Atbildība par tikumību un tiesībām

Tikumība un tiesības pieder tāpat kā likumi un kārtība vai tāpat kā dogma pie vārdiem, kas kaitina, kur pretruna aizsedz principu. Tik ilgi, kamēr šis tikumības, tiesību, likumu un kārtības veidojums pastāv un funkcionē, šāds pretstatījums ir visnotaļ iespējams, un tas varbūt pat raksturo tā noderīgumu un ar to saistītos pamatojumus, kas ir tik pašsaprotami, ka jautājums, no kurienes tie nāk un kur tie pamatoti, nemaz nerodas. Tikai tad, ja šie pamatojumi brūk un to trūkst, izrādās, ka runa nav par svešām vai novecojušām autoritātēm, bet gan par to, kas vieno, balsta un aizsargā cilvēku kopumu. Bet īstais pretstats būtu beztiesiskuma stāvoklis un subjektīva patvaļa, kurā nekādā ziņā nevalda kāds vispārējs cilvēku saprāts, bet gan tā tiesības, kuram ir vara.

Kristīgajai draudzei ir visai plaša atbildība par tikumību un tiesībām, kas izriet no tā, ka tai zināma Dieva griba, kas atklājas Viņa baušļos. Dieva baušļiem ir prohibitīva, t.i., aizliedzoša un atturoša funkcija. Dieva “Tev nebūs..” liek pretoties ļaunumam, kas valda pār cilvēku, kurš novērsies no Dieva. Līdz ar to tur redzam atziņu, ka cilvēkam ir nosliece darīt kaut ko tādu, kas var viņam pašam un viņa līdziniekiem kaitēt, un tas ir pret Dieva prātu. Baušļiem ierādīta vieta pestīšanas vēsturē – no Dieva atkritušās pasaules uzturēšanai. Tie reizē ir arī mēraukla Dieva tiesai.

Attiecībā uz sabiedrības pamatiem bieži tiek pieminētas vērtības, kam ir principiāla un tādēļ vispāratzīta nozīme; vai arī tiek runāts par pamattiesībām vai cilvēktiesībām, kas ir pamats un norma visai tālāk izvērstajai likumdošanai, izpildvarai un jurisdikcijai. Dažādos formulējumos tās nodrošina visu cilvēku cieņu, brīvību un līdztiesību. Tās nav likumdošanas un tiesvedības priekšmets, bet ir to pamats. Tāpēc tās arī nav atkarīgas no cilvēku gribas un piekrišanas – tās ir jau iepriekš nosacītas. Raksturīgā veidā arī laicīgajā likumdošanā par šīm pamattiesībām sacīts šādi: “Tāpēc vācu tauta apliecina, ka tā iestājas par neaizskaramām un neatceļamām cilvēktiesībām kā katras cilvēku sabiedrības, miera un taisnīguma pamatu pasaulē” (GG [Pamatlikums] Art. 1 (2)). Un, ja Pamatlikuma preambula sākas šādi – “Apzinoties savu atbildību Dieva un cilvēku priekšā..” – tad tas kādam var likties kā pagājušo laiku relikts, lai gan šeit runa ir par nopietno jautājumu, vai pamats tiesībām, kas nodrošina cilvēku cieņu un sadzīvi, balstās cilvēku mainīgajos uzskatos un interesēs vai nemainīgajā Dieva gribā. Bet katra likumdošana un katra jurisdikcija pamatojas uz atziņu, ka cilvēku starpā atkal un atkal notiek netaisnība un ka tiek aizskartas un iznīcinātas pamatvērtības. Kāda ir cilvēka un cilvēces situācija īstenībā, tas kristīgajai draudzei būtu jāzina no Dieva vārda atklāsmes un vispirms no tā fakta, ka Dieva Dēlam bija jācieš un jāmirst par pasaules grēku. Tādēļ arī kristīgā draudze nevar sevi atbrīvot no atbildības par sabiedrību, paļaujoties uz ilūziju par saprātīgu cilvēka pašnoteikšanos un sabiedrības pašizveidi.

Mūsdienās, kad runa ir par sekularizāciju un autonomiju, arī kristīgajā draudzē ir izplatīts apgalvojums, ka tieši tikumības un tiesību novados notikusi neatgriezeniska novēršanās no kristīgajiem pamatiem, ko daži vērtē kā atkrišanu un nepaklausību, daži – kā progresu un emancipāciju. Katrā ziņā tiek pieņemts, ka tikumu un tiesību pamati nenoliedzami nāk no kristīgās tradīcijas. Bet tad taču būtu jājautā, no kurienes nāk šie šķietami vai faktiski izmainītie pamati un kas tos uztur spēkā.

