Atbilstošas pētījumu metodes izvēle

Kāds ir pareizais Mesijas noslēpuma attēlošanas veids? Kā mēs varam atrast “īsto balsi” – ipsissima vox, kas izskaidros Bībeli Bībeles garā? Formāli mēs gaidām īstu erudīciju, kas ievērotu iepriekš pieņemtas metodes. Patiesībā daudzus no tā dēvētajiem “mesiāniskajiem pravietojumiem”, uz kuriem norāda Jaunā Derība, var interpretēt senā Israēla vēstures posmu kontekstā un, izsakoties zinātniski, vēsturiskais konteksts ir vienīgais likumīgais un pareizais interpretācijas modelis, kurš kādā ziņā attiecas uz šo jautājumu.

Tomēr Jaunās Derības sarakstītāji saprata tekstus “pravietiski” un deva tiem kristoloģisku interpretāciju. Tas nozīmē, ka tie nedarbojās “vēsturiski kritiski” vai stingri zinātniski tādā veidā, kā to vēlētos mūsdienu teologi, jo mūsdienu kritiķiem tādi interpretācijas veidi liekas mākslīgi. Tātad mums ir jājautā sev – vai Jaunās Derības “pirmsvēsturiskā” pieeja atspoguļo centrālās iezīmes no tādas mesiāniskās interpretācijas, kāda tā likās senajos laikos? Un, ja tā, tad mūsdienu kritiķim ir jāatrod metodes, kuras tieši tāpat, kā bija redzams tās izcelšanās laikā, skaidri izteiks pētāmā jautājuma pilnu nozīmi un iekšējo konsekvenci. Ja šai jomā pagaidām nav gūti panākumi, tad tas ir labs iemesls meklēt attiecīgajam jautājumam vairāk piemērotu metodi.

Mēs varētu definēt atšķirību starp sludināšanu un teoloģiskajiem pētījumiem tā, ka teoloģija cenšas izskaidrot, ko katrs Bībeles vārds nozīmēja tai laikā, kad tas tika uzrakstīts, un sludināšana pirmkārt nozīmē to, ko mūsdienu cilvēks no tā var iegūt. Varētu teikt, ka vēsturiski kritiskie pētījumi nav spējuši vai nav gribējuši saprast Jaunās Derības kristoloģiju un tās pamatus. Tāpēc ir nepieciešams atrast darba rīkus, ar ko ierakties dziļāk pie mesiāniskās idejas saknēm.

Ir grūti pacelt Filozofu akmeni, kurš atrisinātu visas šīs problēmas, bet pastāv trīs faktori, kuri mums palīdzēs pietuvoties problēmas kodolam.

1. Mums ir jānosaka, kādi domāšanas un pasniegšanas modeļi valdīja laikā starp Veco un Jauno Derību, tīģelis, kurā tika veidota kristietība.
2. Tādā pašā veidā ir jāatrisina šāda problēma: kā kāda disciplīna ārpus “fundamentālajām zinātnēm” var atrast sava priekšmeta iekšējo viengabalainību, neizturoties varmācīgi pret citu pētnieku patiesajiem centieniem.
3. Turklāt, izvēloties pētīšanas metodi, mums vienmēr ir jānosaka, kuri avoti visvairāk spēj izgaismot apskatāmajam laikmetam raksturīgos domāšanas veidus.

