Antikrists pēc amata

Katram krietnam luterānim ir skaidrs, kas ir īstais Antikrists saskaņā ar svētajiem Rakstiem; antikrists ar lielo burtu – Antikrists pēc amata.

Zināms, ka saskaņā ar Sv.Rakstiem par antikristu tiek apzīmēts jebkurš mācītājs, kurš papildina Dieva vārdu ar cilvēku mācībām. Baznīcā nedrīkst ieviest svešas mācības un mācīt ko citu kā vien svētos Rakstus (Mt.28:20; Jņ.8:31-32, 17:20, 5:39; Rom.16:17; 1.Pēt.4:11; 1.Tim.6:3; 2.Tim.3:15-17; 2.”Jņ.10; “Jņ.atkl.22:18-19). Ja kāds šīs norādes grib ignorēt, tāds saucams par Dieva pretinieku (Lk.11:23).

Pie pareizas lietu kārtības, šādi maldu mācītāji, kuri nav ņēmuši vērā dievišķo pavēli, ir jāatmasko kā Dieva ienaidnieki un ticīgajiem no tādiem ir jāvairās un jānovēršas kā no nolādētiem (Gal.1:8; Tit.3:10). Tomēr tas ir iespējams vien ortodoksā vidē – proti, kur vēl nav iznīcināta kristīgās ticības centrālā mācība. Savukārt tur, kur sistēma ir sagandēta – tur kur pretdarbība Kristum ir ielikta jau reliģijas pamatos – tur, kur atkrišana un sacelšanās pret visu, kas saucas Dievs vai svētums ir maskēta aiz ārējas svētulības rituāliem – tur, kur atrašanās “Dieva templī” demonstrējas ceremoniju meistaru izdarībās… heterodoksā vidē un tur, kur jau valda antikrists pēc amata… tur cīņa pēc veselīgas ticības mācības tiks uztverta kā personīgi uzbrukumi ticības brāļiem, vai neprātīgs dumpis pret vispārzināmām baznīcas patiesībām un pašu Dievu, un tur šāda šķeltnieciska sacelšanās tiks ātri atmaskota un apspiesta.

Antikrista valstība ir jauna veida dievkalpošana, kas pamatota cilvēku autoritātē (Vienprātības grāmata, XV artikuls, “Par cilvēku tradīcijām baznīcā”). Antikrista troni veido ārēji svētie – Rakstu zinātāji, kuri debesu valstības labad nes upurus – uzveic savas grēcīgās nepilnības un aizliedz sevī gruzdošo sirdsapziņu. Kulta uzturētāji ir vīri ar vārdu, kas caur maldu tumsu taustīdamies izveidojuši savu “šauro ceļu pie Dieva” kurā labprāt un ar gandarījumu ved sev līdzi “aklo laju” sekotāju masas. Jo cilvēka prāts, nesaprazdams, kas ir ticības taisnība, pēc savas dabas iedomājas, ka paklausīga un pareiza rīcība, jeb ārēji taisnības darbi taisno cilvēkus Dieva priekšā, nodzēš grēkus un dod Dieva mieru. Tradīcijas, ceremonijas un rituāli ir ērti, jo tā var paslēpt savu nezināšanu un neizpratni, atsaucoties uz “vispārpieņemto kārtību” kur no sekotājiem sagaida vien bezierunu paklausību. Romas pāvesta apgalvojumi, ka viņš esot Kristus vietnieks zemes virsū un viņa lēmumi mācības un dzīves jautājumos ir saistoši visiem kristiešiem, atmasko viņu kā antikristu (2.Tes.2:3-4).

Daniēls vienpadsmitajā nodaļā (36.-39.p.) saka, ka cilvēku ieviestie rituāli būs paša antikrista valsts veidols un iekārta. Daniēls apraksta jaunu rituālu izgudrošanu, sacīdams, ka – tiks godāts tāds dievs, kādu tēvi nav pazinuši. Reliģijas un ideoloģijas virspusēji allaž šķiet loģiskas un teorētiski skaidras, bet praktiskajā izpildījumā tās kļūst mīklainas, noslēpumainas, pat mistiskas un to darbības detalizēta izskaidrošana vislabāk padodas tādiem, kuriem īstenībā nav ne dziļākas izpratnes ne pamatīgas skaidrības par lietu būtību. Tie šādus savas tumšās neizpratnes dziļumus aizpilda ar daiļrunību un atsaucēm uz zināmiem, populāriem un autoritatīviem avotiem un izgaismo ar to, ko hierarhijā vis-augstāk-stāvošais, savā nemaldīgumā ir akceptējis.

Masveidā mūsdienu tā saucamie luterāņi, kas savā lētticīgā aklumā, paļāvušies uz konsistorija norīkotiem morāles mācītājiem, kuri gan zina kā Lutera vārdu ārēji godāt, taču luterisko mācību principā atmetuši, …Iet kā avis uz kaušanu – tie ne mana, ne nojauš, kā tiek vesti pāvestības pavadā, līdz tiem nāksies pieņemt Antikrista valstību kā savu pa īstam.

Vai Antikrista kults ir destruktīvs? Jā, tas neapšaubāmi ir destruktīvs, jo tas kropļo cilvēka ticību jau pašā iedīglī! Vai mēs varam ko līdzēt pret šo plašumā ejošo sērgu? Un vai centīsimies glābt kādus pret viņu pašu gribu? Nē! – Ticības uzspiešana ar varu vai iemānīšana ticībā ar viltu neder, jo tas noved pie nesvētās, jeb kompromisu vienprātības, turklāt vēl rada blakusproduktus – kurnēšanu, protestus un pretošanos. Ja ko varam, tad vien lūgt, lai Dievs atdara redzīgajiem acis un mūsdienu kristīgajiem mācītājiem mutes, ka tie tā pat kā Sv.Pāvils brīdina savus klausītājus (2.Tes.2:3-5) no antikrista.

Bet ja kāds mācītājs apgalvo, ka nespēj Bībeles gaismā antikristu ieraudzīt, tāds atklāj vien savu vājo sagatavotību un zināšanu trūkumu, ar ko gan viņam nebūtu nekāda iemesla lepoties (2.Tes.2:3-15).

Kas gan mums atliek? … tik vien, kā pienest pateicību Dievam, ka mums laimējies dzīvot laikā, kad ticības brīvības lozungi vēl spēkā… un ka Tā Kunga mutes dvaša – Luteriskā Reformācija ir pāvestību atmaskojusi sakot: “Romas pāvests PĒC SAVA AMATA ir Antikrists”.

Jebšu mūsu pretiniekiem ir padomā, kā atspēkot, ka tas tā nav?