Astoņpadsmitais vakara priekšlasījums

« Tēzes | Septiņpadsmitais vakara priekšlasījums »

Iedomāsimies uz nāvi notiesātu cietumnieku, kurš ir dzirdējis, ka viņš ir apžēlots, bet nevar būt drošs par to, vai tas tiešām tā ir. Šāda cilvēka stāvoklis, mani draugi, ir patiešām briesmīgs. Viņam jābīstas no katra trokšņa pie durvīm, kas liek domāt, ka nāk pie viņa – vai nu svinīgi pasludināt viņam brīvību, vai arī vest uz soda izpildīšanas vietu. Tādos apstākļos vienīgi sevišķi raupjš, samaitāts, bezdievīgs un neģēlīgs cilvēks būs spējīgs jokoties un smieties. Bet garīgajā ziņā līdzīgā stāvoklī pēc savas dabas atrodas ikviens cilvēks.

Kopš tā laika, kad cilvēku dzimuma ciltsvecāki ir atkrituši no Dieva, katram cilvēkam pēc viņa dabas ir lemta laicīga un mūžīga nāve. Gan jau ikviens cilvēks ir kaut ko dzirdējis par to, ka Dievs gribot viņu apžēlot, taču skaidrību un drošu pārliecību šai ziņā viņš nav ieguvis. Un, piemēram, kad viņš smagi saslimst vai viņu piemeklē kāda cita briesmīga nelaime, īpaši tad, kad viņa sirdi un dvēseli pārņēmis nemiers un izbailes un kad viņš jūtas stāvam mūžības vārtu priekšā, tad šis nabaga cilvēks nezina, vai šie vārti viņu ved mūžīgā nāvē, vai mūžīgā dzīvošanā. Tad vienīgi visnelietīgākais cilvēks var palikt mierīgs un bezrūpīgs. Ikviens cits tad trīcēs un drebēs, un aizmirsīs visu jautrību, lai arī cik viņš savā dzīvē būtu smējies par svētumu.

Kā tad tā? Vai tad mīlošais, gādīgais, laipnais un žēlsirdīgais Dievs nebūtu darījis neko, lai darītu mums droši zināmu to, vai mums ir grēku piedošana un vai mums lemts tai pasaulē nākt mūžīgā miera mājokļos? Vai tiešām Dievs nav darījis nekā, lai izpestītu mūs no šā briesmīgā stāvokļa? Nē! Protams, ka Dievs ir darījis! Viņš ir izdarījis kaut ko tik lielu, ka mums to pat ir grūti aptvert. Viņš ir sūtījis pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu, licis Viņam kļūt par cilvēku, kādi esam mēs, un uzlicis Viņam mūsu grēkus, un atdevis Viņu krusta nāvei mūsu grēku izpirkšanai. Vai tiešām Viņš būtu pametis mūs neziņā visa mūža garumā šai briesmīgajā stāvoklī, kad mums nav skaidrības par to, vai Viņš vēl aizvien ir mūsu ienaidnieks un vai mūsu nāves diena būs arī mūsu notiesāšanas diena?

Tas nu gan nav iespējams! Nē, tiklīdz mūžīgais Dieva Dēls bija kļuvis cilvēks un ieradies pie mums uz zemes, tūlīt no godības troņa ieradās arī visaugstākais ziņnesis, lai Betlēmes ganiem un līdz ar to mums, visai pasaulei pasludinātu: “Redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudim notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs.” (Lk.2:10-11) Un pēc tam, kad Kristus bija paveicis savu lielo darbu, pēc tam, kad Dievs Tēvs uzmodināja Viņu no mirušajiem un pasludināja Viņu par mūsu Aizstāvi un Samierinātāju, un caur Viņu mūs visus attaisnoja un piedeva mums visus grēkus, – pēc tā visa Kristus deva saviem mācekļiem uzdevumu: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju,” t. i., prieka vēsti par notikušo pestīšanu, “visai radībai.” (Mk.16:15) Un vēl Viņš tiem saka: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam,” ar to apliecinādams, ka tagad priecīgā vēsts skanēs visā pasaulē līdz pat Pastarajai dienai.

Cik gan mēs, apžēlotie un izredzētie ļaudis, esam svētīgi un laimīgi! Kurš gan spētu aprakstīt šādu svētlaimi? Debesis un zeme ir mūsu Kunga labestības un žēlastības pārpilna. Lai kur mēs neietu, viss mums sauc un saka: “Tu esi atpestīts! Tavi grēki tev ir piedoti! Debesis tev atvērtas! Tikai tici, un tad tev tas viss būs!”

Taču šo neizsakāmo prieku Dieva žēlastības svētītajai cilvēcei diemžēl sagandē maldu mācītāji, mācot savas ķecerības. To mēs esam aplūkojuši pēdējās trīs lekcijās. Mēģināsim vēl vairāk nostiprināt šo atziņu. Pirmkārt, tādēļ, lai paši sev nepadarītu rūgtu to neizsakāmā prieka kausu, ko Debesu Tēvs mums ir piepildījis. Otrkārt, lai, uzsākot pildīt garīgo amatu, kura uzdevums ir sludināt salīdzināšanu, jūs nabaga ļaudīm neatrautu to, ko Dievs viņiem devis jau sen un nolēmis tiem jau kopš mūžības.

Devītā tēze, kuru mēs pašlaikam aplūkojam, patiesībā ir centrālā visā tēžu ciklā. Kurš ir labi iemācījies un izpratis šo tēzi, tas patiesi spēj pareizi atšķirt bauslību un Evaņģēliju, bet kurš to nav izpratis, tas nekad to neiemācīsies ne no vienas citas pamācības.

