Atdzimšanas kustības kopsakarības

Lefferts A. Loičers pētījumā par tradicionālā kalvinisma galu Amerikas prezbiteriāņu baznīcā norāda: “Cilvēks nespēj mūžīgi svētdienās zemoties kā nožēlojams grēcinieks un sešas pārējās nedēļas dienas dižoties pašpārliecinātībā.”

Atdzimšanas kustība bija viena no tām, kas striktu kalvinismu palīdzēja aizstāt ar optimistisku sinergismu. Tajā tiek uzskatīs, ka Dievs gan sniedz patiesu pestīšanu Kristū, bet cilvēks to var pieņemt – un viņam tā arī ir jāpieņem – ar savu brīvo gribu.* “Pirmais no redzamākajiem mūsdienu atdzimšanas kustības pārstāvjiem” ir Čārlzs Finnejs, kura daudzo sekotāju un darba turpinātāju vidū ir arī Billijs Sandejs, Dvaits Mūdijs un Billijs Grēms. Pēc Finneja domām, “atgriešanās ir apzināta izvēle ļauties morālai Dieva vadībai, gribas akts, kas pilnībā ir grēcinieka dabiskajos spēkos”. Viņš uzskatīja, ka “žēlastība ir patiesības ienākšana grēcinieka prātā un sirdī, nevis pārdabiska cilvēciskās dabas pārveidošana” un ka “ticība ir labprātīga paklausība evaņģēliskajai patiesībai (un principā to iespējams saglabāt visas dzīves garumā, līdz tiek sasniegts pilnīgs svētums)”.

Finnejs pēc izglītības bija jurists, un, skaidrojot Bībeli, viņš izmantoja legālistisku pieeju, kas noveda pie tā, ka viņš noliedza Kristus vietniecisko grēku izpirkšanu. Hugo Grotija izpirkšanas “pār-valdīšanas teorijas” iespaidots, Finnejs Kristus nāvi uzskatīja par sava veida kosmiskās tiesiskās kārtības atjaunošanu, kas tādējādi ļauj Dievam izrādīt žēlastību, nepārkāpjot likumu. Izmantojot šo sistēmu, Finnejs varēja runāt par žēlastību, par to, ka pietiek tikai ar ticību, par Svētā Gara darbu, bet jaunā, pilnīgi sinergiskā izpratnē. Viņa galējos uzskatus daļēji varētu skaidrot kā reakciju uz izglītoto tradicionālā kalvinisma mācītāju neauglīgo intelektuālismu, no vienas puses, un neizglītoto atdzimšanas kustības sludinātāju klajo emocionālismu, no otras. Kā sludinātājs Finnejs savu juridisko izglītību ar labiem panākumiem izmantoja klausītāju pārliecināšanai. Viņš izsmalcināti apvienoja gudrību ar daiļrunību, itin kā uzstātos zvērināto tiesas priekšā.

Būdams nemierā ar vecajām metodēm un pārliecināts par to, ka, “ja baznīca apzinīgi pildītu savus pienākumus, tūkstošgadu miera valsts šajā zemē iestātos jau pēc trim gadiem”, Finnejs izstrādāja vairākas metodes, kas kļuva pazīstamas ar nosaukumu “jaunie mēri”. Pie tiem piederēja “emocionāls aicinājums uz tūlītēju izvēli; likt cilvēkam justies “kā uz adatām”, lai piedabū-tu viņu publiski apliecināt ticību; ilgstošas sapulces, lai veicinātu atdzimšanas ideju izplatību konkrētajā apgabalā; publiskas aizlūgšanas par grēciniekiem, saucot tos vārdā; visu jaunatgriezto, tai skaitā sieviešu, iesaistīšana atdzimšanas kustības darbā”. Viņš pastāvēja uz to, ka “baznīca nespēs saglabāt savas pozīcijas, nespēs piesaistīt sev sabiedrības uzmanību, ja tajā nebūs tiešām aizraujošas sludināšanas un pietiekami daudz jaunu paņēmienu, lai tā gūtu ievērību”. Vedls, būdams dedzīgs Finneja piekritējs, gluži pareizi secina:

Faktiski cilvēka attieksmi pret atdzimšanas kustības “jaunajiem paņēmieniem” nosaka tas, vai viņš vairāk uzsver cilvēka paša ticību – un tādējādi atbalsta tiešu vēršanos pie grēcinieka gribas – vai dievišķo žēlastību, kas liek gaidīt pestīšanas dāvanu, nemēģinot grēciniekus pārliecināt, ka viņi paši varētu radīt sevī ticību.

Makgavrans un Vāgners ir dedzīgi atdzimšanas kustības ideju turpinātāji. Makgavrana un Vina Ārna definīcija, ko nozīmē ticēt, krasi atšķiras no bibliskās izpratnes par pestījošo ticību kā par Dieva dāvātu paļāvību uz Viņa piedošanu. Ticības definīcija Baznīcas izaugsmes kustībā iekļaujas jau pazīstamajā “personīgās izvēles” shēmā, kuru pirmais aprakstīja Čārlzs Finnejs:

Ticēt Jēzus Kristus Vārdā nozīmē vismaz trīs lietas. Pirmkārt, tā ir pieņemšana ar prātu. Mēs atstājam neziņu un šaubas, un pieņemam patiesību, ka “Jēzus”, būdams varenais Vārds, ir vienīgais Vārds. Dievam ir labpaticis sevi atklāt caur Jēzu Kristu, caur savu Vārdu, kurš tapa miesa, caur Jēzu, kurš nes “visas lietas ar savu spēcīgo vārdu”.

Otrkārt, tā kā Jēzus ir Kungs un es to pieņemu ar prātu, es Viņam pakļauju visu savu dzīvi. Es klausu katrai pavēlei, ko Viņš man dod. Viņš ir mans Kungs. Visus savus darbus, domas, attieksmi un vērtējumu, laika un naudas izlietojumu es pakļauju Jēzum Kristum. Pret līdzcilvēkiem es izturos tā, kā man to liek Kristus. Savu ģimeni, draudzi, darbu un valsti es cenšos veidot tā, kā tas Viņam patiktu. Es pieņemu to, kas Bībelē tik skaidri ir pasacīts un tiek atkārtots atkal un atkal, – ka kristieša dzīve tiks pilnībā pārveidota. Viņš nu ir jauns radījums..

Trešā ticības nozīme ir tā, ka labā vēsts man jāsludina citiem.

Šīs definīcijas trūkums ir tas, ka tajā ne ar vārdu netiek pieminēta atšķirība starp nāvi nesošo Bauslību un dzīvu darošo Evaņģēliju; dabiskā cilvēka absolūtā nespēja sevi garīgi atdzīvināt (Jņ.3:3, 6; Ef.2:1, 3); pestījošā ticība, kas tiek saņemta kā ubaga dāvana, kas ir daudz dziļāk nekā apzināšanās ar prātu vai gribu; dievišķās žēlastības dāvana Kristū un nepieciešamība jauno ticības dzīvi uzturēt ar svētajiem žēlastības līdzekļiem.

* – Deviņpadsmitā gadsimta ortodoksā prezbiteriānisma aizstāvji tika dēvēti par veco skolu, kas norādīja uz atšķirību no jaunās skolas – Nataniēla V. Teilora, Laimana Bīčera un Finneja pārstāvētā kalvinisma. Šie vēlākā evaņģelikālisma pārstāvji bija cieši saistīti ar atdzimšanas kustību un uzsvēra cilvēka izvēles brīvību attiecībā uz atgriešanos.