Ascencio Christi in coelum dienā

Bet pēc tam Viņš parādījās tiem vienpadsmit pie galda sēžot un norāja viņu neticību un cietsirdību, ka tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši. Un Viņš tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Un Tas Kungs, kad Viņš ar tiem bija runājis, ir uzņemts debesīs un sēž pie Dieva labās rokas. Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm. [Mk.16:14-20]

Šīsdienas Evaņģēlijā mums atkal tiek rādīta kristīga cilvēka dzīve – to dzirdam ikvienā Evaņģēlija vietā. Un, tā kā Evaņģēlijs arvien nes un rāda šo mācību, arī mums tā arvien no jauna ir jāsludina un jāaplūko; jo Kristus saviem mācekļiem saka: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts…” Aplūkosim šīs lietas citu pēc citas.

Vispirms Kristus pārmet saviem mācekļiem neticību un siržu cietību; Viņš norāda uz mācekļu trūkumiem un nosoda viņus neticības dēļ. Tomēr Kristus šos cilvēkus neatraida un nerīkojas ātrsirdīgi, bet tikai nosoda. Tas ir, kā kad mēs viens otram sakām: vai gan tu nemaz nekaunies darīt tādas lietas? Tā mēs mudinām cilvēku pašam atzīt savu grēku un kaunēties par ļauniem nodomiem vai darbiem un atteikties no tiem; tomēr mēs viņu nenoraidām un nesākam ienīst – mēs neliedzam šim cilvēkam savu mīlestību.

Un tā nav tikai kāda maznozīmīga lieta, ka Kristus šajā vietā nosoda mācekļus; jo neticība ir pats lielākais grēks, kādu vien iespējams nosaukt. Mūsu Kungs norāda arī šo cilvēku neticības iemeslu, sacīdams: jūsu sirdis ir nocietinātas. Un tomēr Viņš pret mācekļiem izturas lēnprātīgi un pacietīgi.

Tas ir noticis par mierinājumu mums visiem – lai mēs nekristu izmisumā, ja mums vēl pietrūkst ticības, ja uzbrūk šaubas, tā, ka paklūpam vai krītam. Ja arī tā notiek, mums atkal jāceļas un jāstiprinās ticībā, paceļot sirdis pie Dieva, lai iemantotu paļāvību uz Viņu un stingri turētos pie tās, zinot, ka Dievs pret mums neizturas bargi, bet spēj pieņemt un neievērot mūsu trūkumus. Un kas šādi domā par Dievu, pret to Viņš tieši tā arī izturas; kas Dievu uzskata par žēlīgu Dievu, tam Viņš arī ir žēlīgs. Taču netīra sirdsapziņa un neticīga sirds nespēj paļauties uz Dieva žēlastību – tā bēg no Viņa un domā par Viņu kā par bargu soģi; tādēļ neticīgajam Dievs arī ir bargs soģis.

Un arī mums pret savu tuvāko jāizturas tā, kā Dievs izturas pret mums. Kad redzam, ka mūsu tuvākais atkrīt no ticības vai maldās un grēko, mums neklājas atbalstīt un attaisnot viņa ļaunos darbus, bet ir nepieciešams viņu nosodīt un lēnprātīgi norādīt uz viņa vājībām; tomēr nedrīkstam sākt viņu ienīst, nedz liegt viņam savu mīlestību. Jo arī Sv. Pāvils Gal.6:1 saka: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.” Bet mūsu kungi – pāvests, bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes negrib tikt nosodīti, kad tie dara ļaunu; mums jāsaka: ja kaut kas nenotiek pareizi, tā nav viņu, bet gan viņu padoto vaina; savukārt pret padotajiem – viņi saka – ir jāizturas pietiekami bargi.

Visu kopā saņemot: netaisnība ir jānosoda, tomēr ir arī jāsaglabā patiesīgums un mīlestība pret ikvienu cilvēku, runāt skaidri un gaiši, neko neslēpjot; jo, kamēr dzīvojam miesā, neviens no mums nespēj dzīvot pilnīgi nevainojamu dzīvi, negrēkot nevienā vietā un lietā. Mēs visi redzam, ka arī apustuļiem ir piemituši lieli trūkumi, lai gan viņi taču ir bijuši kristietības labākā daļa – tās stūrakmeņi un vērtīgākie dārgakmeņi.

