Arī mūsdienu elki prasa upurus

Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama. Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes. Tev nebūs mesties zemē to priekšā un nebūs tiem kalpot, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus līdz trešajam un ceturtajam augumam to bērniem, kas Mani ienīst, bet Es parādu žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīl un Manus baušļus tur. [5.Moz.5:6-10]

No dažādām pusēm uz mums nereti raugās kādi laimīgi cilvēki. Mēs gan tos neredzam sev blakus, viņi ir itin kā aiz kādas sienas, kādā citā pasaulē dzīvojoši. Un kāds, kam ir palaimējies ar foto vai video kameru nokļūt šajā laimīgajā pasaulē, ir viņus nofotogrāfējis un nolicis mūsu priekšā, lai mēs redzam, cik cilvēki var būt laimīgi, apmierināti un priecīgi.

Mēs arī gribētu tādi būt kā šie laimīgie cilvēki, kas raugās uz mums no reklāmu plakātiem – smaidoši, bez rūpēm. Reklāmas mums apgalvo, ka arī mēs tādi varam kļūt, ja vien aizņemsimies naudu tajā vai citā bankā, nopirksim kādu preci vai darīsim kādu nodarbi, kas veidos mūs par šiem laimīgajiem cilvēkiem.

Bet, ja tā varētu šajos grūtajos laikos nokļūt aiz tās stikla sienas, kur ir laimīgā pasaule, kur dzīvo laimīgie cilvēki, priecīgi smaida un ir apmierināti, un arī citus mudina un aicina pie sevis – Esiet tādi kā mēs.

Mēs varētu viņus nofotografēt vai uzfilmēt šodien. Varbūt mums būt grūti atrast nelaimīgākus, bēdīgākus. Redzi, tev vajag dzīvokli luksus namā. Tu redzi, ka tur šī jaukā ģimene. Jaunā, jaukā sieva, vīrišķīgais, izdarīgais vīrs, un divi bērniņi tik laimīgi. Viņi to jau ir iegādājušies. Nez kur viņi ir tagad? Vai aizvien laimīgi? Lai Dievs dod.

Bet mēs redzam tik daudzus, kas šiem vilinājumiem sekojuši, satriektus, nelaimīgus un bēdīgus.

Mēs reizēm brīnāmies, kā senais cilvēks varēja sev darināt elku tēlus un tos pielūgt, ka bija vajadzīgs tik bargs Dieva aizliegums: Tev nebūs sev darināt nekādu elku tēlu nedz no tā, kas ir augšā debesīs, nedz no tā, kas ir apakšā virs zemes, nedz no tā, kas ir ūdenī zem zemes. Tev nebūs mesties zemē to priekšā un nebūs tiem kalpot, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas piemeklē tēvu grēkus līdz trešajam un ceturtajam augumam to bērniem, kas Mani ienīst, bet Es parādu žēlastību tūkstošiem, kas Mani mīl un Manus baušļus tur.

Lai gan mēs šodien neesam tik nesaprātīgi elku darinātāji un elku kalpi, kas metas zemē to priekšā pielūgdami, vai mēs ar kaut ko atšķiramies no senajiem pagāniem. Tiesa, viņiem nebija foto, video un tādu tehnoloģiju, kādas mums ir šodien, bet viņi tīri labi prata darināt šādus priecīgus, laimīgus cilvēkus no marmora un izkrāsot tik dabiskās krāsas, ka izskatījās kā dzīvi. Citreiz viņi darināja šos tēlus dzīvnieku veidā, kas bija ātrāki un stiprāki nekā cilvēks, un aicināja cilvēku – Ja tu tā centīsies, tu gūsi spēku, laimi un labklājību. Cilvēki gribēja būt saistīti ar šo laimīgo pasauli, kurā dzīvoja viņu dievi, kurus viņi gribēja atdarināt, no kuriem viņi gribēja labvēlību, bagātību, pārticību, spēku un visu citu, ko vien cilvēks var vēlēties.

Bet tieši tāpat kā šodien, tā laika elki darīja to pašu. Izlaupīja cilvēku kabatas, sievām atņēma vīrus, vīriem sievas, bērniem vecākus un vecākiem bērnus. Šie elki prasa upurus. Neiztiek pat bez cilvēku asinīm. Arī to viņi prasa.

Kad kristīgā ticība ienāca pagāniskajā pasaulē, kas bija dziļā pagrimumā elku kalpošanas dēļ, kur viņi darināja elkus un metās to priekšā zemē, jo arī viņi gribēja tajā laimīgajā pasaulē, kur visi laimīgi, vai, lai vismaz kāds no viņu iedomātās elku pasaules pastieptu roku un palīdzētu kaut mazliet staigāt tajā pašā laimē un saulītē.

