Astotā svētdiena pirms Lieldienas jeb sējēja svētdienā
Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā: “Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot? Bet Viņš sacīja: “Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot. Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds. Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti. Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic, un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet, un iegrimst rūpēs un bagātībā, un pasaules kārībās, un noslāpst, un nenes nekādus augļus. Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību. [Lk.8:4-15]
Mīļie draugi, šis nolasītais evaņģēlijs attiecas uz trešo bausli, kas skan: Tev būs svēto dienu svētīt. Ar šiem vārdiem Dievs Visuvaldītājs grib, lai Viņa mācību un Dieva vārdus nenicinām, bet godā [svētu] turam, labprāt klausāmies un mācāmies.
To darīja ļaudis, kas no visām pilsētam bija sanākuši pie Kunga Jēzus, lai dzirdētu Dieva vārdu. Bet tāpat kā vēl joprojām, diemžēl, notiek pie mūsu ļaudīm – ka baznīcā reizēm sanak diezgan daudz cilvēku, bet ne visiem ir vienāds prāts, jo cits nāk jaunākās ziņas uzzināt, cits kavēt laiku, cits negribēdams ciest nelaimības kārdināšanā, dzenas pēc mantas, ??? no teksta???, sāk precēt un kaulēties pie baznīcas, iet krogā vai viesībās, rij un plītē, aizkavē Dieva vārda spēku, un nenes nekādus augļus, bet retais ir, kas Vārdu dzirdējis, patur to labā un godīga sirdī, un augļus nes pacietībā – tāpat arī ļaudis jau bijuši Kunga Jēzus Kristus laikā, kas pie viņa gan sapulcējās, bet ne visi ar vienādu prātu, kā Jēzus Kristus tiem rāda mūsu svētajā evaņģēlijā.
Mēs ņemsim vērā vienu trīskāršu mācību – Kas ir sēkla, sējējs un tīrums?
- Tavs Vārds lai mūsu sirdīs krīt,
Un dzemdē mūs no jauna,
Lai tas pie mus ar allaž mīt,
Un valda mūs no ļauna,
Ka mēs tos augļus parādam,
Ir ko mēs šeitam paspējam,
Iekš tikumiem pieaugam, Āmen!
Kad Kungs Jēzus runā līdzībās stāstīdams par kāzām, zvejošanu, mantas krāšanu, ciešanām un tamlīdzīgam lietām, Viņš grib, ka mēs arvien, šādas lietas redzēdami un dzirdēdami, savu sirdi un prātu pievēršam [paceļam] svētīgām [debešķīgām un dievīgām] lietām.
Kad nu Kungs Jēzus šeit saka: Viens sējējs izgāja savu sēklu sēt, tad tūdaļ mums jādomā, kas ir šī sēkla. To saka pats Jēzus: Sēkla ir Dieva vārds. Citā vietā Viņš sēklu sauc par Valstības vārdu [Mt.13:19], tāpēc, ka šinī pasaule caur vārdu tiek dēstīta žēlastības valstība un cilvēki tiek ievesti mūžīgās godības valstībā.
Mācieties nu, kāpēc Jēzus salīdzina vārdu ar sēklu. To Viņš dara, apdomādams, no kurienes nāk mūsu ticība un tās augļi. Dievs jau vienu reizi tā nospriedis, ka nekas nevar augt, – vai tā būtu labība, vai ziedoša zāle, vai puķītes, – ja tās nedzīgst no sēklas.
Tā nu arī Dievs to ir nolicis savā kristīgajā draudzē, Šiet Dievs grib labus auglībus bērnus [Jes.61:3] .. , kas var iemantot mūžīgo debesu valstību. No kurients tie nāk? No Dieva vārda sēklas. Tu savā dārzā un tīrumā vari strādāt cik gribi, bet ar savu paša spēku tu neko nepanāksi, ja tev nebūs sēklu. Tāpat, kad Diek nicināta Dieva vārda sēkla, un pēc tās neviens nebēdā, nevar labi kristīti ļaudis augt. [Rom.10:17] Tapēc saka apustulis Pāvils – ka tie lai tic, ja nav dzirdējuši? Kur Dieva vārds nāk, tur tas tādu darbu dara, ko neviens cilvēks ar visu savu prātu un gudrību nevar padarīt.