Mēs jau vērojām, ka jūsmotāju sludinātāji neprot atšķirt bauslību un Evaņģēliju. To sevišķi skaidri apliecina tas, ka viņi atmet Absolūciju. Viņiem ir pilnīgi aplams priekšstats par Absolūcijas būtību, kā arī par mūsu mācību šai jautājumā. Saskatot ārēju līdzību mūsu un pāvestiešu rīcībā, viņi secina, ka mūsu mācība par Absolūciju ir balstīta pāvesta uzskatos. Bet tā tas nav. Kaut arī pāvestieši joprojām izrunā dārgos Absolūcijas vārdus, tomēr viņi no tās ir izņēmuši pašu tās sirdi un būtību. Bet mēs paturam šos dārgos grēku piedošanas vārdus, cenšoties tiem, kas meklē Absolūciju, sniegt arī tās būtību, un aicinām viņus patiesi to saņemt.

Tagad paklausīsimies, ko Luters stāsta tālāk Mājas postillas sprediķī 19. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem. Šajā evaņģēlija tekstā mēs lasām notikumu par triekas ķerto vīru, kuram Kungs piedeva viņa grēkus. Kad Kungs Jēzus to bija izdarījis, liekulīgie farizeji kurnēja un sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot, kā vienīgi Dievs?” Viņiem šķita, ka viņi ir parādījuši lielu gudrību, šādi kritizējot mūsu Kungu. Taču Jēzus viņiem ātri aizbāza muti. Viņš tiem jautāja: “Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā?” (Mt.9:5) Farizeji neatbildēja, labi zinādami, ka tie sapītos savos vārdos, ja mēģinātu atbildēt. Ja viņi teiktu: “Sacīt: “Tev tavi grēki piedoti” ir vieglāk nekā triekas ķertam sacīt: “Celies un staigā,”” tad varētu sagaidīt, ka Viņš teiks šos pēdējos vārdus, jo Viņš līdz tam brīdim jau bija paveicis daudz lielu brīnumu. Un, patiešām, Viņš pierāda savu varu dziedināt triekas ķerto! Paralizētais pēc šiem mūsu Kunga vārdiem ceļas, ņem savu guļamo un priecīgs iet mājās. Ļaužu pūlis, kas to redzēja, zināja, ka Kristus ir cilvēks, – Viņš patiešām arī bija cilvēks. Un viņi par to daudz nebrīnījās. Bet Viņš jau ar pārliecinošu spēku bija sevi parādījis, ka ir Dieva Dēls. Un tagad viņi sāka slavēt Dievu par to, ka Viņš devis tādu varu cilvēkiem.

Ja tā būtu bijusi māņticība, Svētais Gars būtu noteikti iebildis: “Nabaga ļaudis aplami iedomājas, ka šāda vara dota cilvēkiem.” Taču par to evaņģēlisti nav teikuši ne vārda. Svētais Gars bija ļaudīs iedvesis šo pārliecību, un viņi arī nosprieda, ka var būt apmierināti un laimīgi ar savu stāvokli, ja viņiem ir tāds Mesija. Tas aizvien ir bijis tā: ja tauta tiek turēta – garīgā nozīmē – izkaltušās ganībās, ja viņiem tiek sagandēts Evaņģēlija mierinājums, viņi līdzinās izslāpušām avīm. Kad viņi pēc tam nokļūst pie zaļas, sulīgas zāles, pie tīra Evaņģēlija, kādu priecīgu spirdzinājumu tas viņiem sniedz!

Tas redzams Vācijā. Racionālistu baznīcas stāv tukšas, bet tur, kur kancelē stāv mācītājs, kura sprediķos parādās Gars un spēks, tur baznīcas ir pilnas. Ļaudīm vēl ir viņu Bībele, katehisms, vecā dziesmu grāmata. Viņi paliek pie saviem kādreiz apgūtajiem Bībeles pantiem, priecājas par vecajām, pacilājošajām grāmatām un, ja viņi reiz saņem kādu patiesi dzīvu mācītāju, kas sludina Evaņģēliju, viņi ir ļoti priecīgi.

Bet diemžēl ir arī mācītāji, kas, būdami ticīgi, sludina tik augstos vārdos, ka tie nesaprasti aizskan pāri klausītāju galvām. Tad var redzēt – mācītājs ir ticīgs, bet draudzes ļaudis ir garīgi nedzīvi. Ir jāsludina patiesība, un tas jādara tik vienkārši, lai to saprastu ikviens cilvēks. Mums jāsludina tā, lai katrs saprastu skaidri un gaiši – šis ir ceļš uz pestīšanu, un cita ceļa nav. Nebūtu jābrīnās, ja Dievs raidītu savu zibeni pār tādu sprediķotāju, kura manuskripts satur augstus vārdus, kas izraudzīti, lai paspīdētu ar savu runas mākslu, vārdus, kas tautai nav saprotami un kuri labākajā gadījumā sasniegtu klausītāja prātu, nevis sirdi. Bet tiem jāskar sirdis.

Tagad paklausīsimies Luteru:

“Anabaptisti tāpat saka: kāds gan Kristībai sakars ar grēku piedošanu? Tā taču patiesībā ir tikai sauja ūdens! No grēkiem mūs var šķīstīt tikai Gars, nevis ūdens. Tā viņi grēku piedošanu grib atņemt arī Dieva vārdam un negrib šīs lietas pieļaut tā, kā to dievbijiīgi ļaudis ir izteikuši Evaņģēlijā, ka Dievs tādu varu ir devis cilvēkiem.”