Šie ļaudis uzskatīja sevi par ļoti gudriem. Kādreiz viņi savā civilizācijā, savā sabiedrībā, pagānu sabiedrībā guva vērā ņemamus panākumus, tāpat kā mēs šodien. Bet, kur tad ir tie laimīgie aiz stikla sienas? Kāpēc mēs nevaram tur nokļūt, kāpēc viņi nenāk pie mums, darīdami mūs laimīgus?

Tāpēc, ka tie ir tikai elki, tukša vieta, kas neko citu nepiesaista kā vien Dieva dusmas, jo novērš no Dieva, Dieva Vārda un Dieva patiesības.

Par to, mīļie, varētu runāt arvien vairāk un vairāk. Es esmu pārliecināts, ka daudziem no jums domas jau skrien uz priekšu, domājot par visām citām lietām, kas tur vēl pievienojas, ko mēs redzam kā dziļo nelaimi sev visapkārt. To, kā mūsu ģimenes izirst. Kā mūsu tauta izirst šīs pasaules vējos. Cik daudz pie tā ir vainīga elku pasaule par kuru Dievs tik ļoti nopietni brīdina arī piesaucot klāt ģimeni, sacīdams, ka tieši tur postījums būs lielākais, smagākais.

Tāpēc Dievs arī tālāk, tur pat 5.Mozus grāmatā, saka kādus vārdus. Es atceros, ka tad, kad mēs ar sievu sākām iet iesvētes mācībā pirms daudziem gadiem. Tik tikko bija radusies tāda iespēja pēc daudziem aizlieguma gadiem. Mēs aizgājām pie sirmā, vecā mācītāja, un mums bija jāklausās iesvētes mācības. Viņš ar lielu rūpību bija sagādājis, pats drukādams uz plāna plāna papīra, Mārtiņa Lutera Mazos katehismus, jo nopirkt tos nevarēja. Izdod varēja tikai to mazumiņu, ko bezdievīgā vara no savas “žēlastības” pieļāva. Tādēļ mācītājs vakara stundās ar savām nogurušajām, pusaklajām acīm pie rakstāmmašīnas (jā, jaunie ļaudis, bija tādi laiki, kad datoru nebija. Katrs burtiņš bija jāuzdrukā uz papīra, un kļūdas bija ļoti grūti labot.) un caur koppapīru, cik nu vienā reize varēja, kādas sešas lapiņas apdrukāt no Mārtiņa Lutera Mazā katehisma. Es nezinu, kur viņš to bija mācījies, bet šis katehisms bija nedaudz savādāks, nekā tie, kurus mēs lasām šodien, jo tur baušļiem bija vēl klāt vārdi no 5.Mozus grāmatas 6.nodaļas. Citos izdevumos man nav nācies tos atrast. Bet vecais mācītājs bija tos pievienojis.

“Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.” [5.Moz.6:6-9]

Šis pamudinājums ģimenēm un tēviem vispirms un līdzi arī mātēm, lai novērstu sava un bērnu sirdis no postošās elku kalpošanas, kas pazudina dvēseli un miesu, iztīra sirdi un kabatas, atņem sievām vīrus un vīriem sievas, bērniem vecākus un vecākiem bērnus. Lai šī postošā elku kalpošana neiedzimtu sirdīs un prātos, vērsies pie Dieva Vārda, pie tā, ko Tas Kungs savā varenība saka un pavēl, ko Viņš dod tev pašam par labu, jo Viņš grib tevi glābt. Viņš negrib, ka tu nokļūsti nelaimē, kur elki ar laipnām un priecīgām sejām velk iekšā. Dieva Vārds ir skarbs, un Viņa vaigs ir skarbs. Kad mēs dzirdam šos vārdus, mums liekas – dedzīgs, dusmīgs Dievs – bet Viņš mūs brīdina, un dod mums Vārdus, kas vienīgie var darīt mūs laimīgus, dzīvus, ar izglābtu miesu un dvēseli no pazudināšanas.

Vecais mācītājs šos vārdus bija rakstījis katehismā, lai pastiprinātu to, ko Luters savā katehismā visu laiku arī licis iekšā, zem katras mācību daļas virsraksta – kā tas tēviem saviem bērniem vienkāršā veidā, savai saimei, jāmāca. Desmit Dieva baušļi – kā tēviem tie savai saimei vienkāršā veidā jāmāca. Ticība- kā to tēviem saviem bērniem un saimei vienkāršā veidā jāmāca. Lūgšana – un atkal tas pats.