Dieva vārds tiek salīdzīnāts ar sēklu, caur kuru mēs kļūstam par Dieva bērniem. Jūs taču zināt, ka katrai sēklai ir sava daba. Kāda sēkla, tādi augļi. No kviešu sēklas neaugs mieži, no riekstiem neaugs priedes, kāpostu sēklas neaugs eglītes un tā joprojām. Tāpat tas notiek Dieva valstībā. Kas no miesas dzimis ir miesa [Jņ.3:6], saka Jēzus Kristus. Ādama bērni ir Ādama bērni, jo viņš bērnus dzemdināja pēc savas līdzības [1.Moz.5:3]. Bet ja mēs gribam tapt Dieva bērni, tad mums no citas sēklas jāizaug. Jo Dieva bērni nedzimst no asinīm vai miesas iegribas, nedz vīra gribas, bet no Dieva [Jņ.1:13], kā māca evaņģēlists Jānis, un Nikodēmam tika sacīts, Patiesi, patiesi es tev saku, ja kas no jauna nepiedzimst, tas nevar redzēt Dieva valstību. [Jņ.3:3]
Lai citādi piedzimtu un taptu par Dieva bērniem, mums vajag citu sēklu, tas ir, Dieva vārdu. Tādēļ apustulis Pēteris to nosauc par neiznīcīgu sēklu, dzīvā un paliekamā Dieva vārdu. [1.Pēt.1:23], Dieva vārds ir patiesības sēkla. [Lk.1:18], kā svētais apustulis Jēkabs saka.
Tādēļ arī visi Dieva bērni ir patiesības bērni. Šī sēkla ir garīga, tādēļ arī visiem Dieva bērniem garīgi jādzīvo, un Gara spēkā jādara galu miesas darbībai [Rom.8:13] un visām miesas iekārēm. Jo kas dara to, ko grib viņa prāts, tas vēl nav Dieva bērns. Dieva vārds ir dzīvs,[1.Pēt.1:23] saka apustulis Pēteris, un dara arī mūs dzīvus. Tikai pie Dieva bērniem var sastapt dzīvību – mūžīgo dzīvību. Dieva vārds paliek mūžīgi, jo Kristus saka: Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs! [Lūk.21:33] Ar šo sēklu mēs kļūstam mūžīgi, kā mums Kungs Kristus ir sacījis: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam! [Jņ.8:51] un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! [Jņ.11:26]
- Kaut miris gan kā cits vai kāds,
Viņš taču netaps samaitāts,
Bet Es to gribu izpestīt,
No nāves saitēm atraisīt,
Pie sevis ņemt; tad būs tas brīds,
Kad tam būs būt ar mani līdz,
Iekš manas prieka valstības,
Iekš tādas jaukas būšanas.
Tāds spēks šim vārdam ir nevis pašam no sevis, bet no Dieva. Jo vēsts ir Dieva spēks [1.Kor.1:18] nevis cilvēku gudrība, bet Dieva spēks [1.Kor.2:5] par pestīšanu ikvienam, kas tic. [Rom.1:16]
Sakiet, vai tad nav tā? Ja kāda saimniece savu dārzu grib pareizi kopt un apsēt, tad viņa sēklas labi uzglabā, un pat ja sēkliņa ir maza maza, viņa to sargā, iesien lakatiņā, un sējas laikā uzmeklē.
Līdzīgi mums jādara ar Dieva vārdu. Tās liekas esam niecība, un cilvēki, kas sēj Dieva vārdu, nav nekādi augstie lepniem laudīm. Un tomēr mums nebūs šo dārgo sēklu nicināt, bet krāt un kopt graudiņus, likt savā sirdī, un sargāt kā dārgu preci.
