Apliecināšana un aizliegšana

Kas nosaka kristīgo dievkalpojumu un kas tajā garīgi norisinās, tas visai kristieša eksistencei atklājas Jēzus vārdos par apliecināšanu. Tie ir pamats un mēraukla visam, kas kristīgajā draudzē var tikt saprasts, formulēts vai arī kritizēts, runājot par apliecināšanu. Kristīgajā draudzē vārds apliecināšana dažādos veidos tiek noslogots ar novecojušu un tāpēc nesaprotamu tekstu priekšstatiem:

“Tēvi savu ticību ir apliecinājuši, un mums viņu apliecinājumiem jātic” (Aleksandrs Šveicers).

Ārpus kristīgās draudzes mēs vispārējā valodas lietojumā sastopam apliecinājumu un pieprasījumu pēc apliecinājumiem inflāciju, kuriem tad, zināms, pati draudze bieži vien arī krīt par upuri. It īpaši politikā tiek sniegti apliecinājumi par vai pret kaut ko, un tie tad ir publiski paziņojumi par to, kāda ir nostādne, attieksme. Kas nav par, tas ir pret. Kāda “status confessionis” proklamēšana polemikā par noteiktiem izšķirošiem politikas jautājumiem baznīcas komisijās un deklarācijās norāda uz bieži vien plūstošu pāreju kristīgas un politiskas apliecināšanas starpā. Tiek prasīti vai piedāvāti jauni apliecinājumi, ar kuriem būtu risināmas pastāvošās problēmas. Tipiska parādība kopš XX gs. sākuma ir “sociālie apliecinājumi” (social creeds), kuros tiek apkopots tas, “par ko iestājas baznīcas” noteiktu sava laika sociālu un politisku uzdevumu risinājumos. Šiem tekstiem visnotaļ piemīt apliecinājuma iezīmes: tie parāda, kādās pozīcijās atrodas baznīcas, par ko tās grib iestāties un ar ko saistīties, resp., no kā turēties atstatu. Tas, protams, tad nenotiek attiecībā pret Dievu, bet gan pret sabiedrisko domu.

Šādā sarežģītā situācijā Jēzus vārdiem par apliecināšanu un aizliegšanu jāpalīdz gūt skaidrību un pārbaudīt, vai šādiem apliecinājumiem vēl ir kas kopīgs ar Kristus apliecināšanu. Vārdus par to mēs Jaunajā Derībā atrodam sešās vietās: Mt.10:32-33; Mk.8:34-38; Lk.9,26; 12:8 ut.; 2.Tim.2:11-13; Atkl.3:5-8. Bez tam bieži sastopamas ir netiešas atsauces uz tiem, kā Mt.7,:21-23; Fil.1:20; Rom.1:16; 10;9; 1.Jņ.2:22; 4,3; Jud.4; 2.Jņ.7; Jņ.1:20; 9:22; 12:42; 2.Tim.1:8; 2.Pēt.2;1; Mt.26:31-35; 26:70 ut.; Ap.d.3:13; 1.Pēt.3:15; 4:13-14; Atkl.2:13, sal.1.Sam.2:30 u.c.: “Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt.10:32-33).

Tie ir Jēzus vārdi, runāti pirmajā personā, bet tiešā uzruna dažādajās vietās nav vērsta tikai uz mācekļiem, Viņš ar savu sludināšanu vēršas arī “pie ļaudīm” (Mk.8:34) resp. runā “uz visiem” (Lk.9:23). Šīs uzrunas formas tiešums vienādā mērā ir spēkā visos laikos. Kā tas ir ar daudziem līdzīgiem Jēzus vārdiem, šo tiešo uzrunu nevar nomainīt, neaizstājot runājošo subjektu ar citu. Bet tiešās uzrunas klausīšanās rosina nevis apceroši reflektēt bet sekot. Tā ir ticības paklausības lieta.

Šī tiešā uzruna nostāda izvēles priekšā starp “apliecināšanu” un “aizliegšanu” jeb, kā sacīts citās vietās, “kaunēšanos”. Vajāšanas situācijās, par kādām bieži ir runa šajos tekstos, šī “apliecināšana” (ομολογείν) pieder pie tiesas procesa: kaut ko izsacīt tādu, par kaut ko iestāties un apstiprināt kaut ko tādu, kas, piem., tiek apgalvots apsūdzībā. Bet baznīcas valodas lietojumā parādās arī kāda svarīga apliecināšanas daudzveidība, kā “confessio laudis, confessio fidei, confessio peccati” – slavinājuma paušana/apliecināšana, ticības apliecināšana un grēku atzīšana/sūdzēšana.