Un šeit vēl pamudinājums. “Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.” [5.Moz.6:6-9] Visur kur tu, cilvēk, ej, vai guli, vai celies, vai izstiep savu roku, lai darītu kādu darbu, redzi tur zīmi, kas atgādina tev Dieva Vārdus. Vai, kad tu skaties kaut kur uz priekšu, tad redzi uz savas pieres atgādinājumu, Protams, spogulī tu redzi vistiešāk. Atgādinājums, ka tu piederi Dievam. Tavām acīm, rokām, sirdij ir jābūt Dieva Vārda veidotām, citādi ar savām acīm uzlūkosi elkus, ar savām rokām tos darināsi, savos ceļos tos pielūgsi, un viņi iztīrīs tavas kabatas, atņems tev tavu sievu un bērnus, atņems tev tavu namu. To viņi dara.

Mēs redzam, kā tas notiek šodien. Pilnīgi neaptverami, kā tas tā var notikt. Un tomēr tas tā notiek. Nekas jau nav mainījies. Bet atkal un atkaļ nāk cilvēku paaudzes, un skatīdamās uz saviem elkiem saka – lieta ir droša, mēs varam darīt, kā mūs aicina un mudina. Nekas ļauns mums neatgadīsies, šī laimīgā pasaule mūs sargās.

Tā, mīļie, nenotiek. Tāpēc ir īstais brīdis mums visiem, tēviem, mātēm, bērniem, vecāmmātēm, bērnubērniem, brāļiem, māsām, nākt pie sajēgas. Atgriezties sirdsnopietnībā pie Tā Kunga. Viņš ir vienīgais, kas var glābt mūsu ģimenes, mūsu dvēseli, jo pagaidām mēs joprojām grimstam arvien tālāk un tālāk dziļā purvā, tā īsti nespēdami grimšanai pretoties.

Jūs zināt, mīļie, mēs šodien svinam ģimenes dienu. Kalendārā jūs redzēsiet mātes dienu. Kā ģimenes diena kļuva par mātes dienu? Nu, jā. Bija beidzies postošs karš. Mēs to saucam par Pirmo pasaules karu. Precīzāk to būtu jāsauc par otro, jo pirmais jau bija XIX gadsimta sākumā. Bija beidzies asiņainais karš, kurš bija prasījis miljoniem cilvēku dzīvības. Četrus gadus vīri karoja un bija prom no savām ģimenēm, slepkavodami cits citu dažādās frontes pusēs, aizstāvēdami no tiem, kas otrā pusē, savu ģimeni, savas sievas un bērnus. Lielākā daļa no viņiem neatgriezās. Neatgriezās vīri. Neatgriezās tēvi. Tad sievas un mātes nesa ārkārtīgu smagumu, vienas audzinādamas, apgādādamas, pabarodamas bērnus. Viņas varēja iztikt bez vīru palīdzības, bez viņu rokām. Kaut kā viņas varēja to paciest un iznest.

Lai kaut kādā veidā šīs sievas un mātes uzteiktu, iedibināja Mātes dienu. Viņas var. Bet, kāpēc tas viņām būtu jāvar? Kāpēc, lai viņas tiktu tam pakļautas?

Tālāk šī pašapziņa – mēs taču to varam – parādījās arī tur, kur vīri nebija tādi, kādus viņas bija tos iedomājušās, kas izrādījās, ka nav sapņu prinči par kuriem tika sapņots jaunībā. Viņas sacīja – Mēs taču varam! Mēs varam iztikt bez viņiem, un vīri piekrita līdz – jā, viņas var iztikt bez mums audzinot bērnu, gādājot par sevi. Kāpēc tas ir jāvar? To nedrīkst varēt. To nav jāvar. Tā radās mātes diena un aizmirsās ģimenes diena.

Mēs redzam, ka atkal un atkal mums ir jāļauj Dieva Vārdam sevi uzrunāt, jo elki mūs dara par nekrietniem ļaudīm. Tiem sekodami, mēs ne ar ko neatšķiramies no tiem ļaudīm, kuriem gandrīz pirms 2000 gadiem apustulis Pāvils raksta vēstulē romiešiem: “Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību. Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties. Jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi un apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret iznīcīgam cilvēkam un putniem, lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem. Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās nodevis izvirtībai, kurā viņi paši sākuši sagandēt savas miesas, tāpēc ka viņi dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju, kas ir augsti teicams mūžīgi, āmen. Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos. Tad nu tāpat, kā viņi nav turējuši cieņā viņiem doto Dieva atziņu, Dievs sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas. Tie piepildījuši savu dzīvi ar visādiem netikumiem: netaisnību, samaitātību, iekāri, ļaunumu, skaudību, slepkavību, ķildām, krāpšanu, ļaunprātību, mēlnesību, kļuvuši par neslavas cēlājiem, Dieva nicinātājiem, nekauņām, augstprāšiem, lielībniekiem, ļauna izdomātājiem, vecākiem nepaklausīgiem, bezprātīgiem, neuzticamiem, cietsirdīgiem, nežēlīgiem.” [Rom.1:18-31]

Šo šausmīgo sarakstu vēl varētu turpināt. Visu šo briesmīgo dēmonu varu cilvēka sirdī un sabiedrībā ielaiž smaidīgie ļaudis no laimīgās, brīnišķīgās pasaules. Kā gan tas tā varēja būt?