ATŠĶIRĪBA STARP BĪBELES UN RIETUMU DOMĀŠANAS VEIDU

Labi pazīstamais jūdu rakstnieks Šaloms Ben-Horins kādā grāmatā raksturo būtiskās atšķirības starp mācīto grieķu un Bībeles domāšanu. Grieķu pasaule centās atrast kārtīgus likumus, metodi, kas tika lietota no Aristoteļa līdz Hēgelim: detaļas pēc tam tika pielāgotas lielākam kopumam un iespiestas iepriekš izveidotās struktūrās. Savukārt ebreju domāšana pāriet no detaļām uz likumiem, no konkrētiem novērojumiem uz ideāliem. Līdz ar to Bībele nepazīst ne dogmas, ne sistēmu kā tādu. Tā drīzāk atklāj divus tipiskus pamatmērķus: stāstījumu un likumu, kas ir iecerēts kā dzīves vadonis. 5 Mozus grāmatas, Psalmi un Praviešu grāmatas atkal un atkal atstāsta Dieva lielos darbus. Līdz ar to vēsturiskie fakti tiek saglabāti nemainīti, kaut arī interpretācija iegūst jaunu nokrāsu atbilstoši katra attiecīgā laikmeta prasībām. Tāpat arī svētā bauslība, kāda tā ir atklāta baušļos, nemainās līdzi modes izmaiņām. Grieķu mīlestības pret sistēmu vietā Bībele izveido asociatīvu domāšanu, kurā katra detaļa nekavējoties tiek saistīta ar kopumu un visas daļas ir savstarpēji atkarīgas.

Šis pats asociatīvais princips ir atrodams visā rabīnu literatūrā līdz pat mūsdienām. Nesen arī Vecā Derība gan jūdu, gan kristiešu aprindās tika studēta kā Midrash paveids, kā gara darbs, kas līdzīgs sludinošai sinagogas ekseģēzei, ievērojot jūdu Bībeles interpretācijas likumus. Šīs pieejas pamatā ir aksioma, ka katra Dieva atklāsmes – Torah – detaļa jāizklāsta un jāizskaidro gan saistībā ar diskutējamo tēmu, gan arī kā neatkarīgu objektu, jo Dieva vārds nekad nezaudē savu “burtisko nozīmi”. Turklāt katru argumentu vajadzētu atbalstīt ar Rakstu vārdiem, jo cilvēku viedokļiem pašiem par sevi nav nekādas vērtības.

Midrash bieži atkārto aramiešu izteicienu Hâ bê-hâ talî – “Tas ir atkarīgs no tā”, veidojot iekšējos tiltus pašā Bībeles vēstī. Laiku pa laikam mums tiek teikts, ka tāds un tāds Gudrais ir sacījis tā vai cita Gudrā vārdā – “kā ir rakstīts – va-gomer…” (“un tā tālāk…”). Tad tiek doti ne vairāk kā daži pirmie Bībeles citāta vārdi, un lasītājs, kas zina Rakstus no galvas, atlikušo daļu klusām norunā pie sevis. Šāds Vecās Derības izmantošanas veids dod noteiktu “izpratni” par visu sniegumu kopumā un novērš no pārāk subjektīvas filozofēšanas.

Pat īss Midrash var ietvert simtiem Vecās Derības citātu un simtiem rabīnu vārdu. Līdz ar to viss sniegums tiek noenkurots vēsturē un sinagogas tradīcijā. To pašu principu darbībā mēs varam redzēt Jaunajā Derībā, kurā, pēc Nestles grieķu teksta, atrodas 993 atsevišķas Vecās Derības norādes.

Bez “asociatīvā principa” senajā sinagogā tika izmantoti arī dažādi izteicieni, kuri, ja neskaita to pašu literatūru, parādās tikai Jaunajā Derībā. Tā dēvētais middôth jeb “mēru” interpretācijas veids, kuri tur ir 7, 13, 32 vai pat 70, palīdz pārbaudīt teksta iekšējās saistības, ievērojot “burtisko nozīmi” – Pesha, “mājienu” jeb “citātu” – Remez, “sprediķi” jeb “garīgo vēstījumu” – Drashah, un “noslēpumu” – Sôd. Šie četri ebreju vārdi izveido mnemoniku PaRDeS jeb “paradīze”, ar kuru bieži tiek salīdzināta Bībele.

Gan Jēzus, gan Pāvila mācībā mēs ik pa laikam atrodam zināmas stilistiskas izveides, kā al tiqrâ – “nelasi tā, bet tā”, tartei mashma – “vārdam ir cita nozīme”, muqdam umeuhar – “iepriekš un vēlāk pieminētais”, kā arī vārda sakņu izmaiņu un dažādas izteiksmes formas, kas parādās Midrash literatūrā. Tas viss ir radies no jūdu domāšanas paraugiem.