Taču nevienam nevajadzētu domāt, ka apustuļu ticība ir bijusi pilnīga; viņi gan ticēja tam, kas rakstīts Bauslības un praviešu grāmatās, taču bieži vien viņiem ticības vēl pietrūka. Tā bija un reizē arī nebija ticība – jo šie cilvēki vēl neticēja visam, kam jātic, lai gan ticēja, ka Dievs, visas radības Radītājs, ir radījis Debesis un zemi. Ticība ir lieta, kas arvien pieaug un pieņemas spēkā. Apustuļi nav bijuši pavisam bez ticības, taču viņu ticība ir bijusi tikai daļēja. Ar ticību ir tāpat, kā ar slimu cilvēku, kas sāk atveseļoties. Tādēļ Kungs Kristus atklāj, kādas lietās mācekļiem ir pietrūcis ticības – ka viņi nav ticējuši Kristus augšāmcelšanās notikumam. Kaut arī visam pārējam apustuļi ticēja, tomēr šeit viņiem bija pietrūcis ticības. Es domāju, viņi ticēja arī tam, ka Dievs ir viņiem žēlīgs, tomēr ar to vien nepietika – bija nepieciešams ticēt arī tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Tādēļ Kungs Kristus pārmeta mācekļiem neticību, nosodīja viņus un teica, ka, lai gan tie visu ir redzējuši, tomēr vēl nav kļuvuši ticīgi – viņiem vēl pietrūkst ticības mācībai par Kristus augšāmcelšanos. Tādēļ Kristus Vakarēdiena lakā saviem mācekļiem saka: “Ticiet Dievam un ticiet Man!” [Jņ.14:1]

Bet kas ir “ticība Kristus augšāmcelšanās notikumam”, kurai ir tik liela nozīme un kuras trūkuma dēļ mācekļi tiek nosaukti par neticīgiem, tā, ka viņu ticība visām pārējām lietām neko nelīdzēja? “Ticēt uz Kristus augšāmcelšanos” nenozīmē neko citu, kā ticēt, ka Kristus ir tas, kurš mūs samierina ar Tēvu, un ka Viņš dara mūs dievbijīgus un Tēvam tīkamus. Jo viss, kas cilvēkā ielikts līdz ar viņa piedzimšanu, un viss, kas nāk no cilvēka prāta, ir tikai grēks un samaitātība, kas pelna Dieva dusmas. Turpretī Dievs ir mūžīga taisnība un skaidrība, kas savas dabas dēļ ienīst grēku. Tādēļ cilvēks arvien ir ienaidā ar Dievu – viņu starpā nevar pastāvēt ne draudzība, ne vienprātība.

Tādēļ Kristus ir tapis Cilvēks un uzņēmies mūsu grēku, turklāt uzkrāvis sev arī Dieva dusmas – to visu Viņš noslīcinājis sevī, samierinādams mūs ar Dievu Tēvu. Bez šādas ticības esam dusmības bērni un nespējam darīt nevienu labu darbu, kas būtu tīkams Dievam, un nevaram gaidīt, ka Dievs mūs uzklausīs. Jo, kā rakstīts Ps.18:42: “Viņi brēca, bet nebija glābēja, viņi piesauca To Kungu, bet Viņš neatbildēja.” Jā, arī mūsu pats labākais darbs, ar kura palīdzību esam domājuši iemantot Dieva žēlastību, palīdzību un mierinājumu, tiek atzīts par grēku, – kā pravietis saka Ps.109:7: “Pat viņa lūgšana lai kļūst viņam par grēku!” Tas tādēļ, ka nav bijis mūsu spēkos panākt samierinājumu ar Dievu; mūsos nekas tāds nebija atrodams.