Fenomens “sabiedrība” tieši šajā sakarībā iegūst vislielāko nozīmi, jo tajā un tās priekšā norisinās izskaidrošanās par normu spēkā esamību un pārmaiņām, kad top pazīstami tādi lielumi, kā “sabiedrības akcepts”, mūsdienu “tiesību izjūta”, “sociāls konsenss”, “mūsdienu tikumiskā apziņa” vai “parastie izturēšanās veidi”. Tie visi ir apzīmējumi individuālai resp. kolektīvai apziņai, ar kuru no paša sākuma, parasti nemanāmā veidā, ir izslēgts priekšstats par Dieva pavēli vai par kādu tikumu likumu. Kamēr Dieva baušļi ir prohibitīvi, apziņas saturs un tā formulējumi acīmredzot ir produktīvi, tāpēc ka tie attīstoties mainās. Tie ir dinamiski normatīvi lielumi, pēc kuriem jāvadās, ja grib paveikt kaut ko derīgu, nevis saņemt nopēlumu. Pie tā, protams, pieder arī tas, ka šajos sabiedrības apziņas izpaudumos neatspoguļojas varas dalīšana, bet gan likumdošana, valdība un jurisdikcija sabiedrības apvārsnī ir nedalāmi saistītas.

Ja šī pārmaiņu gaita sabiedrības tikumu un tiesību apziņā tiek uzlūkota kā cilvēces vēsturiskās attīstības daļa, tad ar šādu skatījumu ir jau notikusi pārmaiņa – no nemainīgajiem Dieva baušļiem cilvēces uzturēšanas kārtības ietvaros uz cilvēka pašuzturēšanu vai pašīstenošanu. Ir notikusi normu izveides pamatu maiņa, kad reizē norisinās subjekta maiņa – no Dieva, kurš savā nemainīgajā vārdā devis savas pavēles, baušļus, uz sabiedrisko domu, kurā baušļi un aizliegumi apstākļu un vajadzību maiņās attīstās un pārmainās. Līdz ar to pilnīgi skaidri kļūst redzama atkrišana no Dieva un viņa vārda.

Šo norisi var novērot daudzos piemēros, kas to labi ilustrē. Visskaidrāk tas redzams plašajā laulības un ģimenes problēmu laukā, kur spriedze starp Dieva nolikto laulības kārtību un faktisko stāvokli vīra un sievas attiecībās un viņu kopdzīvē kā arī likumu noteikumiem par laulību, laulības šķiršanu un šķirteņu laulību var kļūt par smagu pārbaudījumu kristīgās draudzes locekļiem, ja tiem Dieva vārds ir ausīs un sirdī. Pēc svēto Rakstu Dieva vārda Dieva iestādītās laulības saites (1.Moz.2:18-25; Mt.19:3-6; Mk.10:6-9; 1.Kor.6:16; Ef.5:,25-33) var saraut vienīgi nāve (Rom.7,1-3). Izņēmums kā pamatojums laulības šķiršanai pēc Kunga vārda ir vienīgi netiklība resp. laulības pārkāpšana. Bet šķirteņu laulība pašos pamatos ir izslēgta, tāpēc ka apstākļos, kad spēkā ir noteikums par laulības saišu nesaraujamību, šāda laulība vienmēr tiktu uzskatīta par laulības pārkāpšanu (Mt.5:27-32; 19:7-9; Mk.10:3-12; Lk.16:18; 1.Kor.7:10-16). Laicīgās tiesības – gan Romas, gan mūsdienu civiltiesības – satur nosacījumus par laulības šķiršanu un šķirteņu laulību, kaut arī šeit nevajadzētu atstāt neievērotu faktu, ka, pat ieviešot laulības izbeigšanās principu laulības šķiršanas gadījumā, no apgādes prasību viedokļa laulības saistības tiek saglabātas līdz laulības partnera nāvei.

Mums šodien, tātad, ir tāds stāvoklis, kad sabiedriski tiek akceptēts un tiesiski sankcionēts tas, kas nesaskan ar Dieva vārdu. Tādēļ tas, kas iepretim Dieva vārdam ir nepaklausība, pēc valdošā uzskata un spēkā esošajiem likumiem var tikt uzskatīts par atļautu. Tādēļ tas arī vairs netiek pēc Dieva baušļu mērauklas vērtēts par grēku, aicinot atgriezties un saņemt piedošanu, bet tas arī kristīgajā draudzē tiek akceptēts un praktizēts kā pareiza izturēšanās. Tādējādi kristīgajā draudzē norisinās pārmaiņa – Dieva vārda norādījumi par dzīves veidu, par uzvedību un rīcību tiek nomainīti ar sabiedrībā valdošajiem uzskatiem par šiem jautājumiem.

