Ar asarām acīs
“Tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.. Un viņa tēvs to apraudāja.” [1.Moz.37:28, 35]
Nabaga nožēlojamo Jāzepu viņa pircēji aizved projām. Ejot garām Hebronai, viņam būs ienācis prātā: tur dzīvo mans mīļais tēvs; viņš nezina, kā man tagad klājas. Es nevaru viņu nedz uzrunāt, nedz uzlūkot, nedz atvadīties no viņa. Tas tiešām ir bijis liels, nožēlojams posts. Es nemaz nerunāšu par veco tēvu, kas, uzzinājis par visu notiekošo, ar asarām acīs saka: “Sērodams es sekošu savam dēlam uz pazemi!” – es ļaušu, lai mani aprok līdz ar viņu, jo esmu zaudējis šo dēlu, un nu man dzīvība vairs nav mīļa.
Jo šajās biedinošajās tēva un dēla ciešanās Dievs ir bijis itin kā kurls un mēms; šķiet, Viņš nedomā un nezina par lietām, kas notikušas. Taču ticība vēl nav zudusi, tā runā iekšēji, sirdī, un saka: mīļais Jāzep, gaidi, tici un nezaudē cerību, turies cieši pie apsolījuma, ko esi dzirdējis no sava tēva! Tā – es saku – Dievs runā ar Jāzepu caur viņa tēva sludināto Dieva vārdu: Dievs tavam vecvectēvam, kā arī tavam tēvam ir apsolījis pēcnācējus. Domā, kā ar stingru ticību pastāvīgi palikt pie šī apsolījuma! Taču Dievs to saka ar brīnumainu klusēšanu.
Vēlāk Dievs brīnišķīgi uzrunās Jāzepu ar darbiem, celdams viņu par ķēniņu un palīgu visai Ēģiptei. Bet šobrīd Jāzeps ir miris un tiek aprakts – nu ir viņa Lielā piektdiena un sabats. Arī Jāzepa tēvs mirst; taču viņi atkal tiks uzmodināti ar Dieva spēku, kas mirušos dara dzīvus.
Ieskaties