Tādēļ mums ir bijis nepieciešams Kristus, kas spētu stāties Tēva priekšā un samierināt mūs ar Viņu, iemantojot visu, kas mums nepieciešams. Caur šo Kristu mums jālūdz Tēvam it viss, kas mums vajadzīgs – kā dzirdējām iepriekšējās svētdienas lasījumā, kur mūsu Kungs sacīja: “Ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.” Viss, ko saņemam no Dieva, mums jāsaņem un jāiemanto caur Kristu, kas darījis Dievu Tēvu mums žēlīgu. Jo Kristus ir mūsu Aizstāvis un Patvērums, kur varam paglābties – gluži kā cālīši zem vistas spārniem; jo tikai caur Viņu mūsu lūgšana kļūst Dievam tīkama, tikai caur Viņu tiekam uzklausīti, iemantojam Tēva žēlastību un labvēlību. Jo Viņš ir gandarījis par mūsu grēkiem un darījis mums Dievu no barga soģa par laipnu, žēlsirdīgu Tēvu. Tāda ir ticība Kristus augšāmcelšanās notikumam; jo mēs – kā jau sacīts – ticam, ka Kristus ir uzņēmies mūsu un visas pasaules grēku līdz ar tēva dusmām un noslīcinājis to visu sevī, tā, ka caur Viņu gūstam samierinājumu ar Dievu un kļūstam pilnīgi dievbijīgi.

Skatieties paši – cik maz ir kristiešu, kuriem ir šāda ticība, kas vienīgā dara cilvēku brīvu no grēkiem un pilnīgi dievbijīgu; jo tie, kuri netic Kristus augšāmcelšanās notikumam – tam, ka viņu grēki ir atņemti caur Kristu – ,uzdrīkstas mēģināt iemantot dievbijību paši ar saviem darbiem. Viens skrien uz klosteri, otra kļūst par mūķeni, viens dara vienu, otrs ko citu, lai atraisītos no grēkiem; tomēr visi apgalvo, ka tic tam, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem – lai gan viņu darbi atklāj pavisam ko citu.

Tādēļ apustuļi ir īpaši uzcītīgi mācījuši un sludinājuši tieši šo mācību. Sv. Pāvils 1.Kor.15:14 saka: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība.” Un 17.pantā: “Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos.” Kas tas par secinājumu? Kā to var secināt no iepriekš sacītā? Ja Kristus nav augšāmcēlies no mirušajiem, tad nāve un grēks Viņu ir aprijuši un nonāvējuši; jo mēs paši nespētu atbrīvoties no sava grēka. Tādēļ jau Jēzus Kristus uzņēmās mūsu grēku, lai samītu grēku, nāvi un elli, un kļūtu par tās Kungu. Bet, ja Viņš nav augšāmcēlies, tad grēks nav uzvarēts, bet gan – grēks ir uzvarējis Kristu. Bet, ja grēks Viņu ir uzvarējis, tad Viņš nav augšāmcēlies; ja Viņš nav augšāmcēlies, tad nav mūs atpestījis, un tad jūs vēl esat grēkos. Un Rom.10:9 apustulis saka: “Ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” Tas saskan ar visiem Vecās un Jaunās Derības Rakstiem.

Taču mums nepietiek vēl arī ar ticību tam, ka Kristus ir augšāmcēlies. Jo arī visi ļauni cilvēki, jā, arī velns tic, ka Dievs ir cietis un augšāmcēlies; taču ir nepieciešams ticēt arī Kristus augšāmcelšanās saturam, turklāt arī Viņa augšāmcelšanās atnestajam auglim un labumam, ko esam saņēmuši, proti, visu grēku piedošanai un pestīšanai no visiem grēkiem – tam, ka Kristus ir gājis cauri nāvei, uzvarēdams un samīdams grēku un nāvi, jā, visu, kas mums varētu kaitēt, un nu ir kļuvis par varenu Kungu, kas sēž Debesu augstībā, pie Tēva labās rokas un valda pār visu; tas viss ir noticis mūsu labā – ļaunie tam netic.

Tā nu jūs redzat, cik nozīmīga ir šī mācība par Kristus augšāmcelšanos; un tomēr visās pārējās mācībās mums ir vieglāk rast padomu. Ko gan līdzētu tas, ka ticam visiem pārējiem artikuliem – tam, ka Kristus ir piedzimis no Jaunavas Marijas, ka Viņš ir miris un aprakts – ja mēs neticētu, ka Kristus ir atkal cēlies no mirušajiem? Par to Dievs runā Hab.1:5, sacīdams: “Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu.”

