Atbilde uz jautājumu par grēcinieka taisnošanu

Ko Luters saprata ar “Evaņģēliju” un kā atšķīrās viņa Evaņģēlija izpratne no tā laika baznīcas izpratnes? Vislabāk mēs atbildēsim uz šo jautājumu, ja mēģināsim parādīt, kā Luters nonāca pie saviem uzskatiem.

Luters pieder pie tiem ģēnijiem, kuru cilvēciskais lielums atklājas līdz beidzamajai konsekvencei ar milzīgu nopietnību izstrādājot kādu jautājumu un nenorimt tikmēr, līdz beidzot ir atrasts kāds patiess atrisinājums. Jautājums, kuru Luters atdzīvināja, bija senais Rietumzemju baznīcas un teoloģijas jautājums par cilvēka pestīšanu, un, proti, tas netika uzstādīts kā teorētisks jautājums, bet gan kā dzīvības jautājums tā visdziļākajā nozīmē. Kad Luters izmisumā klosteri sev jautāja: “Kad tu sastapsi žēlsirdīgo Dievu?”, viņš tikai uzdeva jautājumu, kas kopš mācītāja Hermae un pirmajām cīņām par grēku nožēlas disciplīnu līdz atlaižu strīdam 1517.gadā bija visu Rietumzemju cilvēku dziļākais jautājums: “Ko es tad teikšu, kas būs mans aizbildnis lielajā dienā, par kuru ir teikts: ‘Dies irae, dies illa, solvet saeclum in favilla?’*” Bet tas, kas Luteru atšķīra no visiem citiem, bija tas, ka viņš palika neapmierināts ar tām atbildēm, kuras viņam deva tā laika baznīca. Visgodīgākā mūka dzīves pienākumu pildīšana, sevis pazemošana, stingrākā askēze, piedalīšanās klostera liturģiskajā dzīvē, biežās grēksūdzes un Sakramenta pieņemšana; tas viss nespēja Luteram dot pārliecību, ka viņš ir taisnots un ka Dievs vairāk uz viņu nedusmojas. Kā šie līdzekļi iedarbojās citos vai kā tiem būtu jāiedarbojas pēc teologu mācības, viņš nenojauta. Arī mistikas ceļš, kuru Luters kādu laiku gāja, nepalīdzēja viņam samierināties ar Dievu. Luters pārdzīvoja dziļas bailes un pārdzīvojumus, kas atskan vēl viņa beidzamajās dziesmās:

Bailes dzina mani izmisumā, ka man atlika tikai nāve un man vajadzēja nogrimt ellē.

Viņš iedziļinājās Augustina predestinācijas mācībā un kādu laiku domāja, ka jau iepriekšnolemts mūžīgai pazušanai. Ir neiespējami šos stāvokļus atvasināt no sava veida slimīga skepticisma un varbūt izskaidrot tos kā zināmu patoloģiju. Slimīgi skrupulozs cilvēks diez vai būtu padarījis tik lielu zinātnisku darbu, kādu Luters paveica tajos gados. Te mēs sastopamies ar viņa individualitātes noslēpumu, kuru pasaules valodā sauc par reliģisko ģēniju, bet ne teoloģijas valodā; jo baznīca zin, ka ticības lielums, kas tiek dots vienam cilvēkam, nerodas no viņa dabiskajām spējām. Luteram bija ļoti jūtīga sirdsapziņa un saistībā ar to – izteikti dzīva Dieva īstenības apziņa. “Mūsu Dievs ir rijoša uguns” – tā teica apustuļu laika baznīcā. Bet cilvēki vēlas nolaupīt rijošās uguns bīstamību. Šim mērķim pārāk bieži kalpo teoloģijas sistēmas, kurās ar vislielāko izveicību un erudīciju dzīvā Dieva bīstamā īstenība tiek pārvērsta mazāk bīstamā Dieva jēdzienā. No neoplatonisma vai aristotelisma veidotajam Dieva jēdzienam viduslaiku teoloģiskajās skolās bija vairs tikai attāla atblāzma no tās “rijošās uguns”, par kuru runā Jaunā Derība. Modernā protestantisma Dieva jēdziens kopš apgaismības ir vispār zaudējis jebkādu briesmīgumu. Kanta, Šleiermahera un Ritčela Dievs vispār vairāk nav nekāda rijoša uguns. Ja modernais cilvēks vispār vēl tic Dievam, tad viņš tam tic kā savas laimes garantam.