Ļaudis, ko kritizē Luters, Kristības ūdeni uzlūko kā ar teļa acīm un domā, ka mēs mācām, ka visu paveic ūdens. Tas nav ūdens, kas to dara. Tam nav piešķirts nekāds īpašs spēks, jo tas ir gluži tāds pats ūdens kā jebkurš cits. Bet šeit ūdens ir saistīts ar Dieva vārdu, kas skan: “Kas tic un top kristīts, tas taps svēts.” Kad šie vārdi tiek pievienoti Kristības ūdenim, tie padara šo ūdeni par vislielāko dārgumu. Tas ir vērtīgāks nekā debesis un zeme, un visi tās dārgumi. Tāpēc, ka Dievs mūs grib izglābt vienīgi ar ticību un žēlastību, Viņš saka: “Labi, liecies kristīties un tici manam apsolījumam. Un, tā kā Es patiesi esmu Dievs, tu tapsi pestīts.” Un tad tev nav sevi pētoši jāuzlūko un jājautā: “Bet kas tad man jādara savai pestīšanai?” Tu joprojām esi un paliec nosodāms grēcinieks, bet pestīšana tev tiek piešķirta nepelnīti no brīvas žēlastības un apžēlošanās. Bet anabaptisti veido sev pilnīgi jaunu ceļu, par kuru Bībelē nav ne vārda. Proti, viņi māca, ka ļaudīm ir jācīnās, līdz viņi beidzot var sacīt: “Tagad es jūtu, ka esmu ieguvis žēlastību.” Tā ir briesmīga mācība, ļaunāka, nekā vairums ļaužu domā.

“Jūsmotāju sludinātāji arī par sakramentiem saka, ka tajos tiekot lietota tikai maize un vīns un ka tāpēc tur neesot rodama grēku piedošana; to varot sniegt tikai Gars, miesai šeit neesot nekādas nozīmes. Rezumējot varam sacīt, ka nedz kāds sektants, nedz priesteris, nedz mūks nespēj saskatīt to, ka grēku piedošana ir vara, kas dota cilvēkiem tā, kā teikts šai evaņģēlijā. Tāpēc mācies, lai arī tu spētu tā runāt par šīm lietām: es labi zinu un atzīstu, ka grēkus piedod vienīgi Dievs. Bet man jāzina arī tas, kā es varu pārliecināties, ka mani grēki man ir piedoti, vai arī – kādi ir tie līdzekļi, ar kuriem tas iegūstams. Par to Svētie Raksti mani un visus kristiešus māca, ka tad, kad es gribu gūt grēku piedošanu, man nav jāsēžas kaktā un jālūdzas: “Mans Dievs, piedod man grēkus,” lai pēc tam gaidītu pie manis nākam Debesu eņģeli, kurš paziņotu: “Tavi grēki tev piedoti.””

Padomāsim par šādu gadījumu. Jūs esat kādu gauži aizvainojis, un domas par to jūs ļoti nomoka. Jūs ļoti vēlētos, kaut viņš jums piedotu, kaut jūs atkal varētu kļūt labi draugi. Kā jūs varētu uzzināt un iegūt drošu pārliecību par to, ka viņš jums ir piedevis? Varbūt gaidīt, līdz jūs samanāt, ka kļūst viegli ap sirdi? Tas jums tad ļautu secināt, ka draugs jums piedevis. Šādu jūsu nodomu ikviens nosauktu par muļķīgu. Jo nav jau svarīgi, kā jūties tu, bet gan svarīgi ir tas, kā jūtas cilvēks, kuru esi aizvainojis. Varbūt aizvainotājs var gūt pārliecību par piedošanu no tā, ka aizvainotais viņam kaut ko uzdāvina? Nē, arī tas nevar sniegt šādu drošību. Jo aizvainotais, iespējams, šādi viņam atgādina: “Ko tu esi izdarījis, nožēlojamais cilvēk! Nokaunies līdz sirds dziļumiem! Redzi, es esmu gluži citāds. Ar šo dāvanu es gribu krāt kvēlojošas ogles virs tavas galvas.” Kas tad vēl vainīgajam atliek, lai iegūtu drošu pārliecību? Apvainotajam ir viņam vienkārši jāpasaka, ka viņš ir piedevis. Ja viņš atnāk un pasaka: “Tu aizvien vēl raizējies par to, ka es dusmojos uz tevi par aizvainojumu. Tiesa, tu esi rīkojies nelietīgi, taču nu tas viss ir piedots! Galvu augšā, būsim atkal labi draugi!” Ja tas tā notiek, tad jūs, protams, varat būt drošs, ka jums piedots. Tieši tāpat tas ir arī ar Dievu un jums. No tā, ka ir viegli ap sirdi, nevar secināt, ka Dievs jums piedevis grēkus. Nedz arī no tā, ka Viņš jūs bagātīgi apveltī ar visādiem labumiem. Jo Viņš savam lietum liek līt pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem, savai saulei liek uzlēkt pār ļaunajiem un labajiem. Nē, droši to jūs zināsiet tikai tad, kad Viņš jums to pateiks. Kas šādu drošību meklē, iedams citus ceļus, to neatradīs. Viņš tikai pats sevi piemānīs, iedomādamies, ka ir to atradis.

Bet kur tad Dievs saka, ka Viņš vēlas mums piedot? Savā Vārdā, Evaņģēlijā, Kristībā, Vakarēdienā, Absolūcijā – tur Viņš to saka. Svētajā Vakarēdienā īstā žēlastības dāvana nav vis Kristus miesa un asinis, ko mēs saņemam, bet gan grēku piedošanas apsolījums, kuru Kristus tam ir pievienojis, sacīdams: “Kas par jums ir dota, kas par jums ir izlietas grēku piedošanai.” Kristus miesa un Viņa asinis ir ķēniņa zīmogs, ar ko Viņš apstiprina šos savus vārdus. Izsakoties īsi, – visā, ko Dievs dara, lai apstiprinātu mums savu žēlastību, pirmā vieta pieder Vārdam.

Tā tas ir arī Absolūcijā. Arī tur galvenais ir Vārds. Tāpēc mums nav jāgaida eņģelis no Debesīm, kas mums pateiktu: “Tavi grēki tev piedoti.” Tad mums būtu ilgi jāgaida. Dievs to nav apsolījis. Ja Viņš būtu to solījis, tad arī mēs Viņam droši drīkstētu lūgt, lai viņš sūta šādu sūtni. Dievs grib mums dot vislielākās dāvanas, kaut arī mēs esam tikai nabaga grēcinieki. Ja Viņš kaut ko ir apsolījis, tad Viņš to arī izpilda, par to varam būt droši! “Atplet savu muti, lai Es to piepildu!” (Ps.81:11) Viņš ir apsolījis grēku piedošanu, un, ja mēs tam ticam, tad mums tā arī ir.