Tieši tādēļ arī Sv. Pāvils savās vēstulēs nav tik uzcītīgi mācījis, sludinājis un skaidrojis nevienu citu Kristus darīto darbu vai brīnumu, bet tieši Kristus augšāmcelšanos. Jā, apustulis neko nesaka par visiem Kristus darbiem un brīnumiem, bet sludina un māca tieši par Viņa augšāmcelšanās atnesto augli un labumu, ko no tās esam saņēmuši; un neviens cits apustulis mums nav attēlojis Kristu tā, kā to darījis Sv. Pāvils. Tādēļ ne velti Kristus par viņu ir sacījis Ananijam: “Viņš Man ir izredzēts ierocis nest Manu Vārdu tautu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā. Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.” [Ap.d.9:15–16]

Tādēļ – kuriem nav šādas ticības Kristus augšāmcelšanās notikumam, tiem nepalīdz neviens labais darbs, lai cik spoži viņu darbi izskatītos. Jaunavām nepalīdz viņu jaunavība jeb šķīstība, mūkiem nelīdz ilgās lūgšanas. Jo šeit nav jāsludina darbi, jā, tos nav vērts pat pieminēt; jo – kā jau esat dzirdējuši – viss ir jāsaņem no Dieva caur Kristu. Tā arī Dāvids Ps.84:10 saka: “Ak, Dievs, mūsu vairogs, skaties šurp un uzlūko Sava svaidītā vaigu!” Ar to pietiktu, runājot par pirmo šī Evaņģēlija daļu. Tālāk lasām:

Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.

Kas mācekļiem ir jāsludina? Nekas cits – Kristus saka – kā tieši tas, ka es esmu augšāmcēlies no mirušajiem, uzvarējis un atņēmis jums grēku un visas nelaimes; kas tic, tas tiks pestīts – pestīšanai pietiek tikai ar šo ticību. Tādēļ Evaņģēlijs nav nekas cits, kā Kristus augšāmcelšanās pasludinājums: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” Šeit visi darbi tiek atcelti; un šeit redzama arī ticības daba. Jo ticība nevienu necenšas piespiest nākt pie Evaņģēlija, bet atstāj katram brīvību un tikai sniedz pasludinājumu. Kas tam tic, tas tic, kas nāk, lai nāk; kas paliek ārpusē, lai paliek.

Taču jūs arī redzat, kā pāvests maldās un dara netaisnību, uzdrīkstēdamies ar varu dzīt ļaudis pie ticības; jo mūsu Kungs saviem mācekļiem nav pavēlējis neko vairāk, kā vien sludināt Evaņģēliju. Un mācekļi to arī ir darījuši – viņi ir sludinājuši Evaņģēliju un ļāvuši to saņemt ikvienam, kurš pats to ir vēlējies; viņi nav sacījuši: tici, citādi mēs tevi nonāvēsim!

Šeit rodas jautājums par vārdiem: “Ejiet pa visu pasauli.” Kā šie vārdi ir jāsaprot? Apustuļi taču nav gājuši pa visu pasauli. Neviens apustulis nav atnācis pie mums; arī daudzas salas ir atklātas tikai mūsu laikos – tajās mīt pagāni, kam neviens vēl nav sludinājis Evaņģēliju. Un tomēr Raksti saka: “Pa visu zemi ir izgājusi viņu balss skaņa.“ [Rom.10:18] Atbilde: apustuļu pasludinājums ir atskanējis visā pasaulē, lai gan ne visu pasauli tā vēl ir sasniegusi. Šī iziešana un atskanēšana ir iesākusies, lai gan vēl nav pabeigta un piepildīta; sludināšana turpinās, atskanot arvien tālāk un plašāk – līdz pat Pastarai dienai. Kad šis pasludinājums būs sludināts un uzklausīts visā pasaulē, tad vēsts būs sasniegusi savu piepildījumu; un tad arī pienāks Pastarā diena.