Nevienu Jaunās Derības vai Vecās Derības pētījumu nevar izstrādāt, nepazīstot ebreju domāšanas īpašo raksturu un Jaunā Derības un Vecās Derības izcelšanās augsni.

ATŠĶIRĪBA STARP DABAS UN HUMANITĀRO ZINĀTŅU RAKSTURIEM

Dabas un humanitāro zinātņu pētījumu metodes tiek aplūkotas kā savstarpēji atšķirīgas pašos pamatos. Piemēram, reliģijas, ētikas un estētikas pētījumiem bieži vien ir jāapmierinās ar stāstījuma un hermeneitisko interpretāciju. Metodes pētīšana izšķir nomothetic jeb vispārējo likumu meklēšanu (grieķu val. nomos) un idiographic, tas ir, disciplīnas, kas nodarbojas ar atsevišķām idejām un faktiem.

Aristotelis radīja topika (no topos – “vieta”), saskaņā ar kuru retorikā un juridisko problēmu pētījumā filozofi mēģināja atrast vadošos motīvus – vēlāk to attīstīja, piemēram, Džovanni Batista Viko, uzskata par filozofijas vēstures pamatlicēju. Šā iemesla dēļ humanitārajām zinātnēm ir jāaplūko visu cilvēku domāšanas joma un galvenie aspekti jānoliek savā vietā. Tikai no plašāka “topika” – es varētu gandrīz vai sacīt “topogrāfiska” – pamatu salīdzinājuma var paredzēt visas ainas nozīmi. Teoloģija ir viena no “ideogrāfiskajām” disciplīnām, kas ir jāpēta šo īpašo likumu gaismā. Ja teoloģiskā “autonomija” netiek ievērota, izveidosies vardarbīga pieeja pētījumu objektam kopumā.

Tā, lai mēs vienkārši varētu saprast, cik fundamentāls ir aplūkojamais jautājums, ir vērts palūkoties, kā Jeheckels Koifmans aplūko mūsdienu teoloģijas stāvokli* Savā darbā “Israēla reliģijas vēsture kopš seniem laikiem līdz otrā Tempļa galam”, kas sarakstīts četros sējumos, viņš apraksta, kā Israēlam bija personīgi apzīmogota garīgā atklāsme, ko nevar analizēt ar parastā vēsturiskā kriticisma palīdzību. Tā, piemēram, nav iespējams domāt par Israēla reliģiju kā attīstījušos no kānaāniešu kulta, kuru Israēls iznīcināja, jo tajos apgabalos, kur šim kultam atļāva saglabāties, neattīstījās nekāda atbilstoša atklāsmes reliģija. Profesors Koifmans apgalvo:

“Mūsdienās Bībeles pētījumi ir sadūrušies ar diezgan savādu situāciju: tie ir saistīti ar “dominējošo metodi”, kaut arī neviens precīzi nezina, kāpēc pētījumos “dominē” šī metode. Humanitārajās zinātnēs reizēm notiek tā, ka kādai tēzei vai doktrīnai, kas sākotnēji bija balstīta uz noteiktām, vispārpieņemtām aksiomām, tiek uzturēta mākslīga eksistence pat pēc šo aksiomu diskreditēšanas. Mūsdienās tā ir noticis arī ar Bībeles pētījumiem..” “Velhauzena un citu liberāļu kritiskie pierādījumi jau sen ir pakāpeniski izzuduši..” “Tikmēr no visām šīm aksiomām pakāpeniski ir atteikušies, un tās ir sagruvušas.., un šīs skolas piekritēji bija spiesti atzīt, ka to pierādījumi lielākoties vairs nevar pastāvēt pret kritiku. Bet viņi joprojām neatteiksies no saviem slēdzieniem, it īpaši no tiem, kas attiecas uz literatūrkritiku.”