Jo tas ir Dieva spēks tiem, kas top svēti. Viens Dieva vārdiņš tā var iepriecināt tavu noskumušo sirdi, ka tu vēlāk saki, ka liels akmens no sirds ir novēlies, un sirds kļuva vieglāka un kā no jauna atausa.
Dieva vārds tiek salīdzinās ar sēklu arī sēšanas dēļ. Jo sēkla ir jāizsēj, lai tā varētu nest augļus. Ieslēgta klētī tā nenesīs nekādus augļus. Kāposti, rutki, rāceņi un burkāni neaugs, ja tu sēklas paturēsi iesietas autiņā. Tev būs to izsēt. Jēzus pats saka: Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. [Jņ.12:24]
Līdzīgi tas ir ar Dieva vārdu. Ja tas stāv rakstīts grāmatā un mēs to nelasām, nedzirdam, tad tas mums nenieka nepalīdz. Bet kadtas top izsēts lasot un stāstot, tad tas cilvēka sirdī daudz labus augļus nes. Tad mēs arī varam redzēt, kurš lauks labs, kurš ļauns – tāpat kā arājs var novērtēt savu zemi un tīrumu tikai tad, kad sēkla uzdīgst un izaug.
Kas no Dieva ir, [uzklausa] dzird Dieva vārdus, [Jņ.8:47] bet kas nav no Dieva, tas nekausa, māca Jēzus. Bezdievīgie paliek savā bezdievīgajā eksistencē [būšanā], un dzīvo, kā iesākuši, līdz viņi nogrimst elles dziļumos.
Dieva vārds tiek pielīdzināts sēklai, jo Dievs ikvienam palīdz. Strādā tu ko strādādams un centīgi kā spēdams, tomēr viss tavs darbs būtu veltīgs, ja Dievs nedos savu žēlastību, un neatvērs savu sauju [roku]. Viņš pušķo un vainago gadu ar Savu labumu, un ielejas ietinas labības segā, [Ps.65:12-14] dzied ķēniņš Dāvids.
Ja Dievs nedod savu Svēto Garu un savu žēlastību mūsu baznīcas darbā, tad mēs nevaram gaidīt nekādus augļus. Dievam jāstāv klāt mācītājiem ar savu Garu, un palīdzēt strādāt. Savukārt klausītājiem jāatdara ausis, ka tie Dieva vārdu var dzirdzēt tā, ka tas viņu dvēselēm nāk par labu. Klausītāji ir Dieva tīrums, bet mācītāji Dieva palīgi.
Ja tu gribi kļūt par Dieva bērnu un pastāvēt. Ja tu gribi Dieva vārda augļus savā sirdī, tad tev jānāk uz dievkalpojumu, labprāt klausīties, lai tavas sirds tīrums tiktu apsēts ar Dieva vārda sēklu, un pielūgt Dievu, ka Viņš ar savu žēlastību stāvētu līdzās, lai tu vari paturēt vārdu savā sirdī.
Ja tu to nedarīdams nonāksi elles ugunīs [tiksi iemests kā malkas klucis elles ugunī] tad nevaino nevienu citu, kā vien pats sevi. Dievs no savas puses dara visu, caur ko tu pie Viņa un visiem svētajiem eņģeļiem vari nokļūt. Tavs mācītājs dara to, kas ir viņa pienākums, un kas viņam pavēlēts. Ja nu tu nedari to, kas tev jādara, tad nežēlojies par citiem [nevaino mūžīgi citus], bet pats par sevi.