Tāpēc Dievs saka, lai nedari sev tēlu nedz no tā, kas uz zemes, nedz debesīs, nedz ūdenī. Vai tās būtu debesu ainas vai zemūdens ainas, nedari to sev par tēlu, nemeties tā priekšā ceļos un nezemojies to priekšā, tev būs Dievam, Kungam, vien kalpot.

Mīļā draudze, pie visa šī skumjā stāsta ir arī kāda brīnišķīga vēsts, aizvien tā pati. Dievs savā žēlastībā ir apžēlojies par nabaga grēcinieku, sūtīdams savu Dēlu grēcīgās miesas veidā, pakļautu slimībām un nāvei, lai Viņš savā miesā visus mūsu grēkus, arī visas mūsu elku kalpošanas, pie krusta nonāvētu, lai mēs taptu brīvi.

Atskatoties šīs nelaimīgās pasaules vēsturē, kā tas laiku pa laikam jau ir noticis, ka cilvēki ir atgriezušies pie Kristus žēlastības spēka, pie Viņa dziedinošā Evaņģēlija, par kuru apustulis saka: “Tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” [Rom.1:16] Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic! Tad, kad ļaudis ir baudījuši šo spēku, viņu dzīves ir mainījušās. Viņu sirdis un prāti ir mainījušies vispirms. Jo no iekšējās pārmaiņas nāk ārējā, un tas mainās arī dzīve. Tie kas ir atgriezušies ir patiesi tapuši par zemes sāli un pasaules gaismu, kas neļauj arī apkārtējiem būt tumšā un pūt. Dievs atkal var šo spēku dot ikvienam no mums un to dod. Ka tikai mēs ņemtu pretī. Ka tikai mēs savus elkus mestu pie malas, un vienīgi Dieva Vārdā meklētu savu ceļu, galamērķi un ceļošanas veidu. Tad mēs nenomaldīsimies. Tad mēs būsim Dieva žēlastībā. Tad mēs tapsim dziedināti, cik nu vien dziedināti cilvēki šajā grēka pasaulē var būt. Ne gluži tik veseli un spirgti kādus Dievs mūs iecerējis, tad vismaz bez tādām vainām, kas mūs nonāvē un izposta. To gan mēs noteikti varam pieminēt.

Tādēļ šīs ģimenes dienas lielais pamudinājums un atgādinājums ir sargāties no elkiem. Sargāties no tās reklāmas, pasaku, iedomu, sapņu pasaules, kas cilvēku ļoti viegli pārņem savā gūstā, un pamosties tajā pasaulē, kurā esam, un ņemt Dieva Vārdu par savu ceļa gaismu, ceļa rādītāju, spēka avotu un pamatu jaunai dzīvei.

Tad mīļie, es esmu pārliecināts, arī jūs reizēm smaidīsiet un būsiet priecīgi pavisam citādi, daudz patiesāk un laimīgāk, nekā tie bezgala laimīgie cilvēki tur, tajā laimīgajā pasaulē, kurā netiekam iekšā. Dievs būs mainījis jūsu sirdis. To jūs pieredzēsiet ne vienmēr, ne katru dienu, bet tomēr. Un tie būs kā pirmie augļi, kā liecība un zīme tai laimei un tam priekam, kas būs Debesīs, jo tie, kas neseko elkiem, bet pielūdz Dievu, Kungu, vien, un mīl Viņu no visas sirds, ko viņi spēj Viņa Evaņģēlija žēlastībā arī kaut cik, kaut mazliet piepildīt, un šajā žēlastībā būdami to piepildīs mūžībā, tie iemanto šo mūžīgo dzīvību, kas mums apsolīta.

Uz to mēs esam aicināti visi kopā – vīri, sievas, bērni, vecāki, brāļi, māsas – tajā jaunajā kopībā un vienībā, kas mums ir draudzē. Ārpus šīs kopības tas mums nevar izdoties, bet draudzes kopībā, Dieva Vārda spēkā, Sakramentu spēkā, mēs noteikti to spēsim.

Lai Dievs mūs apgaismo un vada, stiprina, iepriecina un mierina, Āmen.

[Sprediķis sacīts Biķeru draudzē]