Ar šo vēsti ir līdzīgi kā ar akmeni, kas iemests ūdenī – tas rada sev apkārt lokus jeb viļņus, kas veļas cits aiz cita un dzen cits citu tālāk, līdz sasniedz krastu. Lai arī vidū, tai vietā, kur iemests akmens, ūdens jau ir mierīgs, tomēr viļņi nenorimst, bet paši turpina savu ceļu. Tāpat notiek ar Evaņģēlija pasludinājumu; tas ir iesācies ar apustuļu sludināšanu un turpina skanēt vēl joprojām – sludinātāji to nes tālāk, un tas tiek vajāts un dzīts pa visu pasauli. Tomēr Evaņģēlijs tiek darīts zināms arvien plašākam ļaužu lokam – tiem, kuri to vēl nav dzirdējuši, lai gan sludināšana tiek aizkavēta un nolādēta kā ķecerība. Jeb, kā mēdz sacīt, kad kāds ir licis izsludināt kādu ziņu: vēsts ir izgājusi – lai gan tā vēl nav sasniegusi noteikto vietu, bet ir ceļā. Tā mēs sakām: ķeizara vēsts ir ceļā uz Nirnbergu, vai pie turkiem, – lai gan tā vēl nav nonākusi līdz cilvēkiem, kuriem tā sacīta; tāpat ir jāsaprot arī šie vārdi, kas attiecināti uz apustuļu sludināšanu.

Taču šeit rodas vēl otrs jautājums. Tas saistīts ar Evaņģēlija vārdiem: “Kas tic… tas tiks izglābts.” Vai ar ticību pietiek pestīšanai un vai vienīgi ticība spēj cilvēku atpestīt; vai arī – lai iemantotu pestīšanu, tāpat ir nepieciešams darīt labus darbus? Šeit mūsu augstu izglītotie doktori ir gribējuši mācīt Svēto Garu runāt pēc viņu prāta; viņi ir staipījuši, lauzījuši un locījuši šos vārdus, padarīdami tos pavisam neskaidrus un galu galā saplosīdami tā, lai tie zaudētu visu spēku un saturu. Šie ļaudis ir teikuši, ka arī labie darbi piederot ticībai, tā, ka ar ticību vien pestīšanai nepietiekot. Tas nav tiesa. Ticība pati par sevi, bez jebkādiem darbiem spēj mūs izglābt – kā to šeit apliecina Dieva Vārds; un darbi dievbijības jeb pestīšanas labā neko nevar dot. Jo mums ir jāļauj, lai šie vārdi paliek skaidri, bez kādiem papildinājumiem. Ja Svētais Gars būtu gribējis teikt ko citu, Viņš būtu varējis lietot citus vārdus un izteikties pavisam citādi – apmēram tā: kas tic un dara labus darbus, tas tiks izglābts. Taču Svētais Gars to nav darījis, tādēļ mums jāpaliek pie vārdiem, kurus šeit lasām.

To saku tādēļ, lai jūs būtu sagatavoti un zinātu, kā izturēties pret šādiem vārdiem – lai neļautu nevienam jūs novērst no vienkāršās izpratnes, ko tie nes sev līdzi. Jo, lai gan šādi vārdi Rakstos ir bieži sastopami, un tajos arvien tiek apliecināts, ka vienīgi ticība sniedz pestīšanu, tomēr sofisti un viņu skolnieki tos ir tā sasmērējuši un aizēnojuši, saplosījuši un izstaipījuši, ka mēs esam zaudējuši īsto un pareizo izpratni. Sv. Pāvils Gal 2:21 saka: “Ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris.” Tas ir: ja varam tikt pestīti jeb panākt pestīšanu kādā citā veidā, tad Kristus velti ir miris; jo gribēt tikt taisnotiem ar Bauslības palīdzību, tas nozīmē – censties iemantot dievbijību ar saviem pašu darbiem.

Tādēļ noslēgumā varam sacīt: pati galvenā taisnība ir ticība, savukārt galvenais ļaunums ir neticība. Neviens grēks nav tik smags, ka spētu cilvēku pazudināt – tikai neticība nolād un pazudina visus cilvēkus, kuri ir gājuši pazušanā. Savukārt ticība ir vienīgā, kas svētī un atpestī visus cilvēkus; jo vienīgi ticība saista cilvēku ar Dievu – nekādi darbi netiek Viņam ne tuvu. Jo darbi ir vērsti uz cilvēkiem – mēs ļaujam cits citam baudīt savus darbus, kā esam baudījuši Kristus darbus. Taču darbi nevienu nedara dievbijīgu, bet tikai ļauj redzēt cilvēku, kurš jau iepriekš caur ticību ir kļuvis dievbijīgs; jo tikai ticība šķīstī sirdis.

