanas gaidas ir Evaņģēlijs jeb Kristus upuris par mūsu grēkiem.

Tātad Svētajā Vakarēdienā mēs saņemam Jēzus miesu, kas kā upuris nodota par mums nāvē un augšāmcelta mūsu grēku piedošanai. Šajā, tas ir, pestīšanas nozīmē upuris ir vienīgi un tikai Dieva darbs, kas paveikts reiz par visām reizēm pie Golgātas krusta. Tas ir neatkārtojams, bet Svētajā Vakarēdienā mums atkal un atkal tiek no jauna dāvināts. Mūsu upuris ir vienīgi lūpu upuris – pateicība un slava, ko mēs pienesam Dievam pateicībā par Viņa dāvanu.