Tāpēc doma, ka Dievs eksistē, cilvēkam kopš XVIII gadsimta ir nomierinoša doma. Bet Luteram tā bija ārkārtīgi uztraucoša. Smagos Jaunuma uzbrukumu brīžos viņš pat dažkārt ir vēlējies, lai Dievs vispār nebūtu. Jo, ja Dievs eksistē un ja Viņš patiešām ir Dievs, tad cilvēks ir pazudis. Radīts, lai piepildītu dievišķo gribu, un nespējīgs šo vēlēšanos piepildīt, viņš ir pakļauts Dieva tiesai. Un kā cilvēks grib pastāvēt svētā Dieva un Viņa taisnās tiesas priekšā?

Šajā punktā viena luteriskās mācības daļa kļūst pilnīgi skaidra. Reformators un viņam sekojošā luteriskā baznīca pārstāv kādu mācību par cilvēku, kas, cilvēciski runājot, rāda antropoloģiskā pesimisma virsotni. Par to, ka cilvēks ir grēcinieks, ka viņš ir atkritis no Dieva un ka tāpēc viņam vajag pestīšanu, visa kristietība ir vienisprātis. Bet, cik dziļi caur šo krišanu cilvēks ir mainījies un kādas viņam atlikušas spējas uz labo un līdz ar to savas glābšanas līdzdarbībai, te konfesiju domas dalās. Luteriskā baznīca Konkordijas formulā saskaņā ar Luteru māca, ka iedzimtais grēks nav vienkāršs, bet gan tik dziļa cilvēciskās dabas samaitātība, ka cilvēka ķermeni, dvēselē, viņa iekšējos un ārējos spēkos nav palicis pāri nekas vesels un nesamaitāts, kā dzied baznīcā:

Caur Ādama krišanu cilvēciskā daba un būtība ir pilnīgi smaitāta. Kāds Jaunums neizsakāms, ar prātu neaptverams, vienīgi ar Dieva vārdu izprotams (salīdzinājumā ar Šmalkaldes artikuliem, kur Luters runā par iedzimto grēku, ka to “prāts nepazīst, bet ir jātic pēc Rakstu atklāsmes”).

Arī pēc krišanas cilvēks ir palicis cilvēks saprātīgs un pilnīgs. Viņš arī vēl tagad ir Dieva radība, grēks nav kļuvis, kā to apgalvo manihejisms, par cilvēka substanci, un dabu. Bet Dieva attēls cilvēkā ir zudis. Viņš nespēj vairāk baidīties no Dieva un to mīlēt un pie savas glābšanas līdzdarboties. Kas attiecas uz viņa attiecībām ar Dievu, tad viņš ir ne tikai slims, bet miris savos grēkos. Tik dziļa ir viņa būtības samaitātība, ka cilvēciskais saprāts nav vairs spējīgs izprast patiesību par cilvēku. Dievam pašam mums ir jāpasaka šī patiesība, un Viņš to dara ar savu vārdu. Bet, kad to mums sludina, tad mūsu saprāts saceļas tam pretī.

Pie labākās gribas tas spēj mācībā par Ādama krišanu saskatīt tikai mītu, uzskatā, ka mūsu grēki ir saistībā ar Ādama grēkiem – tikai neaptveramu un nepierādāmu apgalvojumu, un, beidzot, apgalvojumā, ka iedzimtais grēks un jaunpiedzimušais bērns jau ir pakļauts mūžīgai pazušanai – tikai apvainojumu Dievam. Tā ir cilvēka traģiskā situācija pēc krišanas: cilvēkam pašam sev ir jāmelo, un visi kādas filozofiskas antropoloģijas veidojumi ir beigu beigās tikai cilvēka gara mēģinājumi maldināt sevi par savām attiecībām ar Dievu un par savu postu. Šai kontekstā ir jāizprot Lutera kaislīgais protests pret Aristoteļa pagāniem. Tas, ka par tām lietām, kas pieejamas cilvēka saprātam, mēs varam mācīties no senatnes filozofiem, bija pats par sevi saprotams Okama skolā audzinātajam Luteram viņš pats vēl 1531.gadā apzīmēja Okamu par savu mīļo meistaru un zināmā mērā atzina sholastikas zinātnisko nozīmi.