Tādēļ es labprāt ļautu, lai viņi saka: darbi nedara tevi dievbijīgu, bet tikai parāda, ka esi dievbijīgs, vai arī: kas tic, tas kalpo savam tuvākajam. Bet, ja viņi grib teikt: ar ticību vien pestīšanai nepietiek, ir jādara arī labi darbi – šādu skaidrojumu nevar pieļaut ne pats Evaņģēlijs, ne Baznīca – šāds apgalvojums sagrauj tās pīlārus. Tālāk lasām:

Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts…

Dievs arvien līdzās savam Vārdam ir devis arī ārēji redzamu zīmi, kas piešķir Vārdam vēl lielāku spēku, lai mēs savās sirdīs tiktu stiprināti, nešaubītos par šo Vārdu un nenovērstos no tā. Tā Viņš Noam deva varavīksni pie debess par zīmi, ka Viņš paliks pie sava Vārda un turpmāk vairs neļaus pasaulei iet bojā grēku plūdos. Noam un visiem pārējiem cilvēkiem varavīksne bija kā zīmogs – gluži kā, ja es rakstītu kādam vēstuli un uzspiestu tai zīmogu, apstiprinādams savu rakstu. Un, tāpat kā kungiem ir savi ģerboņi un krāsas, pēc kā viņus var pazīt, tāpat arī Dievs mums ir darījis, apstiprinādams savus vārdus ar zīmi kā ar zīmogu, lai mēs par tiem nešaubītos. Ābrahāmam Dievs deva apgraizīšanu, apliecinādams, ka Kristus nāks un svētīs pasauli. Tāpat Viņš ir rīkojies arī šeit, pievienodams apsolījumam “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts,” arī ārēji redzamu zīmi – Kristību, tāpat arī maizes un vīna Sakramentu; šīs zīmes īpaši nepieciešams lietot kārdinājumos un nāves priekšā, lai mēs ar tām stiprinātu savu ticību un atcerētos Dievu līdz ar Viņa apsolījumu.

Cilvēks gan var ticēt arī tad, ja nav kristīts; jo Kristība nav nekas vairāk, kā tikai ārēji redzama zīme, kam jāmudina mūs atcerēties Dieva apsolījums. Ja iespējams saņemt Kristību, tad arī ir labi to saņemt; jo Kristību nevienam neklājas nicināt. Bet, ja nebūtu iespējams saņemt Kristību, vai arī – ja kādam tā tiek atteikta, viņš tādēļ vēl neiet pazušanā, ja vien tic Evaņģēlijam. Jo, kur ir Evaņģēlijs, tur ir arī Kristība un viss, kas kristīgam cilvēkam nepieciešams. Jo pazušanu nenes neviens cits grēks, bet tikai neticība. Tādēļ arī mūsu Kungs saka: “Kas netic, tiks pazudināts.” Viņš nesaka: kas netiek kristīts, bet šajā vietā Kristību nepiemin; jo Kristība bez ticības neko nedod – tad tā ir gluži kā zīmogs vēstulei, kurā nekas nav rakstīts. Tādēļ – kam ir zīmes, kuras mēs saucam par sakramentiem, bet nav ticības, tam ir tikai zīmogs līdz ar vēstuli, kurā nekas nav rakstīts.

Te jūs redzat arī to, kāds ir apustuļu amats; un, sekojot apustuļiem, šis amats jāpilda arī visiem bīskapiem un tiem, kuri sevi sauc par garīdzniekiem; jo viņi lielās, ka ir nākuši apustuļu vietā, proti – sludināt Evaņģēliju. Jo mūsu Kungs šeit saka: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Tādēļ mums neklājas uzklausīt to, kurš nesludina Evaņģēliju. Bet pāvesta piekritēji citē vārdus, ko Kristus saka Lk.10:16: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani.” Šis teikums līdz šim ir bijis pāvesta zobens, ar kura palīdzību viņš pakļāvis sev visu pasauli, un nav bijis neviena, kurš šos vārdus būtu pareizi sapratis – ka mums viņi jāklausa tad, ja tie sludina Evaņģēliju. Un šeit Kungs Kristus liek mācekļu mutēs Evaņģēliju, savu Vārdu. Tādēļ mums ir jāklausa vienīgi Kristus, un jāzina, ka apustuļi ir tikai šī Kristus Vārda vēstneši un darbarīki. Tādēļ pāvests, bīskapi, mūki un priesteri līdz ar visiem, kuri sludina nevis Evaņģēliju, bet ko citu, ir jānoraida.