“Jo Dievs apsola, ka Viņš grib nākt pie manis šajā pasaulē un pats apliecināt man grēku piedošanu.”

Bet ļaudis tam negrib ticēt. Kalvins nebija apmierināts ar to, kā Cvinglijs aplūko Svēto Vakarēdienu. Taču arī viņš pats nenonāca pie patiesības. Viņš nemācīja, ka Kristus miesa un asinis tiek saņemtas ar maizi un vīnu, bet gan tādējādi, ka mēs ticībā paceļamies debesīs, kur ar Svētā Gara gādību mums tiek sniegta Kristus miesa un asinis. Taču tās ir tikai tukšas fantāzijas, kas radušās Kalvina galvā. Ar šādiem uzskatiem cilvēks ļoti uzskatāmi parāda, ka nevēlas ticēt, ka Dievs tik ļoti mūs, nabaga grēciniekus, ir mīlējis, ka Viņš nāk pie mums. Šie fantasti domā, ka mums jāpaceļas pie Dieva. Bet Dievs taču jau ir atnācis pie mums. Par to visu nav jābrīnās, jo Evaņģēlijs ir mācība, kas jūdiem ir piedauzība, bet grieķiem ģeķība. Tā tas ir ne vien apgraizītajiem jūdiem un nekristītajiem pagāniem, bet pat arī daudziem tūkstošiem cilvēku kristietības ietvaros.

“Vispirms tas notiek Svētajā Kristībā, kas tiek veikta pēc Viņa pavēles: kristīt Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Un tālāk seko apsolījums: “Kas tic un tiek kristīts, tiks izglābts.” Tu vari iebilst: Kristība ir tikai ūdens! Tiesa gan, bet šis ūdens nav viens, pie tā klāt ir Dieva vārds. Tātad, kad tu ej pie sava dvēseļu gana, kuram dota īpaša pavēle, vai arī pie kāda kristieša,”

Luters šeit nesaskata nekādas atšķirības:

“..un vēlies, lai tevi mierina un piedod tev grēkus, un kad viņš tev saka: “Dieva vietā es tev caur Kristu pasludinu, ka visi tavi grēki tev piedoti,” tu vari būt drošs, ka ar šiem ārējiem vārdiem tavi grēki tev patiesi ir piedoti; jo Kristība un Dieva vārds tev nemelos. Neko tādu pāvestībā nesludina, un vēl šodien to nesaprot neviens pāvesta mācītājs. Tāpēc pateicieties Dievam par šādu žēlastību un paturiet prātā, ka Dievs grēkus patiesi grib piedot. Bet kā? Ne citādi, kā tas šeit sacīts: ka Viņš tādu varu devis cilvēkiem. Kristus ir to sācis un vēlāk devis pavēli to turpināt baznīcā līdz pasaules galam ¬ Viņa vārdā sludināt atgriešanos un grēku piedošanu. Tātad lai ikviens nāk pie atziņas, ka grēku piedošana jāmeklē pie cilvēkiem un nekur citur. Vienīgi tur tā atrodama, jo mūsu Kunga Kristus pavēle tā skan: “Ko vien jūs virs zemes atraisīsiet, tas būs atraisīts arī Debesīs.” (Mt.18:18) Tāpat: “Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti.” (Jņ.20:23) Dievs neļaus kādam celt kāpnes uz Debesīm, Viņš pats grib būt vienīgais celtnieks.

Tāpēc, ja tu gribi iegūt grēku piedošanu, noej un liecies kristīties, ja neesi kristīts; bet, ja esi, tad paturi prātā Dieva apsolījumu, ko Viņš tev ir devis Kristībā, un neesi neticīgs! Tāpat aizej un salīdzinies ar savu tuvāko un pēc tam dodies pēc Absolūcijas! Un, kad tu dzirdi, ka tev Jēzus vārdā pasludina grēku piedošanu, tad tici tam – tā tev patiešām ir. Pēc tam ej arī pie Svētā Sakramenta un saņem Kristus miesu un asinis drošā pārliecībā, ka šis nenovērtējamais dārgums domāts tev un ka tu to vari saņemt kā savu, utt. Tātad nedrīkst noniecināt Kristību, Absolūciju, sludināšanu un Sakramentu, bet gan tajos jāmeklē un jāgūst grēku piedošana. Jo tādēļ Dievs tava mācītāja, tava tēva un tavas mātes un tuvāko kristiešu mutēs ir licis savu Vārdu, lai tu pie viņiem meklētu mierinājumu un grēku piedošanu. Jo, lai gan to runā cilvēki, tas nav viņu, bet ir Dieva vārds. Tāpēc tam cieši jātic un to nedrīkst noniecināt…

Anabaptisti un pārējie šķeltnieki ir pazaudējuši grēku piedošanu, Kristību, Sakramentu, kristīgo baznīcu un visus kristiešu darbus, tāpēc ka viņi atmet [Dieva] Vārdu, ko tie dzird no saviem tuvākajiem, neciena to vairāk kā teļa māvienu. Ja arī Dievs gribētu kādreiz runāt caur kādu dzīvnieku, kā Viņš kādreiz ir runājis caur ēzeļmāti, arī tad Viņa vārdi nebūtu jānicina, bet tie būtu jāņem vērā. Kāpēc tad tie būtu jānoniecina tad, kad tos runā cilvēki pēc Dieva pavēles un Viņa noteiktas kārtības? Jo, kaut arī tu tad klausies cilvēka balsi, tu nedzirdi vis cilvēka vārdus, tu dzirdi Dieva vārdus un noteikti saņem grēku piedošanu, ko tie sola, ja vien tu tos pieņem ticībā. ”