Profesors Koifmans apgalvo, ka “Bībeles vēstī vēsturiskā patiesība ir kristalizēta daudz lielākā mērā, nekā to uzskata Velhauzena skola.” Par piecām Mozus grāmatām viņš saka:

“Šodien var parādīt, ka, pat ja tās būtu sakārtotas un apkopotas pēc Mozus laika, to izejas materiāls ir ļoti sens ne tikai daļēji vai pēc vispārējā satura, bet pēc kopuma, satura, valodas un pat pašiem burtiem.”

Šā iemesla dēļ pētniekam savu kritisko attieksmi vajadzētu paplašināt arī uz kritikas pētījumiem.

METODE UN ATTIECĪGA AVOTA MATERIĀLA IZVĒLE

Jūdu tradīcijā ir ietverti daudzi stāsti par Jeruzālemes gudrajiem jaunekļiem. Reiz vienam no viņiem prasīja ceļu uz kādu ciemu. Viņš atbildēja: “Vai jūs gribat iet pa īsu garu ceļu vai pa garu īsu ceļu?” Īsajā ceļā var atrasties šķēršļi, kas prasa daudz laika pārvarēšanai vai apiešanai. Un tā ceļš, kas pirmajā acu uzmetienā izskatās garš, var izrādīties visīsākais. Tādējādi iepriekšējs ievads ar informāciju par metodi kalpoja kā atslēga turpinājumam.

Mēģinot atrast savas kristīgās ticības saknes, rīkojoties ar Veco Derību un Jauno Derību, būs svarīgi izvēlēties avotus, kuri attēlos iespējami senu Bībeles izpratni un to cilvēku domāšanas veidu, kuru mēs pētīsim. Pie šiem pētījumiem vienmēr pieder atbilstoša izejas materiāla izvēle.

Kaut arī šodienas jūdaismā mesiāniskā koncepcija ir “kritusi nežēlastībā”, mūsu laikmeta sākumā tai vēl joprojām bija centrālā nozīme. Galvenais jūdu likumdošanas darbs Talmud, kas 13 biezos sējumos ietvēra 60 atsevišķus traktātus, apkopots vairāk nekā triju gadsimtu laikā kopš apmēram 200.gada, vienkārši paziņo: “Visi pravieši pravietoja ne par ko citu kā par Mesijas dienām.” “Pasaule nebija radīta nekam citam kā Mesijam.” Šie paziņojumi veido pamatu diskusijai starp jūdaismu un kristietību kopumā.

Savā veidošanās laikā Talmuds izturēja iekšējo cenzūru. Tā zinātnieki apzināti izvairījās runāt par kristīgo ticību un zināmiem mesiāniskiem pravietojumiem, kas aizskāra vārīgus jautājumus. Turklāt viduslaikos katoļu baznīca izdarīja spiedienu uz jūdiem, lai tie izņemtu no Talmuda daļas, kuras no kristīgā viedokļa tika uzskatītas par aizvainojošām – patiesībā tās tika saglabātas atsevišķā brošūrā, kura ir arī man. Šā “lielā klusuma”, kā to reizēm raksturo zinātnieki, un “divkāršās cenzūras” rezultātā kristīgā baznīca ir saņēmusi ļoti maz palīdzības no jūdiem savu sakņu iepazīšanā.

Grāmatas centrālajā daļā aplūkosim dažādu avotu tekstus, to datus un nozīmi. Tomēr pat šajā posmā ir vērts atzīmēt divus sākotnējos avotus – Midrash un Targum –, kuri nav cietuši no tādas stingras cenzūras, kāda veidoja Talmudu.

MIDRASH jeb “interpretācija” ir sinagogas “pamācošā literatūra”, kura seko kādai bieži vien stingri noteiktai formai. Sešas visvecākās Midrash daļas tiek datētas ar II gadsimtu p.Kr., kaut arī galīgo rakstīto formu tās ieguva V vai VI gadsimtā. Tur nevar redzēt sinagogai raksturīgo cenzūru, un tradīcija šeit bieži vien ir izsekojama līdz pat laikam pirms Kristus. Turklāt ir vēl apmēram trīsdesmit citu, vēlāku Midrash darbu, kuri arī vietām ir apgaismojuši mesiānisko jēdzienu.