Otrkārt mācīsimies, kas ir sējējs. Sējējs izgāja sēt sēklu, saka Kungs Jēzus Kristus mūsu evaņģēlijā. Tagad esat jūs dzirdējuši, ka sēkla, kas ieslēgta klētī vai bedrē, augļus nenes, bet kļūst vienīgi aulīga zemē. Ja nu tā ir sējama, tad vajag sējēju, kas tīrumu kopj, īstā laikā apar, apecē un parezi apstrādā.
Sējējs ir Kungs Jēzus Kristus. Jo tāpat kā ikviens arājs grib, ka katrs grauds uzdīgtu un augtu, tāpat Jēzus Kristus grib, lai ikviens cilvēks nonāktu Debesīs. Dievs grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. [1.Tim.2:4] kā raksta svētais apustulis Pāvils. Un Pēteris raksta: Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās. [2.Pēt.3:9] Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka [pats] Dievs Tas Kungs, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. [Ec.33:11]
Kungi arājus netur godā. Bet arājs Dieva priekšā ir gana augsts, un Dievam vairāk patīk, nevis lepni un bagāti cilvēki, bet cilvēks, kas Dievu bīstas, pēc Viņa vārda dzīvo un tam kalpo, [lai gan augstiem un lieliem kungiem viņš ir zems].
Tāpat notika Kungam Jēzum Kristum. Viņš ir dzīvā Dieva Dēls. [Mt.16:16] Dievs, pats Debesu Tēvs saka: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man labs prāts.” [Mt.3:17]
Bet mūsu dēļ Viņš kļūst par apsmietu un noniecinātu kalpu. Nācaretē viņu sauca par amatnieku [namdari]. [Mk.6:3] Citi viņu lamāja par rijēju un vīna plīnieku [negausi un vīna dzērāju] [Mt.11:19]. Tādēļ viņš pats žēlojas un saka: Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu. [Ps.22:7-8] Un pravietis Jesaja jau iepriekš sludināja: Viņš bija nicināts, viņa priekšā aizklāja vaigu. [Jes.53:3]
Jēzu ar sējēju var salīdzināt Viņa grūtā darba dēļ. Sējējs strādā cauru ziemu un varsaru, kamēr viņam rokas tulznās, sviedri pil pār vaigiem, lai nopelnītu savu maizi. Bet Jēzus Kristus ir stādājis smagāk par visiem cilvēkiem. Viņš izgāja ar savu arklu, kad Ādams un Ieva bija grēkojuši, un uzara viņu siržu plēsumu sacīdams: Ādam, kur tu esi? Vai tu neesi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?” Lai zeme ir nolādēta tevis dēļ. [1.Moz.3:9,11,17]
Un kad cilvēki ar šo arklu bija labi uzarti un izpostīti, tad iesēja sējējs sava mīlīgā un priecīgā vārda sēklu, sacīdams: Paliec mierā tu, nabaga cilvēks! Sievas dzimums samīs čūskas galvu.
Viņš pārstaigāja visu jūdu zemi strādādams, mācīdams un darīdams lielus brīnums. Viņš nebija bez darba ne mirkli. Jo Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” [Mt.20:28] tā Viņš pats saka.
Ak Dievs! Tā Jēzus strādāja, ka izcieta pat rūgtās [nāves] mokas. Viņš tā strādāja, ka Viņam asisns sviedri pilēja.Viņa svētā āda pārplīsa, kad Viņš mūsu dēļ tika pliks pie staba piesiets, zemes soģa Pilāta namā, nežēlīgi ar rīkstēm šausts, ka viņa dārgās asinis straumēm plūda no Viņa svētās miesas – lai mēs pilnīgi šķīsti kļūtu no saviem grēkiem. Tas Viņš varēja patiesi sacīt: Tu, cilvēk, [esi man esi licis kalpot dēļ taviem grēkiem un] Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem. Es – Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus. [Jes.43:24-25]
- Kam tad mums būs bīties?
Grēki, velns ar nāv`
Nedrīkts pie mums trīties,
Jēzus pie mums stāv,
Tāpēc mūsu sirdīm,
Bij nu priecāties,
Kad mēs no tām sirdim,
Dievam dot paldievs,
Dievs Kungs apžēlojies.