Luters komentē arī Rakstu vārdus: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit..” (Jņ.20:21) Viņš raksta šādi (Evangelienpostille.W.XI,999-1002):

“Kristus grib sacīt: Kad jūs grēciniekiem sakāt vārdus par grēku piedošanu, tie ir sacīti arī Debesīs un tie ir ar tādu vērtību, it kā tos būtu teicis pats Dievs. Jo Viņš ir jūsu mutē, un tādēļ tas ir tas pats, it kā Viņš pats runātu. Tad nu ticēsim droši, ka tad, kad Kristus, kas valda pār grēku un elli, tev saka: “Tavi grēki tev ir piedoti”, tad tie patiešām tev arī tiek piedoti, un neviens to nespēj aizkavēt. Turpretī, kad Viņš saka: “Tavi grēki tev nav piedoti,” tie paliek nepiedoti; arī tad, ja tu līdz nāvei nopūlētos, tev grēkus piedot nevarēs nedz kāds eņģelis, nedz svētais, nedz kāda cita radība, nedz arī tu pats. Tieši tāda vara ir piešķirta ikvienam kristietim. Tas ir spēks, ko esam guvuši no Kristus augšāmcelšanās un debesbraukšanas.”

Ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, tad mēs arī nevarētu pasludināt grēku piedošanu. Uz ko gan tad mēs balstītos? Tikai pēc tam, kad Dievs Tēvs bija pieņēmis Kristus grēku izpirkšanas un pestīšanas darbu un caur augšāmcelšanu no mirušajiem bija piedevis Kristus (uzņemtos) grēkus, un līdz ar to bija piedevis grēkus visiem cilvēkiem, mēs, cilvēki, varam sacīt viens otram: “Vari būt mierīgs, visi tavi grēki tev ir piedoti, visi grēki ir izdzēsti! Vari būt mierīgs, tikai tici tam!” Tas balstās uz to, ka Dievs Tēvs ir mūsu Samierinātāju Kristu cēlis godā un ar to ir pasludinājis: “Jā, jūs, cilvēki, esat pestīti, jūsu grēki ir izpirkti un piedoti!”

“Taču šeit jāuzmanās, lai mēs nerīkotos kā pāvests. Pāvestieši ir sagrozījuši Kristus vārdus un tulko tos tādējādi, ka viņiem (pāvestiešiem) esot dota tāda vara, ka visam arī jānotiek tā, kā un ko viņi saka, tāpēc ka viņi tā ir teikuši. Nē, tādas varas jums nav, tāda ir tikai Dievišķajai Majestātei. Tātad viņi apgalvo, ka tad, kad pāvests saka savu vārdu un paziņo, ka tavi grēki tev piedoti, tad tie arī ir dzēsti, arī tad, ja tu tos nebūtu nožēlojis un tam neticētu. Viņi ir pārliecināti, ka tas esot viņu varā – Debesis dot un ņemt, atvērt un aizslēgt, ievest ļaudis Debesīs vai iemest viņus ellē. Bet tā nu gan tas nekad nebūs. Jo tad jau būtu jāsecina, ka mūsu pestīšana un svētdarīšana būtu atkarīga no cilvēku darbiem, no viņu spēka un varas.”

Sava pirmā Vācijas apmeklējuma laikā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem es pats savām ausīm diemžēl dzirdēju no kāda augsti cienīta un ticīga mācītāja šādus vārdus: “Jā gan, arī lajs var pasacīt dažu labu mierinošu patiesību, tomēr grēkus viņš tev piedot nevar. Jo tā ir privilēģija, ko Dievs piešķīris baznīcas ordinētajam un ieceltajam kalpotājam.” Diez ko gan šis vīrs saprot ar vārdu “grēku piedošana”? Jādomā, ka viņam par to ir bijis tāds pats priekšstats kā pāvestam. Es iebildu pret šādu uzskatu, taču manai pārliecināšanai nebija panākumu. Secinājums, kuru sniedz pāvesta mācība, ir šāds – ka grēki ir piedoti tad, ja to saka mācītājs, nevis tad, kad to saka lajs. Šāds secinājums ir vienkārši briesmīgs!

Nē, grēku piedošana nav pamatota kādā noslēpumainā varā, kas it kā dota mācītājam, bet grēku piedošana ir pamatota uz jau sen paveikto Kristus grēku izpirkšanas upuri. Tagad ikvienam tas ir jāsaka un jāsludina savam tuvākajam. Protams, ka tas īpaši attiecas uz mācītājiem, ne tāpēc, ka tiem būtu kāda īpaša vara, bet gan tāpēc, ka tas ir Dieva dots uzdevums, ka mācītājam jāpārvalda žēlastības līdzekļi, Vārds un sakramenti. Bet ārkārtējos apstākļos ir pierādījies, ka lajs var tikt galā ar šiem uzdevumiem tikpat labi kā kāds prelāts vai superintendents.