Bet tur, kur tika pārņemtas pagānisko domātāju mācības arī par cilvēku vai pat par Dievu un iebūvētas teoloģijas sistēmās, Luters varēja saskatīt tikai kristīgās mācības viltojumu. Ja, piemēram, ar sholastisko mācību par transsubstanciāciju kāds mēģināja izprast Sakramenta iespaidu, Svētā Gara dāvanu un pēc Aristoteļa mācības ar vingrinājumu palīdzību sasniegtos īpašos dvēseles stāvokļus, tad no tā varēja rasties tikai nepareiza cilvēka un Svētā Gara izpratne. No tā bija jārodas nepareizam uzskatam, ka Svētā Gara izpausmes ir psiholoģiski konstatējamas. Bet to, kur praktiski noveda šis uzskats, bija Luteram pašam jāpiedzīvo, kas viņš klosteri veltīgi nopūlējās izjust to savas būtības atjaunošanos un dvēseles spēju pacēlumu, kam vajadzēja pēc šīs teorijas iestāties kā Sakramenta saņemšanas sekām.

Tā jaunā Lutera uzskats par Dievu nozīmēja lielo atgriešanos no viduslaiku teoloģijas Dieva izpratnes ar tā biblisko un filozofisko domu sajaukumu pie Bībeles dzīvā Dieva. Šī tēze ir pareiza ari tad, ja atceramies, ka sholastikā nav nekādas vienotības un ka Luters nav pazinis visu viduslaiku teoloģiju. Viņš nāca no via moderna, kas noliedza cilvēka prāta spēju aptvert atklāsmes patiesības, bet toties uzsvēra ticības nopelnus un jo sevišķi cilvēka spēju līdzdarboties savā pestīšanā. Ja viņš būtu labāk zinājis Akvīnas Toma mācību, kurā augstāk ir vērtētas prāta spējas, bet visi cilvēka sasniegumi attiecināti uz Dieva žēlastību, viņa principiālais spriedums par sholastiku nebūtu mainījies. Rakstos Luters atrada dzīvo Dievu, dedzīgo un dusmīgo Dievu, kurš noliek cilvēku nepiepildāmu baušļu priekšā un to tiesā un nonāvē, ja tas tos nepilda. Rakstos viņam tika atklāta cilvēka būtība. Lutera Vēstules romiešiem priekšlasījums sākas tā:

Šīs vēstules būtība ir iznīcināt, atmaskot un nopelt visu miesas gudrību un taisnību, lai cik tā arī nebūtu liela cilvēku un mūsu pašu acīs, lai cik ļoti tā savā vaļsirdībā nenāktu no sirds, taču tikai, lai audzētu, nostiprinātu un padarītu lielāku grēku, kāds tas arī būtu vai izliktos neesam.

Raksti atmasko cilvēku kā grēcinieku. Tie norauj mums no sejas maskas, arī dievbijības masku. Tie parāda mums, cik mēs ļoti savā reliģijā, savās tikumības tieksmēs meklējam nevis Dievu, bet mūs pašus un ka nav taisnības, kuru cilvēks varētu iegūt pats. “Nav neviena taisna, it neviena” (Rom.3:10). Rakstos Luters atrada arī to, ko viņš turpmāk izprata kā Evaņģēlija patieso nozīmi.

Izšķirošais pagrieziens Lutera attīstībā, par kuru viņš vēsta savā lielajā pašapliecinājumā 1515.gadā savu darbu kopizdevuma priekšvārdā, nebija kāda mistiska pieredze kā to piedzīvoja Jākobs Bēme, ne arī pievēršanās paklausībai kā Kalvinam vai emocionālā atgriešanās ar pestīšanas pārliecību kā Veslijam, bet gan, tā sakot, ekseģētisks atklājums. Tā bija jauna Dieva taisnības izpratne, kas viņam radās 1513.gadā, izklāstot Ps.31. ar Rom.1:16.

Viņš saprata, ka “Dieva taisnība”, kas tiek atklāta Evaņģēlijā, nav prasīgā un sodošā taisnība; jo tad Evaņģēlijs nebūtu “Dieva spēks, kas padara svētus tos, kas uz to tic”. Tā var būt tikai tāda taisnība, kuru Dievs mums dāvina un caur kuru Viņš mūs, grēciniekus, padara taisnus. Tā ir, protams, taisnība, kurai mums jātop atklātai; jo tā runā pretī mūsu tikumīgās domāšanas mērogiem. Pēc šiem parametriem tam līdzībā vajadzētu nozīmēt nevis muitnieku, bet gan farizeju; viņš gāja taisnots uz savu māju. Bet Dievs spriež pretēji. Mēs, cilvēki, pasludinām par taisnu to, kas ir taisns.

