Atdzimšana

Dzīvei ir sava neparasta loģika. Lai arī no visiem Dieva žēlastības līdzekļiem kā pirmo mēs saņemam Kristību, parasti tā ir pēdējā no tiem, kuri nokļūst manā redzeslokā. Tā mīt tik tālā pagātnē, aiz visa, kas saglabāts atmiņā, kas atstājis pēdas cilvēka dvēselē.

Gluži kā es vispirms sastopu ikdienu, sāku vispirms ar konkrētā brīža rūpēm un vajadzībām un tikai pamazām varu paplašināt savu redzesloku, lai palūkotos uz priekšu un atpakaļ un uzdotu jautājumus no kurienes un uz kurieni, – tāpat es ticības pasaulē vispirms sastopos ar problēmu tagad, ar vienkāršajiem jautājumiem par tiesībām un pienākumiem, par pārkāpumu un nožēlu. Taču pamazām apvārsnis paplašinās. Es raugos uz priekšu un aizvien vairāk sāku aptvert kaut ko par nedzirdēto mirušo augšāmcelšanās faktu. Es palūkojos arī atpakaļ un meklēju žēlsirdīgā Dieva darba pēdas savā dzīvē, un sāku samanīt visus tos neredzamos pavedienus, kas vadījuši manus soļus, pirms es pats par to kaut ko esmu zinājis.

Ja es tā paraugos uz savu dzīvi, tad tālā pagātnē, pašā iesākumā, noteikti ieraugu kādu faktu, kas paceļas dominējoši un monumentāli kā ieejas vārti. Varbūt tas sākumā var šķist mīklains un neizdibināms. Bet es no tā netieku vaļā: es esmu kristīts.

Šis fakts aizvien no jauna atgādina par sevi. Tas nepārtraukti sastopams Bībelē un dziesmu grāmatā. Tas man seko viscaur dzīvē un rosina manī pārdomas. Varbūt es to skaidroju simboliski kā Dieva dāvātās žēlastības pirmo zīmi. Varbūt es to uztveru kā svinīgas uzņemšanas aktu – ka ar to tieku uzņemts draudzē. Taču šie skaidrojumi ilgi nevar apmierināt. Tie satur tikai daļu patiesības. Kristība nozīmē vairāk.

Kādu dienu es sāku kaut ko nojaust.

Varbūt tas notiek tad, kad turu rokās paša bērnu, mazu, raudošu tīstoklīti, visneaizsargātāko no neaizsargātajiem. Mani mostas atbildības jūtas. Atbildības izjūta seko man, vienalga, kur eju. Tā uzdod pilnīgi jaunus jautājumus.

Nav viegli šodien būt cilvēkam. Tāpēc nav arī viegli pildīt vecāku pienākumus. Kāda īsti nākotne sagaida mūsu bērnus? Rīta avīze katru dienu vēsta par karu. Lidmašīna tālajos augstumos pār mums atgādina, cik tālu šodien sniedzas mūsu rokas, arī tad, ja sit un samaitā, un cik ātri pār mums var nākt posts. Un aiz visiem redzamajiem mūsu, cilvēku, ļaunuma piemēriem es nojaušu, kas ir īstenais lielais ļaunuma cēlonis: trauslums radībā, traģika esamībā, kas mūs ir izdzinusi no paradīzes, kas zemi ir piepildījusi ar dadžiem un ērkšķiem, ar asarām un sāpēm, ar lāstiem un naidu.

Es eju caur birzi, kur saule zaigo lapenē un vasaras vējš rotaļājas bērzu vijīgajos zaros. Bet arī šeit mani vajā šis jautājums. Nesen šeit starp akmeņiem gulēja odze. Un es tūdaļ iedomājos savu zēnu šeit lēkājam brūnām basām kājām. Tad pamanu brūno čakstīti izlidojam no dzeloņplūmes krūma ar zaļu tārpu knābi. Redzētais rosina baisas pārdomas. Šis putns ir paradis savu laupījumu uzspraust uz ērkšķiem, lai tādējādi to uzglabātu šādā dabas moku kambari. Baudot vasaras mīlīgos jaukumus, nevaru aizvērt acis tā fakta priekšā, ka daba nav laba un nav žēlsirdīga. Kādreiz tā ir cēlusies no Radītāja rokas bez trūkumiem, bez traipiem, skaista, viena lējuma. Bet radība saceļoties ir vērsušies pret savu Radītāju. Tās skaistumā ir arī kāda sātaniska iezīme. Tā vēsturē parādās ar divkāršu brutalitāti. Atkal cauri visai esamībai lielais grēks un traģiskais lāsts met savu drūmo ēnu. Tā sevi sāpīgi liek manīt arī šādā spirgtā un smaržīgā vasaras dienā. Skaudri to atgādina pasaules notikumu atbalsis vai mazās traģēdijas ciemata dzīvē. Vai ir pareizi un atbildīgi šādā pasaulē modināt jaunas cilvēku dzīvības?

Bet tad es atkal ieraugu baznīcu aiz pļavām, tādu pašu baltu, tādu pašu drošu un uzticamu kā vienmēr, ar torni, kas neatlaidīgi rāda uz debesīm. Un tad es nomierinos. Dievs nav mūs atstājis vienus. Viņš, kurš kādreiz sagrāva sienu, kas mūs šķīra no Viņa, lai ierastos zemes virsū, lai dzīvotu šeit kā brālis starp brāļiem un māsām un kā Glābējs starp pazudušajiem, Viņš ir vēl šeit. Pasaule gan vienlaikus nes arī grēka un sātana rakstura iezīmes. Taču tās vidū ir klātesošs arī Dievs. Un tur, kur šis tornis, Viņš izveidojis redzamu pierādījumu Savai klātbūtnei. Mūsu nesvētajā dzīvē Viņš ir ienācis ar Savu svētlaimi. Šeit ir pestīšanas līdzekļi, šeit ir dzīvība un piedošana.