Šeit jūs varat redzēt, ka mūsu mācība par Absolūciju ir pretēja pāvesta mācībai. Tajā nav ne atblāzmas no pāvesta mācības. Pāvests nosoda un nolād mūsu mācību. Viņš apgalvo, ka neviens nevarot būt drošs par savu pestīšanu un taisnošanu. Belarmins, tā sauktais lielākais pāvestiešu teologs, raksta (De justificatione c. 3): “Gandrīz visu teologu uzskats pašlaik ir diezgan līdzīgs: viņi māca, ka cilvēki šajā dzīvē nevar iegūt drošu ticības pārliecību par taisnošanu, izņemot tos, kurus Dievs ir pagodinājis ar īpašu atklāsmi par to.” Viņš grib sacīt: “Es tev iedošu Bībeli, un tu pameklē tajā savu vārdu un apskaties, vai tur ir sniegts īpašs apstiprinājums tam, ka tavi grēki tev piedoti. Tu savu vārdu tur neatradīsi. Bet ir daži cilvēki, kā Pēteris un Pāvils; viņiem Dievs to ir atklājis pārdabiskā veidā. Bet tu par savu taisnošanu un pestīšanu nevari būt pārliecināts.” Vai tā nav nelietīga velna mācība? Pāvesta baznīca dēvē sevi par visu baznīcu māti un tomēr laupa visiem kristiešiem mierinājumu; tā saka viņiem tieši acīs: “Jūs nevarat būt pārliecināti par to, vai tapsiet pestīti. Jums jāpagaida, līdz būsiet miruši, līdz nonāksiet mūžībā, tad jau tas būs redzams.” Tā ir drausmīga un velnišķīga cietsirdība!

Luters tālāk raksta:

“Tā kā tavs apgalvojums ir pretējs visai Svēto Rakstu mācībai, tad ir neiespējami, ka tu, pāvest, slēdz vai atver Debesis un ka tevis dēļ tās esot slēgtas vai atvērtas. Tāpēc pareizi ir jāsaprot Kristus vārdi: Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti utt., t. i., ka šie vārdi piešķir varu un autoritāti nevis cilvēkam, kurš runā šos vārdus, bet gan tiem, kas tic šiem vārdiem.”

Mana Absolūcija ir spēkā nevis tāpēc, ka es to pasludinu, bet gan tāpēc, ka glābj ticība. Pat ja es būtu pavisam svēts cilvēks un manī nebūtu nekā netaisnīga un nosodāma, pat ja es būtu izcils svētais vai pats erceņģelis, tas ne mazākā mērā nepadarītu Absolūcijas vārdus iedarbīgus. Bet, kad es vienkārši pasludinu Evaņģēlija vārdus, bez kuriem neviens nevar gūt pestīšanu, tie ir iedarbīgi un svētīgi.

Tagad aplūkosim Lutera rakstu “Par Atslēgu varu”. Tas ir izcils raksts. Vismaz man jāatzīst, ka no tā es vispirms iemācījos, kas ir Evaņģēlijs, – toreiz, kad man šķita, ka es to zinu, bet tomēr vēl nezināju. Lai Dievam par to mūžīga pateicība un slava! Kad es nonācu pie kristīgās ticības, es nokļuvu starp piētistiem. Bet tad, paldies Dievam, es nonācu pie Lutera rakstiem un izlasīju arī šeit pieminēto grāmatu.

Jau agrāk Luters bija uzrakstījis kādu rakstu par Atslēgu varu. Taču vēlāk viņu šis darbs neapmierināja, un viņš nāca pie atziņas, ka vecais ir jāmet ārā un jāraksta jauns. Par to uzzināja Veits Dītrihs un ļoti lūdza Luteru, lai tas šo veco rakstu aizsūta viņam. Viņš to arī saņēma ar noteikumu, ka to nedrīkst publicēt vai kādam rādīt. Taču 18. gadsimtā tas tomēr tika publicēts. Arī man ir šis raksts, un tas ir ļoti labs darbs. Taču viņa pēdējais raksts par Atslēgu varu to tālu pārsniedz. Tajā (W.XIX,1172-1177) teikts:

“Turklāt jāatzīst, ka Atslēgu vara jeb grēku piedošana nebalstās uz mūsu nožēlu vai mūsu cienīgumu, kā [mūsu pretinieki] to māca un praktizē. Tā visā pilnībā ir pelagiāņu, turku, pagānu, jūdu, anabaptistu, jūsmotāju antikristīga mācība.”

Tas ir garš apzīmētāju saraksts! Taču tas ir pamatoti. Tiklīdz es balstu šo lietu uz savu paša nožēlu, man Kungs Kristus nav vajadzīgs. Nožēla ir gan vajadzīga, bet ne tāpēc, lai ar to sev nopelnītu piedošanu. Jo, ja esmu augstprātīgs un farizejisks cilvēks, ¬ kāda gan man vajadzība pēc grēku piedošanas? Tad es esmu kā tas rīma, kuram, kad tas līdz kaklam pieēdies un piedzēries, krauj priekšā visgaršīgākos ēdienus un dzērienus. Tāds spēj vēl vienīgi izdvest: “Hm! Hm!” Līdzīgi tas ir ar lielo vairumu tā saukto kristiešu, kuri pārēdušies atraida šo vislabāko barību, kas tiek piedāvāta viņu dvēselēm. Tātad arī nožēla ir vajadzīga. Nepārpratīsim mūsu labo Luteru! Viņš šādiem miesīgi pašpārliecinātiem grēciniekiem Evaņģēlija mierinājumu nav sludinājis un nav viņus mierinājis. Bet tādam, kas juta nožēlu, kam bija radušās ilgas pēc grēku piedošanas, viņš varēja teikt: “Saņem piedošanu, ņem to, un tev tā būs!”

“Tieši otrādi, it visam – mūsu nožēlai, mūsu darbiem, mūsu ticīgajai sirdij un visam, kas mēs esam, – ir jābūt pamatotam Atslēgu varā. Ar pilnu pārliecību ir jāpaļaujas uz Atslēgu varu kā uz Dieva vārdu, nekad ne mazākā mērā nešauboties – kā mēs nešaubīgi mīlam savu dvēseli un miesu – par to, ko tev Atslēgu vara saka un sniedz, ka tas ir tikpat droši, kā tad, ja tev to sacītu un sniegtu pats Dievs. Jo tas patiešām arī ir Viņš, kas to runā, jo tā ir Viņa pavēle, un tas ir Viņa vārds, nevis kāda cilvēka vārds vai pavēle.”