TARGUMI ir Vecās Derības interpretācijas versijas aramiešu valodā. Savā būtībā tie atbalsta arī Toras izskaidrotājus jūdus. Talmuds paziņo: “Visa Tora kopumā ir ebreju valodā, bet pie tās pieder arī zināmas lietas no Targuma.” Sinagoga oficiāli ir apstiprinājusi tikai Onkelosa Targumu. Tas ietver skaidrojošu materiālu par visām piecām Mozus grāmatām un tiek datēts ar II gadsimtu pirms Kristus dzimšanas. Targumi ar Jonatāna Ben Ụzziela vārdu tika uzrakstīti vēlāk, balstoties uz kādu tradīciju, ko viena paaudze nodeva nākamajai, kaut arī pats Jonatāns dzīvoja ļoti tuvu Jēzus laikam. Jonatāna Targums ietver arī materiālus, kuri, pēc dažu uzskatiem, tiek datēti ar tik senu laiku kā II gadsimtu pirms Kristus dzimšanas.

Tieši tāpat kā Midrash literatūrā, Targumos nav redzama cenzora roka. To tālāk ilustrē fakts, ka, pēc izdarītajiem aprēķiniem, 72 Vecās Derības rakstu vietas Targumos tiek izskaidrotas kā norādes uz Mesiju.

Ar Jonatāna vārdu saistītā tradīcija vairāk nekā citi Targumi apgaismo mesiānisko koncepciju, un šā iemesla dēļ mēs to aprakstīsim Talmuda gaismā.

Jonatāns bija visievērojamākais vecaja Hillela skolnieks pirms Tempļa sagraušanas. Kāds tradicionāls pārskats atstāsta, ka Hillelam bija 80 skolnieku:

“40 iemantoja Svētā Gara nonākšanu pār viņiem tāpat kā Mozus. 30 – to, ka saule stāvētu mierā virs viņu galvām kā Jošuas, Nana dēla, laikā; 20 bija vidusmēra; bet vislielākais no viņiem bija Jonatāns Ben Ụzziels un mazākais Johanans Ben Zakkai. ..un lai atceramies, ka pēdējais bija Toras atdzimšanas radītājs Jamnijā tūlīt pēc Tempļa sagraušanas.”

Jonatāns tulkoja praviešus aramiešu valodā, pavadot tos ar īsiem izskaidrojumiem. Viņa darbs, protams, izraisīja opozīciju no tā laika zinātnieku puses, jo viņi juta, ka līdz ar to tiks aizmirsts ebreju oriģināls. Bet, pēc viņa paša vārdiem, Jonatāns virzījās uz priekšu tā, lai Israēlā nevairotos doktrinālās diskusijas. Iezīmīgi ir tas, ka sinagoga akceptēja Onkelosa darbu, kaut arī viņš bija ger jeb proselīts. Jonatāna īpašais mesiāniskais uzsvars bija viens no iemesliem, kāpēc viņa tulkojums netika akceptēts.

Senā jūdu Mesijas gaidīšana ir skaidri izteikta arī literatūrā, kas ir pazīstama kā Zohar (mirdzums, spožums) un parasti tiek saistīta ar II gadsimta Šimeona Ben Johai vārdu. Šis ezotēriskais, tūkstošiem lappušu garais aramiešu darbs balstās uz Mozus grāmatām un aplūko Dieva esamību, un gan austrumu, gan rietumu akadēmijās tas tika vispārēji atzīts līdzās Talmudam. Kaut arī rakstisku formu tas ieguva tikai VIII un IX gadsimtā, tajā atspoguļojas ļoti sena tradīcija. Tas, piemēram, ietver Mesijas ciešanu, Trīsvienības un Mesijas kā Dieva Dēla attēlojumu, kura izcelšanās ir grūti izsekojama. Arī Zohar var uzskatīt par jūdu “normatīvo” avotu sastāvdaļu.