Bet ko izsaka mūsu Kunga vārdi: “Pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”? Vai tas jāsludina arī kokiem un akmeņiem, kalniem un ūdeņiem? Kāda gan vajadzība to darīt? Sv. Gregors ir rakstījis par šiem vārdiem un teicis, ka “visa radība” ir cilvēks, kam ir kopīgas iezīmes ar visu radību – ar eņģeļiem kopīgs saprāts, ar dzīvniekiem – spēja augt. Taču Kristus vārdus neklājas šādi locīt un lauzīt, sagrozot to jēgu un dabu. “Pasludināt Evaņģēliju visai radībai” nozīmē, ka Evaņģēlijam jābūt publiskam, vispārējam pasludinājumam, kas pieejams ikvienam – tas jāsludina nevis slepus, kādā kaktā, bet atklāti un visās vietās – kā ir rakstīts Ps.19:4–5: “Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.” Šī iziešana un pausme ir iesākusies ar apustuļu sludināšanu, taču vēl nav pabeigta un piepildīta, nedz nonākusi visur, kur tai jānonāk; jo es nezinu, vai visa Vācija līdz šim ir dzirdējusi Dieva Vārdu. Pāvesta vārdu gan esam dzirdējuši, tas tiesa.

Tādēļ mūsu Kungs šeit saka saviem apustuļiem: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai,” lai šis Evaņģēlijs kļūtu zināms un pazīstams ikvienam, tā, ka to varētu dzirdēt arī koki un akmeņi – ja vien tiem būtu ausis – ,un arī tie apliecinātu, ka esam dzirdējuši Evaņģēliju; tā, lai ikviens stabs varētu sacīt: es esmu dzirdējis, ka tev pasludināts Evaņģēlijs. Tik atklātam un vispārējam ir jābūt Evaņģēlija pasludinājumam – tam jātiek mācītam un sludinātam visā pasaulē, neliedzot to nevienam; sludināšanai ir jāturpinās, līdz Evaņģēlijs būs sasniedzis visas pasaules malas –, kā rakstīts psalmā. Tādēļ tas tagad ir nonācis arī pie mums, kas dzīvojam pasaules malā, tieši pie jūras. Par to runā arī Sv. Pāvils, Ef.4:11–13 sacīdams: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam. Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.” Tālāk mūsu lasītajā Evaņģēlija tekstā tiek runāts par zīmēm, kuras sekos ticībai; Kristus nosauc piecas zīmes un saka:

Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.

Kā mums jārīkojas, lai paliktu spēkā šie vardi – ka ticīgie spēj un var darīt visas šīs zīmes? Mūsu Kungs taču saka, ka tās ticīgajiem ies līdzi. Bet mēs zinām, ka ne visi apustuļi ir darījuši tādas zīmes. Jo par citiem apustuļiem mēs nelasām, ka tie būtu dzēruši indi – to darījis tikai evaņģēlists Jānis, utt. Ja šiem vārdiem noteikti ir jāpiepildās, tad Debesīs paliks ļoti maz svēto; jo tie nav darījuši šeit pieminētās zīmes, lai gan dažas no tām viņi ir darījuši.

Daži, gribēdami aizstāvēt svēto godu, ir mēģinājuši skaidrot šos vārdus garīgā veidā; taču neklājas uzspiest Kristus vārdiem citādu saturu, kura tajos nav. Tādēļ arī šādi skaidrojumi nav pieņemami – tie padara mums Rakstus nepastāvīgus un apšaubāmus.

Daži atkal saka, ka, lai gan šādas zīmes nedara katrs ticīgais, tomēr visai draudzei, visai kristiešu kopībai tās ir dotas, tā, ka viens var izdzīt velnus, otrs – dziedināt slimos utt. Tādēļ viņi saka, ka šādas zīmes esot Gara izpausme, tādēļ tieši tu, kur atrodamas šīs zīmes, esot kristīgā Baznīca, un otrādi.