Bet Dievs pasludina par taisnu grēcinieku un tikai grēcinieku. Tas, ka pazudušais dēls līdzībā ir tuvāks tēvam nekā vecākajam brālim, ka debesīs vairāk prieka ir par vienu grēcinieku, kas nožēlo grēkus, nekā par 99 taisniem, ka strādnieki vīna kalnā, kas ir tikai vienu stundu strādājuši, saņem pilnu atalgojumu, ka slepkava tiek glābts pie krusta, ka pirmie ir pēdējie un pēdējie pirmie, ka Jēzus aicina grēciniekus un ar grēciniekiem sēž pie galda; tas ir mūsu domāšanai ārkārtīgi piedauzīgs dievišķās žēlsirdības brīnums, kas mums tiek atklāts Evaņģēlijā un tikai tajā. Tikai Evaņģēlijs apliecina mūsu domāšanai neaptveramu faktu, ka tas pats cilvēks, kas ir grēcinieks un paliek tāds līdz pašai nāvei, pēc Dieva sprieduma var būt svēts, jo Kristus taisnība ir kļuvusi viņa taisnība. Tikai pēc Rakstu liecības par Kristu, pēc Vecās Derības liecības par Apsolīto, pēc Jaunās Derības liecības par To, kas kļuva cilvēks, tika sists krustā un augšāmcēlās, mēs, cilvēki, zinām par dievišķo žēlastību, kas mums visiem vienādā mērā ir pasludināta, sv. Franciskam ne mazāk kā slepkavam pie krusta. Ārpus Kristus un bez Kristus Dievs mums paliktu likuma un dusmu Dievs, kas mūs tiesā un nogalina. Vienīgi Kristū, grēcinieku Pestītājā, kas ir nesis pasaules grēkus, Dievs mums atklāj savu sirdi. Te Viņš mums nosauc savu vārdu: “Vai tu jautā, kas viņš ir? Tas ir Jēzus Kristus, Kungs Cebaots, un nav cita Dieva.”

Tas bija arī Evaņģēlijs Luteram: prieka vēsts, ka Dievs visiem, kas ir iemācījušies “uz sevi pašu zaudēt cerības, cerēt uz Kristu” grib piedot viņu grēkus un Kristus dēļ redzēt taisnus. Un viņš izprata šo vēsti par grēcinieka taisnošanu sola gratia, sola fide nevis kā kādu teoloģisku teoriju. Evaņģēlijs viņam bija nevis kāda mācība par grēku piedošanu, bet gan Dieva piedāvājums grēciniekam ļaut piedot viņam viņa grēkus, un šīs piedošanas piešķiršana. Kad Luters un luteriskā baznīca atkal no jauna apzīmē “Evaņģēlija tīro mācību” kā pareizās baznīcas pazīmi, tad viņi ar to saprot nevis kādu korektu dogmatisku teoriju, bet gan Evaņģēlija vēsts pareizo orientēšanu uz grēciniekiem. Jo tas ir baznīcas īstais uzdevums. Protams, baznīcai ir jāsludina arī Dieva likumi – jo kā citādi tā varētu sludināt Evaņģēliju? Bet likums tiek sludināts arī sinagogā. Tas, ka mums ir jāmīl Dievs un tuvākais, ir rakstīts jau Vecajā Derībā, un Kalna sprediķa zelta likumu pazīst arī pagāni. To, ka mēs ejam pretī pastarajai tiesai, zināja jau Zaratustra un Muhameds. Askēze un mūki sastopami jau Āzijas reliģijās, un svēttapšana, cerība uz nemirstību – mistērijās. Bet grēku piedošana ir tikai Jēzū Kristū. Tāpat kā Viņa proprum officium ir, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, tāpat baznīcas patiesais, īpašais uzdevums ir saukt cilvēkus pie ticības uz Viņu un līdz ar to pie grēku piedošanas. Nevaram arī teikt, ka tas nebūtu pietiekoši, ka grēku piedošana būtu tikai kaut kas negatīvs un mums, cilvēkiem, vajadzētu “ne tikai pusi grēku piedošanas žēlastības, bet visu pestīšanas žēlastību”. Kas tā runā, tas vēl nepazīst taisnošanas lielo brīnumu, ko Luters ir izsacījis vārdos:

Kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un svētlaimība.

Nav taisnošanas bez svētīšanas, piedošanas bez atjaunošanas, patiesas ticības, no kuras neizaugtu jaunās paklausības auglis. Kristietis dzīvo tikai no ikdienas grēku piedošanas Kristus dēļ, viņš patiešām dzīvo no tā – grēcinieks un taisnots vienlaicīgi. Tā ir atbilde uz kristīgo Rietumzemes jautājumu par grēcinieka taisnošanu.