Luters ar to grib sacīt: “Tev nav jādomā: jā, bet kā tad ir ar manu nožēlu? Vai tā ir pietiekama?” Nē, tev tā nevajadzētu domāt. Būvēt savas cerības uz to nozīmē būvēt tās uz smiltīm! Tev jādomā tieši otrādi: “Lai slavēts Dievs! Tagad es esmu saņēmis Absolūciju, tāpēc arī mana nožēla ir laba!” Jā gan, Absolūcija nav jābalsta uz nožēlu, bet gan nožēla uz Absolūciju. Tāda ir pareizā kārtība!

“Bet, ja tu par to šaubies, tu dari Dievu par meli, sagrozi Viņa kārtību un veido savas atslēgas uz savas nožēlas, cienīguma un labo īpašību pamata. Grēki ir jānožēlo, tas tiesa, bet domāt, ka nožēlai būtu jānodrošina grēku piedošana un jāapstiprina Atslēgu darbs, nozīmē pamest ticību un atraidīt Kristu. Viņš nav lēmis grēkus piedot un atlaist tevis dēļ, bet gan pats no sevis, no tīras žēlastības, ar Atslēgu varas palīdzību.”

Kristus ir teicis: “Tev tavi grēki ir piedoti.” Ja jau Viņš to ir teicis, tad tici tam! Ja tu tam netici, tad tu līdz ar to saki, ka Kristus ir melis. Šādam cilvēkam mēs, mācītāji, varam desmit reizes pasludināt grēku piedošanu, tas viņam neko nelīdzēs. Mums nav iespējams ieskatīties cilvēku sirdī, bet tas arī nav vajadzīgs; mums jāraugās vienīgi uz mūsu Debesu Tēva vārdiem. No tiem mēs uzzinām, ka Dievs ir atpestījis no grēkiem visu pasauli. Tātad grēki ir piedoti visiem. Te dažs varbūt sacīs: “Tā? Tātad grēki ir piedoti arī bezdievīgam nelietim, kas, piemēram, pašreiz lolo nodomu ielauzties, zagt un laupīt?” Jā gan, bet viņam šī grēku piedošana nekādu svētību nenes tāpēc, ka viņš to nepieņem, viņš Absolūcijai netic. Jo, ja viņš ticētu Svētajam Garam, tad pamestu zagšanu.

Bet, ja jūs taujātu tālāk: “Vai tad tas ir pareizi – šādam ļaundarim piedot grēkus?” Tad jāatbild: “Ja es zinu, ka viņš šo grēku piedošanu nepieņems un ka viņš ir ļaundaris, tad nav pareizi tādam sludināt grēku piedošanu. Ja, to zinādams, es tomēr veicu pie viņa šo svēto darbību, tad tas ir liels un smags grēks, jo tad es metu cūkām pērles priekšā. Bet šī Absolūcija vienmēr ir spēkā. Un, ja pat Jūda būtu saņēmis Absolūciju, viņa grēki būtu piedoti. Taču viņam tā būtu jāpieņem ticībā. Lai saņemtu šo dārgumu, vajadzīgas divas puses: viena, kas to sniedz, otra, kas saņem. Šāds cilvēks, neticīgais, var iedomāties, pat vārdiem apliecināt, ka viņš to pieņem, taču sirdī viņš ir nolēmis turpināt savu grēcīgo dzīvi un kalpot velnam. Taču šī mācība nedara cilvēku pārdrošu, bet gan izrauj viņu no velna valstības – pilnīgi un radikāli. Tas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, kā rīkojas morālisti, kas cilvēku krāso baltu, atstājot viņu melnu apakšā.

“Kristus saka: “Ko tu virs zemes siesi..” Ņem vērā, ka Viņš stingri apsola, ka tas patiesi ir siets vai atraisīts, ko mēs virs zemes sienam vai atraisām. Šeit nav nepareizu atslēgu. Viņš nesaka: “Ko es Debesīs sienu vai atraisu, to arī jums virs zemes būs siet vai atraisīt,” kā to aplami apgalvo nepareizo atslēgu mācītāji. Kā gan mēs varētu uzzināt, ko Dievs debesīs saista un ko atraisa? Nekā. Un tad Atslēgas būtu liekas un to pielietošana veltīga.”

Tieši tā runā pāvestieši ar savu nekrietno, maldīgo mācību. Kad viņiem kāds pajautā, vai viņi atlaiž grēkus arī ļaundarim un ko gan dod šāda Absolūcija, viņi atbild, ka šī cilvēka gadījumā atslēga neesot īstā, nederot šim atslēgas caurumam. Bet mūsu Atslēgu vara nekad nav kļūdaina; jo tā tikai atkārto to, ko teicis Dievs. Kļūdains var būt cilvēks. Ja viņš vēl nav gatavs grēku nožēlai, tad viņš negūs nekādu labumu no atsvabināšanas Atslēgas, bet viņa lāsts tikai pieaugs dubultīgi.

“Viņš arī nesaka: jums jāzina, ko es sienu vai atraisu Debesīs. Kurš gan to varētu zināt? Bet Viņš saka tā: sasieniet un atraisiet uz zemes, tad es siešu un raisīšu līdz ar jums Debesīs. Laidiet darbā Atslēgu varu, tad arī es to darīšu; ja jūs to darīsiet, tad tas būs paveikts un man vairs tas nebūs jādara pēc jums. Es jums saku, ka tas, ko jūs sienat vai atraisāt, nav jāsien un jāatraisa man, tas var notikt bez manas siešanas un raisīšanas. Jūsu darbam un manējam jābūt vienai darbībai, nevis divām. Kad jūs darāt savu darbu, manējais jau ir padarīts. Kad jūs sienat un raisāt, tad es jau esmu sasējis vai atraisījis. Viņš uzņemas iesaistīties mūsu darbā. Jā, Viņš uzdod mums darīt Viņa darbu. Kāpēc gan mums visu padarīt nedrošu, apgriezt otrādi un pastāvēt uz to, ka vispirms Viņam jāsien un jāatraisa Debesīs? It kā Viņa siešana un raisīšana Debesīs būtu kaut kas cits nekā mūsu siešana un raisīšana uz zemes, vai it kā Viņam Debesīs būtu citas atslēgas, ne šīs, kas uz zemes, kaut arī Viņš skaidri un gaiši ir pateicis, ka šīs ir Debesu, nevis zemes Atslēgas.”