Taču šie vārdi neattiecas uz draudzi, bet uz katru kristieti atsevišķi, un to nozīme ir šāda: kristietim, kuram ir ticība, ir arī vara darīt šīs līdzejošās zīmes, un šīm zīmēm arī ir jāseko,– kā Kristus saka Jņ.14:12: “Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs…” Jo kristīgam cilvēkam ir kopīga vara ar Kristu, un tas, kas ir vienā kopīgajā kristīgajā draudzē, ir iemantojis kopīgu īpašumu ar Kristu. Kā Mt.10:8 lasām, Kungs Kristus arī viņam ir devis varu pār nešķīstiem gariem, spēju izdzīt ļaunus garus un dziedināt slimos. Arī Ps.91:13 rakstīts: “Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas.!”

Un mēs lasām, ka tādas zīmes arī ir tikušas darītas. Reiz kāds no tēviem, kas bija apmeties tuksnesī, uzkāpis čūskai; viņš to satvēris ar abām rokām un pārrāvis vidū pušu. Nekas ļauns viņam nav noticis, un viņš sacījis: redzi, cik brīnišķīga lieta ir skaidra un nevainīga sirdsapziņa! Tādēļ visur, kur ir kristieši, tur vēl arvien ir arī vara darīt šādas zīmes, kad tas ir nepieciešams. Taču nevienam nav jācenšas darīt brīnumu zīmes, kad tas nav nepieciešams, kad pēc tām nav nekādas vajadzības. Jo arī Kristus mācekļi nav tās darījuši vienmēr un visu laiku, bet tikai, lai apliecinātu Dieva Vārdu un apstiprinātu tos ar brīnumiem – kā šeit lasām: “Un tie izgāja un mācīja visās malās, un Tas Kungs tiem darbā palīdzēja un Vārdu apstiprināja ar līdzejošām zīmēm.”

Tā kā tagad Evaņģēlijs ir izplatījies un kļuvis zināms visai pasaulei, nav nepieciešams darīt zīmes, kādas bija redzamas apustuļu laikos. Bet, ja nepieciešamība prasītu un ja Evaņģēlijs būtu apdraudēts un tiktu apspiests, mums patiesi būtu jādara arī zīmes, lai tikai nepieļautu Evaņģēlija apkaunošanu un apspiešanu. Taču es ceru, ka tas nebūs nepieciešams, un tik tālu viss nenonāks. Tā, piemēram, man tagad nav nepieciešams runāt jaunās mēlēs, jo manus vārdus jūs visi tāpat varat saprast un uztvert. Bet, ja Dievs mani sūtītu turp, kur ļaudis manu valodu nesaprot, tad Viņš man varētu mācīt jaunu mēli jeb valodu, kura viņiem būtu saprotama.

Tā nu nevienam neklājas bez vajadzības censties darīt brīnumu zīmes. Par sentēvu bērniem lasām, ka tie salikuši čūskas savās drēbēs, atnesuši un izbēruši tās pie vecāku kājām. Vecāki viņus nosodījuši par to, ka viņi bez vajadzības izaicinājuši Dievu. Mēs varam lasīt par daudzām šādām zīmēm, ko darījuši ticīgie. Tolaik reiz noticis arī tā, ka vienam no tēviem negaidīti ceļā gadījies bazilisks, kas lūkojies tieši uz viņu. Tēvs sacījis: Ak, Kungs, vai man būs jāmirst, vai mirs šis rāpulis? – jo bazilisks nonāvē, līdzko cilvēks novērš no tā savu skatienu. Un piepeši bazilisks sasprādzis un nobeidzies.

Es nezinu, ko lai saku par to, ka daži uzdrīkstas darīt zīmes bez kādas vajadzības, tā, piemēram, ka daži izdzen ļaunos garus. Taču es zinu, ka tas ir bīstami. Un velns arī ļauj, lai viņu izdzen; taču tas nav īsti nopietni – viņš tikai izliekas, gribēdams apstiprināt cilvēku maldus – es gan viņam negribētu ticēt. Mēs šajos laikos esam redzējuši daudzus šādus piemērus, un es zinu vēl daudzus, kas notikuši nesenā pagātnē.