Jēzus Kristus ir salīdzināms ar sējēju kalpu dēļ. Kad sējējs steigsies apkopt savu tīrumu, tad viņš pieņems kalpus, kas palīdzēs art, ecēt un visu, ko vien uz lauka vajag. To dara arī Kungs Jēzus Vecos laikos Viņa kalpi bija sentēvi un pravieši, jaunajā derībā [iestādījumā] svētie apustuļi, un tagad līdz pasaules galam, visi taisnie mācītāji.
Pravieti Jeremiju Viņš bija izredzējis , pirms tas bija piedzimis no mātes miesām. [Jer.1:5] Svētais aputulis Pāvis arī sevi sauc par Dieva kalpu. [Gal.1:15] Redzi, saka Kristus, Es sūtu pie jums praviešus, gudros un rakstu mācītājus. [Mt.23:34] Un šie kalpi tiek sūtīti nevis lai slinkotu, vasaras laikā zem vītolu zariem ēnu meklēt vai ziemas laikā gulēt aizkrāsnī, kājas staipīt, rokas atmest un staipīties, bet lai viņi strādātu.
Gluži kā īstnes saimniems Jēzus saka: Eita, eita pa visu pasauli, mācītdami tos turēt visu ko Es esmu pavēlējis. [Mt.28:19]
Mācītājiem jādzīvo tā, kā pienākas Dieva kalpiem. Viņiem dienām un naktīm jāstrādā un jādomā, kā viņi Dieva vārda sēklu savu klausītāju sirds tīrumā pareizi un šķīsti sēs, ka tie nestu daudz augļu un varētu nonāktu pie Dieva.
Kalpam daudz jācieš. Augsts vējš sitās viņam sejā. Uznāk lietus, krusa un vētra. Tāpat notiek reizēm Dieva kalpiem. Tie bez vainas ne vien no svešiem, bet pat no saviem pašu klausītājiem ienīsti, apmeloti, apsūdzēti. Viņiem tiek atņmeta tiesa [alga], zeme un pļavas slēptas un tā joprojām.
Ja mācītājs kādam saka, ka plītēšana ir grēks, tad dažs blēdis, pie alus klapes sēdēdams, savu mācītāju apdzied.
Bet tu tā nedari. Mēs lūdzam jūs, brāļi, atzīstiet tos, kas jūsu labā strādā, kas ir jūsu priekšnieki Tā Kunga draudzē un kas jūs pamāca. Turiet viņus mīļus un augstā cieņā viņu darba dēļ! Savā starpā turiet mieru. [1.Tes.5:12-13] Tāpēc ak cilvēk, sargies, ka tu Dieva kalpu tīšām [ar nodomu, apzināti] neapbēdini, neapsmej un neko ļaunu nedari. Ja kas viņu aizskar, aizskar viņa uzraugu [Cak.2:8] un Dievs to smagi sodīs. Kurš kungs pacietīs, ja viņa kalpu svešinieks kuls un sitīs? Vai tev, cilvēk, liekas, ka Dievs pacietīs, ja tu Viņa kalpam dari ļaunu un viņu apbēdini?
Mācieties nu treškārt, kas ir zeme jeb tīrums, kur sēkla tiek iesēta. Tas esmu es, tas esi tu un ikviens cilvēks. Cilvēks tiek ar zemi salīdzināts, jo ir no zemes radīts. Tu neesi radīts nedz no zelta, nedz sudraba, bet no zemes, kā Dieva kalps Mozus savā pirmajā grāmatā raksta: Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes. [1.Moz.2:7] Un pats Dievs saka: Tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties. [1.Moz.3:19] Tas pats zemes gabals, no kā tu esi radīts, tajā brīdī bija apsalcīts ar rasu un lietu.