Debesu Atslēgas mums ir šeit, virs zemes.

“Domas par divējādām Atslēgām rodas no tā, ka Dieva vārdus neuzskata par Dieva, bet gan par cilvēku vārdiem, tāpēc ka tos runā cilvēki. Ļaudis domā: Dievs ir tik tālu, tālu Debesīs, tik tālu no šiem Viņa vārdiem, kas tiek runāti virs zemes. Un tādēļ viņi blenž uz debesīm un izgudro vēl citas atslēgas, atšķirīgas no tām, kas mums jau ir… Neļauj sevi maldināt ar šo farizejisko pļāpāšanu, ar ko viņi muļķo paši sevi, sacīdami – kā gan lai cilvēks varētu piedot grēkus, ja viņš nespēj sniegt ne žēlastību, ne Svēto Garu! Paliec pie Kristus vārdiem un esi drošs, ka Dievam nav cita veida, kā piedot grēkus, kā vien ar mutisko Vārdu, kuru runāt Viņš ir pavēlējis mums, cilvēkiem. Ja tu piedošanu nemeklē Vārdā, tad tu veltīgi stāvēsi, blenžot uz debesīm un gaidot no tām žēlastību, jeb, kā saka viņi, iekšēju piedošanu.”

Jūsmotāji apgalvo, ka iekšējā piedošana esot pats galvenais. Un viņi nekad neuzzina, vai tā ir nākusi no Svētā Gara, vai no viņu pašu jūsmīgā gara.

“Bet tu runā kā šie šķeltnieki un sofisti: daudzi dzird par siešanu un atraisīšanu ar Atslēgu varas palīdzību, bet viņi tam nepievērš uzmanību un paliek nesaistīti un neatsvabināti, tāpēc te jābūt kaut kam citam nekā Vārdam un Atslēgu varai: tas jādara Garam, Garam, nevienam citam kā Garam. Bet vai tu domā, ka tas, kurš šādai sasaistes Atslēgu varai netic, paliek nesaistīts? Savā laikā viņš uzzinās, ka šīs viņa neticības dēļ saistīšana tomēr nav bijusi veltīga, tā ir notikusi. Tātad arī tas, kurš netic, ka viņš ir atraisīts, ka viņa grēki tam piedoti, ar laiku uzzinās, ka pavisam droši viņam grēki piedoti laikā, kad viņš tam negribēja ticēt. Sv. Pāvils saka: “Bet ja nu daži uzticību lauzuši, vai tad viņu neuzticība atceļ Dieva uzticību?” (Rom.3:3) Tā arī mēs tagad nerunājam par to, kas tic un kas netic šīm Atslēgām. Mēs labi zinām, ka maz ļaužu tām tic. Mēs šeit runājam par to, ko dara un dod Atslēgas.”

Dažs labs kādreiz [Pastarā Dienā] brīnīsies, kad Dievs tam atgādinās tās svētdienas, kurās viņš to būtu gribējis atbrīvot no grēkiem, taču cilvēks nebija tam ticējis, bija Dievu darījis par meli. Tad šis cilvēks varēs arī ieraudzīt, cik bieži viņš bija stāvējis pie Debesu vārtiem, bet nav gribējis tajās ieiet.

“Protams, ja kāds nepieņem to, ko tam dod, tad tam nekā arī nav. Bet tā nav Atslēgu vaina. Daudzi netic Evaņģēlijam, bet Evaņģēlijs tādēļ nekļūst par aplamu un maldinošu vēsti. Kāds ķēniņš tev uzdāvina pili. Ja tu šo dāvanu nepieņem, vai tādēļ šis ķēniņš kļūst par meli un pils izrādās viltota? Tu esi piekrāpis pats sevi, un tā ir tava vaina, jo ķēniņa dāvana bija patiesa.”

Sacītais jums jāattiecina uz Absolūciju. Tajā Dievs piedošanu dod visiem. Un grēks tev patiešām tiek piedots, arī tad, ja tu tam netici, nodomādams: “Ko gan man var piedot šis nožēlojamais cilvēks?” Žēl, ka tu to neapjēdz, ne jau šis cilvēks, bet gan pats Dievs ir tas, kurš piedod grēkus. Mācītājs var būt kaut vai no elles nācis, tavi grēki būs tev piedoti ar viņa runātajiem Absolūcijas vārdiem. Kādēļ? Tādēļ, ka viņš to dara Dieva vārdā un uzdevumā. Tā ķēniņš var ar kādu nelietīgu kalpu sūtīt savas pavēles saviem pavalstniekiem, un tās būs spēkā tāpat, kā tas būtu tad, ja viņš tās būtu pasludinājis pats ar savu muti.

“Bet tā ir Dieva pavēle, un tas ir Dieva vārds, ko šis [grēksūdzes uzklausītājs] runā un tas [grēku sūdzētājs] dzird; viņiem abiem ir jātic tā, kā viņi mīl savas dvēseles, – noteikti un cieši šai mācībai, tāpat kā ikvienam citam ticības mācības artikulam.”

Patiesi, arī mācītāja pienākums ir ticēt tam, ka viņa runātie Absolūcijas vārdi patiešām sniedz grēciniekam grēku piedošanu. Ja tas tā nav, viņš ir nožēlojams zaimojošs nelietis, kad ver vaļā savu muti, sirdī nodomādams: “Tā ir tikai tāda komēdija vientiesīgai tautai.”

Turpinājumā: Bauslība un Evaņģēlijs: Deviņpadsmitais vakara priekšlasījums