Līdzīgi tas ir arī tad, ja Dieva noliktās laulības vietā, kas ilgst visu mūžu, stājas citas kopdzīves formas, kas ilgst zināmu laiku. “Laulība bez laulības apliecības” ir konkubināts, par kuru romiešu tiesībās bija savi noteikti nosacījumi, lai pirmām kārtām sieviešu kārtas partneri pasargātu no izmantošanas un lai viņu materiāli nodrošinātu. Konkubināts kā laulības saistība tika ieviests uz laiku un galvenokārt ar partneri no zemākas sociālas kārtas, kamēr vīrietim radās iespēja apprecēties atbilstoši savam sabiedriskajam stāvoklim. Kristīgā draudze ir vērsusies pret šo tiesību reformu – ar pamatojumu, ka lieta šeit grozās ap pilntiesīgu laulību, kas kristiešiem izslēdz kādas citas saistības. Līdzīgā veidā kristīgā baznīca XVI gadsimtā panāca obligātu noteiktu laulības slēgšanas formu, un tas notika laikā, kad trūka tiesiskas laulības fiksācijas, kas bija iemesls tam, ka ļaunprātīgi tika pamestas sievas ar bērniem. Ja tolaik, atsaucoties uz Dieva vārdu, tika novērsts sarežģīts stāvoklis, tad šodien ir satriecoši redzēt, kā, atsaucoties uz sabiedrisko domu, tiek grauti pamati un radītas smagas situācijas.

Kur runa ir par pamatiem, principiem, tur zināmos apstākļos nav nepieciešams aplūkot svarīgus un sāpīgus sīkumus, taču kristietis individuāli un baznīca kā kopība šeit atrodas smagas izšķiršanās priekšā – kas ir to atziņas pamats un kam viņi vēlas sekot. Tas pavisam konkrēti attiecas uz atbildību par tikumiem un tiesībām, un, pirmām kārtām, protams, uz sludināšanas un mācīšanas skaidrību. Šī atbildība attiecas ne tikai uz atsevišķām instancēm, bet gan uz katru kristieti, viņa izturēšanos un darbību profesijā, kur viņam jāīsteno lēmumi savā konkrētajā jomā. Ja kristīgā draudze skaidri apzinās, ka Dieva baušļi kalpo cilvēku labklājībai un ka tie ir mēraukla tiesai darbu vērtēšanai, tad tā tieši savā atbildībā par sabiedrību varēs runāt skaidri un nepārprotami. Dieva baušļu viennozīmīgo saturu tad nevar reducēt uz “piedāvājumu” [Angebot], un tas, kas sakāms kristīgajai baznīcai, tā nav tikai viena balss līdzās citām, nonivelējot uzskatus, bet gan to pilnvaro Dieva vārds, un viss tas notiek, apzinoties Dieva svētību nesošo mīlestību cilvēces saglabāšanai un uzturēšanai.

Pretestība, kas parādās šādos gadījumos, ir asa, un tas attiecas gan uz atsevišķiem dvēseļkopšanas darba gadījumiem, gan uz publiskiem paziņojumiem, gan uz atsevišķiem kristiešiem, gan baznīcas amatu veicējiem. Izšķirošs šādos un līdzīgos jautājumos, zināms, tad ir arī tas, vai kristīgā baznīca ir sabiedrības sirdsapziņa, vai arī sabiedrības apziņa baznīcā ir nostājusies Dieva atklāsmes vietā.

Ne piekrišanas apmēri, ne arī saskaņas pakāpe nevar būt mēraukla šai kristīgās baznīcas atbildībai par sabiedrību, baznīcas, kuru tās Kunga vārds, runājot par tās lieluma attiecībām pret pasauli un arī par tās ietekmi pasaulē, apzīmē par “zemes sāli” un “pasaules gaismu” (Mt.5:13-14).

Bet no Svēto Rakstu Dieva vārda kristīgā draudze neuzzina vienīgi Dieva gribu un likumus pasaules uzturēšanai, tā zina arī – tieši no Dieva taisnības atklāsmes evaņģēlijā – ka “Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību..” (Rom.1:18). Pretruna starp kristīgajiem tikumiem un sabiedrības izturēšanos nav tikai morāles un gaumes lieta, un tas neattiecas tikai uz otrās plāksnes baušļiem, kas kārto attiecības ar tuvāko – tas attiecas uz visiem Dieva baušļiem, tādējādi arī uz pirmās plāksnes baušļiem, kur runa ir par pareizu patiesā Dieva godāšanu. Dieva vārds mums atklāj Dieva dusmu realitāti tagadnē. To cēlonis ir tas, ka Dievs netiek pielūgts un godāts kā Dievs. Bieži tiek samainīts Radītājs ar radību, un tādējādi dabas spēki, dziņas un vajadzības iegūst kundzību pār cilvēkiem. Tas nepārprotami tiek nosaukts par Dieva sodu, un, proti, trejādās nozīmēs: “Tāpēc Dievs viņus viņu sirds kārībās” psihiski “nodevis izvirtībai..”, fiziski pretdabiskās seksuālās perversijās, kā arī sociāli “sagandējis viņu prātu, ka viņi dara to, kas neklājas” (Rom.1:24-28). Kāda gan ir šāda apmātība, ja vairs nesaskatām šo sakarību starp pirmās un otrās plāksnes baušļu pārkāpšanu un postošajām sekām cilvēku dzīvē un sadzīvē! Nav tālāk jāizvērš piemēri, lai zinātu, kā šajos novados sabiedriskās domas spiediena un populāru uzvedības veidu pievilcības ietekmē kristīgā draudze atstāj novārtā savu uzdevumu un atbildību sabiedrībā.