Svētdienā tur, baznīcā, notiek kristības. Es tik ļoti saprotu, ko tas nozīmē. Es nesu savu bērnu pāri baznīcas durvju slieksnim pie kristāmā trauka. Tas nozīmē, ka es savu bērnu no pasaules tur, ārā, kur valda cīņa un briesmas, kur aiz katra akmens uzglūn kārdinājumi un ciešanas, ienesu Dieva pasaulē, zem dzīvā Dieva tēvišķīgās rokas – no vienas pasaules otrā – no grēka un nāves, iznīcības un ciešanām pie radības sirds, līdzdalībai dzīvībā, kas nekad nevar mirt, pie samierināšanas, kas atver piedošanas vārtus grēka pasaulē.

Izlīgums [samierināšana] ir nepieciešams ari Dieva bērnam. Ja esmu pietiekami naivs un esmu noticējis runām par “nevainīgajiem mazuļiem”, tad mana audzinātāja pieredze man drīz vien liek vilties. Bērni nav nekādi eņģeļi. Gluži otrādi, tie visnotaļ ir zemes būtnes, kurās papilnam mīt cilvēciska patmīlība un patvaļa. Tie var strīdēties, ķildoties un skaust, jau ilgi pirms tie iemācās runāt… Pēc dabas viņi “nav sūtīti Dieva valstībai”, tādā pašā mērā kā pieaugušie. Bet šeit atklājas Dieva žēlastības un samierināšanās neizdibināmie dziļumi: noraudzīties uz savu es varu šeit stāvēt rotaļājošos bērnu, un zināt, ka jau šim bērnam ir daļa pie Kristus dzīvības, ka krusta zīmogs it un uzspiests viņa pierei un ka grēka parāds, ko nopelnām, paklausot savai aplamajai gribai, ir dzēsts. Kristība ir paša Dieva pierādījums tam.

Bet vēl kaut kas vairāk: “Jo arī mēs visi esam vienā Gara kristīti par vienu miesu” (1.Kor.12:13). Kristība tātad nozīmē iemiesošanos Kristu, savienošanos ar šo garīgo organismu, kas ir Viņa miesa, baznīca. Tā nozīmē dzīvu un patiesu līdzdalību pie paša Pestītāja dzīves, dzīvības. Dzīvības straume, kas tad, kad piedzima Jēzus, pasaules izkaltušajā tuksnesi izlauza ceļu un kas kopš šī brīža vareni plūst cauri laikiem, šeit aizsniedz jaunu sirdi, iekļauj sevī un caurstrāvo jaunu cilvēku un nes viņu ceļā uz mūžīgo mērķi. Pestītājs nakti, kad tas sarunājās ar Nikodēmu, sacīja: “Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības” (Jņ.3:3). Un, kad Nikodems nevarēja saprast, kā cilvēks var piedzimt otrreiz, Viņš piemetināja: “Ja kāds neatdzimst ūdeni un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”

“No ūdens un Gara” nozīmē Kristībā. Tātad šeit notiek piedzimšana. Šeit Visvarenais otrreiz darbojas ar Savu bērnu. Ar sāpēm un vaimanām tas pirmajā dzimšanā ierodas kritušajā pasaulē ar tās vainu un ciešanu drūmajām likumsakarībām. “Kas no miesas dzimis, ir miesa” (Jn.3:6) un ir nežēlīgi pakļauts grēka, nāves un iznīcības varmācībai. Bet Kristībā Dievs iejaucas ar jaunu radīšanas darbu. Tas ir tikpat liels brīnums kā tas, kad viņš pirmoreiz iedvesa cilvēkā dzīvību. Šeit cilvēks piedzimst otrreiz – tagad viņš svinīgi un svētā priekā ienāk pasaulē, kur Dievs ir atkal atjaunojis Savu derību, ko mēs bijām lauzuši, atpestītā pasaulē ar tās gaišajām samierināšanās un žēlsirdības likumsakarībām. Šīs kritušās pasaules vidū viņš gūst līdzdalību jaunā radībā un nākamās pasaules mantojumā ar visu tās godību un prieku. Pati kristību darbība ir sastapšanās punkts, svētais notikums, ko pats Dievs ir paredzējis šim brīnumam.

Bet kāpēc Dievs ir gribējis tieši šo līdzekli?

Kā gan lai es to zinātu? Viņš būtu varējis izraudzīties jebkuru citu līdzekli. Taču Viņš ir izvēlējies tieši šo. Tā nav patvaļa, bet gan “žēlsirdība”. Man būtu jāpadomā par to, ka Viņš ar šo ārējo līdzekli nav saistījis pats Sevi, bet gan mūs. Viņam varētu būt simtiem citu ceļu un līdzekļu, kā ar Savu roku aizsniegt cilvēku dvēseles, kuras mēs savā aklībā uzskatām par bezcerīgi pazudušām. Par to mēs nezinām neko, jo to mums Dievs nav atklājis. Mums jābūt piesardzīgiem izteikumos par bērniem, kuri nomirst nekristīti. Bet vienu mēs zinām, un tas ir svarīgākais: bērns, kas ir kristīts, ir arī Dieva bērns, tas ir loceklis pie Kristus godības miesas, tas gūst līdzdalību dzīvībā, kas mūžam plūst no esamības dzīlēm, žēlastības un patiesības pirmavota Dieva sirdi. Tādēļ es ar tādu neizsakāmu pateicību nesu savu bērnu pie kristāmtrauka un atgriežos no tā ar tādu drošību, kādu šī pasaule nekad nevar sniegt.