“Aizliegt” [korektāks būtu tulkojums noliegt] nozīmē apstrīdēt kaut ko, kas tiek apgalvots. Pēteris to dara, liegdamies un apgalvodams – “Es nepazīstu to cilvēku…” (Mk.16:66 ut.). Apstrīdot pieņēmumu, ka arī viņš pieder pie Jēzus mācekļiem, Pēteris reizē arī atceļ sadraudzību ar Jēzu. Tas šoreiz nenotiek oficiāli, tiesas prāvā, bet sarunā ar augstā priestera kalponi.

Kamēr “aizliegšana” notiek, atbildot uz citu ļaužu jautājumiem, “kaunēšanās” norisinās paša apziņā. Notiek izšķiršanās iedrošināties runāt, vai ne. Kurš tad kaunas, tas klusē vai noklusē to, kas tam būtu sakāms. Jēzus Kristus Vārds tad nenāk pār lūpām, cilvēks kļūst atturīgs, varbūt nosarkst un apklust. Labprāt un daudz toties iespējams sarunāties par citām lietām, kas varbūt ir cilvēkiem derīgas un vajadzīgas un var arī nest kristīgu ietērpu, tikai – nepieminot pašu Kristu.

Apliecināšana notiek kā cilvēku, tā Dieva priekšā. Šajā Jēzus vārdu divdaļīgumā tiek atklāta tieša un reāla atbilstība starp to, kas Jēzus Kristus apliecināšanā notiek iepretim sabiedriskās domas vērtējumam vai cilvēku tiesas priekšā un to, kas cilvēkiem notiek caur Kristu Dieva tiesas priekšā.

Ir vesela rinda citu Jēzus vārdu, kuros līdzīgā veidā kristiešu rīcība sakrīt ar Kristus rīcību. Tas sākas ar Mt.6:12 piektajā lūgumā: “Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”; šeit kā skaidrojums Mt.6:14-15: “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosit, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” Vai Mt.7:1: ”Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti”, vai arī Mt.10:40: “Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.” Lk.10:16: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.” Jņ.5:24: “Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.”

Šo atbilstību kopsavilkumu sniedz Jēzus vārdi par siešanu un atraisīšanu, kur mācekļiem dotās Kunga pilnvaras piedošanas sniegšanai un atraidīšanai šeit tieši pāriet Dieva tiesas izlemšanai tur: “Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ.20,23; Mt.16,19; 18,18). Šāda mijkorelācija starp to, kas vienā pusē notiek caur cilvēkiem un cilvēku priekšā, un to, kas notiek otrā pusē caur Kristu Dieva priekšā, nav jāuztver vienkārši kauzāli un mehānistiski ‘ja-tad’ attieksmē, lai gan šāds priekšstats vienmēr šķiet visloģiskākais ka manai rīcībai jārosina atbilstoša Dieva rīcība. Svarīgāks ir kaut kas cits, kas šeit parādās turēties pie šo vārdu runātāja, pie to subjekta, jo tas ir Kristus, Dieva Dēls, kurš savos vārdos atklāj šīs sakarības. Ne cilvēka rīcība nosaka atbilstošu Dieva rīcību, bet gan tie ir Jēzus vārdi, tajos paustais apsolījums, uz ko mums jāpaļaujas savā rīcībā, un tas ir Jēzus Vārds, kurā mēs drīkstam stāties Dieva priekšā. Ne tāpēc, ka kristieši apliecina cilvēku priekšā, Kristus liecina Dieva priekšā, bet gan tāpēc, ka to ir apsolījis Kristus, mēs, – drošā pārliecībā par to, ka Viņš mūs aizstāvēs Dieva priekšā – varam paļāvībā un paklausībā Viņu apliecināt cilvēku priekšā, nebaidoties no viņu tiesas un nekaunoties no viņu vērtējuma[1].

Kunga vārdi par apliecināšanu un aizliegšanu ir saistīti ar aicinājumu uz sekošanu. Pēc Svēto Rakstu liecības sekošana nav vienīgi kāda sūtības apzināšanās vai pārliecība cilvēka apziņā, bet gan visa cilvēka kustība, kurš seko savam Kungam, Viņu uzlūko un klausās Viņa vārdos. Māceklis neīsteno ticību darbībā, šī darbība drīzāk ir viņa ticība šajā sekošanā sadraudzībā ar savu Kungu, protams, tad arī visā tajā, kas notiek ar Kungu pašu. Tāpēc sakarā ar šiem vārdiem par apliecināšanu un aizliegšanu tiek norādīts uz Kristus sekotāju ceļu, kas ved pie krusta nāves. Pie Kristus apliecināšanas pieder uzaicinājums un sekas tas, ko satur vārdi “aizliegt pašam sevi” un “uzņemties Viņa krustu”. Vajāšanu situācijas realitāti, kas pieminēta Jēzus vārdos par sekošanu krustam, nekādā ziņā nedrīkst alegorizēt iekšēju šaubu sentimentalitātē (“nespēja ticēt”) vai ārējās trūkumu izpausmēs. Ar to Jēzus vārdiem tiktu atņemts apsolījums un iedarbības spēks, kas tieši saistīti ar krustu. Kristietis tad nelūkotos vairs mūžīgās svētlaimes virzienā, kas tam apsolīta, bet gan uz dažādām laicīgām problēmām un rūpēm, kuru nokārtošanai šeit, zemes virsū, mums nav nekādu Kunga vārdu. Dītrihs Bonhefers savā grāmatā “Sekošana” pievērš uzmanību šai svarīgajai un tomēr bieži nepamanītajai atšķirībai:

“Krusts nav likstas, bēdas un grūts liktenis, bet gan ciešanas, kas ceļas vienīgi no saistības ar Jēzu Kristu. Krusts nav nejaušas, bet gan nepieciešamas ciešanas. Krusts nav ar dabīgo eksistenci saistītas ciešanas, bet gan ar Kristu saistītas ciešanas. Krusts vispār pēc būtības nav tikai ciešanas, bet ciešanas un atstumtība, un arī šeit, stingri vērtējot, atstumtība Jēzus Kristus dēļ, nevis kaut kādas citas rīcības vai apliecināšanas dēļ. Kristīgums, ko sekotāji vairs nebija ņēmuši nopietni, kuri no evaņģēlija bija izveidojuši vienīgi lēto ticības mierinājumu un kuriem, starp citu, dabīgā un kristīgā eksistence nenodalīti veidoja vienu kopīgu realitāti, krustu varēja uztvert tikai kā mūsu dabīgās dzīves dienišķas likstas, kā postu un bailes. Šeit tika aizmirsts, ka krusts vienmēr nozīmē arī atstumtību, ka pie krusta piederas ciešanu negods.”

Kāda par savu eksistenci noraizējusies labklājības sabiedrība var Jēzus vārdus attiecināt uz mūsdienu cilvēka problēmām un uz pārpilnības sabiedrības izdzīvošanas bailēm. Jēzus vārdos runa nebūt nav vienkārši par pašapliecināšanos, bet gan par dzīvību un nāvi fundamentālajā izšķiršanās jautājumā, kas nozīmē dzīvību iegūt, to izglābt un svētdarīt, un kas, otrādi, var nozīmēt arī dzīvības zaudēšanu un bojāeju. Dzīvības iegūšanu un dzīvības zaudēšanu Jēzus vārdi nostāda uz pilnīgi citiem pamatiem. Šeit netiek prasīta izmisuma drosme, un arī pasaule nav jānicina – kaut arī tai bija jānicina Jēzus mācekļi. Runa ir vienīgi par pestīšanu, kas iegūta ar Kristus krustu – tādējādi, ka tiem, kas Viņam seko, tiek pavērts ceļš caur nāvi uz dzīvību. Sevis paša aizliegšanai pamatojums ir tajā apstāklī, ka kristietis vairs nepieder pats sev, bet gan Kristum (Gal.2:20).

Ar šādu atziņu Kristus apliecināšanu nav iespējams uztvert tikai kā kailu tekstu vai kailus vārdus, kas tad būtu papildināmi vai īstenojami ar apliecinājumu darbos vai dzīvē. Pēc Jēzus vārdiem pati apliecināšana ir tāds darbs un notikums, tāpēc ka tas attiecas uz to, ko Jēzus Dieva priekšā dara mūsu labā. Lielākajās cilvēkam draudošajās briesmās – ka iespējams nevien zaudēt cilvēku cieņu, bet ka tie viņam var arī laupīt dzīvību – ir spēkā nesatricināmais pēdējais apsolījums, ka Kristus pats par savējiem iestāsies Dieva priekšā, tā ka tie iegūs mūžīgo dzīvību.

---

[1] – Šeit citēti vārdi no Gintera Bornkama lekcijas Jēzus vārdi par apliecināšanu, kas lasīta Kēnigsbergā 1935.gada 13. februārī (šīs lekcijas nobeigums):

“Apliecinot Jēzu, mācekļi pakļauj sevi pēdējām briesmām, ko pasaule var tiem sagādāt, un paslēpjas pēdējā apsolījumā, par kura nesatricināmību iestājies pats Kungs. Viņa vārdi piešķir viņu vārdiem nozīmi, kas nosaka mūžību. Tie tad nu vairs nav tikai cilvēku vārdi, kas runāti ar drosmi un uzticību patiesībai, kas tiem var nest varonīgu galu, nē, tie ir arī vārdi, kas savu noteiktu atbildi atradīs apliecinājumā, kas nāk no Jēzus lūpām. Bet ja draudze aptver izšķiršanās nozīmi starp apliecināšanu un aizliegšanu, tad tā reizē arī sapratīs, ka viņu vārdi ir tikai atbilde uz Viņa vārdiem. Ar jautājumu, ar kuru ļaunā pasaule vēršas pie mācekļiem, patiesībā pats Jēzus vēršas pie viņiem, un viņu atbilde, kas izskan šīs zemes tribunāla priekšā, patiesībā nonāk pie Viņa.”