Apdomā arvien kāds bija tavs iesākums, un esi pazemīgs. Ja Dievs tev ir devis bagātību un mantu, ka tava cepure negrib vairs uz galvas stāvēt, tad netopi lepns, bet atceries, ka esi zeme un pīšļi. Klausies un ņem vērā, ko māca Sīraks: Ko lepojas zeme un pelni? Ja tomēr cilvēks dzīvo, izmet viņš no savām iekšām [sūdus un spļaudalas]. Lai gan ilgi ārsts ārstē neveselo, tomēr ir tā, ka šodien ķēniņš, rīt mironis. Un kad cilvēks ir nomiris, tad top viņš čūskām, zvēriem un tārpiem. [Sīr.10:9-11]
Tāpēc pazemojies Dieva priekšā, un ceļos krizdams saki: Ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs. [Jes.64:8] Pret savu tuvāko neizturies lepni, bet saki: Redzi, es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes. [Īj.33:6] Kas tā izturas, tas saņems no Dieva žēlatību, bet Dievs stāv pretim lepniem. [1.Pēt.5:5]
Kad nu lauks labi apstrādāts, aparts un apecēts, tad tas nes augļus. Tāpat arī cilvēks pats no sevis neko labu nedara, bet Dievam viņu jāapstrādā ar Dieva vārda arklu, lai top redzami viņa padarītie grēki, un viņš tos atzīst. Vai Mans vārds nav kā veseris, kas sagrauj klintis? [Jer.23:29] saka pravietis Jeremija.
Kad cilvēka sirds ir satriekta, un kā uzrkats tīrums sagrausta, un no bauslības nāk grēku atziņa – tad Dieva kalps un sējējs ar savu roku iegrābajs sētuvē, un ar pilnu sauju iesēj Dieva vārdu, un saka: Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. [Jes.1:18]
Tik tiešām, ka Es dzīvoju, Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. [Ec.33:11]
Ja pēc tam zeme vēl negrib doties [ļauties], sakaltušie lieli grēka gabali vēl negrib smildzināties [trūdēt], un lielās velēnas neļaujas ecēšām [tās saplosīt], tad Dievs ar cietu, lielu un smagu nelaimes un sirdsēstu „ozola bluķi” uzveļ uz tādu zemi, ar ko sadauza un sasmalcina visu cieto, ka tev jālūdz: Kungs, nesodi mani Savās dusmās un nepārmāci mani Savā bardzībā! [Ps.6:1] Ja tu pēc tam vēl negribi nest labus augļus, tad Dievs tevi liek niknāki, ne kā atmatu gulēt, un pēc tam tevi nosvilina un iemet elles ugunī. Tā ir tava vaina.
Kad zeme labi izdodas, tas sējējs priecājas un savu prieku cietiem ļaudīm stāsta, un plaujamā laikā uz savu tīrumu iet gavilēdams. Ja tu, mans Draugs, labus augļus nes, Dieva vārdu klausi, pēc Dieva vārda dzīvo, Dievam tici, uz Jēzu paļaujies un savam tuvākajam dari labu, tad Jēzus Kristus tevis dēļ ar visiem svētajiem eņģeliem priecājas.
Viņš pastarā dienā tavus labos darbus uzslavēs visas pasaules priekšā, un sacīs: Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. [Mt.25:35-36] Eita nu mana Tēva priekā. Domā nu un dzenies pēc tā, ka tu vari būt laba zeme, kur Dieva vārda sēkla simtkārtīgus augļus nes. Izlūdzies Svētā Gara palīdzību no visas sirds lūgdams:
- Pamāci labos padomos,
Tavs Vārds lai man tos celiņos,
Ko nezinu, pats vada,
Dod arī pastāvīgu prāt,
No tevis mūžam neatstāt,
Kad vaidi, ērkšķi baida,
Mājas,
Kājas,
Stipri skati,
Uz man skati,
Ka nekrītu,
Un ar tevi mūžam mītu, Āmen!
Ieskaties