Tik, cik tas attiecas uz mūsu izejas materiālu, ir vērts pievērsties arī Bībeles izskaidrojumam, ko veica viduslaiku jūdi, jo daži rabīni, kā, piemēram, visievērojamākais jūdaisma ekseģēts RaSHI (Shalomin Jarchi, m.1105.), bieži atbalstam atsaucās uz Midrash un Targumu. Tādā pašā veidā, apspriežot mūsu materiālu, zināmu papildu atbalstu varētu sniegt Nāves jūras pergamenti un senā jūdu “Gudrības” literatūra.

Mūsdienās arvien vairāk un vairāk tiek uzsvērts fakts, ka šie avoti ir nepieciešami gan Vecās Derības, gan Jaunās Derības pētījumos. To ir apstiprinājuši tādi mūsdienu zinātnieki kā Džons Bovkers, S.H. Levijs, Deivids Dobs un V.D. Deiviss, kā arī tie, kas darbojās agrāk – H.L. Štraks un B. Piks.

Meklējot kristīgās ticības saknes, mēs atklāsim, ka esam nonākuši svešā, nepazīstamā kontinentā. Tomēr mēs atrodamies uz pareizā ceļa. Ja kāds vēlas iepazīt ķīniešu domāšanu, viņš labi darītu, ja dotos ceļojumā uz Tālajiem Austrumiem. Reizēm ir vajadzīgas gandrīz vai slepenā aģenta spējas, lai nonāktu līdz problēmas kodolam. Tomēr visu laiku tiks izdarīti daudzi aizraujoši un gluži valdzinoši novērojumi, kas var kalpot tikai mūsu ticības pamatu stiprināšanai.

Viens no vislabākajiem sakņu meklējumu ilustrācijas piemēriem atrodas manā grāmatplauktā. Reiz Izraēlā man radās izdevība kāda jūdu kristieša muižā nopirkt grāmatu, kas bija publicēta 1609.gadā Helmštatē. Tās autors Kristianums Gersons, kāds jūdu zinātnieks, atstāsta, kā viņš par astoņiem šiliņiem no vecas, nabadzības satriektas kristietes nopirka Jauno Derību Lutera tulkojumā. Kopā ar diviem saviem svaiņiem viņš sāka to pētīt, lai atklātu, kā šī “smagā kļūda” varēja iekarot pat simtiem tūkstošiem siržu. Evaņģēlija vēsts viņu tā satricināja, ka viņam bija jāturpina lasīt vienatnē, slepus. Viņš salīdzināja to ar Vecās Derības vēsti un jūdu avotiem un tā, kā teikts viņa priekšvārdā, caur šo “rakstīto vārdu” nonāca pie personīgas ticības Jēzum.

Sākumā ģimene un draugi viņu atstūma. To aprakstot, viņš aizņemas Psalma 27:10 vārdus: “Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.” Tomēr drīz vien sieva un bērni sekoja tēva pēdās. Lai pierādītu sava lēmuma pamatus draugiem, viņš uzrakstīja šo 700 lappušu garo apcerējumu par kristīgo ticību, kurā savstarpēji salīdzina Jaunās Derības un Talmuda mācības. Kaut arī Gersons kristietības saknes pirmkārt salīdzina ar Veco Derību, simtiem citātu no Talmuda un desmitiem norāžu uz Midrash rada sajūtu par atrašanos pie kristīgās ticības saknēm.

Savā laikā Luters sacīja: “Christus universae scripturae scopus est,” – kas brīvā tulkojumā nozīmē: “Kristus ir visu rakstu patiesā perspektīva.” “Sakņu” grāmata kopumā tiek balstīta uz šā pamata.

---

* – Mēs citēsim šo vārdu ebreju veidā un sekosim ievada raksturojumam, kas viņa darbam ir ebreju valodā.