Reformācijas katehismos šī kristīgās draudzes sabiedriskā atbildība baznīcai un sabiedrībai tiek ļoti nopietni atgādināta, kad Luters mācītājus un sludinātājus mudina: “Jo sevišķi šeit jāpiekodina varas pārstāvjiem un vecākiem, lai tie labi valdītu un bērnus sūtītu skolā, norādot, ka to darīt ir viņu pienākums un ka tur, kur viņi to nedara, viņi izdara smagu grēku, jo tie grauj un izposta gan Dieva valstību, gan pasaules valsti – kā niknākie Dieva un cilvēku ienaidnieki“. Tāpat šis uzdevums tiek aprakstīts Heidelbergas katehisma priekšvārdā: “Tad viņi vispirms ir pareizi nosprieduši, ka iedzimtais ļaunums var ņemt virsroku, un tad kaitēt baznīcas un politiskajai valdībai, ja tam laikus nestājas pretī ar svētīgu mācību..” Kur šis t.s. divu valstību mācības aspekts tiek ņemts vērā?

Kur Dieva baušļu viennozīmīgums un nemainība vairs neveido kristīgās atbildības pamatu sabiedrībā, tur iespiežas citi pamati, kuri tad ir sabiedriskās domas veidoti, sabiedrības trūkumu un vajadzību ietekmēti. Dažādās iespējas var sistemātiski apvienot jēdzienā izdzīvošanas jautājumi, un ar to ir apzīmēti stāvokļi un apdraudējumi, kur lieta grozās ap cilvēces izdzīvošanu, pastāvot iespējamiem pašiznīcināšanas draudiem. Tas, kas dziļi saviļņo cilvēkus un zināmos apstākļos rada viņos paniskas bailes, tas nav jāuzskata par kaut ko nenopietnu. Taču pēc Ps.53:5-6 tas gan pieder pie Dieva eksistences apstrīdēšanas (“Dieva nav”) un tā fakta sekām, ka Dievs netiek piesaukts: “Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm..”[1] Tas ir simptomātiski šādiem izdzīvošanas jautājumiem, ka tie mazāk koncentrēti uz saprātīgām atziņām un aktīvu līdzdarbošanos, nekā uz solidaritātes un apliecinājumu paušanu. Nekādā gadījumā nedrīkst būt pret vai arī paust vienaldzīgu attieksmi – lai neiemantotu tautas dusmas. Šī iemesla dēļ ir ļoti grūti izprast un izskaidrot to, kā arī šajā novadā ir norisinājusies normu maiņa ar ievērojamām sekām, tā ka tagad par kritēriju savā ziņā tiek izvirzīta pasaules un cilvēces mūžība un arī tikai paredzamā bojā eja kā cilvēku grēka sekas. Sabiedrības tiesas raksturs nekur citur neparādās stiprāk kā šeit, un atbilstoši asi ir sevis apliecināšanas spaidi sabiedrībā. Bet ja izdzīvošanas jautājumi sāk veidot tiesības, tas vienmēr ir bijis aizsākums diktatūras izveidei[2].

---

[1] – Sal. 3.Moz.26:36; 5.Moz.28:65 u.t.; Gudr.gr.17:10 un notikuma aprakstā Mt.8:23-27; 14:22-33.

[2] – Šeit sacītais skaidrojams Romas tiesību izpratnē, saskaņā ar kurām kādā ekstremālā stāvoklī tiek atcelts varas sadalījums starp diviem konsuliem, un vara tiek pilnībā nodota vienam diktatoram. Ka, atsaucoties uz tādu ekstremālu stāvokli, kas stāv pāri pastāvošiem likumiem, tiesības var tikt gan atceltas, gan arī radītas no jauna – tas tieši mūsdienu evaņģēliskajā baznīcā, dominējot pašreizējām aktualitātēm, acīmredzot nav vairs saglabājies atmiņā. Ādolfa Hitlera grāmatas ‘Mein Kampf’ 104. lappusē bija lasāms: “Ja ar valdošās varas līdzekļiem tauta tiek vesta pretī iznīcībai, tad tādas tautas sacelšanās ir ne vien tās tiesības, bet pienākums.. Cilvēktiesības lauž valsts tiesības.”